Foto: some guy
Latvijas iedzīvotājs, protams, zina, ka „kaut kur tur” ir valstis, kas dzīvo sliktāk. Viņš nesaprot mērogus. Līdz ar to spogulim vajadzētu skaidri parādīt, cik liela un nabadzīga ir pārējā pasaule.
Latvijas iedzīvotāji atgādina skaistumkonkursa otrās vietas ieguvējus, kas piegājuši pie spoguļa un pūlas saskatīt tos sejas defektus, kas traucējuši uzvarēt. Jo ilgāk skatās, jo vairāk defektu redz. Un neapjēdz, ka patiesībā lielu daļu defektu rada pats spogulis. Greizais spogulis, ko paši sagādājuši.
Ir tik slikti, ka nevar būt labi
Ieraugot Latvijas ekonomiskās situācijas objektīvos rādītājus uz pasaules fona, „parastais” Latvijas iedzīvotājs būs pārsteigts. Pārsteigts par to, cik patiesībā labi dzīvo. Parādīju to dažiem cilvēkiem, kas ne visai labi orientējas ekonomikas finesēs. Un sastapos ar paradoksālu reakciju — tur kaut kas nav pareizi! Tā nevar būt! Vienkārši tāpēc, ka nevar būt. Jo „es” taču dzīvoju „slikti”.
Lūk, daži objektīvi rādītāji. No Vikipēdijas ņēmu uz aprēķinu brīdi pieejamos rādītājus par pasaules valstu iekšzemes kopproduktiem (IK) uz vienu iedzīvotāju [ 1 ] un iedzīvotāju skaitu [ 2 ]. Datu pirmavots, kā tur norādīts, vairumā gadījumu bija CIP apkopotā informācija.
Tālāk veicu sekojošus pārveidojumus – sarindoju visas pasaules valstis pēc IK uz vienu iedzīvotāju un pēc tam sadalīju kvintilēs pēc iedzīvotāju skaita. Cik nu precīzi tās robežas varēja novilkt, protams, jo divas valstis — Ķīna un Indija — ir tik lielas, ka tās pašas veido gandrīz pa kvintilei katra. Tomēr Latvijas pozīciju tās ietekmē minimāli, jo IK uz vienu iedzīvotāju Ķīnā un Indijā ir vairākas reizes zemāks.
Kur tad atrodas Latvijas iedzīvotāji? Pirmās kvintiles noslēgumā, ja ņemam 2008.gada IK, starp 16% bagātākajiem (jeb precīzāk — vislielāko IK ģenerējošajiem) pasaules iedzīvotājiem. Protams, varam pieņemt, ka mūsu aizņemšanās bijusi īpaši negausīga, ka IK pieaugums pēdējos gados ir viens vienīgs ekonomikas burbulis, bet citur visur savukārt IK ir neparasti objektīvi aprēķināts. Taču pat, ja uzskatām, ka reālais Latvijas IK ir par 20% zemāks, vienalga esam uz pirmās un otrās kvintiles robežas. Citiem vārdiem, vismaz 80% no planētas iedzīvotājiem dzīvo sliktāk par mums.
Cits jautājums, cik līdzvērtīgi IK sadalās starp pasaules valstīm. Pirmā kvintile jeb 20% bagātāko pasaules iedzīvotāju ģenerē aptuveni 63% no visas pasaules IK. Un pirmā decile — ap 40%. Tomēr, ja jautājam, vai Latvija no šī ļoti nevienlīdzīgā sadalījuma ir ieguvēja vai zaudētāja, atbilde ir viennozīmīga — ieguvēja. Latvijā dzīvo ap 0,033% pasaules iedzīvotāju, kuru ģenerētais IK veido ap 0,055% no pasaules kopējā IK. Līdzsvars jeb sakritība starp iedzīvotāju īpatsvaru un saražotā IK īpatsvaru iestājas nedaudz virs otrās kvintiles viduspunkta. Tur atrodas tādas valstis kā Serbija, Brazīlija, kuru IK uz vienu iedzīvotāju gadā ir aptuveni 10 000 ASV dolāru. Zemāk jau ir tie nedaudz vairāk par 70% pasaules iedzīvotāju, uz kuru rēķina notiek pārējo dzīres.
Tie ir objektīvie rādītāji, bet tagad laiks pievērsties subjektīvajiem. 2009.gada novembrī pētījumu kompānijas Data Serviss Vislatvijas aptaujā 1026 respondentiem tika uzdots jautājums: „Ja visus pasaules iedzīvotājus sarindotu pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu cilvēku, kur, jūsuprāt, būtu Latvijas iedzīvotāji?”. Rezultāts atspoguļots 1.attēlā.
1. attēls
Viena no pareizajām atbildēm, ka tā ir vai nu pirmā vai otrā kvintile, būtībā nav izvēlēta vispār. Izpratne par samēriem cilvēku apziņā ir ievērojami nobīdīta uz vienu pusi. Virkne visai nelielo pasaules valstu, kuru IK ir augstāks nekā Latvijā, tiek uztvertas kā kaut kas ļoti nozīmīgs. Patiesībā tikai trijās no tām — ASV, Japānā un Vācijā — iedzīvotāju skaits ir lielāks par 1% no pasaules iedzīvotāju kopskaita.
Savukārt valstis, no kurām piecpadsmit — Krievijā, Meksikā, Irānā, Turcijā, Brazīlijā, Ķīnā, Ēģiptē, Indonēzijā, Filipīnās, Indijā, Vjetnamā, Pakistānā, Nigērijā, Bangladešā un Etiopijā — dzīvo vairāk par 1% no pasaules iedzīvotājiem, tiek novērtētas kā kaut kas ne pārāk būtisks. Tajā skaitā Ķīna un Indija, kur katrā ir vairāk par 17% no pasaules iedzīvotājiem. Nereti, vērtējot pasauli kopumā, Latvijas iedzīvotājs plaši apdzīvotās, bet daudz nabadzīgākās valstis vispār atstāj ārpus iekavām vai vismaz uzskata par stipri mazākām, nekā tās ir patiesībā. Citiem vārdiem, tā nav referentā grupa, attiecībā pret kuru savas valsts pozīciju vērtē Latvijas iedzīvotājs.
Nabagais brālis, bagātais brālis
Ievietojot jautājumu anketā, protams, sagaidīju, ka novērtējumi nebūs atbilstoši objektīvajai situācijai. Tomēr negaidīju tik nozīmīgas nobīdes — ka modālais (visbiežāk izvēlētais) intervāls būs ceturtā decile. Objektīvi ceturtajai decilei atbilst IK aptuveni 2800—3700 ASV dolāru līmenī uz cilvēku un tādas zemes kā Irāka, Filipīnas, Mongolija, Indija, Nikaragva, Palestīna, Vjetnama. Cilvēkam, kas tur nav bijis, laikam jau ir neiespējami aptvert, ka tā ir pavisam cita pasaule, salīdzinot ar Latviju, kur 2008.gadā IK līmenis bija 17 300 dolāru uz cilvēku.
Taču šī pasaules uztvere, kas balstās nezināšanā, un bagāto valstu kā referentās grupas izvēle kalpo kā īpašs mazvērtības kompleksu cēlonis mums pašiem. Lai gan, protams, ja cilvēki saprastu to, cik labi patiesībā dzīvojam, visdrīzāk reakcija būtu tāda, ka viņiem nav daļas par kaut kādu tur Āfriku vai Āziju. Kaut kas tāds, ka šīs valstis pašsaprotami ir kaut kas zemāks. Kaut kas tāds, attiecībā pret ko savu pozīciju vērtēt vispār nav vērts.
Netiešā veidā to apliecina sniegto atbilžu skaits uz dažiem 2010.gada janvārī Data Serviss uzdotajiem jautājumiem. Respondentiem tika lūgts nosaukt trīs valstis, kas, viņuprāt, ir bagātākas par Latviju, trīs, kas ir aptuveni tikpat bagātas, un trīs, kas nabagākas. Kopumā atbildēja 615 latvieši un 426 citu tautību pārstāvji. Uz jautājumu par bagātākajām valstīm vidēji tika saņemtas 2,90 konkrētas atbildes no katra latvieša, kā arī 2,84 no katra nelatvieša. Kopumā tas liecina par ļoti augstu respondenci — maksimālais iespējamais atbilžu skaits, kā saprotams, šeit bija 3. Tātad gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam ir pietiekami skaidrs un apzināts saraksts ar „normālajām” valstīm, kas tiek apskaustas un apbrīnotas.
Jau sliktāka respondence parādās, kad nepieciešams nosaukt valstis, kas ir tajā pašā līmenī kā Latvija, — vidēji 2,45 atbildes no katra latvieša un 2,42 no katra nelatvieša. Visbeidzot, kad jānosauc nabadzīgākās valstis, izrādās, ka atbildes sniegt ir daudz grūtāk vai arī ievērojami mazāka motivācija — tikai 2,31 atbilde no katra latvieša un 2,04 no katra nelatvieša. Praksē nereti bija gadījumi, kad šī pēdējā sadaļa palika neatbildēta, dažs pat aiz niknuma norādīja, ka par Latviju nabadzīgāku valstu neesot. Atsevišķiem respondentiem raksturīga bija arī izteikti nabadzīgu valstu nosaukšana pie tām, kas vienā līmenī ar Latviju, un neatbildēšana uz jautājumu par nabadzīgākajām valstīm. Tāda īpaša vēlme skatīties greizajā spogulī. Par katru cenu. Un vēl visiem citiem parādīt to, ko tajā redz.
Valstis pie horizonta
Ir daudzmaz skaidrs, kā sevi redzam spogulī. Bet kādas tad ir tās valstis, ko redzam, ko ievērojam, ar ko sevi salīdzinām? Respektīvi, kas ir pie horizonta? Lai to saprastu ieskatīsimies to respondentu atbilžu saturā, par ko nupat bija runa.
Vispirms par tām valstīm, kas būtu bagātākas. 2.attēlā atspoguļots to valstu nosaukšanas biežums, kuras latvieši vai citi respondenti minējuši vismaz 5% gadījumu. Kopumā absolūtais vairums minēto valstu ir izteikti bagātākas par Latviju, proti, tās atrodas starp 15% bagātāko pasaules iedzīvotāju, kuri saražo aptuveni 53% no pasaules IK. Citiem vārdiem te ir runa par „tām” — bagātajām, apskaužamajām, atdarināmajām un visādi citādi godājamajām valstīm. Tās ir referentā grupa tādā mērā, ka kalpo par etalonu, gluži kā skaistuma konkursa uzvarētājs otrās vietas ieguvējam. Tomēr bez īstas ticības „to” līmeni jebkad sasniegt.
Izņēmums šajā sarakstā ir Igaunija, Lietuva un Krievija. Šīs valstis arī kalpo par referento grupu, tomēr sacensība ar tām ir daudz spraigāka. Ja zaudējums „tām” — bagātajām, „normālajām” u.t.t. — valstīm šķiet pašsaprotams, tad zaudējums šīm minētajām trim jau ir īpaši sāpīgs. Un to progresam vai regresam Latvijas iedzīvotājs īpaši seko līdzi.
Protams, objektīvie rādītāji nekādi neliecina, ka kāda no šīm valstīm dzīves līmeņa ziņā fundamentāli atšķirtos no Latvijas. Atšķirības ir niecīgas. Var jau, protams, pēc Maskavas apmeklējuma apgalvot, ka Krievija ir ļoti bagāta valsts, taču pēc viesošanās Pleskavas apgabala sādžās, savukārt, šķitīs, ka tā ir pavisam atpalikusi, nolaista un mežiem aizaugusi. Patiesība būs kaut kur pa vidu, jo Krievijas kontrasti vienkārši ir nesalīdzināmi izteiktāki par Latvijā atrodamajiem. Tāpat kā Maskavas iespējas akumulēt finanšu resursus uz pārējās Krievijas rēķina ir nesalīdzināmi lielākas par Rīgas iespējām to pašu darīt Latvijas mērogos.
2. attēls
Iemesli, kāpēc Igauniju, Latviju un Krieviju respondenti šeit minējuši, visticamāk, liecina par šo īpašo sāpi, ka „tur” ir labāk. Krievvalodīgo respondentu gadījumā tā var arī nebūt sāpe, bet iekšējs vai deklaratīvs lepnums par Krieviju — ne jau velti atbildi „Krievija” šajā gadījumā daudz biežāk izvēlējušies nelatvieši. Tas ir stāsts par to, ka labi ir tur, kur mūsu nav. Un neliecina par to, ka respondenti minētās valstis uzskatītu par ievērojami bagātākām. Problēma ir, ka šīs valstis viņu izpratnē principā tādas arī ir — kaut nedaudz, bet tomēr — bagātākas.
Uzskatāmi šo Baltijas mēroga mazvērtības kompleksu varam vērot, apskatot atbilžu dinamiku citas pētnieciskās kompānijas — SKDS — datos par to, kura no Baltijas valstīm, pēc Latvijas iedzīvotāju domām, sasniegusi vairāk. 3.attēlā redzam, ka arī tā saucamajos „treknajos gados” Latvijas iedzīvotājiem šķita, ka „tur, pie viņiem” ir labāk. Un jo īpaši tā šķiet šobrīd. Interesanti, ka, šādu pētījumu atkārtojot Lietuvā, ar lielu varbūtību varam apgalvot, ka turienes iedzīvotāji par savas valsts sasniegumiem būs aptuveni tādās pašās domās kā Latvijas iedzīvotāji par Latviju. Savukārt Igaunijā gan ar pašapziņu Baltijas mērogā viss būtu kārtībā, bet mazvērtības kompleksi ir vērsti Somijas virzienā.
3. attēls
Jau skaidrāk savus „tiešos konkurentus” redzam, ja jautājam, kurās valstīs dzīves līmenis ir aptuveni tāds pat kā Latvijā. Protams, kā jau tas bija gaidāms, visbiežāk nosauktas abas Baltijas valstis.
4. attēls
Nedaudz pārsteidz tas, ka trešā pēc pieminēšanas biežuma ir Polija. Proti, šī valsts ir pamanīta un atzīta par līdzvērtīgu. Taču arī kopumā referentā grupa parasti ir postsociālistiskā, īpaši postpadomju, telpa. Gruzijas un Moldovas nosaukšana šajā sarakstā, ar ko izceļas nelatviešu respondenti, gan liecina vai nu par reālās situācijas neapzināšanos šajās valstīs vai, ticamāk, vēlmi „ierādīt” Latvijai „īsto” vietu.
Ja apskatām valstis, ko Latvijas iedzīvotāji atzīst par nabadzīgākām, tad īpaši izceļas vēlme nosaukt no kaut kurienes pagrābtas īpaši nabadzīgas valstis. Kā pirmā tāda ir Haiti, par kuras pastāvēšanu ir uzzināts sakarā ar postošo zemestrīci. Bieži nosaukta arī Afganistāna, kas tāpat kā Irāka zināma karadarbības dēļ. Kopumā te redzam ļoti fragmentāru pasaules uztveri, kas liecina par intereses trūkumu, jo sagrābstīta no jaunākajām ziņām. Vairumā gadījumu nav pat aptuvenas sajēgas par konkrētās valsts lielumu un tamlīdzīgi. Ja Indija vēl parādās visnotaļ bieži, tad Ķīnu sauc pavisam reti. Sauc valstis, kas vienkārši ir kaut kur „tur”, kur ir vēl sliktāk. Aplēses, cik daudz iedzīvotāju varētu dzīvot „kaut kur tur”, redzējām jau 1.grafikā.
Par spīti īpašai norādei intervētājiem nosaukt tikai konkrētas valstis, viena bieža atbilde, kas nosacījumam neatbilda, tomēr parādījās. 5.attēlā gan tā nav atspoguļota. Šī atbilde ir „Āfrikas valstis”, ko minējuši vairāk nekā 6% respondentu. Bez diferenciācijas, kas īpaši skaidri parāda uztveri, ka tas ir „kaut kur tur”, ārpus iekavām. Kā arī to, ka nav skaidrības, kā tur kuru no tām sauc. Nedaudz zinošākiem respondentiem ir raksturīgi šīs atbildes vietā teikt „Nigērija”. Vēl zinošākie sauc valstis, kurām kopskaitā nav izredžu tikt nosauktām vismaz 5% gadījumu.
5. attēls
Zināmā mērā kā referentā grupa te tiek izmantotas arī postpadomju telpas valstis, par kurām nu ir zināms, ka tur ir vēl sliktāk. Jāsaka, ka tas tomēr darīts biežāk nekā starp bagātākajām valstīm — arī tur taču droši varēja saukt Čehiju, Slovēniju, tomēr tas noticis salīdzinoši retāk. Tādējādi varam secināt, ka vairumu no šīm valstīm tomēr uztveram kā „uzvarētas” savstarpējās cīņās. Tikai šī uzvara acīmredzot nav pietiekami salda, drīzāk tā ir pašsaprotama. Pretenziju līmenis ir augstāks, un tas arī rada kompleksus.
Īpašs stāsts šajā saistībā ir Krievija, ko visnotaļ bieži saukuši Latviešu respondenti. Lielā mērā jau tas saistās vienkārši ar pretējām emocijām kā krievu tautības respondentiem — re, kā es „to tur” tagad nosaukšu! Lai gan, zinot, ka daudzi latvieši neseko līdzi notikumiem Krievijā, tā nereti var būt arī nezināšana — uzskats, ka tur jau nu noteikti ir sliktāk. Vienkārši tāpēc, ka citādi nevar būt.
Laikam jau Latvijas eksprezidentes realizētais masu psihoterapijas seanss „Mēs esam stipri, mēs esam vareni”, kautrīgi atkārtots, sevišķus rezultātus nedod. Drīzāk nāk prātā pasaka par zaķi, kurš, neapmierināts ar lietu kārtību, ka viņš ir mazs un no visiem baidās, dodas uz dīķi slīcināties. Te piepeši, viņam pieejot pie dīķa, varde metas bēgt. Lūk, ar to arī pietiek pašapziņas radīšanai.
Latvijas iedzīvotājs, protams, zina, ka „kaut kur tur” ir valstis, kas dzīvo sliktāk. Viņš nesaprot mērogus. Līdz ar to spogulim vajadzētu skaidri parādīt, cik liela un nabadzīga ir pārējā pasaule. Tiesa, ar vienu parādīšanu nekādi nepietiktu. Būtu jārāda no dienas dienā.
Kur tādu spoguli rast? Acīmredzot par tādu var kalpot masu mediji. Un pirmais solis ir pašiem žurnālistiem aizmest savus greizos spoguļus, sakārtot savu pasaules apziņu tā, lai saprastu mērogus. Tad jau varēs arī citiem tādus dalīt.