Raksts

Grēkāžu rituāls


Datums:
09. oktobris, 2007


Autori

Sergejs Kruks


Foto: I.Kundziņa © AFI

Recenzija par pētījumu “Ārvalstu ietekme uz sabiedrības etniskās integrācijas procesu Latvijā”.

Pētījuma autori velējušies noskaidrot, kā Krievijas televīzijas atspoguļo Latviju un kā atspoguļojums ietekmē integrāciju. Autori nav definējuši pētījuma analītiskās kategorijas, un tāpēc ārējais Krievijas faktors ir pataisīts par vienīgo skaidrojumu, tā lieku reizi ilustrējot latviešiem piemītošo ārējās kontroles lokusu (neveiksmes skaidro ar ārējo faktoru darbību, nevis kā savu kļūdu sekas). Autori pieturas pie mediju determinisma, saskatot sociālās dzīves ritējumu tikai un vienīgi medijos. Teorētiskais monisms sociālo būtņu sarežģīto mijiedarbību reducē līdz pasīvai televīzijas ziņu patērēšanai. Tā kā pētījumā nav nedz paradigmas teorētiskās apspriešanas, nedz attiecīgo terminu, jāsecina, ka autori balstās nevis teorētiskajā modelī, bet populistiskajos priekšstatos par ļauno mediju varu. Metodoloģiski autori nav skaidri definējuši kvantitatīvās analīzes kategorijas un kvalitatīvās analīzes paradigmu. Tas neļauj pārliecināties par autoru veiktās TV sižetu interpretācijas stratēģijas atbilstību izvirzītajam uzdevumam.

Zinātnisko stilu raksturo kategoriskums, definīciju un apgalvojumu neskaidrība, komunikācijas terminoloģijas ignorēšana un stingras subjektīvas modalizācijas (piem., “ārkārtīgi daudz”). Ikdienas sarunvalodas apzīmējumi, kas pētījumā nav stingri definēti, neļauj saprast, par ko ir runa: Kremlis manipulē ar krieviski runājošajiem vai tikai krieviem (nevis ukraiņiem); ar pilsoņiem vai nepilsoņiem; vai integrācija ir naturalizācija vai kas cits; vai „informācijas telpa” ir masu mediji vai arī apzīmējums ietver interpersonālo komunikāciju, baumas. Akadēmiskās vides pārstāvji seko populistiskiem uzskatiem, viņiem trūkst kritiskas distancēšanās no Latvijas valsts iekšpolitikas. Pētījumā pazūd subjekts — integrējamie krievi. Autori neuzdod sev jautājumu, vai negatīvajam atspoguļojumam nav pamata krievu pieredzētajā sociālajā realitātē, saskarsmē ar latviešiem. Piemēram, latviešu politiskā elite nav nepārprotami apliecinājusi uzticību iekļaujošajai politikai: balsojot par TB/LNNK priekšlikumiem ierobežot naturalizāciju, vairums deputātu kautrīgi atturējās [1].

Neskaidra metodoloģija

Pētnieki nepaskaidro skaitītās vienības — visi diennakts raidījumi, ziņu raidījumi vai tikai vakara ziņas? Analizējot Pirmo Baltijas kanālu, viņi neatklāj, kādu vietu iedala raidījumam Latvijas laiks. Atsevišķi nav šķirti analītiskie svētdienas raidījumi un sižeti dienas attīstībā. Autori lieto aplamas definīcijas, uzskatot, ka TV5 un LTV7 ir informatīvie kanāli, lai gan ziņām tur ir niecīga vieta.

Popularitāte kā analizējamo kanālu izvēles kritērijs ir pielietota nekonsekventi. REN-TV ir lielāka auditorija nekā TVCi, taču tiek analizēts pēdējais, autoruprāt, „agresīvākais” (nepaskaidrojot termina nozīmi) kanāls. Izdarot visaptverošus apgalvojumus par „krievu valodas informācijas telpu” (arī šī termina nozīme nav paskaidrota), nav korekti ignorēt krievu Euronews (kam turklāt ir lielāka auditorija nekā TVCi) un Kremlim opozicionāro RTVi. Nav skaidrs, uz ko attiecas uzticamības indekss — uz visu kanālu, vienu ziņu raidījumu (ir atšķirīgi vadītāji) vai ziņām vispār. SKDS aptauja norāda, ka ģimenes ar krievu sarunas valodu uzticas arī LNT, TV3, TV5, LTV7 ziņu raidījumiem, tomēr pētnieki ignorē auditorijas pārklāšanās un vēstījumu mijiedarbības iespējamību. Uzticamība šiem kanāliem ir samērojama ar uzticamību Krievijas televīzijām (vienīgi PBK ievērojami pārspēj), tāpēc tie ir jāuzskata par vienlīdzīgiem sabiedrības viedokļa veidotājiem.

Tabulā „Informatīvo raidījumu populārākie televīzijas kanāli” nav paskaidrota mērvienība: vai tā bija skatīšanās regularitāte? Katru dienu, dažreiz? Kanāls kopumā, ziņu raidījumi vispār vai tikai vakara ziņas? Dīvaini, ka, runājot par TV, autori nav izmantojuši TV metru datus. Tie parādītu, ka atšķirībā no latviešu auditorijas krievu kanālos vairums skatītāju meklē izklaidi, nevis ziņu raidījumus. Pētnieki latviešu auditorijas mediju paradumus projicē uz nelatviešiem, taču uzvedība atšķiras. Latvijas TV kanālu ziņu auditorija 1,3 reizes pārsniedz izklaidējošo raidījumu auditoriju pirms vai pēc ziņām, savukārt PBK vakara izklaide savāc 1,5 reizes vairāk skatītāju, nekā Laiks. Turklāt Latvijas laiks ir populārāks par Maskavas Laiku. Latvijas laikā 78% ziņu ir plānotas — tās ierosina latviešu mediji LETA un BNS. Saturā dominē latviešu politiķu izteikumu atreferējums, redakcijai nepaužot savu attieksmi. Runājot vienkārši, diktors nolasa LETA un BNS tekstus krieviski [2]. Tāpēc autoru doma (kas nav pamatota empīriskajā pētījumā), ka Latvijas ziņas veicina PBK popularitāti (lpp. 55), ir pretrunā ar secinājumu par kanāla negatīvismu. Saturiski Latvijas laiks ir Jēkaba ielas, nevis Kremļa rupors, tāpēc tas, ka raidījums veicina kanāla popularitāti, norāda uz auditorijas vēlmi atrast „nepromaskavisko” informāciju par latviešu politiku. Kritiskas ziņas parādās paretam saistībā ar pieminekļu kariem, „krievu” partiju deputāti ekrānos ir redzami ļoti reti, dominē valdošās koalīcijas runātāji. Autori nepaskaidro, kāpēc “promaskaviskais” kanāls pavairo Latvijas varas iestāžu viedokli.

Kategoriskums, nekonkrētība

Autori izdara vairākus apgalvojumus par redakcionālo praksi, kas nav empīriski un teorētiski pierādīti — tā ir tikai autoru pamanīta sakritība. „Lai gan temati par Latviju pārklājas, tomēr tajos skarto jautājumu loks ir apzināti sašaurināts ar mērķi kultivēt aizspriedumus un dogmas.” (54. lpp). Vēl vairāk: „TV ziņu sižeti dažādos kanālos ir līdzīgi, kas liecina par mediju cenzūru, Kremļa īstenotu vienotu informatīvo politiku un mediju brīvības ierobežošanu”. Tas, ka TV stāsta par Viju Artmani un Ivaru Kalniņu, nevis par Edvartu Virzu un Andreju Eglīti, ir tuvības, nevis apzinātas sašaurināšanas efekts, savukārt konfliktsituācijas pieskaņojas televīzijas emociju imperatīvam. TV ziņa ir terora akts Irākā, nevis mierīgās dzīves celtniecības process.

Autori nepamatoti prezumē, ka lielākie Krievijas TV kanāli mērķtiecīgi darbojas tikai un vienīgi uz Latvijas krievu auditoriju: “ziņas veido, piemēram, valdības demisijas vai velēšanu fakts, vadoties tikai šauri no krievu sabiedrības un nepilsoņu interesēm” (57. lpp). Būtu dīvaini, ja Maskava interesētos par saplākšņa ražošanas uzplaukumu Latvijā, nevis par robežlīguma izredzēm. Masu auditorija ir Krievijas iedzīvotāji, kuriem ir tiešām stereotipiski ierobežota interese par Latviju, tāpat kā latviešu žurnālistiem ir stereotipiska ziņkāre par Ukrainu politisko skandālu un vēlēšanu laikā.

Uz izteikto pieņēmumu bāzes autori secina: „Krievijas valdība ir diezgan tālu [attiecībā pret ko?] pavirzījusies krievu informatīvās telpas [kas tas ir?] pakārtošanā savām interesēm [ko tas nozīmē ?]. Šodien krievu informatīvajā telpā Latvijā valda Krievijas mediju veidotais saturs [kādi empīriskie dati to apliecina? Vai tekstus avīzei Vesti Segodņa raksta žurnālisti Maskavā?]. Krievvalodīgo [absolūti visu? arī Latvijas ukraiņu?] identitāšu transformāciju [kas tas ir?] ietekmē Krievijā notiekošie procesi [kādi un kā?]” (57. lpp.)

Pētījums secina, ka Maskavas propaganda pastiprinās, taču sižetu skaits par Latviju Krievijas medijos ir divu gadu laikā samazinājies gandrīz uz pusi (acīmredzot tāpēc, ka Rīga nebija radījusi pamatu kritikai). No komerciālo mediju rutīnas viedokļa būtu dīvaini sagaidīt, ka Krievijas kanāli atspoguļos Eiženijas Aldermanes, nevis Aivara Gardas domas. Citas valsts televīzija nav mehānisms, kam jāīsteno ĪUMSILS programmas. Negatīvo ziņu dominēšana vēl automātiski nenozīmē mērķtiecīgu valsts politikas īstenošanu medijos. Vai Vladimira Žirinovska citēšana Latvijas medijos liecina par Latvijas valsts mērķtiecību?

Vēl daži apgalvojumu piemēri, kas ir konstruēti kā pieņēmumi ar izplūdušām definīcijām ar nezināmo denotātu. „Tā kā Krievijas institūcijas cenšas veikt „krievvalodīgo” [kāpēc šeit pēdiņās?] Latvijas iedzīvotāju paralēlu integrāciju [nez kā varētu izskatīties perpendikulārā integrācija?] Maskavas virzienā [kas tas ir? kam šis virziens ir paralēls?] visas postpadomju telpas reintegrācijas [kas tas ir?] ietvaros, tad jāsecina, ka Krievija zināmā mērā [cik lielā?] ir kavējusi etniskās integrācijas procesu Latvijā.”

„Pēdējos gados Latvijā ir vērojama Krievijas informatīvās telpas pastiprināta iespiešanās [kā tad īsti telpa iespiežas?] un pārklāšanās [kas tas ir?] ar Latvijas nacionālo informatīvo telpu.” Kad tas notika? Televīzijas „telpas” vienmēr ir „pārklājušās”, tomēr avīzes nav „iespiedušās”. Vietējie nelasa pat Krievijā vispopulārāko Komsomoļskaja pravda. Un vai Kremlim oponējošie žurnāli Russkij Newsweek un Vlastj arī ir vērtējami negatīvi? Kādas politiski negatīvas sekas ir modes un stila žurnālu iespiešanās faktam?

„Rezultātā ir izveidojusies Latvijas interesēm nevēlama disproporcija krievvalodīgo iedzīvotāju iespējās iegūt informāciju Latvijas nacionālajā informācijas telpā. Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vidū arvien noteiktāk [?] tiek zaudēti Latvijas valstiskās identitātes [kas tas ir? pašas Latvijas identitāte?] orientieri [kas tas ir?] un vērtības [konservatīvisms? nacionālisms? LPP/LC liberāl-fundamentālisms?].” Jau esmu minējis, ka Latvijas varas iestādes kavēja vietējo krievu elektronisko mediju darbību Latvijas ēterā, bet latviešu prese vai nu nav rakstījusi par krievu specifiskajām rūpēm, vai darīja to augstprātīgi, neidentificējoties ar potenciālo auditoriju. Nesen valsts valodas inspekcija aizliedza valsts un pašvaldību iestādēm apmeklētājiem redzamā vietā turēt materiālus krievu valodā. Un, ja vērtēsim latviešu politisko kultūru (telefonsarunu atšifrējumi, drošības iestāžu likumu grozījumi, cīņa pret „tīklveida struktūrām”), vai „latviešu informācijas telpa” pati ir sniegusi saprotamus vērtību orientierus?

Pētījums apgalvo: „Tāpēc var pieļaut, ka Krievijas informatīvās politikas mērķis ir apzināti uzturēt šos problēmjautājumus, lai tādējādi saglabātu Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju identitātes autonomiju un kavētu sabiedrības integrācijas procesu kopumā” (65. lpp.) Ko nozīmē termins „identitātes autonomija”? Vai autonomiju no Krievijas? Vai no latviešu etnokultūras identitātes? Oficiālā 1998. gada integrācijas koncepcija pati uzturēja šādu “autonomiju”, par primāro izvirzot etnonacionālo atšķirību, nevis politisko līdzību. Termini “jaunpilsoņi” un “cittautieši” distancē latviešus arī no naturalizētajiem nelatviešiem, atstājot viņiem vien “autonomizēšanās” izredzes.

Pētījuma beigās autoru izdarītie secinājumi apgāž darba sūtību, radot “5. kolonnas” tēlu: “Ņemot vērā KF stratēģisko interešu un Latvijas stratēģisko interešu dažādību (atšķirību), sabiedrības šķelšanās un konfrontācija saglabāsies arī nākotnē. Ņemot vērā 2007. gada aprīļa Tallinas notikumu piemēru, konfrontācija var pieņemt destruktīvas formas.” Autori neanalizē nedz Latvijas, nedz Igaunijas valdības kļūdas. Iespējams, varas iestāžu taktika (pieminekļa pārvietošana) bija pretrunā ar stratēģiju (valsts konsolidācija)? Varbūt asociālā uzvedība bija nerisināto problēmu rezultāts?

Pat paliekot pie mediju determinisma, pie visvareno mediju teorētiskās paradigmas, nav saprotams, kas izraisa autoru aprakstīto sociālo rīcību: šķelšanās un konfrontāciju destruktīvā formā. Kultivācijas efekts ir vērojams intensīvo skatītāju vidū. Tomēr sižetu daudzums (PBK 82 sižeti gadā) neliecina par eksponēšanas intensitāti, turklāt teorija ņem vērā skatītāju personisko saskarsmi ar realitāti, kas ievērojami samazina medija vēstījuma efektu. Pētījuma autori tam visam paiet garām: viņi apkopo sižetu tematiku un pārraidītos tēlus, bet nenoskaidro ekspozīcijas intensitāti, ignorē auditoriju daudzveidību un interpretāciju iespējamību.

Autori kategoriski apgalvo: „Ikvienā politiskā un sabiedriskā procesā liela nozīme ir medijiem” (8.lpp.). Tā nav: interesentu pulciņa sociālajās aktivitātēs medijiem nav nozīmes — šeit darbojas nemediētā interpersonālā komunikācija. Ignorējot pēdējo, autori palaiž garām krievu dubultattieksmes fenomenu: kritizē Latvijas valsti vienā situācijā, bet lepojas, sazinoties ar paziņām un radiem Krievijā.

Sekošana stereotipiem

Autori prezumē, ka Latvijas valdības integrācijas politika ir pareiza un nekritizējama, lai gan implicīti viņi piekrīt, ka tas tā nav. Piedāvājums veidot TV kanālu krievu valodā ir pretrunā ar ilgstošu oficiālo nostāju, ka latviešu mediju lietošana ir integrācijas kritērijs. Pētnieki uzskata, ka latviešu mediji objektīvi atspoguļo krievu auditoriju interesējošos jautājumus, tomēr kontentanalīze liecina par ko citu. Informācijas par izglītības valodas reformu Latvijā nemaz nebija, publikācijas presē un amatpersonu skaidrojumi parādījās tikai pēc krievu protesta akcijām [3].

Bet kāpēc Rīgai neizdodas pārraidīt viņiem savu vēstījumu? Atbilde ir implicēta pašā tekstā, kuram ir self-fulfilling prophecy efekts (paredzējums, kas pats piepildās). Autori ir pārliecināti, ka latviešu integrētāju programma ir vienīgā pareizā un nediskutējamā, ka latvieši labāk zina, kādu reformu vajag krievu skolai un kā jāvērtē Latvijas modernizācija 20. gadsimtā. Latvijas krieviem šajā paradigmā nav savas vēstures un ikdienišķās pieredzes tagadnē, viņi ir pasīva, nediferencēta manipulējamā masa, kas dzīvo nevis savā ģimenē, uzņēmumā, pilsētā, bet „krievu informācijas telpā”. „Telpa” tiek skatīta izolācijā, taču krievi saņem arī DDD, Latvijas Avīzes, Aleksandra Kiršteina, noklausīto telefonsarunu vēstījumus, kas ir pilntiesīgi „latviešu telpas” dalībnieki.

Integrācijas politikas būtību ilustrē viena freidiska pārteikšanās aptaujas pirmā jautājuma formulējumā: „1. Lūdzu, novērtējiet, cik lielā mērā Jūs piekrītat šādiem apgalvojumiem: Krievvalodīgie Latvijā jūtas kā “otrās šķiras” pilsoņi.” (Kā lai nepilsoņi atbild uz šo jautājumu?) Krievu un latviešu atšķirīgās atbildes, autoruprāt, norāda uz integrācijas plaisu. Latvieši labāk zina, kas krieviem ir jājūt noteiktā situācijā. Jautājuma formulējums ir tik dīvains, ka tikpat labi varētu vīrietim prasīt aprakstīt sievietes sajūtas dzemdību laikā. Integrācijas politika seko līdzīgai loģikai. Pētījums citē Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktoru Nilu Saksu sakām: „Vajag savu TV kanālu krievu valodā. Valstij vajag uzrunāt sabiedrību tiešā veidā.” Tātad, integrējamo subjektu viedoklis, rūpes, bažas nav jāuzklausa tiešā veidā. Astoņu intervēto ekspertu vidū bija tikai viena krieviete. Krievvalodīgiem jāturpina ķircināt Latvijas valsti ar Krievijas TV starpniecību, jo latviešus interesē nevis tas, ko par savām izjūtām domā līdzpilsoņi cittautieši, bet ko par to saka Maskavas televīzijas.

Pētījuma patoss liek krieviem izjust sevi kā „otrās šķiras” pilsoņus, jo autori apgalvo, ka šķelšanās un konfrontācijas turpināsies un tas var pieņemt destruktīvas formas. Bet šis neskaidri formulētais teikums aicina uz izolāciju no jebkādiem cilvēku (sportistu, aktieru, pētnieku) kontaktiem: „Krievijas tautieši [visi?] Latvijā tiek konsolidēti [ko tas nozīmē?] noteiktā veidā [kādā konkrēti?] katra [empīriskie dati?] no Latvijā izveidotajām prokrieviskajām (promaskaviskajām) [ar ko tās atšķiras?] struktūrām sadarbojas ar attiecīga profila KF nevalstiskajām vai politiskajām struktūrām, izmantojot forumus, „apaļos galdus”, mediju diskusijas un citus resursus, to skaitā KF vēstniecības Latvijā un Maskavas nama atbalstu un iespējas.” Autori zīmē tīklveida struktūru, viņi nešķiro krievvalodīgos/pilsoņus/nepilsoņus, nediferencē dažādu „krievu” grupu paustās ideoloģijas. Šis kategoriskums jebkuru interesi par krievisko (TV seriālu skatīšanās, kultūras apmaiņas programmas) liek uztvert kā pretvalstisku rīcību.

Pētnieki nav ieturējuši distanci no Latvijas varas iestāžu politikas un seko ikdienišķajiem priekšstatiem, izvairoties no to kritiskās analīzes. Autori apšauba „antifašistu” nodomu un sajūtu patiesumu, bet krieviem liek pieņemt „leģionāru” nodomus un sajūtas kā patiesas.

Sociālā rīcība — visvājākā koncepcija

Sociālās rīcības koncepcija ir visvājākā kategorija latviešu socioloģijā un arī šī pētījuma autori pārliecinoši neatrisina jautājumu par to, kā mediju reprezentācijas varētu pārtapt uzvedībā [4]. Sociālā psiholoģija norāda, ka uzskatu un rīcības sistēmas var nesakrist: indivīds ir pārliecināts par smēķēšanas kaitīgumu, māca to bērniem, bet pats turpina pīpēt. Kāda ir korelācija starp negatīvo attēlojumu un naturalizācijas bremzēšanu? Kāpēc, skatoties sižetu par „latviešu fašistiem”, Latvijas krievs izdomā nenaturalizēties? Kāpēc Latvijas krieviem nav vēlmes izmantot ekonomiskās nevardarbīgās pretošanās metodes? Kāpēc nenostrādā Latvijas „slāvu partiju” aicinājumi naturalizēties, lai palielinātu „savējo” pārstāvniecību Saeimā cīņai pret „latviešu fašismu”?

Krievijas mediju ietekmes skaidrojums ir aizvietots ar uzticamības indeksiem, taču vai tiem ir tiešā korelācija ar analizētajiem sižetiem? Kā paši vietējie krievi uztver šos sižetus? Popularitāti un uzticamību var skaidrot vienkāršāk — PBK ir vairāk raidījumu krieviski, kanāls uzrunā mērķauditorijas rūpes, kas nav raksturīgs latviešu TV.

Autori raksta, ka „SKDS aptaujas rezultātā tika iegūta informācija, kas liecina par respondentu uzticēšanos ārvalstu masu medijiem un ietekmi uz etniskas integrācijas procesu Latvijā.” Tomēr publicētajiem datiem nav nekādas saistības ar etniskās integrācijas ietekmēšanas procesu no ārvalstu mediju puses. Uzticības indekss neko nepasaka par sociālo rīcību, bet tas, ka respondentu uzskati sakrīt ar TV sižetos paustajām attieksmēm, var norādīt tikai uz medija atbildi auditorijas rūpēm. Tāpat latviešu kanāli nestāstīja par krievu skolu reformu, jo tās nebija latviešu vecāku rūpes.

Pieķeršanās efektu paradigmai ir pretrunā ar empīrisko realitāti. Sociālo protestu daudzums nav liels, un tos efektīvi ierobežo draudu argumenti no valsts varas puses; krievi nepieņem Krievijas pilsonību un nepamet „fašistisko” Latviju; biznesmeņi neizmanto ekonomiskos instrumentus pret valdības etnisko politiku, bet vēlēšanās sponsorē arī nacionālistisko TB/LNNK; krievu sociālā solidaritāte konfliktā ap skolu reformu nebija simtprocentīga, daudziem skolu direktoriem piekopjot individuālās taktikas. Tāpat vienas ģimenes ietvaros indivīdi atšķirīgi izmanto naturalizācijas iespējas. Pētījums Daugavpilī rāda, ka interese par Eiropas Savienību ir samērojama ar interesi par etnisko dzimteni — indivīdi meklē praktiskus padomus par savas dzīves iekārtošanu ES[5].

Pētījuma autoru teorētiskā pozīcija (mediju determinisms) un ideoloģiskā nostādne (aizdomas par krievvalodīgo nodomiem) noved pie konceptuālas pretrunas. No vienas puses, reducējot sociālo dzīvi uz mediju patērēšanu, autoriem nevajadzētu uztraukties par promaskaviskās informācijas efektiem. Pasīvā un amorfā krievvalodīgo masa vienkārši savā nodabā turpinās uzjautrināties par pretlatviskajiem sižetiem, jo cilvēkiem nav kapacitātes uz sociālo rīcību. No otras puses, postulējot integrāciju kā vienvirziena procesu (Latvijas varas iestādes dezorientētos un nemākulīgos slāvu subjektus ieintegrē racionālajā valsts mehānismā), mēs tiešām varam sagaidīt izaicinošu destruktīvu uzvedību, jo tikai tādā veidā krievvalodīgie var ielauzties „latviešu informatīvajā telpā”, lai paustu savas rūpes un intereses. Skandalozais pensionāru pikets 1998. gada 3. martā ar Maskavas mediju starpniecību ir panācis pilsonības likuma liberalizāciju, par ko pirms tam nedrīkstēja pat runāt.

Pētījums pieturas pie elitārā sabiedrības redzējuma: Latvijas un Krievijas elites sacenšas par pasīvo krievvalodīgo iedzīvotāju kontroli. Faktiski pētījumā mēs atrodam norādes uz faktoriem, kas Maskavai nodrošina lielāku veiksmi šajā sacensībā. Sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām, Krievija uzrunā sociālo identitāti, kamēr Latvijas Republika ierobežo piekļūšanu identitāšu resursiem. Integrācijas koncepcija izceļ etnokultūras identitāti, nepiešķirot pašiem krieviem (gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem) tiesības iesaistīties vietējos forumos, „apaļajos galdos”, mediju diskusijās par izglītību, integrāciju, okupāciju, modernizāciju…

Recenzētais pētījums ir domāts kā vadlīnijas valsts politikai, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tajā būtu izsvērti, pārdomāti, pamatoti un nedivdomīgi formulēti secinājumi, kas ir balstīti skaidrā teorētiskajā paradigmā un metodoloģijā. Ierēdņiem patīk ar lielinieku dedzību izpildīt vienkāršotas norādes.

_______________________________

[1] Brands Kehre, I. (2007) „Nacija un identitāte”. In J.Rozenvalds (red.) Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas monitorings 2005-2007. Rīga: Zinātne.

[2] Kruks, S, J. Juzefovičs, G. Kikusts, E. Kikuste (2007) Ziņas Latvijas televīzijās. LTV1, LTV7, TV3, LNT, TV5 un PBK ziņu raidījumu satura analīze. Rīga: NRTP.

[3] Jeršova, I. (2005) Politiskā, publiskā un mediju dienas kārtība latviešu un krievu valodas preses publikācijās par mazākumtautību skolu izglītības reformu laikposmā no 1998. līdz 2004. gadam. Nepublicēts maģistra darbs Latvijas Universitātē; Celma, A. (2004) “Izglītības reforma: PR neveiksme”, dialogi.lv 1. sept., aplūkojams
http://www.dialogi.lv/article.php?id=217&t=0&rub=6&lang=1

[4] Letonikas 2. kongresa sekcijas “Nevardarbīgās pretošanās loma Latvijas neatkarības atjaunošanā” nav neviena sociologa, no 36 referātiem neviens neskar sociālās rīcības teorētiskos aspektus.

[5] Kruks, S. (2007) „Daugavpils masu mediju sistēma”. Ž.Ozoliņa u.c. (red.) Daugavpils kā attīstības ceļvedis. Rīga: Zinātne.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!