Raksts

Hokus-pokus! Dāmas un kungi, Satversmes kodols!


Datums:
11. oktobris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Visual Artist Frank Bonilla

Pirmā eseja sērijā par Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumu par neaizskaramo Satversmes kodolu

Kas notiks, ja Latvijas amatpersonas, tiesas, sabiedrības vairākums bez ierunām akceptēs tēzes, kas ir minētas Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklī par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu?

1. KTK atzinuma par Satversmes kodolu nozīme

Nebaidīšos teikt, ka tad tiks akceptētas bezprecedenta pārmaiņas Latvijas Satversmē. Nekā pat tuvu tik nozīmīga Latvijā nav bijis kopš pašas Satversmes pieņemšanas. Turklāt šīs pārmaiņas tiks īstenotas, pašā Satversmes tekstā nemainot ne zilbi. Nebūs Satversmes maiņas procesa ne Saeimā, ne referendumā. Vienkārši Latvijā 2012.gada nogalē konstitūcija vairākās ļoti svarīgās jomas tiks izprasta savādāk nekā 1924., 1994., 2004. vai pat 2011.gadā.

Būs parādījušies jautājumi, par kuriem nebūs tiesīga lemt ne Saeima, ne tauta referendumā – neskatoties uz to, ka par šiem aizliegumiem ne vārda nav teikts Satversmē. Šie aizliegumi attieksies uz vismaz četrām jomām – nacionālo valsti, demokrātiskajām institūcijām, tiesiskumu un sociālo atbildīgumu. Kuriem konkrēti jautājumiem šo tēmu ietvaros? To grūti prognozēt – KTK tikai ļoti aptuveni ir iezīmējusi tos jautājumu blokus, kas “ietilpst kodolā”, un tos – kuri nē.

Bet gadījumā, ja kāds tomēr “trāpīsies” uz šiem aizliegtajiem jautājumiem, valsts institūcijām būs uzlikts pienākums šiem mēģinājumiem pretoties. Vienīgais veids, kā KTK ļauj tos atrisināt – ja attiecīgo viedokļu piekritēji uzvar (miermīlīgā vai vardarbīgā) revolūcijā.

Turklāt nav jau tā, ka šie aizliegumi “sāksies” ar kādu 2012.gada datumu – KTK tēze ir tāda, ka Satversmes kodols nav tikai jauna, noderīga juridiska fikcija, bet gan ir pastāvējis tik ilgi, cik pati Satversme. Līdz ar to arī iepriekšējie valsts institūciju, tiesu, referendumu, Saeimas lēmumi var tikt pārvērtēti attiecībā uz to atbilstību Satversmes kodolam. Un – kā jau teicu – tas viss: Satversmē nemainot ne zilbi.

Tie ir bezprecedenta plaši ierobežojumi konstitūcijas grozīšanai, Satversmes 2.pantā paredzētajai tautas suverenitātei. Pat salīdzinot ar valstīm, kur konstitūcija tiešā tekstā padara atsevišķas normas par negrozāmām. Šajās valstīs tie parasti ir šauri, konkrētā vēsturiskā pieredzē balstīti jautājumi. Tikmēr Latvijā KTK piedāvā ar vienu rāvienu pasludināt par nemaināmiem un tādējādi arī nediskutējamiem teju visus politiskos problēmjautājumus, kas var apdraudēt: 1) demokrātijas funkcionēšanu; 2) tiesiskumu; 3) Latvijas kā nacionālas latviešu valsts izpratni; 4) valsts spēju sociāli gādāt par saviem iedzīvotājiem. Vai precīzāk – KTK piedāvā pieņemt, ka tie nekad nav bijuši maināmi, pat ja Satversmē par šādiem ierobežojumiem uz izmaiņām nekas nav teikts. Un pat vēl precīzāk – KTK piedāvā pieņemt, ka tie nav maināmi par spīti tam, ka Satversme tiešā tekstā 77.pantā pasaka, ka arī panti par to, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un suverēnā vara pieder tautai ir grozāmi!

2. KTK domu gaita – kā tika konstruēts Satversmes kodols?

Tik ļoti radikālas un visaptverošas tēzes prasa ļoti kvalitatīvu pamatojumu. Lai rūpīgs lasītājs, neskatoties uz to, ka Satversmē par kodoliem nekas nav teikts un par spīti tam, ka Satversme paredz grozīšanas procedūru arī pašiem svarīgākajiem tās pantiem, varētu iedziļināties KTK domu gaitā un atzīt to par labu un saprātīgu esam.

Kā KTK nonāk līdz saviem secinājumiem par to, ka Latvijas Satversmei ir nemaināms kodols?

Šī stāsta pilnā versija man paņems vairākas esejas. Bet domu gaitu rezumējot, tā ir šāda:

1. solis. KTK pasaka, ka tas vien, ka kodols nav ierakstīts Satversmē, “nav pamatots arguments, lai varētu noliegt neaizskarama Satversmes kodola eksistenci konstitucionāla principa formā.”

Satversmes tiesa šeit apgalvo, ka paralēli Satversmei var pastāvēt citi konstitucionāla rakstura principi, kas ir ne mazāk svarīgi par Satversmi. Un Satversmes kodols varētu būt viens no tiem. Turklāt tas ir ĻOTI īpašs princips – tas ir svarīgāks nekā pats Satversmes teksts. Šajā punktā gan prasītos pierādīt, ka šāds konstitūcijai paralēls princips, ko sauc par “konstitūcijas kodolu” – nav tikai Latvijas KTK jaunrade, bet sakņojas kādos nopietnos tiesību vai politikas filozofu darbos.

To diemžēl KTK neizdara. Tā vienkārši pasaka, ka teorētiski šāds princips varētu pastāvēt.

Žēl, jo šādu par konstitūciju pārāku principu, kuri nav atzīti pašā konstitūcijas tekstā, postulēšanai ir tomēr pārāk nopietnas konsekvences (piemēram, tie ļauj atzīt par antikonstitucionāliem pašas konstitūcijas grozījumus – saturisku nevis procedurālu iemeslu dēļ): tādēļ atzinuma lasītājiem tomēr būtu jābūt kādam veidam, kā pārliecināties, vai šī ideja nav, vienkārši izsakoties, “izzīsta no pirksta”. KTK gan piemin dažas valstis (Austrija, Šveice, Japāna), kurās esot akceptēta līdzīga ideja (paralēli vienotai konstitūcijai pastāv par tiem augstāki principi), bet neanalizē detaļās ne to, cik šī ideja attiecīgajā sabiedrībā ir vispārpieņemta (Austrijā tiekot “diskutēts”), ne arī cik attiecīgās izpratnes ir līdzīgas tam, ko KTK sauc par konstitūcijas kodolu (Šveicē esot atzīta “noteiktu nerakstītu kritēriju pastāvēšana.”, neprecizējot, kādu tieši – vai tiešām arī tās četras KTK minētās jomas).

Bet, labi, neskatoties uz šīs tēzes problemātiskumu, pieņemsim, ka TEORĒTISKI tāds tiesību princips, ko sauc par “konstitūcijas kodolu” var pastāvēt, turklāt ārpus paša konstitūcijas teksta. Virzāmies tālāk.

2.solis. Tālāk KTK sāk meklēt atbildi uz jautājumu, vai “ir saprātīgi argumenti, kas pamato tā [Satversmes kodola] eksistenci? Citiem vārdiem – vai ir saprātīgāk pieņemt, ka šāds Satversmes kodols eksistē, vai, tieši otrādi, ir saprātīgi pieņemt, ka tas neeksistē?”

Ļoti pareizs un loģisks jautājums. Diemžēl tālāk KTK apmaldās argumentācijā. Tā vietā, lai sāktu analizēt pierādījumus, kas pamato kodola eksistenci, KTK uz kādām 40 lpp. šo jautājumu aizmirst. Tā vietā redzamas pārdomas par citām tēmām – piemēram, kāda jēga varētu būt no Satversmes kodola (pieņemot, ka tas eksistē)? Te KTK pasaka, ka jēga būtu “aizsargāt Satversmes būtību” (54.lpp.), neļaujot “konstitucionālajam likumdevējam grozīt Latvijas valsts konstitucionālo identitāti. (55.lpp.)” Tālāk notiek izvērsta filozofēšana par šīs konstitucionālās identitātes būtību – latviešu nāciju kā Latvijas valsts dibinātāju,Latvijas valsts teritoriju, Latvijas valsts dibināšanas mērķi un jēgu u.tml.

Līdz pierādījumiem Satversmes kodola eksistencei KTK nonāk 80.lpp., kur pasaka, ka mēģinās to deducēt “no Satversmes teksta un gara”, pēc tam diskutēs iebildes pret šādu principu un tad izdarīs gala secinājumus.

Labi, ļausimies KTK domu gaitai!

Tad kas ir tāds Satversmes tekstā un garā, kas ļauj KTK izdarīt secinājumu, ka paralēli Satversmei pastāv par to augstāks princips, ko sauc par “Satversmes kodolu” un kas aizliedz Satversmi grozīt attiecībā uz jautājumiem, kas skar četras jomas (atgādināšu – demokrātija, tiesiskums, sociālais atbildīgums, nacionālā valsts)?

Divi argumenti:

1) Satversme balstās uz faktu, ka Latvija pastāv. Nebūtu Latvijas – nebūtu Satversmes. Tik tālu viss ir skaidrs. Bet tālāk KTK izdara kaut ko argumentatīvi akrobātisku – pasaka, ka “Satversme ir normatīvs tiesību akts, un kā tādam tai jābūt orientētai uz kāda konkrēta mērķa sasniegšanu. Tātad Satversmes tāpat kā jebkura normatīva tiesību akta galvenais uzdevums ir noteikt tiesisko jābūtību […] Satversmes 1.panta formula ‘Latvija ir…’ nav tikai neitrāla fakta konstatācija, bet vispirms nozīmē juridiski normatīvu jābūtību – Latvijai jābūt.”

Vai sapratāt domu? Es sākumā nesapratu, tādēļ divas reizes pārlasīju. Un, kad sapratu, man bija grūti noticēt, ka KTK ko tādu tiešām apgalvo.

Manuprāt, šādas argumentācijas pamatā ir pamatīga loģiska kļūda, kas kļūst viegli pamanāma, šo pašu loģiku mēģinot attiecināt uz citiem dzīves gadījumiem. Jā, katrs normatīvais akts ietver sevī tiesisku jābūtību – izpratni par to, kā būtu jāorganizē lietas. Piemēram, kā būtu jāsadala pienākumi starp prezidentu un Saeimu, lai valsts funkcionētu pēc iespējas efektīvi (=tiesiskā jābūtība). Piemēram, nosakot, ar kādām metodēm policija var vai nevar iejaukties cilvēku privātajā dzīvē, lai garantētu labu līdzsvaru starp sabiedrības drošību un cilvēku tiesībām (=tiesiskā jābūtība). Kāda ir procedūra, lai reģistrētu uzņēmumu, kas, cerams, būs efektīvs un ātrs veids kā viegli uzsākt uzņēmējdarbību (=tiesiskā jābūtība). Vienlaikus attiecīgais normatīvais akts ir NEITRĀLS attiecībā uz konkrēto institūciju pastāvēšanu – piemēram, tas vien, ka Satversme paredz kādas pilnvaras prezidentam, nenozīmē, ka Latvijā principā nevarētu no prezidenta institūcijas atteikties. Vai izdomāt kādu veidu, kā uzsākt biznesu, bez obligāta nosacījuma to no sākuma kaut kur reģistrēt.

Līdzīgi no tiesiskā viedokļa tas vien, ka Satversme pasaka, ka “Latvija ir” – vēl pats par sevi neko nepasaka attiecībā uz to, vai “Latvijai jābūt mūžīgi” (tas, manuprāt, ir katru dienu no jauna jālemj Latvijas pilsoņiem). Satversme pasaka, ka arī Valsts kontrole/prezidents/referendumi ir, bet arī tas nenozīmē, ka šīm iespējām jāpastāv mūžīgi un ka tās nevar aizstāt, mainot konstitūciju. Tur vienkārši nav nepieciešamas iekšējās loģiskās saites.

Līdzīgi kā tad, kad tiek dibināts kāda nevalstiska organizācija, uzņēmums vai pat – pārnestā nozīmē – ģimene, no dibināšanas fakta vien taču neizriet pienākumus šīs institūcijas uzturēt uz visiem laikiem?

Diemžēl KTK argumentācija attiecībā uz Latvijas tautas pienākumu pastāvīgi uzturēt savu valsti, balstās tieši tik nepārliecinošā argumentācijā. Nemaz nerunājot par to, ka pat ja pieņem, ka šajā argumentācijā tomēr ir kāds racionāls grauds, pats par sevi pienākums saglabāt “Latviju” vēl nenozīmē nemaināmu Satversmes kodolu , kas skar demokrātijas, nacionālisma, sociālā atbildīguma jautājumus.

2) KTK otrais arguments ir līdzīgs – tautai esot pienākums pastāvīgi uzturēt demokrātisko valsts iekārtu. Iemesls? Jo tautas “pašvaldīšana” ir reāli iespējama tikai demokrātiskā valsts iekārtā.

Lai arī cik man dārga ir demokrātija, tas vienkārši nav pārliecinošs arguments – ne vēsturiski, ne pēc loģikas. Bet tā kā tas skar šauru Satversmes kodola aspektu (tikai demokrātija, bet ne pārējie trīs elementi), tad atļaušos to pagaidām atstāt sīkākai analīzei vēlāk – kopā ar KTK pieminētās ” pašaizsargājošās demokrātijas koncepciju”. Manuprāt, KTK ir pārpratusi šīs koncepcijas nozīmi, vietu un jēgu, bet par to tad kādā no nākamajām esejām.

Un tie tad arī ir tie argumenti, kas KTK ieskatā pamato šo jauno, radikālo ideju par to, ka Satversmei ir kodols.

Tālāk atzinumā KTK kādu laiku pavada, cenšoties atspēkot iespējamos pretargumentus. Diemžēl KTK analīzei neizvēlās spēcīgākos no šiem argumentiem: piemēram, vai “mirušās paaudzes” var nākamajām uzlikt pienākumus uz visiem laikiem (nevis – principā, ko KTK izvēlējusies kā vieglāk atspēkojumu argumentu). Vai – piemēram, kādēļ priekšstata par atsevišķu jomu nemainīgumu nebija SENĀK? Kādēļ, ja kodols ir pastāvējis vienmēr, par to nav nekādu liecību ne Satversmes “tēvu” darbos, ne arī pēc neatkarības atjaunošanas laiku darbos? Kādēļ tādu iespēju ne reizi nav minējusi Satversmes tiesa?

Vienīgais, ko KTK šajā jomā izdara: marginalizē 1990.gada 4.maija deklarācijas nozīmi, kuras tiešā tekstā bija rakstīts, ka jautājumus par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu bija tiesīga izlemt tauta (nevis 1940.gada 21.jūlija viltus Saeima) – KTK pasaka, ka Augstākā padome tobrīd īsti neorientējās mūsdienu tiesību normu piemērošanas metodēs. Labi, pat ja tā – bet kādēļ par šiem jautājumiem tad līdz 2011.gada nogalei nerunāja … teju neviens? Vienīgais, ko KTK spēj minēt kā pierādījumu tam, lai apliecinātu, ka ideja par Satversmes kodolu nav jauna koncepcija, bet kaut kas, kas bija loģiski izsecināms vēl pirms 2011.gada nogales – Satversmes tiesas frāze kādā 2007.gada spriedumā par to, ka Latvijas tautai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums atjaunot Latvijas valsti tādā veidā, kādu pieprasa Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats… Loģiskā saikne ar ideju par Satversmes kodolu, it sevišķi tik izvērstā veidolā, kā to piedāvā KTK…? Vāja un nepārliecinoša.

3. Hokus-pokus?

Manuprāt, KTK nav izvēlējusies labāko taktiku, vienkārši proklamējot Satversmes kodola esamību, un tad uzstājot, lai – kā tajā stāstā par imperatora jaunajām drānām – arī citi šo kodolu ierauga. Un atzīst par juridiskā spēka un nozīmes ziņā par svarīgāku nekā pašu konstitūciju.

Nu nevar, vienkārši tas ir nepareizi tik ļoti tālejošas idejas attīstīt pēc hokus-pokus principa! Vakar nebija, bet šodien jau ir.

Ideja par konstitucionālajām pamatvērtībām varētu būt visai noderīga fikcija. Un es neielieku ne mazāko ironiju vai noliegumu vārdā “fikcija”. Ideja par konstitucionālajām pamatvērtībām ir pieņēmums, kuru var tālāk attīstīt: bet tad par to jādiskutē, meklējot veidu, kā to “izlaist cauri” demokrātiskam procesam, nevis vienkārši izsludināt kā pašsaprotamu un jau šobrīd neaizskaramu.

Diemžēl pagaidām tā ir tikai īpaši ekstravaganta teorija, kurai, ja tā kļūst vispārpieņemta, var būt ļoti nozīmīgas un tālejošas sekas. Manuprāt, kaitīgas. Bet par to tad nākamajās esejās.

P.S. Kā jau iepriekš savā blogā solīju – atgriežos pie Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Tā kā šī būs pirmā no daudzām manām šim atzinumam veltītajām esejām, tad iesākšu to ar pateicību – pateicību Konstitucionālo tiesību komisijai. Rūpīgi iepazīstoties ar tās atzinuma pilno tekstu, es ļoti daudz kam nepiekrītu – vismaz divdesmit nozīmīgos punktos mans viedoklis ir krasi atšķirīgs. Iebilstu gan pret vairākiem secinājumiem, gan pret veidu, kā KTK pie tiem ir nonākusi. Tādēļ manas esejas būs asas un polemiskas. Vienlaikus ne jau bieži gadās teksti, kuri ir tā vērti, lai ar tiem polemizētu, lai tiem veltītu tik daudz laika. Bet šis atzinums noteikti ir viens no tiem. Un par to KTK pienākas atzinība. Tādēļ pat ja manās acīs šis atzinums ir iemiesojums visām lielākajām Latvijas valststiesību un tiesību teorijas domas problēmām (par to arī būs visas šīs esejas), bet vienlaikus tas sava apjoma, argumentācijas un nozīmes dēļ ir arī lielisks stimuls tomēr saņemties un uzsākt diskusijas, kuras starp Latvijas juristiem politikas un tiesību filozofijas jautājumos nav notikušas, bet, manuprāt, jau sen bija vajadzīgas. Dažus no svarīgākajiem jautājumiem, kuriem vēlos pieskarties šajās esejās, var aplūkot mana bloga 24.septembra ierakstā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!