Labdien, lasītāji. Šoreiz nāku pie Jums otru reizi, šoreiz ar kaut ko jaukāku. Šo eseju man atsūtīja paziņa, tā lika smaidīt, un ceru, ka tāpat būs arī Jums. Tātad:

Oficiāli paziņoju, ka atsakos no darba, kas saucas “būt pieaugušam.” Esmu nolēmis, ka atkal vēlos uzņemties astoņus gadus veca bērna atbildību. Vēlos doties uz Makdonaldu un to uzskatīt par četru zvaigznīšu restorānu. Vēlos spēlēties ar zaru un svaigi veidotu dubļu peļķi. Vēlos veidot trotuāru no akmeņiem. Vēlos domāt, ka M&M konfektes ir labākas par naudu, jo tās ir ēdamas. Vēlos apgulties zem liela koka un karstā vasaras dienā kopā ar draugiem dzert limonādi.

Es gribu atgriezties laikā, kad dzīve bija vienkārša. Viss, kas toreiz bija jāpārzina, bija krāsas, reizes rēķins un skaitāmpantiņi, bet tas tevi neuztrauca, jo tu nezināji, ko tu nezināji, un tev tas bija dziļi vienaldzīgi. Viss, ko tu prati bija — būt laimīgam, jo tu dzīvoji svētlaimīgi un nezināji par visām tām lietām, par kurām tev būtu jāuztraucas vai no kurām ir jābaidās. Gribu domāt, ka pasaule ir godīga vieta. Gribu ticēt, ka visi cilvēki ir godīgi un labi. Gribu ticēt, ka iespējams ir pilnīgi viss. Gribu nedomāt par dzīves sarežģītību un atkal reizi pārāk priecāties par mazām lietām.

Gribu atkal dzīvot vienkāršu dzīvi. Negribu dienu, kurā ir datora sabrukums, liela kaudze papīru, skumdinošas ziņas, pārdomas par to, kāpēc mēnesī ir vairāk dienu nekā bankā ir naudas, rēķini no ārstiem, tenkošana, slimība un sev tuvu cilvēku zaudēšana.

Es gribu ticēt, cik spēcīgs ir smaids, apskaušana, laipns vārds, patiesība, taisnīgums, miers, sapņi, iztēle, cilvēce un spēja sniegā veidot eņģelīšus.

Es oficiāli atsakos no darba, kas saucas pieaudzis cilvēks. Ja tu vēlies ar mani par to parunāt tālāk, tad tev būs mani jānoķer. Jo es tagad spēlēšu sunīšus. Čau!

Jauku visiem atlikušo dienu!