Foto: graphistolage
Rīkojums Nr. 2 uzskatāmi parādīja, ka demokrātiskā procesā nemēdz būt pēkšņi lēcieni “laimīgā nākotnē”, jo ar jaunas Saeimas ievēlēšanu vien netiek atrisinātas visas problēmas.
2011. gada 28.maija vakarā TV skatītāji kļuva par lieciniekiem tam, kas tā paša gada beigās tika atzīts par gada svarīgāko iekšpolitisko notikumu, — manāmi satrauktais Valsts prezidents Valdis Zatlers tiešraidē paziņoja, ka ir izdevis Rīkojumu nr.2 un rosina atlaist Saeimu. Savā uzrunā V. Zatlers kā galveno šīs ārkārtas rīcības iemeslu minēja “demokrātijas privatizāciju”, aicināja “vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai”, tādējādi padarot “cīņu pret oligarhiem” par vienu no centrālajām politiskās dienaskārtības tēmām 2011. gada vasarā. Patiesībā jau bija tā, ka tikai pirms septiņiem mēnešiem ievēlētajai 10. Saeimai nācās atbildēt arī par iepriekšējo sasaukumu parlamentāriešu neizdarībām — liela daļa V.Zatlera nosaukto “grēku” bija uz 9. Saeimas sirdsapziņas.
Katru notikumu politiskajā dzīvē var vērtēt gan pēc tā rosinātāju motīviem, gan pēc tā, cik daudz ir īstenojušās tā rosinātāju ieceres, gan arī pēc blaknēm, proti, notikumu sākotnēji neparedzētās ietekmes uz sociālajiem procesiem. Šajos trīs aspektos aplūkosim arī slaveno nu jau eksprezidenta soli.
Motīvus zina tikai viņš
Vispirms par motīviem. Ir atšķirīgi viedokļi par to, vai Valdi Zatleru uz Rīkojuma Nr. 2. izdošanu līdzās rūpēm par vispārību mudināja apziņa, ka ievēlēšana uz otro prezidentūras termiņu ir maz ticama, lai gan “Vienotības” līderi viņam kvēli apliecināja kolektīvu atbalstu, vai arī tieši ierosinājums atlaist Saeimu maksāja viņam iespēju tikt pārvēlētam. Patiesību par saviem motīviem pilnīgi droši zina tikai pats Valdis Zatlers, taču viņš to diez vai kādreiz atklās. Lai nu kā, bet V. Zatlers kļuva par pirmo prezidentu Latvijas Republikas vēsturē, kurš ierosināja parlamenta atlaišanu, un četras dienas vēlāk — par pirmo Latvijas prezidentu, kurš Saeimā netika pārvēlēts uz otro pilnvaru termiņu.
Ja pievēršamies 10. Saeimas liktenim, visi labi atceramies, ka V. Zatlera iniciatīva bija lemta pilsoņu atbalstam vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pilsoņu atbalsts Saeimai tobrīd bija katastrofāli zems: 2009.–2010. gadā tas nokritās līdz 6%, pēc 10. Saeimas vēlēšanām paaugstinājās līdz 15%, bet 2011. gada pavasarī noslīdēja līdz 11%. Otrkārt, Latvijas iedzīvotājus bija pārņēmis sava veida mesiānisms — tauta loloja cerības uz stipro roku — spēcīgu līderi, kurš spētu drosmīgi nostāties pret un pāri partiju savtīgām interesēm. Stipro roku atbalsta gandrīz 60% Latvijas iedzīvotāju, tā krietni vien apsteidzot Igauniju un Lietuvu, nemaz nerunājot par tādām stabilām Ziemeļu demokrātijām kā Zviedrija un Somija.
Lai nu kā, bet līdz tam ne visai populārais, biklais un nedrošais prezidents piedzīvoja krasu popularitātes kāpumu. Kad pēc nepilniem diviem mēnešiem — 2011. gada 23. jūlijā — notika tautas nobalsošana, kurā piedalījās 44,73% Latvijas vēlētāju, no tiem Saeimas atlaišanu atbalstīja 94,3%. Arī 11. Saeimas priekšvēlēšanu drudzī nule kā nodibinātā Zatlera Reformu partija (ZRP) ieguva 22 deputātu mandātus, tomēr, kā zināms, partija nespēja noturēt nedz vēlētāju atbalstu, nedz iegūtos mandātus[ 1 ] .
Politiskā atbildība un jaunas asinis
Ko var teikt par Rīkojuma Nr. 2 ietekmi uz Latvijas politisko dzīvi un Latvijas sabiedrību kopumā gadu pēc tā pasludināšanas? Nav grūti konstatēt, ka pašreizējo un kādreizējo politiķu viedokļi būtiski atšķiras — “vecā gvarde” jeb “bijušie” ir pārliecināti, ka Latvijai nodarīts milzīgs ļaunums — tā, piemēram, izteicies kādreizējais Tautas partijas (TP) premjerministrs Aigars Kalvītis. Savukārt „jaunie”, piemēram, labklājības ministre Ilze Vinķele (Vienotība), Saeimas atlaišanu nosaukuši par “demokrātijas mācībstundu”.
Vispirms par neapšaubāmi pozitīvajām rīkojuma sekām. Pirmām kārtām, tas ir sapurinājis Latvijas politisko eliti, uzskatāmi nodemonstrējis, ka “politiskā atbildība” var būt ne tikai samērā abstrakts politisks lozungs, bet gan ka tās īstenošana var arī visai jūtami un sāpīgi ietekmēt atsevišķu politiķu un veselu politiskās elites grupējumu dzīvi arī ārpus pierastā un ērtā četru gadu ritma. Tas neapšaubāmi veicināja politiķu atsaucīgumu likumdošanas iniciatīvām, vēlmi un spēju pieņemt sabiedrībā gaidītus lēmumus. Otrām kārtām, šā rīkojuma rezultātā notika jūtama Latvijas politiskās elites atjaunināšanās. Lai gan “jaunas asinis” vienlaikus nozīmē arī pieredzes trūkumu, vairāku cerīgu profesionāļu nonākšana ministru amatos un Saeimas komisiju vadībā tomēr jāvērtē kā ieguvums. Jāšaubās, vai citos apstākļos mēs tik ātri Latvijai nozīmīgāko politisko lēmumu pieņēmēju pozīcijās ieraudzītu Danielu Pavļutu, Robertu Ķīli, Edgaru Rinkēviču un Vjačeslavu Dombrovski. Trešām kārtām, Rīkojums Nr. 2 rosinājis sabiedriskās aktivitātes “no apakšas” uzplaiksnījumu un demokrātisko iniciatīvu rašanos.
Darbu asnus nemana
Bet tagad par to, kas vairs tik pozitīvi neizskatās. Sāksim ar kodolu — pirms gada 28. maija vakarā pieteikto karu “oligarhiem”, ar kuriem Latvijā parasti saprot trīs “A” pulciņu: Andri Šķēli (TP), Aināru Šleseru (LPP/LC) un Aivaru Lembergu. Ir pagājis gads, un pirmie divi līdz ar abu kungu pārstāvēto partiju neveiksmēm vēlēšanās (var jau sacīt arī otrādi — šīm partijām neveicās, jo minētie kungi bija to simboli) vismaz pagaidām ir ārpus aktīvās politikas. Savukārt A. Lemberga ietekme uz politisko lēmumu pieņemšanu visaugstākajā politiskajā līmenī ir būtiski mazinājusies līdz ar ZZS nonākšanu opozīcijā. Pozitīvi vērtējams arī Saeimas pasāktais attiecībā uz partiju finansēšanu un personu mantiskā stāvokļa deklarēšanu, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbības normalizēšana.
Taču vai tas ir pamats apgalvojumam, ka “atklātības un tiesiskuma koalīcija” ir radikāli mazinājusi naudas ietekmi politikā un padarījusi lēmumu pieņemšanas procesu caurspīdīgu un sabiedrībai saprotamu? Vairāki aizvadītā gada notikumi, it īpaši vilcienu iepirkuma ieilgušais “seriāls”, liek domāt pretējo — biznesa interešu grupu ietekme uz politisko lēmumu pieņemšanu vairs nav tik prognozējama un viennozīmīgi personificēta kā agrāk, bet tā joprojām pastāv. Citādi nevar izskaidrot vienas un tās pašas valdības ministru ieilgušās komunikācijas problēmas un daža laba pēkšņo — pēc vairāku mēnešu diskusijām sabiedrībā un valdībā, ka arī valdības sniegtā atbalsta vilcienu iepirkuma līgumam — atskārsmi par valsts interešu fatālo apdraudējumu.
Vairāki uzstādījumi, kas izskanēja V. Zatlera par vēsturisku nodēvētajā pērnā gada 28. maija uzrunā un ar to cieši saistītajā Zatlera Reformu partijas desmit principu formulējumā, tā arī palikuši labo nodomu stadijā. Minēšu kaut vai ātrās un taisnās tiesas lozungu, tāpat solījumu attīstīt Latvijā izglītību, kas būtu konkurētspējīga Eiropas mēroga. Protams, var te iebilst, ka viens gads ir pārāk īss laiks tik būtiskam atvēzienam, bet vai augsne vismaz ir sagatavota un asni izspraukušies?
Demokrātijas pašmācība
Viens no V. Zatlera rosināto pārmaiņu vadmotīviem bija demokrātijas stiprināšana un uzsvars uz pilsoņu iniciatīvām un iedzīvotāju gribas īstenošanu pretstatā šauru grupu interesēm. Tomēr situācija, kādu vērojam gadu pēc skaistajiem reveransiem tautas demokrātiskajai gudrībai, nebūt nestiprina pagājušajā vasarā radušās cerības. Par to liecina pašreiz trešajam lasījumam sagatavotie grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”, kur jaušami acīmredzami valdošās koalīcijas centieni ierobežot pilsoņu tiesības ierosināt tautas nobalsošanas, uzliekot tām efektīvus finansiālos un formālos iemauktus. Cēlonis šādai nekonsekvencei nav jāmeklē ar lupu — tas ir nepārprotams izbīlis pēc februārī notikušā valodas referenduma, kā arī vēlme nepieļaut nākotnē šādas “nepareizas” iniciatīvas, piemēram, nepilsoņu jautājumā.
Šeit tad nu arī ir vieta apspriest jomu, kurā V. Zatlera cēlie nodomi ir cietuši sakāvi. Runa ir par politiskās elites spēju piedāvāt sabiedrībai to vienojošus stratēģiskus mērķus un attīstības modeļus. Patiesību sakot, V. Zatlera 28. maija uzruna bija nevis par krekliem, bet par sirdsapziņu. Citiem vārdiem sakot, par vērtīborientācijas maiņu politiskajā elitē un visā sabiedrībā. Un šajā jomā problēmas kā bija, tā arī palika. Sāksim ar politiskās elites dzelžaino apņēmību ieviest Latvijā eiro, ignorējot šokējoši zemo — 15% — iedzīvotāju atbalstu šai iniciatīvai. Runa jau nav vienīgi par nevērību pret iedzīvotāju viedokli. Pašreizējai valdošajai koalīcijai eiro ieviešana ir kļuvusi par mērķi par excellence, kas izslēdz jebkādas diskusijas, kā arī izslēdz atbildi uz jautājumu: kas notiks pēc kārotā mērķa piepildīšanās?
Atbilde uz jautājumu par Latvijas sabiedrības stratēģiskajiem mērķiem nav iespējama arī bez skaidra priekšstata par attiecībām starp Latvijas etniskajām un lingvistiskajām kopienām. Pirms gada V. Zatlers nāca klajā ar aicinājumu pielikt punktu “pārspīlētajam etniskajam nošķīrumam Latvijas sabiedrībā”, kas nozīmēja gan krievvalodīgo politisko pārstāvju ienākšanu varā, gan saprātīgas etnopolitikas formulēšanu un īstenošanu. Vai tas ir noticis? Šķiet, ka šajā jomā Latvija aizvadītā gada laikā ir “atsviedusies” vismaz piecpadsmit gadus atpakaļ, jo etniskais nošķīrums Latvijas sabiedrībā ir palielinājies. Un tas nav noticis vienīgi nu jau folklorizētā Lindermana darbības rezultātā. Ne mazsvarīga šajos procesos bija paša eksprezidenta un viņa domubiedru rīcība (vai arī politiskās konjunktūras diktētā pasivitāte) gan pašreizējās valdības veidošanas procesā, gan “valodas” referenduma sakarā. Pašreiz par jaunāko partneri koalīcijā kļuvusī Zatlera partija ir spiesta noskatīties, kā “Vienotība” — galvenā politiskā labuma guvēja aizvadītajā gadā — konjunktūras mērķu vārdā nacionālās retorikas ziņā cenšas pārspēt (un ar to — nolikt “pie vietas”) citus “jaunākos brāļus” — vislatviešus jeb Nacionālo apvienību.
Kopumā Rīkojums Nr.2. nav piepildījis daudzas cerības, ko tas uzjundīja. Gribējām, kā labāk, bet, redz, ne viss ir sanācis. Vai varēja piepildīties? Rīkojums neapšaubāmi kļuva par, Imanta Ziedoņa vārdiem runājot, “garaini, kas veicina vārīšanos”. Reizē tas uzskatāmi parādīja, ka demokrātiskā procesā nemēdz būt pēkšņi lēcieni “laimīgā nākotnē”, jo ar jaunas Saeimas ievēlēšanu vien netiek atrisinātas visas problēmas. Gada laikā Latvijas sabiedrība apguva vēl vienu mācībstundu demokrātiskās pašmācības ceļā. Bet pašmācība, kā zināms, prasa pacietību, motivāciju un atbildīgu attieksmi.