Foto: N. Mežiņš © AFI
Droši vien viegli ir izvēlēties starp kaut ko ļoti, ļoti ļaunu un ļoti, ļoti labu. Bet mēs šeit izvēlamies pustoņos. Un, lai varētu izdarīt izvēli pustoņos, pašam šis tas ir jāzina. Es teiktu, katram cilvēkam jākļūst aizvien zinošākam un kompetentākam. Tikai tad šis cilvēks var pieņemt tādu lēmumu, kas viņam pašam pēc tam nebūs jānožēlo.
Vēlēšanu kampaņas kļūst arvien iespaidīgākas. Tajās tiek ieguldīts aizvien vairāk naudas. Kā Jūs vērtējat šos tēriņus, kas skaitāmi simtos tūkstošu un pat miljonos latu, ņemot vērā kopējo dzīves līmeni Latvijā?
Tas ir ļoti bēdīgi, ka tik daudz naudas jāizdod priekšvēlēšanu kampaņai. Bet, no otras puses, es domāju, ka priekšvēlēšanu tirgus dalībnieki savstarpēji viens otru ietekmē, jo tikko ienāk kāds agresīvāks spēlētājs, pārējie ir spiesti tam pielāgoties gan darbībā, gan arī finansiālajā līdzdaļā. Ja tev ir ļoti daudz naudas un ne paši muļķīgākie reklāmas kampaņas vadītāji, tad ar ļoti lielu un masīvu kampaņu var panākt diezgan lielu efektu. Šie reklāmas kampaņas dalībnieki to apzinās un pat tie, kuri varbūt negribētu tik daudz naudas izdot jeb kuriem tās naudas trūktu, redz, ka tad tevi faktiski aizkliegs ciet un tev arī visā šajā karuselī vismaz kaut kur ir jāiepīkstas. Jo, ja tu galīgi neiepīkstēsies, tad tevi vienkārši nedzirdēs un tu paliksi maliņā.
Citiem vārdiem, vieni varbūt vairāk diktē noteikumus, bet pārējie kaut kādā mērā šiem spēles noteikumiem pakļaujas.
Vai būtu svarīgi lauzt šos spēles noteikumus? Piemēram, noteikt, kādi drīkst būt maksimālie partiju tēriņi reklāmām. Vai tas būtu godīgāk pret vēlētāju?
Tas ir grūts jautājums. Acīmredzot, partijai ir nozīmīgi informēt vēlētāju par to, ko tā darījusi un dara. Caurmēra cilvēki Latvijā, lielākā iedzīvotāju daļa, diemžēl nav sevišķi informēti par politiskajiem procesiem. Cits jautājums ir tas, vai priekšvēlēšanu kampaņas laikā notiek godīga informēšana.
Bet, ja mēs runājam principā, tad, lai vēlētājs varētu pieņemt lēmumu, viņam jābūt informētam. Un patiesībā caurmēra vēlētājs ir slinks cilvēks, kurš negrib iedziļināties lietās, kurš nepapūlēsies un nelasīs partiju programmas. Es arī partiju programmas nelasu. Un ikvienai, pat pieņemsim, visideālākajai partijai būtu acīmredzot svarīgi kaut kādā formā novadīt līdz vēlētājam šo domu: “Mēs esam darījušo to un to.” Jeb: “Mēs grasāmies darīt to un to. Vai jūs par to esat informēti un ko jūs par mūsu piedāvājumu sakāt?”
Ja partijas būtu vienkārši tādas klusējošas akas, kuras teiktu, mūsu nosaukums ir tāds, un mūsu nosaukums ir vēl kāds, tad lielai daļai cilvēku būtu vēl sarežģītāk izvēlēties. Es nesaku, ka redzamā kampaņa ir tā, kas atvieglo cilvēka izvēli vai viņu ideoloģiski neiespaido, vai neiestāsta kaut ko, kā nemaz nav.
Es, piemēram, tomēr domāju, ka reklāmas kampaņa tāda, kāda viņa ir šobrīd, nekādu dižo informāciju nedod. Tā bieži vien ir emocionāla, vai ne? Bet būtu grūti iedomāties, ka pilnīgi bez jebkādas informācijas cilvēkiem būtu vieglāk pieņemt lēmumus.
Cilvēkiem ir svarīgi tas, ko partijas viņiem saka savās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņās?
Tas cilvēkiem varbūt palīdz pieņemt kādus papildus lēmumus vai dod kaut kādu papildus lādiņu, lai varētu vieglāk šo lēmumu īstenot. Bet man šķiet, ka vairāk informācijas par partijām varētu iegūt nevis ļaujot viņām runāt katrai pašai par sevi, bet prasmīgi tās iztaujājot, sacīsim televīzijā vai radio. Tas jau arī notiek. Man liekas, ka šajā kampaņā tas notiek tik izteikti, kā vēl nekad līdz šim.
Tad, kad cilvēks ir brīvā diskusijā, viņš par sevi pasniedz daudz, daudz vairāk informācijas nekā tikai verbālu informāciju.
Vai šajās pašās diskusijās ir iespējams ieraudzīt īsto seju tam, par kuru es nodošu savu balsi?
Es domāju, ka īsto seju galīgi noslēpt nevar neviens.
Bieži nākas dzirdēt cilvēkus sakām: “Nav jau jēgas iet balsot. Tāpat viņi visi tur vienādi.” Tomēr, ja paraugāmies uz statistiku, cik daudz cilvēku Latvijā vēlēšanās piedalās, tad aktivitāte līdz šim ir bijusi ļoti augsta. Kā Jūs domājat, kas ir tas, kas cilvēkiem liek rezignēti izteikties, bet beigās tomēr aiziet un nobalsot?
Man liekas, ka daudziem cilvēkiem, tai skaitā arī man, negribētos, ka manu nenodoto balsi sadalītu tālāk uz galviņām tiem, kas rezultātā nonāk Saeimā. Un varbūt kaut kādā veidā netieši pieskaitītu šo balsi kādam spēkam, kuram es to patiešām negribētu atdot. Tā kā pat tad, ja cilvēki vaimanā un saka, ka viņiem nav ko izvēlēties, es teiktu izvēle ir. Un, protams, tā izvēle vienmēr ir diezgan sarežģīta.
Droši vien viegli ir izvēlēties starp kaut ko ļoti, ļoti ļaunu un ļoti, ļoti labu. Bet mēs šeit izvēlamies pustoņos. Un, lai varētu izdarīt izvēli pustoņos, pašam šis tas ir jāzina.
Man liekas, ka bieži vien tajā rezignētajā tekstiņā, kad cilvēki saka – man nav, ko izvēlēties, skan tāds apakštonis – es nemāku izvēlēties! Es neesmu kompetents, lai varētu izvēlēties! Tas ir cits jautājums. Ja vēlies piedalīties valsts politiskajā dzīvē, tev būtu jāvelta kaut kāds laiks, lai tomēr ar kaut kādām lietām vismaz līdz noteiktam līmenim iepazītos un mācētu saprast, kas īsti ir vajadzīgs. Kādreiz varbūt pat valsts attīstībai. Es uzsveru, ir vajadzīgi noteikti nepopulāri lēmumi. Varbūt man tas nav izdevīgi, bet, ja es tā pārdomāju un domāju par valsts attīstību, tad saprotu, ka tas, kas šodien kaut kādā jomā tiek darīts un man neliktos ļoti pievilcīgs, pēc desmit gadiem var būt kaut kas ļoti, ļoti labs. Tāpēc valsts attīstības dēļ man jābūt pietiekami gudram, lai es dotu savu balsi par ilgtermiņa, nevis īstermiņa interesēm.
Attīstoties pilsoniskajai sabiedrībai, katram cilvēkam jābūt gatavam vairāk piestrādāt pašam pie sevis un būt gatavam izvēlei.
Jūs runājat par toņiem, pustoņiem, un te jāpiemin dažkārt izskanošā frāze: “Es šajās vēlēšanās izvēlēšos mazāko ļaunumu.” Nesen kāds kolēģis, tieši runājot par šo lietu, teica tā, ka šajās vēlēšanās pat nevar vairs saprast, kas ir tas mazākais ļaunums.
Pasakiet, kurš tagad būs tas gudrais guru no malas, kurš pateiks: “Balsojiet par to! Tas ir mazākais un tas lielākais ļaunums.” Dziļākajā nozīmē mēs atkal nonākam pie katra cilvēka spējas vērtēt.
Bet vai šī frāze neapliecina to, ka vēlētājs Latvijā tomēr ir ļoti vīlies? Tur kaut kādi pamatoti iemesli droši vien ir, kāpēc tik daudzi cilvēki nav vēl izlēmuši, par ko balsot.
Tādi vēlētāji, kas mētājas, droši vien ir visās valstīs. Protams, jāapzinās, ka īpaši sarežģīta situācija ir tādā jaunattīstības valstī, kāda zināmā mērā ir Latvija. Demokrātiskas valsts attīstības pieredze ir ļoti īsa. Līdz ar to, arī spēlētāji uz politiskās skatuves ir cilvēki, kuri ne vienmēr ir labi iepazīti. Te ir jāliek daudz kas kopā. Zināšanas, intuīcija un varbūt arī tas, vai es esmu drošs par to, ko es noteikti negribētu.
Vai vēlētājam jāuztraucas par to, cik godīgi būs ievēlētie cilvēki?
Pavisam noteikti.
Bet vai to ir iespējams noskaidrot? Visi jau saka: “Mēs esam godīgi un ar tīru sirdsapziņu.”
Bet pietiekami daudzas lietas ir nākušas gaismā par vienu vai otru partiju. Kādi ir tie finansētāji no tādiem dzīvoklīšiem, kuros neviens nezina, ka tāds tur dzīvo. Taču tur ir tāda firma, kura maksā ziedojumus kādai partijai. Vēlētājam nav nesvarīgi zināt vismaz tik daudz, cik šobrīd ir iespējams. Un pirms šīm vēlēšanām tas ir iespējams daudz vairāk nekā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām.
Kā, Jūsuprāt, cilvēki mainījušies pa šiem 12 gadiem?
Mēs no tādas bērnības tagad ejam cauri pusaudža gadiem, pretī tādam brīdim, kad būsim pieauguši. Citiem vārdiem, ir ļoti viegli rīkoties situācijā, kad, piemēram, jāizšķiras par tādām būtiskām lietām. Piemēram, Latvija brīva vai nebrīva? Bet tad, kad mēs sasniedzam kaut kādu citu stadiju mūsu attīstībā, un sakām, ka te ir, teiksim, kaut kāds makroekonomiskās attīstības plāns A, B, C. Mēs domājam šos nodokļus samazināt un tos paaugstināt, un tām jomām atkal dot privilēģijas. Mēs, savukārt, domājam savādāk, citi vēl savādāk. Tas kļūst daudz, daudz sarežģītāk. Tev tur ir jādomā līdzi.
Mēs esam izgājuši no šīs melnbaltās stadijas. Mēs esam iegājuši pustoņu stadijā un, protams, te katram cilvēkam ir daudz vairāk jādomā līdzi. Es teiktu, katram cilvēkam jākļūst aizvien zinošākam un kompetentākam. Tikai tad šis cilvēks var pieņemt tādu lēmumu, kas viņam pašam pēc tam nebūs jānožēlo.
Tātad, kāds būtu secinājums? Kāpēc cilvēkiem šobrīd būtu jāiet balsot?
Vispirms cilvēkiem vajadzētu iet balsot tā vienkāršā iemesla dēļ, ka patiešām nav vienalga, kas mūsu valstī notiek. Un, ja tu domā, ka tev ir vienalga, tad nepārmet nevienam, ja pēc kāda laika kāds atnāk tev uz mājām un aizved kaut kur apcietinātu tāpēc, ka tu neesi pareizi runājis vai domājis. Tad spļaudīties būs par vēlu. Tas varbūt ir sakāpināts piemērs. Bet patiešām, manā izpratnē, mums nevienam nav vienalga, kādā valstī mēs dzīvojam, kāda ir tās pārvalde, kurā virzienā tā tiek vesta. Tas ir pats galvenais veids, kā mēs varam ar savu balsi pielikt svaru kausā uz vienu vai uz otru pusi. Te ir tā mūsu iespēja ietekmēt politiskos procesus.
Lai arī ar savu vienu balsi, bet jūs jau zināt tos interesantos piemērus, kā tas bija Amerikas Savienotajās Valstīs ar prezidenta vēlēšanām. Tur burtiski daži simti balsu izšķīra lietas. Jeb arī tagad Vācijā, kur abas lielās partijas bija tik līdzīgas, arī burtiski tikai dažas balsis izšķīra pagriezienu uz vienu vai uz otru pusi. Tāpēc es domāju, tā viena cilvēka balss arī ir pietiekami svarīga.
Kad esam balsojuši un katrs piedalījies politiskās telpas veidošanā, mēs šīs politiskās telpas izveidotajā realitātē skaidri redzam, ko tad Latvijas sabiedrība domā. Saeima ir ļoti precīzs nospiedums no mums pašiem. Mums jābūt gataviem uzņemties atbildību par to, ko mēs darām un nevaimanāt, jo paši esam iematricējuši to, ko mēs gribam. Kas mums liekas svarīgs, ko mēs domājam vai mēs nedomājam. Arī tas tad parādās.