Foto: Marc Wathieu

Helsinki ir bilingvāla pilsēta. Zīmes un ielu nosaukumi ir divās valodās – somu un zviedru, kas ir otra oficiālā valoda Somijā. Somijas un Latvijas pozīcijas saistībā ar otru oficiālo valodu ir atšķirīgas, tomēr abas valstis var viena no otras mācīties.

Somu izglītības sistēmā papildus dzimtajai valodai (somu vai zviedru) pirmās svešvalodas apguve sākas trešajā klasē. Tomēr pēc Somijas skolu statistikas datiem 90% skolēnu kā pirmo svešvalodu izvēlas angļu valodu, pamatojot to ar faktu, ka angļu valoda ir noderīgāka karjeras veidošanā un turpmākajā izaugsmē.
Otrās svešvalodas apguve sākas 7. klasē, kas nozīmē – lielākā daļa skolēnu zviedru valodu sāk apgūt tikai 13 gadu vecumā un angļu valodu kā pirmo svešvalodu zina labāk. Lai gan somi labāk zina angļu valodu, tomēr, stājoties universitātē vai profesionālā skolā, topošajiem studentiem jānoliek eksāmens otrajā valsts valodā. Tādejādi viņi pierādītu, ka var strādāt divvalodīgās kopienās.

Somu izglītības speciālisti atzīst, ka neatkarīgi no eksāmena rezultātiem patiesās spējas sazināties zviedru valodā var atšķirties no eksāmena rezultātiem. Zviedru valodas zināšanas var būt nepietiekamā līmenī, lai strādātu divvalodīgās kopienās. Turklāt jau astoņus gadus tests ir brīvprātīgs.

Somu socioloģijas profesors Ēriks Anderss Ālardts (Erik Anders Allardt), kurš pētījis zviedriski runājošo somu kopienu, savā grāmatā ‘’Svenska på stan’’ uzsver, ka pie somu sliktās zviedru valodas zināšanām vainīgi paši zviedriski runājošie somi, jo viņi ikdienā lieto somu valodu. Ālardta pētījuma rezultāti liecina, ka aptuveni 80% Helsinku zviedru ikdienā izmanto somu valodu, turklāt 70% zviedriski runājošo izmanto somu valodu arī komunikācijā ar valsts iestādēm. Ņemot vērā reālo zviedru valodas lietojumu Helsinkos, rodas jautājums – kā Helsinki kļuva par bilingvālu kopienu?

Helsinku aizmirstā vēsture

Somi un zviedri vēsturiski vienmēr bijuši saistīti. Helsinki dibināti pēc Zviedrijas karaļa Gustava Vāsas pavēles 16. gadsimtā, kad Somija bija daļa no Zviedrijas, un tikai pēc Otrā pasaules kara par dominējošo valodu Helsinkos kļuva somu, nevis zviedru valoda.
Zviedriski runājošo cilvēku skaits Helsinkos samazinājās laikā, kad Somija ieguva neatkarību un uzsāka politisku karu ar zviedriem, lai mazinātu viņu ietekmi valstī. Bet, tā kā pēc neatkarības iegūšanas Helsinkos un citviet Somijā vēl aizvien bija daudz zviedriski runājošu somu, Somijas konstitūcija noteica zviedru valodu par otru oficiālo valodu, un konstitūcija kopš tā laika nav grozīta.

Natālija Holmgrena ir zviedriski runājoša somiete, kura uzaugusi Somijas rietumu krastā, kur lielākā daļa cilvēku runā zviedriski, uz Helsinkiem pārcēlās uzsākot žurnālistikas studijas. Uz jautājumu, vai viņa Helsinkos ikdienas komunikācijā izmanto zviedru valodu, viņa atbild, ka nē, jo tas nav iespējams.

‘’Reiz, pastaigājoties gar jūru, es atradu vīrieti, kurš sastindzis gulēja uz soliņa. Viņš bija ļoti bāls un izskatījās kā miris. Es mēģināju viņu pamodināt, bet tas neizdevās, tāpēc zvanīju neatliekamajai palīdzībai. Uztraukumā sāku runāt zviedriski. Līnijas otrā galā persona nesaprata, ko es saku. Tad es pārslēdzos uz somu valodu. Kas notiktu tad, ja mana dzīvība atrastos briesmās, bet es nerunātu somiski?’’ jautā Natālija. Viņa atzīst – ja ar neatliekamo palīdzību runātu angliski, problēmu saprasties nebūtu. Tāpat Natālija stāsta, ka viņas ārvalstu draugiem nav problēmu dzīvot Helsinkos, ja viņi zina tikai angļu valodu.

Interesanti, ka Rīga ir pretstats Helsinkiem. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra datiem Rīgā aptuveni 40% iedzīvotāju ir krievu tautības, taču pilsēta nav bilingvāla. Bet vai iespējams vilkt paralēles starp Helsinkiem un Rīgu?

Helsinki un Rīga

Veronika Jevsejeva, žurnālistikas studente Latvijas Universitātē, kura pārstāv krievu kopienu Rīgā stāsta – lielākoties pilsētā serviss pieejams krievu valodā: ’’Dažreiz cilvēki apkalpojošā sfērā, piemēram, ‘’Narvesen’’ un citos mazos veikalos nerunā krieviski. Tajos brīžos es pārslēdzos uz latviešu valodu, bet lielākoties serviss pieejams krieviski.’’

Par spīti tam, ka krievu valoda Rīgā tiek lietota ikdienā, daļa no krievu tautības kopienas vēlas, lai valoda tiktu oficiāli atzīta par otru valsts valodu. Pēc Latvijas krievu tautības pārstāvju iniciatīvas pagājušās gada februārī tika rīkots referendums par krievu valodas oficiālā statusa maiņu. Referendumā vairāk nekā 70% pilsoņu balsoja pret krievu valodu kā otru valsts valodu, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas statistikas dati.

Zināms, ka Rīgā krievu valoda tiek lietota ikdienas komunikācijā, bet valoda nav oficiāli atzīta. Bet kas ir svarīgāk – valodas lietojums realitātē vai ‘’uz papīra’’?
Veronika atzīst, ka viņa nevar atbildēt uz šo jautājumu, jo viņai nav nepieciešamas ne zīmes, ne serviss krieviski, viņai nav grūtību lasīt un runāt arī latviski.

Tikmēr Natālija no Somijas atzīst, ka valodas statuss viņai ir svarīgs: ’’Man ir svarīgi tas, ka zviedru valoda ir oficiāli atzīta. Tas parāda, ka somi ciena mūsu valodu, un tas dod tiesības saņemt informāciju savā dzimtajā valodā!’’

Lai gan Latvija un Somija ir parakstījušas Vispārējo konvenciju par mazākumtautību aizstāvēšanu, redzams, ka Rīga un Helsinki atrodas diametrāli pretējās situācijās attiecībā uz otras oficiālās valodas statusu. Tas nozīmē, ka abas valstis apņemas atzīt – ikvienai personai, kas pieder nacionālajām minoritātēm, ir tiesības brīvi komunicēt savā valodā privātā un publiskā komunikācijā gan mutiski, gan rakstiski.

Somija šo apņemšanos pilda – zviedru valoda ir oficiāli atzīta, bet tajā pašā laikā zviedru valodas kā otras oficiālās valodas nozīmīgums sāk izzust. Savukārt Latvijā krievu valoda nav oficiāli atzīta, kaut arī krievu valoda ikdienas komunikācijā, piemēram, Rīgā, ieņem ļoti nozīmīgu lomu – tā dzirdama ik uz stūra un nepieciešama, lai iegūtu darbu un veidotu karjeru galvaspilsētā.

Somijas un Latvijas pozīcijas saistībā ar otru oficiālo valodu ir atšķirīgas, tomēr abas valstis var viena no otras mācīties. Latvija no Somijas to, ka otra dzimtā valoda nenozīmē pirmās izzušanu, bet Somija no Latvijas to, ka būtībā otras oficiālās valodas atzīšana nenodrošina nacionālo minoritāšu valodas un identitātes atzīšanu, ja to nepieņem tauta un valoda netiek lietota ikdienā.