Raksts

Homoseksuālisma jautājums demokrātijas labirintos


Datums:
25. jūlijs, 2006


Autori

Viktors Makarovs


Foto: A. Strokins © AFI

Tiem, kuri uzskata, ka homoseksuāli cilvēki vienkārši grib pazīmēties, jāapsver jautājums: ja cilvēki pulcējas par spīti vardarbības draudiem, par spīti naidīgi noskaņotam pūlim, par spīti apkārtējo nicinājumam un neizpratnei – varbūt tomēr tā nav zīmēšanās, bet pamatota vajadzība tikt uzklausītiem?

Nu ko tie geji izlec, tikai tracina cilvēkus. Kamdēļ demonstrēt savu orientāciju uz ielas? Tā pēdējās pāris nedēļās teikuši daudzi – gan geju un lesbiešu pretinieki, gan daudzi, kas visā visumā ir iecietīgi un pat draudzīgi noskaņoti pret homoseksuāliem cilvēkiem. Pat daudzi geji un lesbietes apšauba, ka, politizējot jautājumu, kas skar cilvēku privāto dzīvi, var panākt kaut ko labu. Taču nesen publiskotais pētījums, kura nolūks bija izdibināt Latvijas sabiedrības attieksmi pret seksuālajām minoritātēm,[1] parāda, ka homoseksuāli orientētiem cilvēkiem Latvijā ir būtiski iemesli vērsties pie sabiedrības.

Šis iemesls ir nevis geju un lesbiešu vēlme zīmēties, bet gan sabiedrības attieksme pret citādo. Pētījuma rezultāti liecina, ka mūsu sabiedrībā ir izplatīta neiecietība un homofobiski aizspriedumi, no kuru negatīvajām sekām geji un lesbietes nevar paslēpties savu guļamistabu privātumā. Vienkārši neizlēkt viņiem nozīmētu samierināties ar naidu, neizpratni, diskrimināciju, un psiholoģisku un fizisku vardarbību pret sevi.

Vai gejiem un lesbietēm ir ko teikt?

Uz aptaujas datu pamata nevar secināt, ka visa sabiedrība pret gejiem un lesbietēm ir noskaņota negatīvi. Vairāk par pusi iedzīvotāju pauž mazāku vai lielāku iecietību. Kaut arī ceturtdaļa iedzīvotāju nosoda gan homoseksuālu dzīvesveidu, gan homoseksuālus cilvēkus, tikpat daudz ir cilvēku, kas to uztver bez nosodījuma. Vairāk nekā trešdaļa nosoda homoseksuālu dzīvesveidu, taču nenosoda homoseksuālus cilvēkus. Puse iedzīvotāju ir par to, lai aizliegtu geju un lesbiešu diskrimināciju darba tirgū. Nedaudz mazāk par pusi uzskata, ka homoseksualitāte nepadara cilvēku sliktāku.

Taču šīs iecietības pazīmes, lai cik svarīgas un iepriecinošas tās nebūtu, neatceļ citus pētījuma secinājumus: sabiedrība ir aizspriedumu varā par homoseksuāliem cilvēkiem, un liela daļa iedzīvotāju ir neiecietīga pret saviem līdzcilvēkiem un līdzpilsoņiem viņu seksuālās orientācijas dēļ. To liecina vairāki pētījuma atzinumi.

Sabiedrībā ir ļoti izplatīts priekšstats par homoseksualitāti kā slimību. Ievērojams skaits iedzīvotāju uzskata, ka homoseksualitāte ir slimība, kura jāārstē. Vairāk par pusi piekrīt, ka homoseksuālam cilvēkam jādara viss, lai pārvarētu savas tieksmes. Jāņem vērā, ka homoseksualitāte pasaulē jau ilgu laiku tiek uzskatīta par vienu no iespējamiem cilvēka seksualitātes veidiem. Tā nav slimība, bet iedzimta īpatnība, to nevajag ārstēt un to nav iespējams mainīt. Ir atzīts, ka homoseksuāli orientēti cilvēki, visās citās jomās neatšķiras no pārējiem. (To atzinusi arī Pasaules veselības organizācija, svītrojot homoseksualitāti no slimību saraksta.)

Tagad iedomāsimies, kā jūtas kopumā vesels cilvēks, kuru sabiedrība uztver par, labākajā gadījumā, kroplu, bet sliktākajā – par sociāli bīstamu garīgu slimnieku? Aizspriedums par homoseksualitāti kā slimību ir sociāla problēma: tas pats par sevi kaitē gan homoseksuālu, gan citu cilvēku psihiskajai labsajūtai.

Nedaudz mazāk par pusi iedzīvotāju uzskata, ka būtu jāierobežo geju un lesbiešu tiesības strādāt atsevišķās profesijās, piemēram, skolās un armijā. Reālajā dzīvē gejiem un lesbietēm tas nozīmē lielu diskriminācijas risku darba tirgū. Uzņēmuma vadītājs ar šādiem uzskatiem varētu arī savu uzņēmumu uzskatīt par homoseksuāļiem nepiemērotu. Atteikt darbu vai atlaist šī iemesla dēļ varētu ne tikai homoseksuālu cilvēku, bet jebkuru, kas pēc tāda izskatās. Šāda attieksme ir ne tikai labvēlīga augsne daudzām netaisnībām, bet arī iedragā sabiedrības labklājību. Atcerēsimies, ka Saeima nesen atteicās nostiprināt likumdošanā aizliegumu pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata – pretrunā ne tikai ar geju un lesbiešu prasībām, bet arī iedzīvotāju vairākuma viedokli.

Trešdaļa iedzīvotāju atbalsta stipri negatīvus aizspriedumus pret homoseksuāliem cilvēkiem, ticot, piemēram, ka viņi biežāk seksuāli izmanto bērnus. Tas nepārsteidz, jo mīts par to, ka homoseksualitāte ir saistīta ar pedofiliju, Latvijā tiek izplatīts apzināti, aktīvi un nesodīti. Nepamatots apvainojums bērnu izmatošanā ir ļoti sāpīgs jebkuram cilvēkam. Vai ar šāda kolektīva negoda celšanu pret sevi jāsamierinās gejiem un lesbietēm?

Beidzot, viens no pieciem iedzīvotājiem atbalsta homoseksuālu cilvēku izolēšanu no sabiedrības vai viņu kriminālu vajāšanu. Tik intensīvs naids pret citādākiem nevar neradīt nedrošību un spriedzi sabiedrībā. Maz ir cilvēku, kas pilnīgi mierīgi uztvertu šādus ierosinājumus attiecība uz sevi vai saviem tuviniekiem. Taču tieši šādi aicinājumi bieži skan debatēs. Turklāt, pētījuma dati ļauj domāt, kā daļai iedzīvotāju liekas pieņemama vardarbība pret gejiem un lesbietēm. Ņemot vērā varas iestāžu nostāju, kuras šādus tendences, liekas, uztver visai mierīgi, noplātot rokas vai nu vainojot potenciālos upurus, arī samērā mazs uz vardarbību gatavu cilvēku skaits ir liela problēma. Tas apdraud jebkuru Latvijas iedzīvotāju, kurš vai nu ir homoseksuāls, vai nu vienkārši vardarbīgas personas acīs izskatās aizdomīgs.

Kopumā pētījuma dati liecina, ka homoseksuāli cilvēki Latvijā riskē sastapties ar vardarbību, diskrimināciju, naidu un noraidījumu pat tad, ja viņi nevis sludina savu seksuālo orientāciju, bet vienkārši ir atklāti par savu privāto dzīvi tādā mērā, kādā tas ir pieņemts mūsu sabiedrībā. Homofobija mūsu valstī ir vairāk nekā privātās dzīves parādība; tā ir sociāla un politiska problēma, kuru var apkarot tikai mobilizējot sabiedrības uzmanību.

Vai sabiedrība ieklausīsies?

Nodrošināt vienādas iespējas darba tirgū visiem neatkarīgi no seksuālās orientācijas; izskaust aizspriedumus par gejiem un lesbietēm un sniegt objektīvu informāciju par homoseksualitāti; apkarot vardarbīgas un naidu kurinošas homofobijas izpausmes; uztveriet homoseksuālus cilvēkus kā normālus, nevis kā slimniekus vai noziedzniekus – šāda varētu būt homoseksuālu cilvēku vēsts sabiedrībai. Vai sabiedrība ieklausīsies? Vai tomēr geju un lesbiešu balss zudīs Latvijas demokrātijas labirintos?

Vēsts par geju un lesbiešu gājienu satracināja daļu Latvijas sabiedrības. Pēc aptaujas datiem, vairāk par piektdaļu iedzīvotāju būtu, vismaz teorētiski, gatavi piedalīties demonstrācijā pret homoseksuālismu. Daudziem, ja ne vairākumam šo cilvēku jebkura geju un lesbiešu klātbūtne sabiedrībā vienmēr ir bijusi un paliks aizvainojoša. Abām pusēm nāksies samierināties ar pretējās puses pastāvēšanu un redzamību sabiedrībā – tādi ir demokrātijas noteikumi.

Taču sabiedrība nerunā vienā balsī. Homofobiskajam populismam noteikti nav tiesību runāt visas Latvijas sabiedrības vārdā. Trešdaļa iedzīvotāju, pēc aptaujas datiem, uzskata sabiedrības attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem par netaisnīgu. Tikpat daudzi ir gatavi aktīvi paust atbalstu seksuālo minoritāšu tiesībām, parakstot aicinājumu uz iecietību. Šī trešdaļa sabiedrības novēro, kā plaukst homofobija Latvijā. Kā gan politiķi, gan valsts iestādes un mediji līdz šim ne tikai nav spējuši apkarot neiecietību un aizspriedumus, bet bieži vien ir aktīvi tos veicinājuši.

Sabiedrības attieksme pret gejiem un lesbietēm skar ne tikai tieši šīs grupas situāciju. Sabiedrības gatavība uzklausīt pretējo viedokli parāda, cik augstu tā vērtē savu demokrātiju, cik stipri tā uzticas tās pamatprincipiem. Divas trešdaļas aptaujas respondentu uzskata, ka geji un lesbietes tikai noskaņo sabiedrību pret sevi, cenšoties sev pievērst uzmanību. Šādu pozīciju var saprast divējādi. Tā var nozīmēt gan paša respondenta nevēlēšanos uzklausīt citādākos, gan skepsi par sabiedrības spēju un vēlmi to darīt. Par to ir vērts uztraukties. Vairāk nekā trešdaļa (37%) Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu labi atcelt Saeimas vēlēšanas un aizvietot parlamentu ar stipru līderi. Citiem vārdiem, kamēr trešdaļa uzskata homoseksualitāti par sērgu, tikpat daudzi, acīmredzami, par slimību uzskata demokrātisku valsts iekārtu.

Vai sabiedrībai jāieklausās?

Tos, kuri uzskata, ka homoseksuāli cilvēki vienkārši grib pazīmēties, es aicinu apsvērt: ja cilvēki pulcējas par spīti vardarbības draudiem, par spīti naidīgi noskaņotam pūlim, par spīti apkārtējo nicinājumam un neizpratnei – varbūt tomēr tā nav zīmēšanās, bet pamatota vajadzība tikt uzklausītiem?

Lai cik negatīva, vismaz šodien, būtu vairākuma iedzīvotāju attieksme pret atsevišķām prasībām, tādām kā viendzimuma laulību vai bērnu adopcijas atļaušana, sabiedrībai vajadzētu ieklausīties geju un lesbiešu problēmās. Geji un lesbietes prasa no sabiedrības pārskatīt savu attieksmi, kuru uzskata par netaisnīgu. Tā nav ne „homoseksuālisma propaganda”, ne „uzbāšanās”, bet aicinājums uz dialogu, un tā tam arī ir jābūt demokrātiskā sabiedrībā.

Visi mēs dzīvojam vienā sabiedrībā, tāpēc mūsu labklājība un labsajūta lielā mērā ir atkarīga no citu, arī svešu, cilvēku attieksmes. Brīvs un cieņas pilns dialogs ir vislabākais veids, kā saskaņot dažādas intereses. Patiesa demokrātija nozīmē ne tikai vairākuma lēmējtiesības, bet arī mazākuma tiesības un aizsardzību. Ne tikai iespēju izrunāties, bet arī tiesības tikt uzklausītam.

Ieklausoties cita argumentos, mēs nezaudējam spēju un tiesības palikt pie savām vērtībām un viedokļiem. Protams, bieži vien demokrātija ļauj paust arī uzskatus, kas mums liekas nepārliecinoši, ekstravaganti, pat riebīgi; bieži vien dīvains vai neērts šķiet veids, kā uzskati tiek pausti. Taču laiku pa laikam, uzklausot viedokli, kas mūsos sākuma izraisīja neizpratni vai noraidījumu, mēs brīvprātīgi pārvērtējam savus uzskatus. Atcerēsimies, ka mēs neko neiegūstam no citu cilvēku atstumtības un ciešanām. Ieklausoties atšķirīgā viedoklī, mēs neko nezaudējam, bet bieži vien iegūstam. Apkārtējo cilvēku iecietība un spējas sadzirdēt reiz kādu dienu būs vajadzīga katram no mums.

_____________________________

[1] Iecietība pret seksuālajām minoritātēm: dimensijas un temperatūra. Biedrība Dialogi.lv, 2006. gads. Autors V. Makarovs.


dialogi.lv

Iecietība pret seksuālajām minoritātēm: dimensijas un “temperatūra”

Mozaīka

Partiju viedokļi par seksuālo minoritāšu jautājumiem

Prezidentes komentārs pēc Rīgas domes lēmuma neatļaut Praidu

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!