Foto: thaths
Google Ķīnā vēlas panākt informācijas brīvību, tomēr tās spēka samērs ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi Ķīna saglabās savu ekonomisko izaugsmi. Kamēr Pekinai tas izdosies, Rietumu uzņēmumiem būs maz iespēju iebilst pret Ķīnas politiku.
Ķīnas valdības un interneta uzņēmuma Google konflikts ir divu šā gadsimta ietekmīgāko spēku sadursme. Viens no ASV dinamiskākajiem uzņēmumiem savus panākumus ir kaldinājis, piedāvājot cilvēkiem informāciju. Savukārt Ķīna, viena no pasaules lielākajām ekonomikām, informācijas plūsmu līdz šim ir spējusi efektīvi ierobežot. Ķīnas aizvien pieaugošā loma pasaules ekonomikā Rietumiem nereti ir likusi piekāpties peļņas vārdā, bet Google pēc vairākiem sadarbības gadiem ir paziņojusi, ka iebilst pret Ķīnas īstenoto cenzūru.
Google jaunais kurss
12. janvārī Google oficiālajā tīmekļa žurnālā parādījās uzņēmuma vecākā viceprezidenta, korporatīvās attīstības un juridiskās nodaļas vadītāja Deivida Dramonda vēstījums, kurā viņš paziņoja par jaunu pieeju attiecībās ar Ķīnu.[1] Viņš rakstīja, ka pagājušā gada nogalē uzņēmums ir pārcietis no Ķīnas nākušus kiberuzbrukumus uzņēmuma infrastruktūrai, un ir pamats domāt, ka uzbrukuma mērķis bijušas cilvēktiesību organizāciju izmantotie Google konti.
Lai arī D. Dramonds rakstīja, ka iebrucēji savus mērķus nav sasnieguši, jo nav piekļuvuši cilvēktiesību aizstāvju organizāciju sarakstei, tomēr uzņēmuma rīcībā esot informācija, ka vairākus desmitus ASV, Ķīnā un Eiropā bāzēto Google kontu regulāri pārbaudot „trešās puses”. Tas panākts, nevis ielaužoties Google sistēmās, bet gan lietotāju datoros izvietojot kaitnieciskas un pikšķerēšanas (phishing) programmas un interneta pārlūkprogrammu ievainojamības. Vēlāk parādījās ziņas, ka ir uzlauzti vismaz divu ārvalstu žurnālistu e-pasta servisa Gmail konti un to uzstādījumos veiktas izmaiņas, lai saņemtā korespondence tiktu pārsūtīta uz kādām citām adresēm.[2]
„Daloties šajā informācijā ar plašu auditoriju, mēs esam spēruši neparastu soli ne tikai tāpēc, ka notikušajam ir ietekme uz drošību un cilvēktiesībām, bet arī tāpēc, ka šī informācija ir saistīta ar krietni plašākām globālām debatēm par runas brīvību,” rakstīja D. Dramonds, norādot, ka uzbrukumi, ko uzņēmums pārcietis, un vārda brīvības ierobežojumi likuši Google pārskatīt uzņēmējdarbības iespējas Ķīnā. „Mēs vairs nevēlamies cenzēt Google.cn meklētāja rezultātus un nākamo nedēļu laikā ar Ķīnas valdību apspriedīsim iespējas likumīgi darbināt nefiltrētu meklēšanas dzinēju, vai arī nedarbināt to vispār. Apzināmies, ka tas var nozīmēt Google.cn un, iespējams, arī mūsu Ķīnas biroju aizvēršanu.”
Šie draudi ir skarbi, tomēr uzņēmuma aiziešana varētu būt smaga un nepatīkama abām pusēm — Google ģenerāldirektors Ēriks Šmids ir paudis stingru vēlēšanos, lai uzņēmums paliktu Ķīnā, bet Ķīna iegūst lielu un uz inovācijām balstītu ārvalstu uzņēmumu, kas ir svarīgs valsts ekonomikai.[3] Ja Ķīna neatļaus Google.cn darboties bez cenzūras, pastāv iespēja, ka šī vietne tiks slēgta, bet darbu turpinās Google pārstāvniecība. Pašlaik vairumu peļņas Ķīnā Google gūst nevis no reklāmu pārdošanas Google.cn, bet gan no Ķīnas uzņēmumu izvietotajām reklāmām, kas Google lapās tiek rādītas ASV teritorijā,[4] līdz ar to negūtie ienākumi uzņēmumam būtu mazāki.
Liberalizācija ekonomikā, ne politikā
Kopš pagājušā gadsimta 70. gadu vidus, kad Ķīna sāka iekļaut dažus tirgus ekonomikas elementus un atļāva ienākt ārzemju kapitālam, Pekinas ekonomiskā varenība ir krietni pieaugusi. Pateicoties attīstībai, miljoni cilvēku ir varējuši izkļūt no nabadzības, savukārt valsts ar milzīgajiem tirgiem un lēto darbaspēku ir kļuvusi aizvien pievilcīgāka ārvalstu investoriem. Tomēr Rietumi, vērojot kapitālisma pazīmes Ķīnā, varētu būt maldījušies savās prognozēs par to, kā valsts attīstīsies, norāda pētnieks Mārtins Žaks.[5] Ceļš, kuru ir izvēlējusies Ķīna, krietni atšķiras no tā, ko par likumsakarīgu uzskata Rietumi. Ķīna neatrodas pārejas posmā uz rietumniecisku demokrātisku iekārtu, kā tas, vērojot ekonomiskās liberalizācijas tendences, var izskatīties. Ķīnas izvēlētais modelis ir cits.
Rietumos kapitālisma uzplaukums ir gājis rokrokā ar reformāciju, apgaismību, pilsoniskajām tiesībām un demokrātiju. Pēdējo gadsimtu laikā pasaules ekonomikā ir dominējušas valstis ar demokrātijas tradīcijām — 18. un 19. gadsimtā tā bija Lielbritānija, 20. — ASV. Savukārt mēģinājumi liberalizēt tirgu, neliberalizējot politiku, parasti ir bijuši lemti neveiksmei — vai nu valsts ir sabrukusi, kā tas ir Padomju Savienības gadījumā, vai arī ekonomiskais liberālisms galu galā novedis arī pie politiskā liberālisma, kā tas notika Čīlē. Daniels Gross norāda, ka brīviem tirgiem ir vajadzīgi brīvi prāti.[6]
Savukārt Ķīna pēdējos gadu desmitos mēģina iet citu ceļu: atverot tirgus, tā negrasās saglabāt politiskās brīvības ierobežojumus. Ekonomikas atvērtība Ķīnai der vien tik ilgi, kamēr neapdraud stabilitāti. Pekina zina, ka milzīgais iedzīvotāju skaits — 1,3 miljardi —, nevienmērīgā attīstība un vairāki desmiti minoritāšu, no kurām vismaz daļa nav apmierinātas ar centrālās valdības politiku, politiskās brīvības piešķiršanas gadījumā var būt ātrākais ceļš uz haosu. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Ķīnas pilsoņu apmierinātības līmenis ar valsts politiku un ekonomiku ir viens no augstākajiem pasaulē, turklāt tas, valsts ekonomikai augot, aizvien pieaug.[7]
Valsts izaugsme pēdējo gadu desmitu laikā nav noliedzama — Ķīna var lepoties ar jaunām lidostām, moderniem debesskrāpjiem, pasaulē ātrāko vilcienu un citiem inženiertehniskajiem sasniegumiem. Ķīna tūdaļ no Japānas pārņems pasaules otras lielākās ekonomikas titulu[8], bet jau tagad Ķīna ir pasaulē lielākā eksportētājvalsts, un tai ir pasaulē lielākais automašīnu tirgus.[9]
Šāda izaugsme ir piesaistījusi ārvalstu uzņēmumus, kas peļņas vārdā ir gatavi piekāpties dažādām politiskajām prasībām. Tie ir gatavi ar Ķīnas valdību dibināt kopuzņēmumus un riskēt, ka Ķīna zags to intelektuālo īpašumu. Tie pat ir gatavi apgūt tādu uzņēmējdarbības kultūru, kurā ārvalstu firmas darbinieki var nonākt aiz restēm, kā tas pērn atgadījās ar kalnrūpniecības kopuzņēmuma Tio Rinto vadītāju austrālieti Sternu Hu — viņš tika apsūdzēts spiegošanā.[10] Līdzīgi kā strīdā ar Google par vārda brīvību, arī šajā gadījumā Ķīna paziņoja, ka rīkojas saskaņā ar savu likumdošanu. Ķīna zina, ka ārvalstnieki Ķīnā ir ieradušies tirgoties ar precēm, nevis principiem.[11]
Informācijas uzņēmumiem grūti nebrīvē
Twitter un Facebook, kā arī virkne citu tīmekļa lapu un pakalpojumu Ķīnā nav pieejami. Tie informācijas tehnoloģiju uzņēmumi, kas ir ieguvuši tiesības darboties Ķīnā — Yahoo!, Microsoft, Skype un citi — ir sadarbojušies ar Ķīnas valdību, arī sniedzot informāciju par saviem lietotājiem. Sadarbošanās taktiku izvēlējās arī Google.
2006. gadā darbu sāka Ķīnai pielāgotais meklēšanas dzinējs Google.cn, kurā rezultāti tika filtrēti atbilstoši Ķīnas valdības politikai. Šādi tika ierobežota piekļuve Pekinai netīkamai informācijai, piemēram, par Tibetas neatkarības kustību, Tjaņaņmiņa laukuma protestiem un kustību Faluņgun. Lai arī Google korporatīvās informācijas sadaļā kā viens no uzņēmuma filosofijas principiem ir minēts, ka „naudu var pelnīt, neesot ļaunam”[12], kritiķi pārmeta, ka pieļautā cenzūra ir šī principa neievērošana. Uzņēmums gan skaidroja, ka ir labāk, ja tā pakalpojumi Ķīnā ir pieejami kaut ierobežoti, nekā nav pieejami vispār.[13]
Atšķirībā no citām Rietumvalstu kompānijām Google panākumi Ķīnā ir bijuši visai pieticīgi. Uzņēmumam pieder aptuveni 31 % no Ķīnas interneta meklētāju tirgus, un Google krietni atpaliek no tirgus līdera — vietējā meklētāja Baidu, kam ir turpat 64 % tirgus.[14] Tikai viens no klupšanas akmeņiem ir Google nosaukums, kuru ķīniešiem ir grūti izrunāt.[15] Google” naudu pelna ar informāciju, taču tas ir grūti, ja informācijas aprite ir ierobežota. „Nav neviena ārvalstu interneta uzņēmuma, kas šeit būtu darbojies ar panākumiem — neviena paša,” aģentūrai AFP sacīja Ķīnas mediju nozarei veltītā portāla Danwei.org redaktors Džeremijs Golkorns.[16]
Ķīna neļauj sevi mācīt. Vismaz pagaidām
Vismaz pagaidām šajā strīdā Ķīnas pozīcijas ir stiprākas nekā Google. Interneta pamatā ir atvērtības principi, un pret tīklu cīnīties ir grūti, tomēr Ķīna to līdz šim ir itin veiksmīgi darījusi. Tā ir izstrādājusi Zelta vairoga projektu, kas paredzēts informācijas vides novērošanai un kontrolēšanai. Lai arī interneta lietotājiem ir iespēja no tā izvairīties, izmantot starpniekserverus un šifrētu datu pārraidi, kā arī anonīmos maršrutētājus, piemēram, Tor[17], tomēr parastajam lietotājam tas ir gana neērti. No ierobežojumiem izvairīties motivēta ir tikai daļa interneta lietotāju, bet vairums samierinās ar ierobežojumiem.
Google Ķīnā vēlas panākt informācijas brīvību, tomēr tās spēka samērs ir atkarīgs no tā, cik ļoti veiksmīgi Ķīna saglabās savu ekonomisko izaugsmi. Kamēr Pekinai tas izdosies ar pašreizējiem līdzekļiem, Rietumu uzņēmumiem būs maz iespēju iebilst pret Ķīnas politiku. Ja pienāks laiks, kad ar lētu darbaspēku un milzīgiem tirgiem vairs nepietiks, kad bez iekārtām būs nepieciešami arī radoši prāti, kad tā vēlēsies ražot un eksportēt preces ar augstāku pievienoto vērtību, nevis tikai lētus masveida ražojumus, kad ekonomikā būtiskāku vietu ieņems pakalpojumi un informācija, Ķīnai var nākties pārskatīt savu politiku.
Kamēr bez tā var iztikt, Ķīna īsteno savu izpratni par modernizāciju, kas nelīdzinās Rietumu izpratnei par modernizāciju, un pieteikties uz dominēšanu pasaulē ar noteikumiem, kas nav Rietumu noteikumi.[18] Kamēr pašreizējais modelis darbojas, Ķīna rāda, ka Rietumi savās prognozēs par to ir maldījušies un ka Rietumi nenoteiks, kādu informāciju var atrast Ķīnas interneta meklētājos.
_____________________________
[1] Drummond, D. (Jan. 12, 2010). A new approach to China. Official Google Blog. Retreived Jan. 28, 2010 from http://googleblog.blogspot.com/2010/01/new-approach-to-china.html
[2] Wong, E. (Jan. 18, 2010). Hackers Said to Breach Gmail Accounts in hina. New York Times. Retreived Jan 29, 2010 from http://www.nytimes.com/2010/01/19/technology/companies/19google.html
[3] Mcdonald, J, Liedtke, M. (Jan 25, 2010). Google negotiating ways to keep presence in China. Associated Press. Retreived Jan 29, 2010 from http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/article/2010/01/25/AR2010012502443_pf.html
[4] Shiels, M. (Jan. 20, 2010). What next for Google in China? dot.Maggie. Retreived Jan. 29, 2010 from http://www.bbc.co.uk/blogs/thereporters/maggieshiels/2010/01/google_and_china.html
[5] Jacques, M. (Jan. 25, 2010). No Chance Against China. Newsweek. Retreived Jan. 27, 2010 from http://www.newsweek.com/id/231130/
[6] Gross, D. (Jan. 16, 2010). China’s Silicon Ceiling. Slate Magazine. Retreived Jan. 29, 2010 from http://www.slate.com/id/2241738/
[7] Pew Research Center. (2008). The Chinese Celebrate Their Roaring Economy as They Struggle With its Costs. Pew Research Center. Retreived Jan. 25, 2010 from http://pewresearch.org/pubs/906/china-economy
[8] Dyer, G, Anderlini, J. (Jan. 21, 2010). China Closes on Japan as growth Accelerates. Financial Times. Retreived Jan. 29, 2010 from http://www.ft.com/cms/…
[9] Lane, E. (Jan. 11, 2010). Who wins from China’s export growth? BBC News. Retreived Jan. 29, 2010 from http://news.bbc.co.uk/2/hi/business/8451665.stm
[10] Barboza, D. (July 9, 2009). China Says Australian Is Detained in Spy Case. New York Times. Retreived Jan. 29, 2010 from http://www.nytimes.com/2009/07/10/world/asia/10riotinto.html
[11] Gross, D. (Jan. 16, 2010). China’s Silicon Ceiling. Slate Magazine. Retreived Jan. 29, 2010 from http://www.slate.com/id/2241738/
[12] Google. (n. d.). Our Pholosophy. Google Corporate Information. Retreived Jan. 28, 2010 from http://www.google.com/intl/en/corporate/tenthings.html
[13] Wickre, K. (Feb. 15, 2006) Testimony: The Internet in China. Official Google Blog. Retreived Jan. 28, 2010 from http://googleblog.blogspot.com/2006/02/testimony-internet-in-china.html
[14] Vascellaro, J.E., Dean, J., Siobhan, S. (Jan 13, 2010). Gorman Google Warns of China Exit Over Hacking. The Wall Street Journal. Retreived Jan. 29, 2010 from http://online.wsj.com/article/SB126333757451026659.html
[15] Martin D. (Jan 20, 2010). Google flap shows challenges of China market. AFP. Retreived Jan. 29, 2010 from http://news.yahoo.com/s/afp/20100120/tc_afp/chinausitinternetgooglemarket
[16] Retreived Jan. 29, 2010 from http://news.yahoo.com/s/afp/20100120/tc_afp/chinausitinternetgooglemarket
[17] Tor: Anonymity Online. https://www.torproject.org/
[18] Jacques, M. (Jan. 25, 2010). No Chance Against China. Newsweek. Retreived Jan. 27, 2010 from http://www.newsweek.com/id/231130/