Foto: Holokausta upuru un varoņu piemiņas muzejā "Jad Vašem" (Yad Vashem)
Ir apšaubāms, ka nolieguma aizlieguma ieviešana nacionālajās tiesībās veicinās okupācijas fakta atzīšanu starptautiskā līmenī.
Vairākās Eiropas valstīs jau zināmu laiku pastāv normas, kas aizliedz Holokausta fakta un apjoma noliegumu vai apstrīdēšanu. Pie šādām valstīm ir pieskaitāmas Austrija, Beļģija, Čehija, Francija, Vācija, Lietuva, Polija, Rumānija, Slovākija, Spānija, Šveice. Lai gan šādas normas valstu likumos ir ieviestas atšķirīgos laika posmos, tieši pēdējā laikā sākušās aktīvas diskusijas par Holokausta nolieguma aizlieguma tēmu. Viens no svarīgiem notikumiem šajā kontekstā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 2007. gada 26. janvārī pieņemtā rezolūcija par Holokausta nolieguma aizliegumu[1], kas nosoda šī traģiskā notikuma noliegšanu vai apstrīdēšanu. Eiropas Savienības (ES) līmenī šim jautājumam īpaša uzmanība tiek pievērsta Vācijai kļūstot par ES prezidējošo valsti, kas ir saprotami, ņemot vērā Holokausta nolieguma aktualitāti Vācijā.
Arī Latvijā ir vērojams īpašas uzmanības pieaugums nolieguma aizlieguma normu iespējamai ieviešanai. Ņemot vērā vēsturisko attīstību un sabiedriskās norises, Latvijā aktuāls ir kļuvis jautājums par okupācijas fakta nolieguma aizliegumu.
Vai saskatāma līdzība?
Vērtējot nolieguma aizlieguma nepieciešamību nacionālajās tiesībās, rodas jautājums — vai būtu velkamas paralēles starp Holokausta un okupācijas fakta nolieguma aizlieguma likumiem? Abi šie notikumi ir uzskatāmi par vēsturiskiem faktiem, kuru interpretācija mēdz atšķirties gan vēsturnieku, gan politiķu, gan arī juristu vidū. Tāpat abas šīs normas paredz kāda notikuma noliegšanas aizliegumu. Var secināt, ka likumdevējam zināmā mērā pastāv arī līdzīgi mērķi, ieviešot šādu normu nacionālajās tiesībās.
Viens no argumentiem vēsturisku notikumu nolieguma aizliegšanas noteikšanā ir apstāklis, ka attiecīgais gadījums ir uzskatāms par pietiekami pierādītu vēsturisku faktu. Taču jāuzsver, ka būtu absurdi paredzēt jebkāda pietiekami pierādīta fakta noliegšanas aizliegumu un kriminālatbildību par šādām darbībām, kā tas ir Holokausta noliegšanas gadījumā. Citi argumenti nolieguma aizlieguma normas noteikšanai nacionālajās tiesībās ir gan vēlme pasargāt cilvēci no līdzīgu traģisku notikumu atkārtošanās, gan cietušo personu piemiņas aizsargāšana. Protams, liela nozīme ir arī šo vēsturisko notikumu simboliskai atzīšanai.
Neapšaubāmi var apgalvot, ka vēsturisko notikumu postošajām sekām ir bijusi liela nozīme to nolieguma aizliegšanas paredzēšanā, taču diez vai kāds uzņemsies apgalvot, kurš no genocīdiem ir bijis traģiskāks, vai kuri vēsturiskie fakti ir bijuši nežēlīgāki par citiem un tādēļ būtu nosakāma to īpaša aizsardzība. Piemēram, Latvijā nepastāv Holokausta nolieguma aizlieguma normas, taču tiek diskutēts par okupācijas fakta nolieguma aizliegšanu. Vai šādas darbības liecina, ka Latvijā okupācija tiek atzīta par traģiskāku un pret noliegšanu vairāk aizsargājamu notikumu nekā Holokausts? Viennozīmīgi nē, taču no šiem apstākļiem var secināt, ka ne tikai notikumu traģiskās sekas ir pamats normas noteikšanai valsts likumos. Jāpastāv vairākiem savstarpēji saistītiem apstākļiem sabiedrībā (tai skaitā vēsturiskiem priekšnosacījumiem, sabiedriskajām norisēm un starptautiskai atzīšanai), lai paredzētu kāda notikuma noliegšanas aizliegumu nacionālajās tiesībās.
Vārda brīvības aspekti
Nolieguma aizlieguma normu ieviešanas ierosinājums gandrīz vienmēr ir saistīts ar asām politiķu un sabiedrības diskusijām un nevienprātību. Tam par iemeslu varētu būt tas, ka jebkāda vēsturiska fakta noliegšanas vai apstrīdēšanas aizliegums ir tieši saistīts gan ar notikuma simbolisku atzīšanu vai neatzīšanu, gan ar tiesībām uz vārda brīvību un to ierobežošanu. Vārda brīvība neapšaubāmi ir uzskatāma par demokrātijas stūrakmeni.[2] Taču tiesības uz vārda brīvību nav uzskatāmas par absolūtām tiesībām. Un te svarīgi ir uzsvērt, ka, lai gan likums īpaši izceļ atbildību par tiesību uz vārda brīvību izmantošanu, vārda brīvības ierobežošanai nevajadzētu būt valstu ikdienišķai praksei. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksi valstij būtu jātulko vārda brīvības ierobežojumus iespējami sašaurināti.
Vērtējot indivīdu tiesības izteikt viedokli par vēsturiski daudznozīmīgiem notikumiem, jāņem vērā ECT norādītais, ka vēsturiskās patiesības meklējumi ir neatņemama vārda brīvības sastāvdaļa un tas nav Tiesas uzdevums izšķirt strīdus par pagātnes notikumiem, kas ir vēsturnieku debašu pamatā.[3] Taču vienlaikus ECT ir arī norādījusi, ka Holokausts ir uzskatāms par pietiekami pierādītu vēsturisku faktu, tādēļ tā apstrīdēšana vai attaisnošana netiek aizsargāta, pamatojoties uz tiesībām uz vārda brīvību.[4]
Vai okupācijas fakta nolieguma aizliegums būtu nesamērīga vārda brīvības ierobežošana, tādēļ, ka šis fakts nav uzskatāms par pietiekami pierādītu, salīdzinot to ar Holokaustu? Uz šo jautājumu noteikti būtu jāatbild noliedzoši. Holokausta nolieguma normas eksistē, lai primāri aizsargātu Holokaustā cietušo personu (un to radinieku) godu un cieņu, nevis vēstures doktrīnas neaizskaramību. Te svarīgi ir norādīt, ka vēsturisko faktu apšaubīšana kā tāda nav tik nozīmīga, bet gan drīzāk sekas, ko šādi izteicieni rada sabiedrībā un atsevišķām personām. Tāpēc arī Holokausta nolieguma normas visos apstākļos un vienmēr nebūs uzskatāmas par attaisnojamu vārda brīvības ierobežošanu.
Jāizvērtē prioritātes
No iepriekšminētā izriet, ka katrā sabiedrībā pastāv atšķirīgas vajadzības un prioritātes noteiktā laika posmā. Šo prioritāšu izvērtēšana ir viens no nozīmīgākajiem kritērijiem, lai paredzētu kāda vēsturiska notikuma nolieguma aizliegumu, kas neapšaubāmi ierobežo personas tiesības uz vārda brīvību un zinātnisko jaunradi. Eiropas valstu līmenī netiek apšaubīts fakts par Holokausta notikuma traģiskumu un pierādīšanas apjomu, taču ne visās šajās valstīs pastāv Holokausta nolieguma aizlieguma normas.
Okupācijas fakta atzīšana starptautiskā līmenī netiek vērtēta tik viennozīmīgi, kā, piemēram, Holokausta noliegums. Iespējams, ka okupācijas fakta noliegšanas aizliegšana būtu uzskatāma vairāk par politisku žestu, salīdzinot ar Holokausta nolieguma aizlieguma normām, kuru pamatmērķis tomēr ir cietušo personu aizsardzība. Taču, lai cik svarīga būtu okupācijas fakta atzīšana starpvalstu attiecībās, ir apšaubāmi, ka šāda ierobežojuma noteikšana nacionālajās tiesībās veicinās okupācijas fakta atzīšanu starptautiskā līmenī.
Paredzot Latvijā okupācijas fakta nolieguma aizliegumu, likumdevējām būtu jāakcentē ne tikai šīs normas simboliskā nozīme, bet arī jāizvērtē likums tiesību uz vārda brīvību ierobežošanas kontekstā. Vai politiķu, vēsturnieku un atsevišķu sabiedrības grupu locekļu viedokļi attiecībā uz okupācijas fakta atzīšanu būtu jāierobežo ar likumu, vai nepietiek ar plašāku rasu vai nacionālo naidu, diskrimināciju un neiecietību kurinošas runas aizliegumu, kā arī, vai šāds ierobežojums sasniegtu savu mērķi nacionālā līmenī — šie ir tikai daži no jautājumiem, kas būtu rūpīgi jāizvērtē, nosakot Latvijā okupācijas fakta nolieguma aizliegumu.
____________________________
[1] ANO 2007. gada 26. janvāra rezolūcija Nr. A/RES/61/255.
[2] Skatīt, piemēram: Gomien D., Harris D., Zwaak L. Law and practice of the European Convention on Human Rights and the European Social Charter. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 1996, p. 273, vai Callamand A. Freedom of speech and offence: why blasphemy laws are not the appropriate response. Equal Voices, European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2006, Issue 18, p. 7.
[3] Skatīt, piemēram, ECT spriedumu lietā Chauvy and others v. France. http://worldlii.org/eu/cases/ECHR/2004/295.html
[4] ECT spriedums lietā Lehideux and Isorni v. France. http://www.worldlii.org/eu/cases/ECHR/1998/90.html