Raksts

Guļošs cilvēks uz ceļa. Ko darīt?


Datums:
19. maijs, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Šodien pamanījos nokļūt reāli stulbā situācijā, no kuras gan guvu labu ieskatu tajā, kā Latvijā darbojas ātrā palīdzība un ārkārtas situāciju dienests 112.

Vārdu sakot, braucu pa Rīgas-Jūrmalas veloceliņu un klausos pokdāstus. Tieši pusceļā starp Babītes un Priedaines stacijām uz veloceliņa guļ cilvēks. Normāli saģērbies, vecumā kaut kur ap 25-30, bez riteņa. Velobraucēji rūpīgi brauc viņam apkārt. Pulkstens ap 19-20, drīz būs tumsa.

Apstājos. Uzrunāju – nav atbildes. Papurinu aiz pleca – nav reakcijas. Mirkšķina acis, elpo, bet neatbild. Klāt neliecos, lai pārbaudītu, ir vai nav alkohola smakas. No tuva attāluma it kā nejūt.

Apstādinu garāmbraucošus vīriešus, lai guļošo pārstiepj no ceļa uz zāli. Es tikmēr zvanu 112 (šādi uzzinu, ka man bija maldīgs priekšstats, ka uz ārkārtas numuriem tagad tiek atbildēts momentā – nē, joprojām ir jāgaida.) Aprakstu situāciju – saku, ka, visticamāk, alkohols vai narkotikas, bet cilvēks nevar pat parunāt un vajadzīga kaut kāda palīdzība. Mani savieno ar ātrajiem. Tur mani ilgi izprašņā par to, vai guļošais ir vairāk Babītes pusē vai Priedaines pusē. Ceru, ka tas tādēļ, lai izdomātu kā piebraukt, nevis izlemtu par to, kā problēma viņš ir, – Rīgas vai Jūrmalas pašvaldībai. Tiek pierakstīts mans telefona numurs (nekad neesmu sapratusi, kādēļ tas vajadzīgs). Jautāju, vai man ir pašai jāsagaida ātrie. Man tiek atbildēts, ka tas būtu vēlams.

Tikmēr guļošais pārbīdīts uz zāli. Stiepēji saka, ka varot just alkoholu un jāzvana ātrajiem, lai nebrauc. Labi. Zvanu vēlreiz, lai nokonsultētos, ko darīt – varbūt, lai labāk sūta pašvaldību policiju. Man ātrie (cita dispečere) atbild, ka šādā situācijā tomēr pareizāk ir ārsti.

Gaidu.

Ātrie atbrauc diezgan ātri – 10 minūšu laikā. Kāpjot ārā no mašīnas, no ātro darbinieces man tiek adresēta morāle, kuras saturu vērts pārstāstīt. Pirmais visai agresīvā tonī uzdots jautājums, vēl pat neapskatot guļošo: kādēļ izsaucu ātros un nevis pašvaldības policiju- ko te vispār ātrajiem būtu jādara. Saku, ka ne jau es izvēlējos, ar ko 112 mani savieno. Uz to saņemu atbildi, ka man esot vajadzējis tā aprakstīt situāciju, lai nosūtītu pie policijas. Darbiniece beidzot sāk apskatīt (purināt) guļošo – man tiek adresētas replikas, ka, lūk, viņš saulītē sasilis un vispār zālē guļot viņam ir labi. Kad saku, ka ir atšķirība, vai cilvēks pakritis uz asfalta veloceliņam pa vidu vai vienkārši nogūlies zālītē, pretī saņemu fantastisku argumentu, ka vajadzēja iestiept dziļāk zālē vai iemest krūmos. Uzturos tur vēl dažas minūtes, kamēr viņa guļošo purina un mēģina dabūt uz kājām. Tas cilvēks acīmredzami nespēj pateikt nevienu vārdu un pat apsēsties. Dodos prom cerībā, ka ātrie taču nepametīs viņu tur tālāk guļam.

Tāda situācija. Nu un tagad vēlētos saņemt padomu: kā tad šajā situācijā bija vispareizāk rīkoties? No tās darbinieces attieksmes varēju noprast, ka esmu idiote, uzskatot dzērāja likteni par savu problēmu un savu atbildību.

Mans līdzšinējais princips: ja es redzu cilvēku, kurš guļ vietā, kur tas normāli nebūtu sagaidāms (nav pludmale, zāle, uz soliņa), es pieeju klāt un jautāju, vai vajadzīga palīdzība. Ja man atbild, ka nē, tad “atšujos” un eju prom. Ja atbild, ka jā, tad saucu ārstus (kas pat šādos gadījumos brauc negribīgi). Ja man neko neatbild, tad konsultējos ar garāmgājējiem, dažreiz neizsaucu (piemēram, ja stacijā sargs apgalvo, ka tas cilvēks tur guļ regulāri un redzu, ka ir kāds cits, kas pie guļošā paliek un mēģina palīdzēt), bet parasti tomēr drošībai nolemju izsaukt. Jo neko jau nevar zināt – pat ja cilvēks iedzēris, tas nenozīmē, ka pakrišanas iemesls ir tieši alkohols. Un pat ja tas ir alkohols, tas nenozīmē, ka deva nav bijusi nāvējoša.

Pieņemsim, ka es būtu rīkojusies dzelžaini pēc viņas teiktā. Proti, zvanot uz 112, uzstātu, lai sūta pašvaldības policiju nevis, kā viņi izvēlējās, ātros. Labi. Bet vai tādā gadījumā es varu būt pārliecināta, ka tur ir pietiekami kvalificēti darbinieki, kas spētu nošķirt dzīvībai bīstamu slimību/reibuma stadiju no vienkārši dzēruma? Un rīkotos adekvāti (nepieciešamības gadījumā guļošo tiešām nogādājot slimnīcā)? Ja tur nav tādu darbinieku, tad man šobrīd šķiet, ka “ātro” darbinieku nievas un žēlabas par izsaukumu pie “cilvēka, kas sauļojas” diez vai ir pārāk augsta cena mierīgai sirdsapziņai.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!