Labrīt, lasītāji!Šorīt Latvijas Avīzē ir plaša intervija ar Pilsoniskās savienības (PS) vadītāju un Rīgas domes deputātu Ģirtu Kristovski, kurā intervijas varonis paziņo par nudien grandiozu mērķi: "Virsuzdevums – vismaz puse 10. Saeimas mandātu – paliek." Ģ. Kristovskis atzīst, ka vienam politiskam spēkam iegūt 50,000000000000001% balsu nav reāli, viņš piesauc pēdējo partiju, kura paziņoja par šādu mērķi un atceras, ka izpildījumā 2002. gadā čiks vien sanāca. Protams, tas bija "Jaunais laiks" ar ambīciju ziņā nepārspējamo Eināru Repši priekšgalā.
Nu, redzēsim, bet īpaši reāla šī cerība nudien neliekas, un netrūkst iemeslu, kāpēc tas tā ir. Pirmkārt, PS tomēr nav neierobežots potenciālo partneru skaits. Automātiski saredzama ir divvienība ar JL vai varbūt trejvienība arī ar Aigara Štokenberga pārstāvēto Sabiedrība citai politikai. Bet tālāk? Intervijā Ģ. Kristovskis atzīst, piemēram, ka “Tautas” partija un zaļie zemnieki konsolidācijai droši vien nederēs, jo “10. Saeimas vēlēšanas jāuztver kā savdabīgs siets, kas “latviskajā” spārnā sijās un sagrupēs politiķus pēc “nopelniem”.” Kādiem nopelniem? Runa ir par “attieksmi pret demokrātiju, taisnīgu varu un tiesiskumu.” Vārdu sakot, acīmredzot ne par partiju, kura joprojām par savu kandidātu premjerministra amatam uzskata līdz kliņķim kompromitētu mazpilsētas bosu no Kurzemes puses. Un katrā gadījumā ne par partiju, kura bija pašā varas kalna augšpusē tad, kad valsts izpildvara demonstrēja pašu kretiniskāko attieksmi pret demokrātiju (atcerēsimies sarunu par “kvaukšķiem”), pret taisnīgu varu (atcerēsimies centienus sagraut valsts drošības sistēmu), un pret tiesiskumu (kaut vai paskatīsimies uz to, kā abas lielās “trekno gadu” partijas cīnās pret domu, ka Valsts ieņēmumu dienestā nevajadzētu strādāt cilvēkiem ar aptraipītu (maigi teikts) reputāciju).
Ārpus tā ir divas iespējas. Viena ir aplūkot to lielo sīkpartiju pleijādi, kura rušinās pa Latvijas politikas dārziņu. Šorīt uzteicama ir Latvijas Avīzes šefa Krustiņa pašnoliedzība un atturība — garā intervijā, sev pagalam neraksturīgi, viņš nav pat iepīkstējies par sava favorīta Raivja Dzintara veidoto “Visu Latvijai!” partiju. Ir arī tāda. Ir ļoti daudz dažādu partiju, kuras, iespējams, nākamgad varēs piedāvāt procentu vai pusotru procentu balsu. Bet cik tas ir nopietni, ja tas ir jāsamēro ar personīgām ambīcijām un tomēr arī apstākli, ka ne visas “latviskās” partijas dzied no vienas un tās pašas dziesmu lapiņas (SCP uzskati par nodokļu sistēmu visnotaļ radikāli atšķiras no JL viedokļa, un tas ir tikai viens piemērs)?
Otrs variants ir meklēt nesasmērētas personas no malas. Te runa ir par tādiem ļaudīm, kā Sarmīte Ēlerte, Inguna Sudraba, Mārtiņš Bondars, Andris Piebalgs, varbūt Egīls Levits vai Vaira Vīķe-Freiberga — nu, par ļaudīm, kuri ir darbojušies tālu no politkorumpētās varzas, kas saucas Saeima un valdība. Bet te atkal jāsaka, uzmanīgi pār tiltu. Latvijai ir bijusi pietiekami konkrēta pieredze ar jātniekiem uz balta zirga, kuri nolaižas no debesīm, lai glābtu valsti un tās tautu. Viņi ir saukušies Zīgerists, Čevers, Šķēle un Repše. Attiecīgi katastrofa, neveiksminieks, sākotnēji cerīga bet pēc tam monstroza veidojuma autors, un pats savu skaļi bazūnēto principu pārkāpējs. Pat vispūkainākā persona mūsu sistēmā tomēr pēc vēlēšanām ir spiesta nodarboties ar koalīciju veidošanu. Un pat vispūkainākā persona tomēr ir tikai un vienīgi cilvēks, nevis Dievs tas kungs. Negribētu kārtējo reizi piedzīvot vilšanos.
Taču uzdevums tomēr ir smags. Jo nosacīti otrā spārnā pilnīgi noteikti veidojas sapņi par 50+1 vietu Saeimā, it īpaši ņemot vērā — ja Rīgas domes rezultātus pārceltu uz Saeimu, “šlesušaerkovera” tandēmam tur būtu 63 vietas. Protams, Rīga nav Latvija. Diez vai Vidzemes vai Zemgales laukos kāds īpaši priecājas par “tandēmu,” kurā viens spārns jūsmo par visu krievisko un nesaskata nekādu problēmu apstāklī, ka domē ir arī viens deputāts (Ivanovs), kurš “principa” pēc atsakās ar sabiedrību runāt latviešu valodā, bet otrs spārns ir gatavs raust naudu pilnīgi neatkarīgi no tādiem “maznozīmīgiem” principiem, kā tieiskums, godīgums un, jā, arī morāle. Taču vērts ņemt vērā arī to, ka Rīgas vēlēšanās ne jau tikai krievi balsoja par SC un LPP/LC. Pietiekami daudz balsu it īpaši pirmā no minētajām partijām saņēma tāpēc, ka ļaudīm ir līdz mielēm apriebies viss tas, ko “labējās” partijas mūsu valstī ir sastrādājušas. Piedevām, tas nav spārns, kuram ir tās problēmas, kādas ir otrā monētas pusē. Lielie šeptētāji no TP, ZZS un TB/LNNK nekļūst par mazākiem šeptētājiem tikai tāpēc, ka Saeimai patlaban sabiedrībā vairs uzticas tikai deputātu sievas un mīļākās, bet neviens cits ne. Diez vai tie ir politikāņi kuri nākamruden rātni noliks mandātu, sapratīs, ka ir sasmērējušies, un pārcelsies uz Indiju vai Zilo kalnu nožēlot grēkus un laboties. Stendzeniekam un Liepniekam arī nākamgad darba netrūks.
Atliek cerēt uz vēlētāju veselo saprātu. Bet arī uz pārdomātu piedāvājumu no tiem, kuri vēlas valsti vadīt. Patiesībā 50+1 vieta Saeimā kā tāda nav mērķis. “Stabilitātes garanta” vadītajai koalīcijai bija 50+6 vietas Saeimā, un tā gandrīz iznīcināja valsti un tās tautsaimniecību. Jautājums ir par to, kurā brīdī arī Latvijas vēlētājs kļūs prasīgāks tieši godīguma un tiesiskuma jomā, kurā viņš vairs neakceptēs kandidātu tikai tāpēc, ka viņam ir balti zobi, skaisti mati un bezgalīga reklāma un katra brandmūra un tilta. Ja tās joprojām ir elektorāta prasības, tad nekas nesanāks. Raugāmies vien uz to, kas patlaban darās Jūrmalā, kur acīmredzot pirms vēlēšanām neviens nevarēja sarunāt neko ne ar vienu, jo pīrāgs ir tik ļoti, ļoti, ļoti kārdinošs. Tur 15 vietas dala — 10, jā, DESMIT politiskie spēki. Konsolidācija pret ambīcijām. Kura nākamgad izrādīsies spēcīgāka?
Jauku visiem dienu!