Raksts

Humanitārā (paš)izolācija


Datums:
13. janvāris, 2009


Autori

Marija Golubeva


Foto: Susan Smith

Problēmas ir saskatāmas nevis sabiedrības ‘prakticismā’, bet gan humanitāro zinātņu kā zinātnieku kopienu spējā saskatīt jaunas iespējas mainīgajā pasaulē un identificēt jaunus attīstības ceļus.

Teātra kritiķe un mākslas zinātniece sadarbībā ar digitālajiem māksliniekiem izveido intelektuālās videospēles tekstus.[1] Moderno valodu pētnieki par ES fondu naudu veido digitālās dabaszinātņu terminoloģiju vārdnīcas.[2] Šie piemēri nav par to, kā Latvijas mācībspēki trūcīga finansējuma apstākļos mēģina atrast papildus iztikas avotus. Šie ir piemēri, kas ilustrē humanitāro zinātnieku spēju iekļauties zināšanu sabiedrības darbības ritmos un veidot jaunus produktus, kas iederas jaunu radošo industriju un digitālās kultūras paradigmā. Šie ir arī piemēri, kas parāda, ka arī Latvijā daļa humanitāro zinātnieku neuzskata zem savas cieņas iesaistīties projektos, kas reaģē uz pieprasījumu tirgū un sabiedrībā. Diemžēl šķiet, ka pagaidām Latvijā šie zinātnieki ir mazākumā starp saviem amata brāļiem.

Zinātnes teritorijas

Veicot pētījumu par humanitāro zinātņu katedru sadarbību/komunikāciju ar sabiedrību, man nejauši nācās konstatēt, ka ir vismaz viena īpašība, kas vieno Latvijas humanitāro zinātņu pārstāvjus. Tā ir tendence sabiedrības un pasaules attīstības tendencēs saskatīt pārsvarā fundamentālus trūkumus, nevis iespējas, un pārmest ‘prakticisma laikmetam’ tās grūtības, ar kurām nākas sastapties humanitārajām zinātnēm cīņā par izdzīvošanu. Šī attieksme parasti iet kopā ar bailēm no jebkādas administratīvas zinātnieku snieguma vērtēšanas no akadēmiskās politikas veidotāju puses: kā viņi uzdrošinās domāt, ka humanitārajās zinātnēs arī kaut ko var izmērīt?

„Es domāju, ka humanitāro zinātņu uzdevumi nemaz nav atkarīgi no situācijas sabiedrībā, jo humanitārās zinātnes piedāvā nemainīgas un mūžīgas vērtības, kas ir katras kultūras jomas, katras kultūras vides pamats… Ko jūs saprotat ar vārdu „sabiedrība”? Es domāju, ka ir sabiedrība, kas novērtē (humanitārās zinātnes) – bet tā ir sabiedrība, kas nav orientēta uz utilitārismu un praktiskumu (…) Protams, aprindās, kur dominē eksaktais domāšanas veids, uzsvars ir uz lietām, kuras var izmērīt un nosvērt. Tur varbūt var rasties jautājums, kam ir vajadzīgs viss šis „humanitārais” materiāls.” Šādi viena no LU humanitāro katedru vadītājām atbild uz jautājumu par to, kāda ir humanitāro zinātņu funkcija mūsdienu sabiedrībā, un vai sabiedrība novērtē zinātnieku sniegumu. „Uz jautājumu, vai humanitārās zinātnes šobrīd, prakticisma laikmetā, var programmēt sabiedrību, es atbildētu ļoti uzmanīgi. (..) Šis laikmets noteikti nav garīguma dominantes laikmets,” piebilst viņas kolēģe no Daugavpils Universitātes.

Šāda retorika ir raksturīga humanitāro zinātņu pārstāvjiem Latvijā, un tai ir dziļas saknes. Augstākās izglītības sociologi ir salīdzinājuši akadēmiskās disciplīnas un to pētniekus ar teritorijām un ciltīm, kurām ir savas antropoloģiskās īpašības, kas ietekmē to, kā katrā disciplīnā tiek skatīta pētnieku misija un disciplīnas sociālā funkcija[3]. Varētu apgalvot, ka humanitāro zinātņu „cilšu” kultūras izrāda lielāku pretestību ārējam spiedienam – kā no tirgus procesu, tā arī no valsts puses. Kā šāda spiediena izpausmi humanitāro disciplīnu pārstāvji uztver arī politikas veidotāju prasības radīt efektīvus un mērāmus rezultātus, lai varētu attaisnot investīcijas humanitārajā zinātnē sabiedrības acīs. Humanitāro zinātņu relatīvo (paš)izolāciju un pastāvīgo nepietiekamā finansējuma situāciju daudzās valstīs vismaz daļēji var skatīt kā izrietošu no spiediena radīt šos „objektīvos” rezultātus, kā arī no pētnieku profesionālo kopienu pretošanās šim spiedienam.

Reaģēt uz jaunām iespējam

Šo klasisko situāciju var saskatīt arī Latvijas humanitārajās zinātnēs, kamēr Igaunijā situācija atšķiras: tur jau kādu laiku darbojas vienādi vērtēšanas kritēriji finansējuma piešķiršanai gan eksaktajām un dabaszinātnēm, gan humanitārajām zinātnēm.[4] Nav noslēpums, ka svarīgākie kritēriji ir publikācijas starptautiskos recenzētos žurnālos un pētnieku klātesamība starptautiskajos citējamības indeksos, bet nokļūt tajos gandrīz nav iespējams, ja pētījumi tiek veikti tikai nacionālā valodā un ir domāti tikai ‘savējai’ auditorijai. Ir skaidrs, ka ir nepieciešams attīstīt zinātnisku terminoloģiju un turpināt zinātnisku darbu publicēšanu latviešu valodā, lai turpinātos valodas attīstība. Tanī pašā laikā, ‘īpašas’ zinātniskās pieejas, kas atbilst tikai Latvijas specifikai, ir mīts, jo zinātne – arī humanitāra zinātne – pēc savas būtības ir internacionāla un mijiedarbojas ar globāliem procesiem, tajā skaitā – ar kultūras produktu radīšanas un patērēšanas procesiem. Un šo procesu izpēte arī ir humanitāro zinātņu lauciņš.

Ja nošķirsim zinātnes atbalsta un attīstības politiku no retorikas, problēmas ir saskatāmas nevis sabiedrības ‘prakticismā’, bet gan humanitāro zinātņu kā zinātnieku kopienas spējā saskatīt jaunas iespējas mainīgajā pasaulē un identificēt jaunus attīstības ceļus. Kā arī spējā (vai nespējā) konsolidēties un pieprasīt skaidrākus un caurskatāmākus finansējuma piešķiršanas kritērijus savām disciplīnām. To, diemžēl, var izdarīt tikai pieņemot, ka arī humanitārajās zinātnēs jābūt ārējiem vērtēšanas kritērijiem, kas būtu saprotami ne tikai saujiņai ‘iesvaidīto’, un kam būtu reāls sakars ar sabiedrības attīstību.

Par laimi, ne vienmēr ir nepieciešams izgudrot divriteni no jauna un pašiem no jauna formulēt humanitāro zinātņu uzdevumus. Pasaulē jau aktīvi notiek diskusija par jaunu izaicinājumu humanitārām disciplīnām: nepieciešamību aprakstīt un saprast jaunu radošo industriju vietu sabiedrības kultūras izmaiņās. Kādiem jābūt jauniem teorētiskiem modeļiem un analītiskiem rīkiem, lai saprastu, kā mūsdienās notiek jaunu kultūras produktu un tendenču radīšana, popularizēšana un izplatīšana, kā veidojas jauna pasaules reģionu kultūru daudzveidība, kāpēc kultūras apmaiņas pasaulē notiek nevienlīdzīgi, un kā kultūras objektu uztvere tiek reducēta uz patērēšanu? Tā ir tikai daļa no jautājumiem, ar kuriem tagad nodarbojas pasaules labāko universitāšu humanitāro zinātņu pārstāvji. Turklāt viena liela daļa no viņiem nevis tikai kritiski pēta jaunu radošo industriju ietekmes attīstību, bet arī sadarbojas ar tām, veidojot inovatīvus kultūras produktus. Tas dod viņiem arī alternatīvu atbalsta avotu, un ļauj ciešāk iesaistīties sabiedrības attīstības procesos.[5] To var novēlēt humanitārajiem zinātniekiem arī Latvijā.

__________________________

[1] DD studio projects play_shakespeare, http://www.dd.lv/shakespeare.

[2] LU Moderno valodu fakultāte projekts „Dabaszinātņu un tehnoloģiju ietilpīgo nozaru studējošo svešvalodu prasmju pilnveide”.

[3] T. Becher, P. Trowler. Academic Tribes and Territories, 2nd edition, Open University Press 2001.

[4] Lai iegūtu vairāk informācijas par Igaunijas pētījumu finansēšanas sistēmu, skat. Igaunijas Pētniecības un attīstības portālu: www.etis.ee

[5] Skat., piemēram, S. Cunningham. ‘The Humanities, Creative Arts and the Innovation Agenda’. Brad Haseman, Sue-Anne Wallace, Rod Wissler (red.), Innovation in Australian Arts, Media and Design: Fresh Challenge for the Tertiary Sector. Flaxton, 2004.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!