Raksts

Gribējām kā labāk…


Datums:
27. augusts, 2002


Autori

Sergejs Kruks


Foto: J. Pipars

Skatoties 26. augusta Latvijas Televīzijas (LTV) “diskusiju” raidījumu “Milžu cīņas”, tā vien likās, ka raidījuma vadītāji pirmo un pēdējo reizi mūžā runā par Latvijas lauksaimniecību. Nervozie žurnālisti steigā formulēja jautājumus par visām iespējamām dzīves šķautnēm. Nespēdami sagaidīt īsas atbildes, viņi apklusināja dalībniekus. Gluži kā erudīcijas šovā. Apmierināti var justies visi vēlētāji, jo bija pieminētas teju visas lauku nodarbes.

Frāze “mūsdienās politika notiek televīzijas ekrānā” jau ir kļuvusi banāla. Televīzija iestāsta cilvēkiem ne tikai, kas īstenībā ir noticis, bet arī uzskatāmi parāda, kā lietām ir jānotiek. LTV lēmums ierobežot partiju piedalīšanos priekšvēlēšanu diskusijās ieintriģēja – izskatījās, ka žurnālisti ķērušies pie politiskās varas uzraudzīšanas, publiskās foruma veidošanas. Sanāca kā vienmēr.

Vispirms minēšu dažas formāla rakstura piezīmes. Uzaicinot uz diskusijām tikai tās partijas, kas ir socioloģisko aptauju līderes, tiek ierobežots demokrātisko diskusiju gars. Šī metodika jauc cēloņus ar sekām. Socioloģiskās aptaujas ir publiskās komunikācijas rezultāts, nevis priekšnosacījums. Partijas neesamība medijos veicina tās zemo reitingu, kas, kā esam vairākkārt pārliecinājušies, noved pie vēl zemākas publicitātes. Tā rezultātā iegūstam politisko aurošanu. Brīvības partija tagad būs pārliecināta, ka tikai ar rasistiskām reklāmām ir iespējams pretendēt uz mediju uzmanību.

Otrkārt, žurnālistu profesionālisma trūkums nevar attaisnot vārda brīvības ierobežošanu. Starp citu, tiesības piekļūt ēteram Latvijas pilsoņu sociālajām grupām nodrošina Radio un televīzijas likums.

Bet tagad dažas piezīmes pēc būtības. Saprotu, ka LTV vēlējusies izvairīties no politiskajiem margināļiem un rosināt saturīgu sarunu par Latvijas nākotni, taču žurnālisti, paaugstinot latiņu kandidātiem, šķiet, nav kritiski novērtējuši paši savas prasmes. Dalības ierobežošana nav nodrošinājusi satura kvalitatīvu uzlabošanos. Problēma, tātad, nav partiju skaits, bet tikai un vienīgi intervētāju (ne-) profesionalitāte.

Veikalniekus kritizē, ja viņi sajauc preci ar iepakojumu. LTV gan drīkst maldināt skatītājus, slēpjot aiz vārda “diskusija” ar nebūtiskiem jautājumiem pārblīvētu preses konferenci. LTV žurnālisti uzskata, ka priekšvēlēšanu diskusija ir raidījums, kurā kandidāti deklamē saukļus un stūrgalvīgi aizstāv savu pozīciju. Taču diskusija ir viedokļu apmaiņa ar nolūku veicināt jaunu zināšanu radīšanu. Ja jau pastāv dalībnieku atlases ierobežojums, tad vajadzētu dot iespēju parādīt viņu spriestspēju, prasmi klausīties citā un izprast, novērtēt citu viedokli, nevis prasmi ātrrunā ietilpināt savu lozungu žurnālista noteiktajā laika sprīdī. Parlamentārieša darba spēju svarīgākais rādītājs taču ir māka runāt ar citu. Vai nē?

Raidījumā sarunas atkal atdūrās pret likuma burtu, ignorējot realitāti. Negadījums ar čehu lūgtajiem sūkņiem, kurus birokrātisku procedūru dēļ neizdevās nosūtīt laikus, lieku reizi parādīja, ka Latvijas darītāji vienkārši baidās uzņemties atbildību. Kā risinājums mums tika piedāvāts atbilstoša likuma pieņemšana par sūkņu piegādi plūdos cietušām valstīm. Liberālisms, par kuru mīl runāt latviešu politiķi, tieši paredz atbildīgās rīcības iespējamību likuma neesamības gadījumā. Vai Saeimai būtu preventīvi jāpieņem atsevišķs likums par telšu un segu sūtīšanu kādā citā kataklizmā cietušajai kaimiņvalstij?

Raidījuma formā, tādējādi, nav izmantotas priekšrocības, ko rada dalībnieku skaita ierobežojums. Žurnālisti no kandidātiem prasīja programmu citēšanu, bet neiesaistīja viņus patiesā diskusijā. Tiklīdz radās interesants viedokļa pavērsiens, atskanēja žurnālista uzbāzīgais “Paldies!”. Kaut arī varēja nojaust, ka tieši šeit kandidāts centās skart būtiskāko un piedāvāja dziļāku pamatojumu savai pozīcijai. Turklāt žurnālistiem bija veselas 55 raidlaika minūtes (sic!) bez reklāmas pārtraukumiem – par šādu ētera laika apjomu televīzijā var vien sapņot. Bet šajā raidījumā žurnālisti, uzdodot pārāk daudz jautājumu, pārkāpa vienu no profesijas pamatlikumiem – visu nevar aptvert vienā raidījumā. Pretējā gadījumā tas var turpināties bezjēdzīgi un bezgalīgi. Otra kļūda – teksta sablīvēšana un ātra, haotiska pasniegšana, kas mazina skatītāju ierobežotās uztveres spējas.

Kādas ir konceptuālas atšķirības partiju uzskatos? Kāds ir lauku nākotnes redzējums? To es nesapratu, jo tekstu nekonspektēju. Vienīgais, ko atceros no sasteigtās sarunas ir, ka kokmateriāli būtu jāmarķē. Nu ko, varbūt tas ir svarīgākais uzdevums, ko 8. Saeimai būs deleģējusi publiskā diskusija. Tā teikt, 4. vara.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!