Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Reizi četros gados latviešus spēcīgi uzrunā senču balss. Arī vistreknākā kungu kārtā iekundējies vīrs pēkšņi jūt aicinājumu - kalps biju, kalpot māku. Vismaz tēlot kalpu mācēšu.
Tā arī šoruden, kur tik skaties, kur tik klausies, Latvijā kunga vairs nav neviena, bet ir tikai ļaudis, kuri vēlas kalpot cilvēkam, kalpot Latvijai, kalpot valstij – kā nu kurš. Kungi un saimnieki izrādās, esam mēs, vēlētāji, vismaz līdz kalpu līgšanas dienai 5. oktobrim, kad visi kalpotgribētāji cer, ka tieši viņiem mēs sitīsim saujā un – Līkop!
Pirmos neatkarības gados skrandainiem, bikliem un bāliem zēniem bija jāpārliecina, ka viņi nav nekādi kalpi, bet mācēs būt arī kungi. Šodienas fitnesa klubos trenētiem zamšādas valkātājiem ir jāpārliecina, ka viņi nav nekādi kungi, bet māk būt arī kalpi. Vakardienas vergam, kurš kļuvis kungs, atkal jāiejūtas kalpa ādā. Sarežģīti. Tas prasa lielu tēlotāja talantu. Viegli saputrot lomas.
Mūsdienu kalpa tipāži tomēr stipri atšķiras no Latvijā senlaikos manītajiem. Jaunlaiku Latvijā Jūs neatradīsit nevienu Klengu, Sutku, vai Vari, bet tikai Mikus un Pičukus. Gadiem ejot, izrādās, zaglīgums, melīgums, divkosīgums un izdabāšana kalpu kārtā ir iznīdēti. Palicis tikai godīgums.
Izrādās, ka 2002. g. rudenī Latvijā uz deputātu krēsliem 8. Saeimā pretendē tikai godīgi kalpi, godīga izvēle, tie, kuriem gods ir kalpot, un tie, kuri godprātīgi kalpos. Godkārība šajā godbijīgajā ainavā neparādās nekur.
Godkārīguma motīva pilnīgā izzušana priekšvēlēšanu retorikā, iespējams, ir rādītājs apgrieztā proporcijā īstajai motivācijai daudzo kandidātu vēlmēm startēt Saeimas vēlēšanās. Vai Latvijas vēlētājs šodien spēj noticēt, ka deputātu kandidātiem nav nekādu personisku un savtīgu ambīciju? Nu nav vairs tie laiki, un šo plaisu starp retoriku un realitāti vēlētājs redz un jūt, redz un jūt labāk kā pirms četriem vai septiņiem gadiem, ar to arī ir daļēji izskaidrojams pēdējā laikā bieži dzirdētais teikums: “Nav par ko balsot”.
Uz šīs vienmuļās retorikas fona izceltos tas, kurš vaļsirdīgi vēstītu, ka esmu kandidātu sarakstā tamdēļ, ka dzīve būtu daudz grūtāka, ja valsts man nesamaksātu ceļojumus pa pasauli, šofera pakalpojumus, dzīvokļa pabalstus un mobilā telefona rēķinus; tamdēļ, ka lūk, Latvijā ir smagi, ļoti smagi tikt uz priekšu, ja tu nepiederi pie kāda klana, vai vismaz neatrodies tā orbītā; tamdēļ, ka sēdēt kā partijas ieliktenim daždažādās padomēs ir viegls un ienesīgs amats. Un, tā kā ir jau pāri 35, ir paniskas bailes atrasties ārpus valdošās aprites, jo dzīve tur, malā, Latvijā vēl ilgi nebūs nekāda dzīve. Turklāt ir taču patīkami redzēt savu ģīmi atspoguļotu krāsainos žurnālos.
Šāda atzīšanās būtu ne tikai jautra, bet arī – godīga. Raimonds Pauls, vaļsirdīgi vēstot, ka bez aizmugures neviens šajā valstī tevi neuztver nopietni, ir vienu soli spēris šī godīgā atzīšanās ceļa virzienā. Toties tagad gan Paula kungam tāda itin nopietna aizmugure – ziņģu meistars pieņemts kā partneris solīdā advokātu firmā (grāmatu sējumiem un sirmiem kungiem bagātā kantorī, kur, acīmredzot, mūziķi var būt partneri, bet sievietes ne).
Pirmsvēlēšanu retorika ir liekulīga ne tikai Latvijā, tomēr apgalvojums, ka valsts varas pārstāvis kalpo, pirmkārt, valsts iedzīvotājiem veco Rietumdemokrātiju valstu pārstāvju mutēs nešķiet tik samākslots, jo konkrētu pierādījumu apgalvojuma patiesumam netrūkst, un apliecinājumi apgalvojuma ačgārnībai nav tik acīs krītoši. Latvijas politiķu nespēja atklāti un veselīgi izpaust savu godkārīgumu norāda uz to, cik spēcīgs un neveselīgs šis dzinulis patiesi ir, un liedz mums pilnībā ticēt jebkuriem citiem viņu apgalvojumiem.
Lai gan gandrīz visas Latvijas partijas ir pieņēmušas vismaz lozunga līmenī, ja ne savā rīcībā, šo Rietumdemokrātijas pamatnostādni – valsts aparāts kalpo valsts iedzīvotājiem, tomēr nevienā partijas programmā vai izteicienos nav manāms, ka šī Rietumdemokrātijas loģika būtu konsekventi un izvērsti novesta līdz galam. Ja vara ir tikai līdzeklis, nevis pašmērķis, tad kādā veidā Jūsu mērķis, Jūsu iztēlotā Latvija konceptuāli atšķiras no pārējo partiju piedāvātā? Kādi ir tie principi, kāds ir tas ētiskais un filozofiskais ietvars, kurā Jūs paši un Latvijā dzīvojošie cilvēki darbosies? (Kodekss uz šiem jautājumiem neatbildēs).
Gods kalpot Latvijai – varbūt. Bet man ir ļoti svarīgi zināt, kādai Latvijai es kalpoju. Pēc manas personiskās vērtību sistēmas vadoties, es neesmu gatava akli kalpot un kalpot jebkādai Latvijai. Tāpēc arī es gribētu zināt tos cilvēku, partijas biedru vārdus, kuri atklāti protestēja (vismaz partijas iekšpusē), kuri nelabprāt piedalījās vai nepiedalījās šajā kulta rituālā (ko partija pati gan dēvēja savādāk) Doma baznīcā š. g. 1. augustā. Par šiem cilvēkiem (nevar taču būt, ka tādu vispār nebija) es būtu gatava atdot savu balsi. Jo īstā pazīme, ka cilvēks kalpo augstākiem ideāliem vai principiem, nevis savtīgiem mērķiem, ir tas, ka, principam kalpojot, tu esi gatavs personīgi būt zaudētājs, gatavs zaudēt vietu, posteni, krēslu, situētību, labklājību, varu, varas iespēju, naudu, publicitāti, t. i. gandrīz visu. Visu, izņemot savu godaprātu.