Labrīt, lasītāji!Šorīt laikrakstā Diena kā liela sensācija ir pasniegts fakts, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulatoru padomes priekšsēdētāja Valentīna Andrējeva mēdz apmeklēt azartspēļu zāles. Raidījuma "Nekā personīga" ļaudis sešu dienu laikā konstatējuši veselas trīs reizes, kurās valsts galvenā tarifu noteicēja viesojusies spēļu zālē -- vienreiz darba dienā pirms plkst. 17.00, vienreiz sestdien pulksten trijos naktī, un tad vēl reizi, kad, tā ziņojuši žurnālisti, V. Andrējeva pirms iešanas uz spēļu zāli piestājusies pie bankomāta. Blakus materiālam redzama fotogrāfija, kuras autors, tā vēstīts Dienā, ir bijis vārdā nenosaukts "aculiecinieks." Un materiāla autori konstatējuši arī to, ka V. Andrējevai pēdējo trīs gadu laikā parādsaistības ir pieaugušas no 10 līdz pat 105 tūkstošiem latu.

Pati V. Andrējeva mierīgi atzīst, ka azartspēļu zālē pavadītais laiks viņai ir atpūtas laiks. Azartspēles mūsu valstī nav nekas aizliegts. Pats tādas neapmeklēju un tāpēc nevaru zināt, cik patiess ir viņas apgalvojums, ka “ļoti daudz pazīstamu cilvēku spēlē un tā atpūšas,” taču nav arī īpaša iemesla tam neticēt. Interesanta man toties ir doma, kāda ir lasāma “Nekā personīga” žurnālistes sagatavotajā materiālā starp rindiņām, proti — regulatore spēlē azartspēles, regulatorei ir lieli parādi … un tāpēc ir vērts vairākās garās rindkopās analizēt tās jomas viņas darbā, kurās ir iespējama korupcija. Turklāt ar piebildi, ka tāpēc, ka finansējumu regulēšanas iestāde saņem nevis no valsts, bet no regulētajiem uzņēmumiem, tā var atļauties “dzīvot lepni.”

Interesanti man tas ir tāpēc, ka ap azartspēlēm Latvijā ir izveidojusies tāda “īpaša” aura, pat nopietnos televīzijas raidījumos un laikrakstu materiālos bez ironijas šīs iestādes bieži tie sauktas par “spēļu ellēm.” Ja. V. Andrejeva naudu izdotu, teiksim, lepnos kurpju veikalos, nezinu, vai no tā sanāktu sižets un materiāls avīzē. Regulatorei materiālā ir vaicāts, vai viņa no azartspēlēm jūt atkarību, un viņa atbild šādi: “Man grūti atbildēt. Varu iet un neiet. Bet man patīk. Domāju, ka kaut kur noteikti tā atkarība rodas.” Vai šāda veida atkarība ir citāda, nekā, teiksim, vēlme regulāri ēst dārgos restorānos un pirkt pašas jaunākās modes preces? Nav nekā slikta tajā, ka žurnālisti par šo lietu ir interesējušies, lai gan Diena jau visnotaļ sen ir krietni par daudz aizrāvusies ar anonīmu un tāpēc nepārbaudāmu autoru darba prezentēšanu laikraksta saturā. Taču materiālā (vēlreiz atsaucoties uz anonīmiem avotiem) ir apcerēta arī “iespējamā korupcijas riska zona” regulatores darbā, un tas jau ir smagāks mājiens. Vai tam ir kāds pamats? Ja tā, tad tā arī vajadzētu pateikt.

***

Un prieku rada kārtējais pierādījums par to, ka mūsu Valsts prezidents, lai arī cik laba gribēdams, ne vienmēr pasaka gluži to, ko ir vēlējies pateikt. Pēc sestdien notikušās Vislatvijas talkas, prezidents nāca ar šādu domu: “Ja kāds domā, ka var mēslot, tad vāksim katru rudeni, kamēr iemācīsim visus Latvijas iedzīvotājus nemēslot savā zemē.” Šī anonse, protams, vēsta kaut ko pavisam citu: Mēslojiet vien, bērniņi. Pēc tam kāds cits to visu savāks. Sodiem par atkritumu mešanu, kur pagadās, ir jābūt krietni smagākiem. Tas būtu pamatīgi labāks “iemācīšanas” līdzeklis.

Jauku visiem dienu!