Raksts

Hitlera reinkarnācija?


Datums:
24. jūlijs, 2007


Autori

Jolanta Cihanoviča


Foto: David Shapinsky

Nacisma propaganda ebrejus salīdzināja ar slepkavām, zagļiem un suteneriem, klaigāja, ka viņi vēlas iznīcināt kristietību. Tieši to pašu mēs šodien dzirdam par homoseksuāli orientētiem vīriešiem — gejiem.

Vīne, 1909. gads. Lībenfelds, žurnāla Ostara izdevējs, tiekas ar Ādolfu Hitleru. Šis žurnāls līdztekus erotiskiem, mistiskiem un sentimentāliem motīviem konsekventi raksta, ka gaišmatainiem āriešiem jāvalda pār pasauli, pakļaujot sev vai iznīcinot visus tumšmatainos jauktās rases pārstāvjus. Ostara izraisīja savos lasītājos pirmatnējās bailes no ebreju “neierobežotā spēka” — no viņu finanšu kontroles, ietekmes mākslas jomā, viņu “pretīgās miesaskāres”. Lasītāju emocijas apvienoja pārākuma, izredzētības izjūtu un baiļu kokteilis — nacismam bija nepieciešams grēkāzis.

Mēs zinām, kā tas beidzās

Kas notika Vācijā pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados? Kas ļāva Eiropas tautai kļūt par slepkavu un ļaunā nesēju? Protams, daudzi faktori sekmēja nacisma attīstību — starp tiem bija gan ekonomiskie, gan politiskie, gan, protams, psiholoģiskie faktori jeb cilvēku domāšanas īpatnības. Ir svarīgi zināt, ka cilvēka rīcību nosaka viņa domāšana, ka šī rīcība sakņojas domāšanas sistēmā, tieši tāpēc tās analīze ir kritiski svarīga jebkuras parādības izprašanai. Īzaks Kleimanis referātā starptautiskajā konferencē “Holokausta izpētes problēmas Latvijā” Rīgā 2000. gada 17. oktobrī uzsver, ka „augsni holokaustam sagatavoja patoloģiskas izmaiņas sabiedrības domāšanā, pārvērstā morāle, deformētā vērtību sistēma, plaši izplatītais cinisms un sirdsapziņas atrofija”. Ne tikai pirmskara Vācijā, bet arī „autoritārajā Latvijā tautas gods tika izcelts kā augstākā vērtība, svētāka par taisnību, cilvēktiesībām un cilvēku dzīvībām. Piederība pie etnosa bija svarīgāka par indivīda vainu vai nevainīgumu. Labi vai ļauni bija nevis cilvēki, bet tautas kopumā.” Protams, ka šī domāšana valdīja arī austrumos no Latvijas, kur Krievijā cilvēki tika dalīti gan nevis pēc etnosiem, bet pēc piederības šķirām jeb klasēm. Šīs domāšanas ārkārtējo bīstamību pierādīja dzīve — Staļina represijas Krievijā un nacisma holokosts pārējā Eiropā.

Pēckara Eiropā holokosta analīzei tika pievērsta nopietna uzmanība, un daudzi avoti min, ka liela mācība ir gūta no šīs rūgtās pieredzes. Ir notikušas lielas izmaiņas vērtību sistēmā, un ir notikusi Eiropas vispārējā humanizācija. Tieši tas, ka mēs atceramies tā saucamās pirmsosvencimas domāšanas un retorikas bīstamību, palīdz mums nepieļaut asiņainās pieredzes atkārtošanu.

Mērķis — izslēgt un demonizēt

Vai mēs Latvijā esam imūni pret pagātnes atkārtošanu? Vai esam iemācījušies šādas domāšanas bīstamību? Vai esam izdarījuši secinājumus? Manuprāt, nē. Mūsu mācīšanos apgrūtināja tas, ka Otrā pasaules kara laikā Latvija tika iespiesta starp Hitlera un Staļina režīmu dzirnavām, līdz ar to mums bija grūti izdarīt secinājumu par nacisma viennozīmīgo ļaunumu. Staļinisma briesmas likās tik lielas, ka visi, kas bija Staļina pretinieki, šķita varoņi un labie tēli. Tādēļ mums ir grūti ar nacisma nosodīšanu un mācīšanos no vēstures. Tādēļ (un, protams, ņemot vērā arī padomju laiku pieredzi, kura mums turpināja mācīt patoloģisku domāšanu, kur indivīdam bija bez ierunām jāpakļaujas vairākuma un ideoloģijas varai) mēs turpinām ticēt pārākuma, izredzētības izjūtu un baiļu kokteilim. Un esam atraduši jaunu grēkāzi, ar kuru sākt. Un tāpat kā pirms 70—80 gadiem tiek izsludināts karš. Tie argumenti, ko nacistu propaganda izmantoja pret ebrejiem, lai attaisnotu un pamatotu savu naidu pret viņiem, šodien Latvijā tiek izmantoti pret citu sociālo grupu — seksuālajām minoritātēm. Šodien tāpat kā pirms 70-80 gadiem ir parādījusies ļoti bīstama retorika, kuras mērķis ir vienas sabiedrības grupas izslēgšana un demonizēšana.

Nacisma propaganda centās pasniegt ebrejus kā sliktu grupu, kura nes nāvi un izvirtību. Tika runāts, ka ebreji ir mafija, kas sev pieprasa īpašas privilēģijas, ka ebreji nogalina bērnus, ka ebreji ir nenormāli, patoloģiski, slimi un perversi. Viņi tika salīdzināti ar slepkavām, zagļiem un suteneriem, tika klaigāts, ka viņi vēlas iznīcināt kristietību. Tieši to pašu mēs šodien dzirdam par homoseksuāli orientētiem vīriešiem — gejiem.

Tabulā ir sniegts dažādu viedokļu līderu izteicienu salīdzinājums.

Kas būtu jādara? Pirmkārt, atzīt izslēgšanas, naida un demonizācijas retorikas bīstamību. Otrkārt, būtu jāsaprot, ka tāpat kā pirmskara Vācijā šī neiecietības un naida sērga skar katru no mums. Latvijā ir daudz cilvēku, kurus neskar homoseksualitāte un LGBT cilvēku (lezbiešu, geju, biseksuāļu un transcilvēku) cīņa par savām tiesībām. Tomēr šī cīņa ir izaicinājums katram no mums, jo katru no mums skar, kādā vidē dzīvosim mēs un arī mūsu bērni — vai Latvijā vēlamies veidot naida un neiecietības vidi un atkārtot pagātnes kļūdas, vai tomēr vēlamies veidot saticības un cieņas pilnu gaisotni, kur katram cilvēkam ir vērtība.

Izvēle ir mūsu.


Homofobiskā runa Latvijā: Politiķu monitorings

Latvijas iedzīvotāju attieksme pret seksuālajām minoritātēm: gada tendences

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!