Raksts

Hipsteru izvēle


Datums:
06. jūlijs, 2011


Autori

Linda Curika


Foto: Bert Kaufmann

Neviens negaida, ka hipsteri, kas agrāk ironiski blogoja un ballējās Pienā, tagad dosies pie vēlēšanu urnām. Taču dažas situācijas spēj aktivizēt pat tādus sabiedrības slāņus, kuri, šķiet, nav aktivizējami.

Hipiji un panki izmainīja pasauli. Viņi lepojās būt daļa no savas grupas un darīja visu iespējamo, lai, balstoties uz savu redzējumu, pasauli padarītu labāku. Viņi bija tie, kas veicināja pārmaiņas ne tikai modē, mākslā, mūzikā un cilvēku attiecību modeļos, bet arī nekautrējoties ķērās pie politisko sistēmu kritikas, noniecināšanas vai centieniem tās izmanīt.

Šodien es vēroju hipsterus un uzdodu sev jautājumu — vai viņi beidzot ir gatavi pārkāpt pāri savas egocentriskās un ciniskās eksistences robežām, lai ietekmētu ne tikai kultūru, bet arī politiku? Galu galā ir noticis tas, ko daudzi nosaukuši par sprādzienu — Valda Zatlera rīkojums Nr.2 ir licis saaktivizēties daudziem jauniem cilvēkiem, kuri agrāk nav iedziļinājušies politikas peripetijās. Un atļaušos minēt — hipsteru balsojumam būs zināms svars iespējamajās Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kas varētu notikt šoruden.

“Hipsteri ir tie, kas nosmīn, kad tu saki, ka tev patīk Coldplay. Tie ir cilvēki, kas nēsā T-kreklus ar citātiem no filmām, kuras tu nekad neesi redzējis (…) Viss, kas saistīts ar viņiem, ir veidots tā, lai radītu iespaidu, ka viņiem vienkārši ir vienalga.”

— Time, 2009. gada jūlijs[ 1 ]

Es esmu, jo es neesmu

Par hipsteriem vienā sabiedrības daļā notiek aktīvas diskusijas, kamēr citi par šādu aktualitāti nemaz nav dzirdējuši. Tāpēc sāksim ar informatīvu elementu — hipsters ir slenga termins, kas pirmoreiz parādījās 1940. gados un no jauna atdzima, sākot ar 2000. gadu. Ar šo terminu apzīmē vidējās šķiras pilsētniekus, sākot no pusaudža līdz pusmūža vecumam, kuri augstu novērtē indie mūziku, nekomerciālo un neatkarīgo filmu industriju, vintage stilu, nedigitālu fotogrāfiju (jo īpaši lomogrāfiju), Apple zīmolu, blogus un jaunos sociālos medijus. Hipsteriem raksturīgs ārkārtējs cinisms un šķietama vienaldzība, un pāri visam — centieni turēties pretī patērētājsabiedrības draudiem — nebūt mainstream pārstāvim. Lielākā daļa no viņiem ir studenti, kas brīvajā laikā piestrādā par mūziķiem, žurnālistiem, brīvmāksliniekiem, bārmeņiem vai apkalpojošo personālu kafejnīcās, bāros un klubos.

Viens no iemesliem, kāpēc šo terminu nav viegli definēt, ir tā mainīgā daba un pašu hipsteru nevēlēšanās atzīt savu piederību grupai vai vismaz tendence pret grupu izturēties ar lielu daļu pašironijas[ 2 ]. Interesanti, ka citu subkultūru, kuras mēs atceramies no nesenās pagātnes, pārstāvji — panki, rokeri — lepojās ar to, ka bija daļa no šīm grupām. Hipsteri tikmēr spēlē īpatnēju pašidentifikācijas spēli, noliedzot savu eksistenci, bet vienlaicīgi atklāti nēsājot šo subkultūru raksturojošus simbolus.

Hipsteru subkultūra simbolizē Rietumu civilizācijas beigas, uzsverot sabiedrības vairākuma ieslīgšanu patērēšanas baudās. Viņi cenšas iet pretim lielajam naftas patēriņam pasaulē un ne-zaļajam dzīvesveidam, tāpēc saprotama ir hipsteru izvēle braukt tikai ar riteni, turklāt pilsētas riteni bez ātrumiem — Latvijā tam veltīts atsevišķs riteņu modes blogs. Hipsterus vieno globāls blogu un sociālo mediju tīkls, kur viņi ikdienā dalās savās pārdomās un ar zemas izšķirtspējas fotogrāfijām. Ikdienā viņi laiku pavada, dodoties uz galeriju izstāžu atklāšanām, modes nedēļām, mākslas akadēmijas studentu izstādēm un ballītēm.

Atcerieties — pat tad, ja visas pazīmes liecina, ka tas ir hipsteris, viņš to ne tikai neatzīs, bet pat jutīsies aizvainots. Piemēram, The New York Times nespēja veikt pētījumu par hipsteriem, jo neviens nebija gatavs atzīties, ka pieder šai grupai[ 3 ]. Iespējams, tieši tādēļ par šo subkultūru ir maz analītisku pētījumu un akadēmisku materiālu, savukārt internetā lielākoties ir atrodama zākāšanās par šo stilu. Piemēram, pavisam nesen Latvijas Tviteri pāršalca kāds sociālā portāla ORB.lv blogā minētais Latvijas hipsteru tops. Ja mēs ņemam vērā iepriekšminētās hipstera pazīmes, šis tops ir uzskatāms par patiesu uzskaitījumu, tomēr rakstītāja stils un pie bloga esošie komentāri liecina par nicinošu attieksmi. Tāpat ir izveidots blogs, kurā asprātīgā, tomēr arī nicinošā veidā tiek stāstīts, kā kļūt par hipsteri Latvijā — kādas vērtības ir jāpārstāv, kā ir jāuzvedas un kā ir jāģērbjas.

Kas tad raksturo Latvijas hipsterus? Secinot no pašu hipsteru Tvitera ierakstiem un vairāku blogeru rakstiem[ 4 ], var uzskatīt, ka hipsterus vieno uzturēšanās klubos Piens, Nabaklab un Miit, kafejnīcās Bonēra un Illy, Radio 101 klausīšanās, braukšana ar rūpīgi dekorētiem retro stila velosipēdiem, piemēram, ikgadējā tvīda braucienā[ 5 ], kā arī žurnālu Rīgas Laiks un Ir lasīšana. Izvēle par labu Rīgas Laikam izriet no hipsteru intereses par filozofiju, mākslu un dziļām pārdomām par dzīvi, savukārt Ir hipsteru interesi ir piesaistījis, pateicoties aktīvajai esamībai sociālajos tīklos un progresīvajam rakstīšanas stilam un tematikai.

Ja ASV hipsteri var būt vai nebūt studenti, kas šur tur piestrādā, tomēr lielāko daļu ienākumu saņem no vecākiem, tad Latvijas hipsteri kultūras atšķirību dēļ ir citādāki. Viņi tomēr lielākoties ir studenti, un viņi nav atkarīgi no vecāku finansiālā atbalsta, jo iztiku sev var nopelnīt paši. Tas tāpēc, ka statistiski Latvijā ir augstāks studējošo skaits un vecāku finansiālais stāvoklis reti ļauj atbalstīt bērnus pēc viņu patstāvīgās dzīves uzsākšanas.

„Man vienalga” pozīcijas politizācija

Pagājušā gadsimta 60-70. gados hipiju subkultūrai bija ievērojama ietekme uz politiku, un arī šodienas hipsteru kustība patiesībā var būt politiska. Mēs esam redzējuši, kā pēc ierosinājuma atlaist Saeimu jaunu cilvēku vidū ir parādījusies interese par politiku. Tas mani iedrošina apgalvot, ka hipsteri noteiks ievērojamu daļu vēlēšanu iznākuma.

Vienaldzības un cinisma pozīcija liek hipsteriem nebūt politiski aktīviem, tomēr ir situācijas, kas var piespiest viņus saaktivizēties. Pozīcija „man vienalga” var pārvērsties par „es pret”, bet retāk — „es par” pozīciju. Piemēram, Džordža W. Buša prezidentūras laikā hipsteru politiskajai aktivitātei radās jēga — republikāņi reprezentēja visu, pret ko iestājas hipsteri — konservatīvismu, naftu, patriotismu. Pēc terora aktiem ASV hipsteri kļuva ciniskāki nekā jebkad agrāk, valdības saucienus pēc patriotisma pārvēršot hedonismā un ironiskā attieksmē pret valsti vai tieši otrādi — absolūtā apātijā.

Laikā, kad Baraks Obama vēlēšanās stājās pretim Džordžam Bušam, hipsteriem radās izaicinājums — vai aktīvi izteikt savu politisko pozīciju, tā konfliktējot ar iekšējo būtību — vēlmi nesatraukties ne par ko, nesekot meinstrīmam un saglabāt cinisku, skeptisku nostāju[ 6 ]. Huffington Post, pārsteigti par hipsteru vēlmi doties uz vēlēšanām un atbalstīt Obamu, rakstīja: „Pirms gada tu būtu bijis laimīgs, ja atrastu hipsteru, kas ir pamanījis politisko kampaņu, nemaz jau nerunājot par piedalīšanos procesā.”[ 7 ] Par hipsteru zīmolu sauktais American Apparel Obamas kampaņas laikā izsūtīja e-pastus sekotāju listēm un ievietoja aicinājumu balsot par Obamu[ 8 ], kas savus vēlētājus aktīvi uzrunāja caur jaunajiem sociālajiem medijiem un kopumā tika novērtēts kā stilīgs potenciālais prezidents. Stilīgs, bet ne viens no viņiem.

Pēc vēlēšanām parādījās vairāki raksti, kas norādīja, ka ir pienācis hipsteru ēras gals, jo kustības pamatdoma „man vienalga” ir demoralizēta ar aktīvo iesaistīšanos politiskajā aģitācijā par Obamu.[ 9 ] Pieņemts uzskatīt, ka hipsteri ir vai nu anarhisti (šajā gadījumā balsojot viņu ideoloģija patiesi bija demoralizēta), vai arī kreisie un pat komunisti.[ 10 ] Tomēr hipsteri savās attieksmēs ir līdzīgi tā sauktajiem „kokteiļu komunistiem”. Tie par darbaļaužu apspiešanu moralizē viesībās pie kokteiļa glāzes, un tajā pašā laikā nevēlas atteikties no ērtībām, kuras rada viņu augstais sociālais statuss, ko nereti radījušas šīs pašas apspiestās strādnieku masas. Savukārt hipsteri cenšas nelietot produktus, kas radīti neētiskā veidā, piemēram, ar mazgadīgu vergu darbu Āfrikā vai iznīcinot mūžamežus Brazīlijā. Duglass Hedovs (Douglas Haddow) rakstā Hipsteri: Rietumu civilizācijas strupceļš, raksta, ka viņi cenšas „aizbēgt no savas pārticības un ieslīgt strādnieku šķiras estētikā.”[ 11 ] Tajā pašā laikā ir jautājums, vai viņi tādā veidā spēj kaut ko mainīt, jo lielāka ietekme būtu protestēšanai, tā cenšoties ietekmēt neētisku ražošanu vai dabas resursu iznīcināšanu.

Sprādziens, kas satricināja hipsteru pasauli

Kopumā, lai hipsteri kļūtu politiski aktīvi, ir jānotiek kam ļoti nozīmīgam un ievērojamam. Zatlera rīkojums Nr. 2 bija šis „kaut kas”. Kamēr Zatlers teica savu uzrunu TV, hipsteri, izmantojot fotošopu, jau zīmēja plakātus un T-kreklus ar politiskiem uzrakstiem[ 12 ] un dalījās ar idejām sociālajos tīklos. Starp citu, grafiskie T-krekli ir vēl viena no hipsteru stila iezīmēm.

Ja agrāk hipsteri runāja, blogoja un tvītoja par modi, mākslu, ballītēm un filozofiju, tad pēc Zatlera runas viņi ir kļuvuši politiski aktīvi. Krietnu daļu hipsteru ikdienas pārdomu saista tā sauktā cīņa pret oligarhiem, un, ja mēs pavērojam, tad redzam viņus, gan sagaidot Zatleru pie pils pēc uzrunas tautai[ 13 ], gan dedzinot korupcijas kluci uz AB dambja[ 14 ].

Taču aktuāls ir jautājums, par ko hipsteri balsos? Ja atceramies premisas par kreiso politiku, iespējams, lielas cerības būtu LSDSP, tomēr šīs partijas neveiksmīgais starts pēdējās Saeimas vēlēšanās liecina, ka, iespējams, hipsteri pat nav informēti par šīs partijas eksistenci. Ja hipsteri paliek uzticīgi kreisajām idejām, tad, iespējams, viņus varētu piesaistīt no LSDSP atšķīries jauniešu atzars Progresīvie, kas ir aktīvs un efektīvi komunicē sociālajos tīklos, pārstāvot kreiso politikas kursu. Tomēr te jāatceras, ka daļa no hipsteriem ir cilvēki, kas agrāk nav bijuši politiski aktīvi un nav iedziļinājušies politikas aktualitātēs Latvijā. Līdz ar to lielas cerības būtu Vienotībai, jo tā ir populāra partija un cilvēkam, kas maz interesējas par politiku, rada asociācijas ar pretkorupciju, pretoligarhizāciju un godīgu politiku. Labā ziņa Vienotībai ir tā, ka hipsteri nebūs ikdienā sekojuši politikai, līdz ar to viņiem neradīsies šaubas, vai Vienotība vēl joprojām spēj realizēt izvirzītos mērķus,.

Vēl kāda partija, kurai būtu lielākas cerības, ir Pēdējā partija. Tās ziņas, pirmkārt, nonāk sociālajos tīklos, ir atraktīvas, un partijas pozīciju viegli asociēt ar hipsteru cinisko, ironisko attieksmi. Domāju, tas var būt viens no iemesliem, kāpēc Latvijas faktu šā gada jūnija reitingos[ 15 ] mēs redzam uzlabojumu Pēdējās partijas reitingā. Un patiesībā, ja nebūtu aktīvās runas par oligarhiem un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) lielo lomu viena oligarha — Aivara Lemberga — varas stiprināšanā valstī, milzīgas cerības uz hipsteru balsīm būtu tieši šai partiju apvienībai, pateicoties Latvijas Zaļās partijas komponentei. Jo pat tad, ja hipsteri ir apolitiski, viņi tomēr domā par savu darbību ietekmi uz vidi un cenšas propagandēt videi draudzīgu patērēšanas kultūru.

Hipsteriem nav svarīga partijas ekonomiskā programma, sociālā budžeta konsolidācijas plāns vai enerģētikas politikas pamatnostādnes. Viņiem ir svarīga pretoligarhu pozīcija un veids, kā tā līdz viņiem nokļūst. Tam ir jānotiek viegli ironiski caur hipsteriem viegli pieejamiem avotiem — sociālajiem medijiem.

Protams, neviens negaida, ka tūkstoši hipsteru, kas agrāk ironiski blogoja un ballējās klubā Piens, tagad dosies pie vēlēšanu urnām. Taču ir situācijas, kas spēj aktivizēt pat tādus sabiedrības slāņus, kuri, šķiet, nav aktivizējami. Un laikā, kad viņi ir aktivizēti, ir aktuāls jautājums — kā viņi rīkosies? Mēs tomēr vairāk vai mazāk zinām, ko darīs pensionāri, lauksaimnieki un sabiedrības vidējais, ekonomiski stabili situētais slānis. Savukārt jaunu cilvēku politiskās izvēles Latvijā ir viens no tematiem, par kuru visiem ir pat reālos statistikas datos balstīts viedoklis. Šajā gadījumā — jaunus cilvēkus neinteresē politika. Tomēr ikdiena ir mainīga, un vēl šogad, mēs, cerams, redzēsim, kas notiek, ja apolitiska sabiedrības daļa kļūst politiska. Vai tā izdara izvēles, spēlējot pēc ierastiem likumiem un balsojot tā, kā balso pārējā sabiedrība, vai arī rada pati savus likumus, balsojot par pavisam citiem politiskajiem spēkiem.


Hipster: The Dead End of Western Civilization

Kas ir hipsters? Hipsteru lokālās iezīmes

Latvijas hipsteru top 30

Lindas Curikas blogs

The Dickhead Song

The Hipster Song

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!