Raksts

Hroniskās slimības simptoms: Saskaņas Centrs


Datums:
30. septembris, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Vēl nesen jautājums par trešo partiju valdošajā koalīcijā man bija vienaldzīgs. Redzēju aptuveni līdzvērtīgus argumentus gan par labu, gan par sliktu gan SC, gan Nacionālajai apvienībai. Galu galā: ja koalīcijas kodolam ir 42 balsis, tad ar šādu vairākumu var disciplinēt jebkuru koalīcijas partneri.

Bet nupat trokšņa līmenis jau ir kļuvis par skaļu. Tas ir pārāk kaitinošs troksnis, lai es varētu arī turpmāk atļauties klusēt. Derdzas pseidoargumentācijas, vāji slēpta ksenofobija un dubultie standarti. Gan par labu koalīcijas modelim ar NA, gan ar SC. Taču, ja nebūtu bijis šī trokšņa, varbūt nebūtu pamanījusi kādu izšķirošu faktoru, kura nozīmi agrāk nenovērtēju.

Proti – īstais jautājums jau nav par to, vai labāk/sliktāk koalīcijā iederētos Saskaņas Centrs vai Nacionālā apvienība. Īstais jautājums: kādus “elementus” koalīcijas kodola partijās aktivizē viena vai otra izvēle. Tas ir labs simptoms, lai noteiktu, ka strādās attiecīgais valdības modelis.

Un tie “elementi”, kas šobrīd ir aktivizējušies Vienotībā un ZRP par labu NA, uzvedas derdzīgi. Precīzāk – uzvedās tā, kā Latvijas politikā līdz šim bijis ierasts. Proti – ja nesanāk intrigas, tad iespītējos un brēcu par latvieša interesēm. Tādēļ valdības perspektīva V + ZRP + NA ar katru dienu sāk izskatīties aizvien biedējošāk.

Jaunā politika un vecie standarti

Tikko beigušās vēlēšanas. Pirmo reizi notiek mēģinājums veikt normālu sarunu procesu par nākamās valdības darbu, sākumā saskaņojot programmas un tikai tad visas-Latvijas-politikā-ierastās-lietas. Nav lielas steigas – vēl vismaz divas nedēļas līdz jaunās Saeimas pirmajai sēdei, vecā valdība strādā un strādās līdz brīdim, kad tiks apstiprināta jaunā. Būtu taču tikai normāli pagaidīt vismaz līdz brīdim, kad kļūs skaidrs: ar kurām partijām un kādos jautājumos ir/nav pa ceļam? To taču prasītu jaunās, labākās politikas loģika?

Bet nē. Daži intrigpopulisti gan “vecajā” Vienotība, gan “jaunajā” ZRP taču nevar nedzīvot pa vecam, proti, kad izšķirošais jautājums ir “latvieti nepadodies” stāja, nevis izsvērts vērtējums par to, kāds koalīcijas modelis būtu vispiemērotākais gan domājot par partiju programmu izpildi, gan par valsts attīstību kopumā.

Šķiet, ka tiem pašiem Vienotības politiķiem, kas šobrīd visskaļāk brēc par koalīciju ar Nacionālo apvienību, bija vismazākās pretenzijas pagājušajā gadā nodot koalīcijas izveides “zelta akciju” Lemberga rokās. Jo oligarhs taču labāks par “krieviem”? Atcerēsimies, ar ko tas beidzās. Pie reizes pamēģināsim parakāties savā atmiņā, lai noskaidrotu, vai šie paši biedri pauda kaut mazāko sašutumu par klaji bezprincipiālo amatu dalīšanu, kas sekoja 2010.gada vēlēšanām? Vismaz es neatceros. Bet grūti nepamanīt, ka tagad, kad beidzot notiek kaut vai mēģinājums izveidot koalīciju, balstoties uz jauniem, labākiem principiem, šie klusējošie biedri beidzot ir aktivizējušies un dara visu, lai sarunas padarītu par iepriekš izlemtu farsu. Tā kā Latvijā tas līdz šim ir noticis.

Man nebūtu absolūti nekādu pretenziju, ja lēmums par labāko koalīcijas partneri izrietētu no pašu partiju savstarpējām sarunām, mērķu tuvināšanas mēģinājumiem, kas ar vienām partijām bijis sekmīgāks nekā ar citām. Kad būtu spēcīgi, principos balstīti argumenti, kādēļ, teiksim, Saskaņas Centrs koalīcijā nebūtu labākā izvēle. Bet ne jau nu ar to primitīvo ksenofobisko argumentatīvo suslu, kas dzirdama šajā nedēļā! Kad argumenti tiek piemeklēti nevis ar mērķi atrast valsts nākotnei labāko valdības modeli, bet gan par katru cenu apliecināt, ka SC pavisam noteikti nē, vai NA pavisam noteikti jā.

Pakavēšos pie šīm pseidoargumentācijām:

  • Ksenofobisku pseidoargumentāciju kvintesence, protams, ir arguments par to, ka jāveido latviska koalīcija. Varētu iedomāties, ka piederība “latvietībai” (lai ko arī tas nozīmētu) ir kāds apstāklis, kas pats par sevi padarītu kādu piemērotāku darbam koalīcijā. Hallo, mēs dzīvojam 21.gadsimta Eiropas Savienības dalībvalstī?! Tas ir rasistisks, diskriminējošs kritērijs. Līdzīgs kā arguments, ka būtu jāveido balto cilvēku koalīcija vai ka koalīcijā būtu jābūt tikai katoļiem.
  • Vienkārši stulbs arguments ir par to, ka SC, lūk, necienot latviešu valodu. Kāds man var pateikt, ko tas nozīmē? Tieši kura ir tā robezšķirtne, lai pateiktu, kurā brīdī, kāds nu tik ļoti neciena latviešu valodu (vai vēsturi, vai kultūru), ka nebūtu pelnījis būt par ministru? Runā ar krievu žurnālistiem krieviski? Nemāk gramatiski pareizi rakstīt? Balso pret obligātu pienākumu privātā sektora darbiniekiem zināt latviešu valodu? Nezina dzejnieka Čaka īsto vārdu?
  • SC esot sadarbības līgums ar Putina “Vienoto Krieviju”. OK. Man kā cilvēkam, kam riebjas nedemokrātiski režīmi, pret Putina režīmu ir ļoti viennozīmīga attieksme. Tāpat man šķiet, ka ES dalībvalstu pienākums būtu visādi veicināt demokrātiju citās valstīs, it sevišķi jau kaimiņos. Bet es tad paļaujos, ka tie politiķi, kas piemin šo sadarbības līgumu, taču tikpat uzstājīgi pieprasa no saviem augstus amatus ieņemošiem partijas biedriem, lai gadījumā, ja viņiem nākas runāt ar Vienotās Krievijas amatpersonām un personiski Putinu, vienmēr atgādina gan par to, cik svarīgas ir demokrātiskas vēlēšanas, gan vārda brīvība kā vērtība? Nu varbūt vismaz uzstāj, lai partijas pārstāvis tur pigu kabatā, tiekoties ar Putinu? Neprasa? Nu tad pieverieties arī šoreiz un runājiet reiz par būtību nevis formalitātēm! Ja kolaboracionisms ar nedemokrātiskiem režīmiem Latvijas ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ ir neizbēgams vai nevienam nav pietiekamas principialitātes, lai ar Krievijas režīmu uzstājīgi runātu par demokrātiju, tad viens abstrakts sadarbības līgums nav nekāds rādītājs.
  • SC, lūk, jau tagad koalīcijas sarunās mainot viedokli attiecībā uz saviem programmātiskajiem uzstādījumiem … būtu lielisks arguments gadījumā, ja Latvijā nebūtu koalīcijas valdību un neviena partija nekādos apstākļos nedarītu ko pretēju tam, ko iepriekš solījusi. Tā notiek?
  • SC un okupācija. Ušakovs atzina okupāciju. ATZINA. Tiešām nepamanījāt? SC pat esot piekrituši vārdu “okupācija” iekļaut valdības deklarācijā. Ja skatos uz šo rīcību 20, 10,5,2 gadu perspektīvā: tā izskatās pēc būtiska progresa, ko nedrīkst nenovērtēt. Beidzot par Latvijas vēstures svarīgākajiem datumiem ir iespējams sākt veidot konsensu. Šāds aptuvens konsensss par svarīgākajiem jautājumiem arī ir maksimums, ko var prasīt. Piedošanu, bet nevienam galvā vai sirdī neielīdīsi. Ja ielīdīsi, tad, man nelabas aizdomas, ka lielākos brīnumus atradīsim ne jau “krievu” galvās vai sirdīs – kas tad, piemēram, ja arī kāds “latviešu partiju” vēsturnieks vai jurists nav līdz galam pārliecināts par terminiem? Okupācija, aneksija, inkorporācija? Pēdējās vēlēšanu kampaņas laikā SC izdarīja ļoti daudz, lai savus vēlētājus sagatavotu tam, ka gadījumā, ja nonāks pie varas, par nelatviešu tiesībām agresīvi necīnīsies un okupāciju nenoliegs. Lai gan pieprasījums tieši pēc šādas “krievu” partijas rīcības nelatviskajā informācijas telpā joprojām ir. Tā ir pavisam cita retorika nekā vēl pirms dažiem gadiem. Tas, ka SC netrūkst margināļu, kas bļaustās par kaut ko citu, – tas ir fakts. Līdzīgi kā NA un V netrūkst ksenofobu. Bet svarīgi, kam attiecīgajā partijā ir virsroka: pārējie viņiem parasti, nedaudz pakurnot, pakārtojas. SC līderi beidzot ir gatavi par okupāciju runāt pat valdības deklarācijas līmenī. Nevajag izlikties, ka tas ir maz. Pirms dažiem gadiem par šo bija grūti pat sapņot.
  • Sociālistiskā partija kā SC sastāvdaļa? Jā, šis gan ir apkaunojošs dinozaurs, kura programma nerada cieņu ne pret vienu apvienību, kuras ietvaros šis veidojums darbojas. Nesenā rīcība, cenšoties piesegt ebreju kapu apgānītājus, – vēl mazāk. Nu bet tad taču pieprasiet no SC konkrētu pozīciju attiecībā pret šo partiju! Un pie reizes neaizmirstiet no alternatīvajiem koalīcijas partneriem palūgt arī nopozicionēties attiecībā uz tēmām, kas bija reiz aprakstītas Visu Latvijai! avīzēs – gan par Ulmaņa režīmu, gan par dekolonizāciju, Herbertu Cukuru u.tml. Ja jau par margināliem elementiem, tad par margināliem elementiem.

Visbeidzot vienīgais arguments, kas man pašai šķiet ļoti nopietns, iespējams, izšķirošs. Proti, attieksme pret tiesiskumu un demokrātiju. Jā, SC rīcību iepriekšējā 1,5 Saeimas sasaukuma laikā ir grūti neaprakstīt ar Kārļa Streipa vārdiem. Bezprincipiālitātes Everests. Vājākais no diviem kandidātiem kandidātiem apstiprināts par tiesībsargu, kaut kāda šokējoši stulba, aiz matiem pievilkta argumentācija, lai neatļautu kratīšanu Šlesera mājā, balsojums par ģenerālprokuroru utt. Skatoties arī uz to, kas notiek krievu valodas medijos, man ir lielas šaubas, vai SC līderim, ierindas deputāti un atbalstītāji maz saprot, ko nozīmē demokrātiskā valstī pieņemamas attiecības starp žurnālistiem un politiķiem.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Izšķiroši svarīgi.

Bet nu tad esat konsekventi. Dārgie Vienotības politiķi, izdomājiet tad, kā noargumentēt paši savu izšķiršanos iepriekšējā Saeimas sasaukumu laikā koalīcijas padomē runāties ar oligarha vēstnešiem, nevis meklēt tam alternatīvas! Un izdomājiet, ko darīt ar tiesiskuma kauna traipiem alternatīvās koalīcijas mundierī, tādi kā TB/LNNK flangs Nacionālajā apvienībā vai bijušie TP deputāti Vienotībā. Neatceraties apkaunojošo azartspēļu balsojumu 8.Saeimā? Man toreiz šoks bija tik liels, ka es gan atceros.

Kā labāk iedzīt stūrī pašiem savu partiju?

Koalīcijai gan ar SC, gan NA ir ieguvumi un riski. SC lielākā problēma – cik ļoti viņiem var uzticēties tiesiskuma un demokrātijas jautājumos? Es uzticētos maz.

Bet problēmas jau ir arī ar alternatīvu: NA. Piemēram, man nav ne jausmas, uz kādiem kompromisiem koalīcijai būtu jāiet, lai izveidotu stabilu valdību ar viena-jautājuma-partiju, kāda ir Nacionālā apvienība. Jā, nepārteicos. Manā izpratnē NAV normāli, ja kādas partijas valde koalīcijas sarunām izvirza tikai 4 uzdevumus, kas visi ir par etnonacionālvēsturiskajām tēmām, kas jau kuro demitgadi šķeļ Latvijas sabiedrību. Tas izskatās nopietni? Nē, tā ir tipiska tādas partijas rīcība, kas vēlas un spēj strādāt tikai opozīcijā.

Tas pat nav pārmetums Nacionālajai apvienībai, kura šī ir svarīga tēma. Problēma ir tie Vienotības un ZRP politiķi, kas mana visas problēmas Saskaņas Centrā, bet nepamana, kas īsti ir Nacionālā apvienība, – ne vēsturiski, ne tagad. Tāds selektīvs aklums.

Ir arī ieguvumi. No abām partijām. NA un “koalīcijas kodolam” ir lielāka tuvība attiecībā uz tiesiskuma jautājumiem un lielāka sastrādāšanās pieredze. SC paņemšana koalīcijā, savukārt, varētu ļaut beidzot palikt malā etniskos jautājumus un būt labāk gataviem jaunam krīzes vilnim, ja tas sāk velties arī pār Latviju. Varbūt beidzot nelatviešu kopienā izraisīt lielāku interesi par vietējo politiku un pārlauzt hronisko neuzticēšanos varai.

Izvēlei būtu jābūt atkarīgai no koalīcijas sarunām par nākamās valdības mērķiem. Tas labi, ka ir izvēle. Izvēle paver manevra iespējas, kuru nebija iepriekšējā Saeimā. Gadījumā, ja cerības neattaisno viens no koalīcijas partneriem, to var aizvietot ar citu. Tādēļ tik šausmīgi žēl, ka joprojām Saeimā ir arī tik cietpauraini politiķi, kas nu jau atkal, mēģinot jau tagad uztiept savu viedokli par vienīgo “pareizo” koalīcijas sabiedroto, šo sabiedroto padara par neaizstājamu. Tiešām neatceraties 10.Saeimas pieredzi? Kam bija dominējošā loma šādā koalīcijā – tam, kam visvairāk balsu, vai tas, kas bija kļuvis nenomaināms?

Lai cerīgais sākums nepārvērstos par farsu…

Dažkārt valstiski lēmumi ir nepopulāri lēmumi. Es nešaubos, ka V un ZRP vēlētāju vairākums drīzāk izšķirtos par labu koalīcijai ar NA, nevis ar SC. Bet bez politiskās drosmes pieņemt nepopulārus lēmumus daudzas svarīgas lietas nebūtu īstenotas: ne budžeta konsolidācijas, ne nāvessoda atcelšana, ne valsts finansējums partijām.

Šobrīd notiek koalīcijas izveides sarunas. Ideālā gadījumā tām būtu jāatbild uz vairākiem svarīgiem jautājumiem:

  1. kurām partijām vislabāk sakrīt vīzijas par tuvākajos 3 gados veicamajiem darbiem?
  2. kuras partijas spēj piedāvāt savās atbildības jomās vispiemērotākos ministru amatu kandidātus (t.sk. iespējams, ārpus partijām esošus kandidātus), kas ir spējīgi arī uz nepopulāriem lēmumiem?
  3. kuras partijas spētu vislabāk savstarpēji sastrādāties?
  4. kuram koalīcijas modelim būtu vislielākās izredzes iegūt lielāku sabiedrības uzticēšanos, nekā spējušas iepriekšējās valdības un parlamenti?
  5. kādi ir riski un ilgtermiņa ieguvumi dažādiem koalīcijas modeļiem? Kuram no modeļiem riski ir vismazākie un ieguvumi vislielākie?

Lūk, ja koalīcijas “trešais” partneris tiktu atrasts, balstoties uz šādiem kritērijiem, tad patiešām varētu runāt par jaunām, labākām vēsmām Latvijas politikā.

Bet tā priekšnoteikums: koalīcijas sarunu iznākumam jābūt atklātam. Proti, ja koalīcijas sarunas beidzas ar atziņu, ka SC tomēr ir vēlamāks koalīcijas partneris nekā NA, tad ir jābūt iespējai un drosmei šādu koalīciju arī izveidot. Neskatoties uz nepopularitāti vai atsevišķu partijas biedru klaigāšanu vai pat izstāšanos no partijām. Savādāk visas koalīcijas izveides sarunas būtu bijis grūti nosaukt savādāk kā par farsu. Jo kāda jēga no sarunām, ja viss jau tāpat ir skaidrs?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!