Raksts

Hipokrāta zvērests valstij (Intervija ar Hosamu Abu Meri)


Datums:
18. maijs, 2010


Autori

Dita Arāja


Foto: Inga Kundziņa, AFI

Trolejbusā, kad biju students, nāca pensionārs un sita man ar savu kruķi. Viņš neizvēlējās to latvieti vai krievieti otrā pusē, viņš izvēlējās mani — melnais manā vietā sēž!

Turpinot rakstu sēriju par Latvijas mazākumtautībām, to pilsoniskajām orientācijām un valstiskajām vīzijām, izvēlējāmies uzrunāt jūs — cilvēku, kas Latvijā iebraucis no Libānas, te iesakņojies un tagad, visticamāk, esat vienīgais libānis, kas gatavojas iesaistīties Latvijas politikā. Sākumā, lūdzu, pastāstiet, kā vispār Latvijā nokļuvāt!

Rudenī būs 18 gadi. Mums Libānā vislabākās un prestižākās profesijas ir ārsts, jurists, inženieris. Ja cilvēks ir gudrs un grib kļūt vēl gudrāks un pazīstamāks sabiedrībā, tad viņam jābūt ārstam. Mums ģimenē… Jā, ja es runāju par ģimeni, tad tas nenozīmē, ka tā ir tikai mamma, tēvs. Tā ir brālēni un māsīcas, tēvoči, vectētiņš… Jā, tātad mums ģimenē ir tik daudz ārstu un inženieru — trīs tēvoči man ir ārsti, māsīcas un brālis ir stomatologi, neirologi… Es uzskatu, ka mēs esam ārstu ģimene. Tā ir tradīcija. Mēs esam no laukiem, un lauku cilvēki nav bagāti, bet naudu iegulda vienīgi izglītībā — lai bērni būtu izglītoti. Tāpēc lauku cilvēki ir vairāk izglītoti nekā pilsētā, kur cilvēki pēc divpadsmit klasēm tiecas strādāt biznesā — iesaistīties tirdzniecībā un uzņēmējdarbībā.

Kāpēc laucinieki iegulda izglītībā? Lai celtu savu statusu?

Es domāju — jā. Mums ir liela ģimene — pieci bērni, mana tēva ģimenē ir vienpadsmit bērnu. Mans tēvs nav ārsts, bet es redzēju, ka apkārt ir [ārsti]. Man liekas, jau divu trīs gadu vecumā es ar stetoskopu sāku [darboties]. Tāpēc man nebija nekādu problēmu izvēlēties, kurā virzienā es eju. Bija skaidrs, ka es būšu ārsts, un viss.

Tad man bija jālemj. Libānā mums toreiz, 1992./1993. gadā bija beidzies pilsoņu karš. Universitātē nebija tik daudz vietu. Tad es sāku meklēt — vai jāiestājas rindā un divi trīs gadi jāgaida ar lielu konkurenci? Tāpēc sāku domāt, vai uz Franciju, vai Austrumeiropu [braukt]. Tad pie tēvoča neirologa atnāca kāds cilvēks, kas jau divus gadus veda studentus uz Latviju. Viņš mums parādīja tik skaistas bildes par Latviju — ka tas ir skandināvu līmenī un var braukt uz Jūrmalu un var redzēt cilvēkus pretī Zviedrijā… Tēvocis [augstskolu] beidza Francijā, viņam sieva ir francūziete un ir Eiropas Savienības pilsonība. Viņš teica — ja Rīga ir tādā līmenī, tad brauciet! Un tā mēs [ar brālēnu] atbraucām, bet viņš neturpināja studijas.

Atbraucām rudenī, lapas dzeltenīgas… Ziemas toreiz bija aukstas, pārtikas nebija tik daudz, nebija restorānu, kafejnīcu tik daudz, vēl bija Latvijas rubļi. Nebija viegls laiks. Mums Libānā bija pilsoņu karš, bet vienmēr bija pārtika un visas citas lietas. Mums faktiski trūka tikai drošības sajūtas. Atceros, ka šeit par 50-100 dolāriem varēja dzīvot es nezinu, kā! Es tērēju naudas, man bija šoferis taksists, kas brauc pakaļ. Tagad tā nevar darīt.

Arī drošības sajūtas nebija Latvijā. Pirmais gads bija grūts. Laikam pirmajā gadā divreiz biju Libānā. Uzreiz decembrī — es nevarēju izturēt. No turienes paņēmu līdzi tunci bundžiņās, salvetes, jo šeit salvetes bija tik cietas! Pirmajos trīs četros gados ar 50-60 kilogramu smagu koferi [no Libānas] braucu.

Vai jums bija tikai materiālais šoks vai arī šoks par cilvēku attieksmi?

Protams, arī cilvēku attieksme. Cilvēki līdz šim brīdim ir konservatīvi — tik viegli nekontaktē. Ja es būšu iniciatīvas cilvēks un nākšu klāt, tad jūs man atbildēsit ļoti laipni, bet sākumā jums vienmēr jānovērtē, kā cilvēks izskatās, tad uzvedība, tad varbūt jūs ņemsit un pateiksit „sveiki”, un tikai tad varētu veidoties kādas attiecības. Tas ir grūti. Tagad es pa pusei jau esmu kļuvis par latvieti varbūt — arī pats saprotu mentalitāti. Proptams, smaidu, un labrīt un labdien vienmēr vajag teikt, bet es jau sāku domāt, vai tiešām tas „labrīt” šeit der? Man ir bijuši daudzi gadījumi, kad saku „labrīt” vai „labdien”, un nav atbildes. Kaimiņi nesveicinās. Agrāk es pārdzīvoju — kāpēc viņš man neatbild? Libānā, piemēram, vasarā esot ciemos, man visi kaimiņi [sauc]: „Hosam!” Pirmajā dienā pa 10-15 minūtēm dabūju runāt ar pirmo, otro trešo [pretimnācēju].

Toreiz latviešiem tikko bija neatkarība atgūta un bail no cilvēkiem, kas nav „baltie”.

Bija gadījumi, ka mani nosauca [aizvainojošos vārdos] — ka mēs esam tādi un tādi. Es nerunāju par veciem cilvēkiem, bet par jauniem, viena vecuma cilvēkiem. [Cilvēki] no Francijas, no Itālijas dienvidiem ir līdzīgi mums — nevar pateikt, kas tu esi par tautību, no kuras valsts!

Tomēr tagad, protams, es to vairāk nejūtu, jo es esmu pazīstams, man ir aktivitātes un cilvēki jau normāli reaģē. Bet pusi manas dzīves šeit bija tā sajūta. Arī, kad sāku strādāt, bija [situācijas], kad cilvēks nāk iekšā un – „Ho!”

Vai cilvēkiem nav aizspriedumi? Viņi nesaka — gribu ārstu tikai latvieti?

Man liekas, to vairāk nejūtu. Otrādi. Man zvana cilvēki, kas mani nepazīst. Viņi ar mani runā cieņpilnā veidā, mani novērtē.

Bet cik viegli vai grūti bija savu ārsta praksi šeit uzsākt?

Sākot no sākuma, vai tu esi Bērziņš vai Abu Meri, kamēr iekļūsti tirgū, vajag runāt ar visiem, jāiet visur, jābūt pozitīvam, un tā var dabūt klientus, un cilvēki par jums runās labas lietas. Man liekas, ka pēdējos 3—5 gadus es to vairāk nejūtu.

Daži no [ārvalstu] studentiem dažreiz nak pie manis un stāsta, ka kāds skolotājs vai students viņus ir nosaucis par rasistiem vai teroristiem, ņemot vērā 2001. gada 11. septembri. Tāpēc es arī dibināju Arābu kultūras centru, lai cilvēkiem paskaidrotu — ja viens arābs ir terorists, tas jau nenozīmē, ka tādi ir visi. Ja viens latvietis ir krimināls, ne visi ir krimināli.

Jūsos nejūt aizvainojumu.

Mēs esam cilvēki, un katram no mums iekšā ir neliels komplekss, varbūt bailes. Tā tauta, kas noslēgti dzīvoja Padomju Savienības laikos, kad ārpus Padomju Savienības visi bija slikti un bija baiļu sajūta, nav vainīga. Es saku „saviem” cilvēkiem — nu būsim pozitīvi! Tas ir atkarīgs no audzināšanas. No bērnības. Jaunie cilvēki jau desmit gadus Eiropā dzīvo, viņi grib nākt klāt un draudzēties, grib starpkultūru dialogu. Viņi ir vēl atvērtāki nekā jaunieši, kas dzīvo Libānā. Tā kā tas ir laika jautājums.

Es esmu Latvijas nacionālists. Ko tas nozīmē? Angliski ir vārds „nation”, un tagad mana nation, mana valsts ir Latvija. Man jābūt patriotam, tātad es esmu nacionālists savai valstij. Ja kāds nāk no ārpuses un grib mūs traucēt, grib mums uzbrukt, tad man ir jāiet un jāsargā, man jāaizstāv mana valsts Latvija. Tas ir nacionālists. Bet nacionālists nenozīmē, ka mēs sēžam mājās, durvis ciet, nevienu nelaižam iekšā, un ciemiņi nedrīkst nākt pie mums. Tā nav pareizi. Tas nav nacionālisms, tas ir radikālisms vai ekstrēmisms. Tāpat kā arābu pasaulē ir ekstrēmisti, kas paņem, piemēram, reliģisko jautājumu un izdomā, kādā veidā var tikt pie sava mērķa. Bet tādi cilvēki nav atbalstāmi nekur.

Bet jūs tiešām nekad neesat jutis aizvainojumu?

Daudzreiz esmu jutis, protams! Trolejbusā, kad biju students, nāca pensionārs un sita man ar savu kruķi. Viņš neizvēlējās to latvieti vai krievieti otrā pusē, viņš izvēlējās mani — melnais manā vietā sēž!

Neviens nevar iedomāties, ka es runāju latviski. Sēžu trolejbusā, tur divas sievietes runā — re, kur melnie, smirdošie, ko viņi dara šeit?! Un tad es pagriežos un saku: „Paldies!” Un tad viņa sarkana, tā sieviete jau gados.

Es domāju, ka tagad vairāk nav tādu lietu. Jau zina, ka ir citas reliģijas, citas ādas krāsas. Ja visi runā, ka arābi ir teroristi, man ir grūti, man ir jāskaidro, ka es neesmu terorists.

Latviešiem līdzīgi visu laiku bijis jāskaidro, ka ne visi latvieši ir šāvuši ebrejus.

Jā, bet tāds fakts ir vēsturē. To mēs nevaram mainīt. Bet tas nenozīmē, ka mēs esam slikti un mums par to jājūtas vainīgiem, jo mēs esam citi cilvēki. Tāpat mums Latvijā katru dienu notiek briesmīgas kriminālas lietas — viens nogalina savu meitu, dēlu, sievu, kaimiņu… Tās arī ir šausmīgas lietas. Tā arī ir terorisma daļa. Bet mēs nevaram pateikt, ka tagad brauksim visi prom, jo šeit vairs nav droši dzīvot.

Bet jūs droši vien latviešu simpātijas esat ieguvis, jo tik brīvi runājat latviski.

Un tad mani arī vairāk ciena un izslēdz visas negatīvās lietas, un aizmirst, ka [esmu] arābs un no valsts, kur terorisms…

Tas nav mazliet absurdi — tāda attieksme?

Es saprotu, kāpēc tāda attieksme. Nu maza tauta, un ļoti svarīgi aizsargāt identitāti. Un identitāte ir divas lietas — vēsture un valoda. Mana identitāte ir arābs, un tāpēc es runāju arābu valodā. Vienkārši. Mums Libānā 1991. gadā, kad libānieši nāca kopā un sāka runāt par libāņu identitāti, par valsti, bija ļoti svarīgi, ka eksistējam arābu pasaulē un runājam arābu valodā. Ja mana meita paliks šeit visu dzīvi, un skaidrs, ka viņa paliks, tad pirmais, ko viņa atbildētu — es esmu latviete no Latvijas.

Es piekrītu — ir jāsargā latviešu valoda, kultūra un ir jārunā par vēsturi. Bet — lai iemācītu jauno paaudzi, kā jādzīvo, lai vēsture neatkārtotos. Nerunāsim par to, ka visu laiku vajag nosodīt, nosodīt, nosodīt pārējos, un tad pārējie nosoda mūs, un mēs paliekam riņķī un neejam uz priekšu. Šeit mums sadalīti krievi un latvieši — divas sabiedrības vienā valstī. Un vienmēr sabiedrību šķeļ politiķi — gan Libānā, gan Latvijā. Vienmēr runā, ka mani vēlētāji ir latvieši vai mani vēlētāji ir krievi. Bet kur ir valsts beigu beigās? Krievi saka — šeit ir mana valsts! Un latvieši saka — šeit ir mana valsts! Un vēl es, libānietis, arī saku — šeit ir mana valsts! Valsts pieder visām tautām, kas ir lojālas un patriotiskas valstij.

Bet izstāstiet, kāds bija jūsu ceļš uz latviešu valodu? Kā jūs iemācījāties latviski?

Mēs Medicīnas akadēmijā bijām pirmā [ārzemnieku] grupa, kas mācījās latviski. Mums bija pretenzijas sākumā. Es nezināju, kur lietot to valodu — latvietis uz ielas ar mani runāja krieviski, jo nezināja, vai esmu libānietis vai no Gruzijas vai Kazahstānas vai vienalga no kurienes. Trešajā [studiju] gadā mēs sākām medicīnas terminoloģiju [latviešu valodā mācīties]. Arī valsts eksāmenos mums mēģināja piedāvāt kādu slimnieku latvieti. Tad satiku savu sievu. Mēs runājām divās valodās — angliski un latviski.

Bet ģimenes valoda kāda jums ir?

Ar sievu runāju latviski un automātiski kādreiz angliski. Ar vecāko meitu runāju latviski un mazliet arī libāņu valodā, bet ar jauno meitu es tikai libāņu valodā runāju. Bet, ja mēs gribam, lai bērni nesaprot, runājam angliski, bet es tagad jūtu, ka vecākā meita jau saprot angļu valodu. Dažādas valodas sanāk mājās, tāpēc mūsu bērni arī nav perfekti nevienā valodā.

Bet jums ir svarīgi nodot bērniem savu valodu?

Man ir svarīgi, jo — kas zina, ko dzīvē vajag? Ja tu zini libāņu valodu, tad esi atvērts visai arābu pasaulei. Trešā daļa no pasaules — kādi 500-600 miljoni cilvēku runā arābu valodās. Tas ir viens. Otrs — braucot uz Libānu [vajag zināt valodu]. Mana meita kādreiz saka — esmu no Latvijas, bet arī esmu no Libānas. Mēs palīdzēsim, lai viņa saka, ka esmu gan latviete, gan libāniete, bet faktiski viņa ir latviete — kur tu dzīvo, kādās tradīcijās, kultūrā. Ja es būtu piedzimis šeit libāniešu vecākiem, es, domāju, arī 100% būtu latvietis.

Un kādā valodā jūs domājat?

Ja lieta saistīta ar darbu, man liekas, pēdējā laikā es domāju latviski, jo tā ir vieglāk. Kādreiz cilvēks runā ar sevi, un es runāju latviski.

Nu tad ar jums ir cauri — jūs esat asimilēts!

Jā. Es integrācijas procesā tik dziļi esmu iegājis, ka zinu Latvijas tradīcijas, kultūru. Tas ir [atkarīgs], cik dziļi gribi iet tajā iekšā. Tik daudzi krievi vai libānieši dzīvo izolēti! Ja kādas sabiedriskās lietas notiek, viņi tur iet kā ciemiņi. Viņi nepiedalās. Par to arī ir integrācijas jautājumi — vai mēs gribam, lai Latvijā veidojas vēl kāda „trešā”, „ceturtā” sabiedrība? Tad mēs dabūsim vēl varbūt arābus, turkus… Tāpēc mums jāizdomā, kā gribam integrēt cilvēkus, kas brauc dzīvot pie mums — vai ar varu vai moderni cilvēku varam iekļaut, lai viņš pats to grib. Tāpat kā ar mani noticis — es iesaistījos NVO dzīvē, sāku ietekmēt un redzēju, ka dzīve nav tāda, kādu es to līdz 1999. gadam redzēju kā students. Man bija draudzene krieviete, ar dakteriem runāju angliski, uz ielas divus vārdus „gribu — negribu”, „hoču — ņehoču”, brīvdienās braucu uz Libānu. Tā kā es šeit sešus gadus biju ciemiņš. Bet, kad sāc strādāt un redzi, ka cilvēki tevi atbalsta, tas dod spēku un impulsu.

Vai jūs šeit noturēja tikai tas, ka apprecējāties ar latvieti?

Nē, nekādā gadījumā. Man 1999. gadā bija doma braukt turpināt studēt Amerikā, Francijā vai Anglijā — vienalga, kura valsts ņems mani kā rezidentu. Tad es iepazinos ar savu sievu, un mēs nolēmām, ka šeit turpināsim rezidentūru. Bet, sākot no 2000. gada, mana dzīve sāka mainīties. Man jau bija Latvijas meitene, kuras ģimene mani pieņem! Es arī gribēju uzzināt vairāk, jo sešus gadus esmu skatījies uz Latvijas sabiedrību no ārpuses. Ir libānieši, kas dzīvo ar krievietēm, Latvijas pilsonēm. Un mēs esam divi libānieši, bet — pavisam citādi, jo viņam ēdienkarte ir pavisam cita, mājas dzīve pavisam cita. Es latviešu sabiedrību aizstāvu par valodu, bet viņš no cita viedokļa, ka [krievi] arī nav vainīgi. Un mums pats par sevi sanāk konflikts, demokrātisks konflikts.

Libānieši vispār daudz ir izbraukuši. Mums 14-15 miljoni dzīvo ārzemēs, bet mājās dzīvo tikai 4 miljoni. Liela kopiena ir Latīņamerikā un Eiropā, un jebkurā sabiedrībā viņi viegli integrējas un viegli iemācās valodu un dabū amatus. Mums ir 2-3 kongresmeņi Amerikā, Urugvajā bija prezidents libānietis. Viņi ir ļoti aktīvi, atvērti. Ja mēs esam ģenētiski no feniķiešiem [cēlušies], kas brauca pa visu pasauli ar kuģiem un tirgojās, tad varbūt mēs ģenētiski esam atvērti un ir viegli iekļauties.

Kad esi ārā, tu redzi un nesaproti, bet, kad ienāc iekšā, tad tevi atbalsta un pakāpeniski kļūsti tuvāks īstajai dzīvei Latvijā, un tad tu esi viena daļa no Latvijas. Te arī integrācijas politika — kā mēs varam cilvēkiem nodrošināt, lai [viņi] valodu mācās — ar maksu vai bez. Kā likumdošanā varam nokārtot, lai nevis ar spiedienu mācās, bet lai caur darbu valoda būtu vajadzīga. Un tas ir politiskais lēmums. Bet, ja mēs gribam būt viena tauta un lai Latvija eksistē turpmāk, tad jāstrādā pavisam citādāk.

Labi, jūs tagad esat iestājies partijā — Sabiedrībā citai politikai. Iesit politikā, kandidēsit uz Saeimu?

Jā, patlaban es domāju, ka kandidēšu, ja būs iespējams Vienotības sarakstā tikt. Jākandidē. Kāpēc es vispār domāju par politisko dzīvi — no tās viss ir atkarīgs — ekonomiskā stabilitāte, drošības lietas un tā tālāk. Ja mums politiskā dzīve nav stabila, tad mums nav stabilas valsts, tad es nezinu, vai man rīt būs darbs. Ņemot vērā, ka es pēdējos desmit gados esmu sācis strādāt, dibinājis ģimeni un NVO, tad es vienkārši domāju, ka man ir pienākums kā Latvijas pilsonim, kas mīt šajā zemē un ir lojāls un patriots, darīt kaut ko ne tikai savai ģimenei un saviem slimniekiem, bet arī savai valstij.

Vai es ticu visai Latvijas politiskajai dzīvei? Nē! Pirms iestājos [partijā], sēdēju divus trīs mēnešus un domāju, kur iet. Man ir draugi un paziņas gan Saeimas deputāti, gan ministri, gan citi politiķi Latvijā, kas saka — Hosam, nāc ar mums! Tad ir grūti lemt.

Kāpēc tad izvēlējāties tieši to partiju?

Man nepatīk sašķēlēt lietas. Man nepatīk vienam pašam ko darīt. Es gribu komandu. Ja ir ideja, ka Latvijas partijas sāk konsolidēt, tad it kā man šeit vairāk bija atvērtība. Es nesaku, ka citās partijās nav godīgu cilvēku. Bet ir arī negodīgi cilvēki politikā, kas mūs ir vadījuši uz šo nopietno krīzi. Un diemžēl neviens viņiem neprasa nekādu atbildību. Ja kāds nabadziņš ir nozadzis maizi veikalā, mēs sākam viņu ārprātīgi nosodīt, ieliekam viņu cietumā, kur varbūt viņam labāk — ir ko ēst. Bet cilvēki, kas [nozaguši] miljonus no Latvijas nodokļu maksātāju naudas, par to neviens nerunā. Tāpēc man ir pienākums mainīt likumdošanu, jo man ir bail par savu un savu bērnu, par savu kaimiņu un radinieku nākotni. Man Sabiedrība citai politikai patika, jo tā runā par sociālajām lietām. Varbūt nav tik skaidra programma viņiem, bet ir cilvēki, kas man simpatizē un ar kuriem es varētu strādāt komandā.

Partijas vispār nedrīkst palikt tikai ar savu vēlētāju — ir jāstrādā, lai reitingi augtu. Tas tāpat kā ārstiem — es arī strādāju ar visām tautībām, reliģijām, un man cilvēki nāk no visām pusēm.

Jums ir saistošs Hipokrāta zvērests.

Būtu labi, ja mēs tādu zvērestu varētu nodot partijās un Saeimā — ka tu strādā ne tikai savu vēlētāju, bet visu cilvēku labā.[1]

Jums ir tāds liels entuziasms. Redzot, kāda šeit ir politiskā dzīve, jums nav bail no vilšanās, ka faktiski neko nevarēsit izdarīt?

Ir tādi brīži, kad es sēžu, novērojot politisko dzīvi. Ja nākamajā Saeimā būs jaunas sejas un tiešām godīgi [cilvēki], kas tur nāk ne tikai tāpēc, lai sēdētu un dabūtu naudas, un strādātu kā balsošanas mašīnas, lai likums dērētu tikai oligarhiem, ja likums būs valsts labā, es vienmēr būšu gatavs balsot par likumiem. Bet, ja tikai kāda [konkrēta] cilvēka labā, es nebalsošu.

Bet kā tad partijas disciplīna?

Ja partijas disciplīna ir dēļ viena cilvēka, tad es tādu partiju negribu!

Hosam, jūs esat ideālists.

Varbūt pēc desmit gadiem, ja būšu bijis Saeimā un neko nebūšu varējis mainīt, es teikšu — tiešām šeit nav tā valsts, kur jādzīvo. Latvieši, brauksim kaut kur uz kādu salu, tur sāksim no nulles, un lai viņi [negodīgie politiķi] paliek vieni paši uz šīs zemes!

Es Vienotības kongresā runāju par integrācijas jautājumiem — ka ir jabūt skaidram, ko mēs gribam programmā. Ir man arī domas par veselības aprūpi. Mums jābūt godīgiem — nekad Latvijā medicīna nebūs par velti, visi uzreiz netiks pie daktera. Tas ir slikti, tas ir bēdīgi, tāpēc sistēmu vajag sakārtot. Atbildīgi par to ir politiķi, kas vairs nav ministrijā. Maznodrošinātie var [saņemt medicīnas aprūpi] par velti, bet arī — tikai rindas kārtībā. Tad, kamēr viņš nonāk pie manis, viņš var būt beigts!

Jums pie durvju plāksnītes ir uzraksts, ka noteiktā dienā pieņemat maznodrošinātos cilvēkus bez maksas.

Tas nav vēlēšanu dēļ. Tā ir labdarība. Sāku pieņemt jau pirms mēnešiem četriem. Ir jāpalīdz. Un nāk cilvēki. Es arī zāles sākšu dalīt par velti.

Bet, atgriežoties vēl pie jums un Latvijas — vai ir kāda viena lieta, ko, 18 gadus šeit dzīvojot, jūs nekādi nespējat saprast?

Es nesaprotu sociālās saites ikdienas dzīvē. Piemēram, ja es gribu aiziet pie savas māsas, man jāzvana un jāprasa, vai var vai nevar. Es, piemēram, gribu redzēt savu draugu vai draudzeni, bet viņi nevar tev atrast laiku! Un kad tad draudzība būs? Kad es saslimšu, atnāks pie manis ar ziediem un desmit minūtes pasēdēs blakus? Vai, kad es nomiršu, bērēs? Vai kādā dzimšanas dienā, kad mēs visi esam laimīgi? Draudzība — tā ir ikdiena, un draugi ir jāsatiek biežāk, un māsa un brālis arī — biežāk. Ja tēvs pamet mammu, kāpēc viņš pamet bērnu?

Es nedēļā vismaz divas trīs reizes zvanu uz Libānu. Es jūtu, ka esmu ģimenē. Un svētdienā visi, kas precēti, ir pie mums [Libānā]. Man trūkst šīs sajūtas, tāpēc es jūtu, ka bieži esmu viens pats, jo sievas ģimene ir ļoti maza, un man ir viens, divi, trīs draugi libānieši. Bet kas tevi var atbalstīt labāk par draugu vai radinieku? Neviens.

_________________________

[1] Patlaban Latvijas Satversme nosaka, ka Saeimā ievēlētā persona deputāta pilnvaras iegūst, ja Saeimas sēdē dod šādu solījumu: „Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”


Arābu kultūras centrs

Iedegties par cilvēkiem, ne cepināties par pakalniem

Ja es būtu integrācijas ministrs

Kaut tikai palīdzīga roka

Mācāmies uzņemt. Imigrantu integrācija Latvijā un Polijā

Marokānī iemīlēties nedrīkst

Patriotismi Latvijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!