Šodien no plkst.12-14 notika Latvijas vēsturē vēl nebijis pasākums - proti, premjera kandidāts apsprieda valdības deklarācijas projekta tieslietu sadaļu ar tiesībsargājošo iestāžu un NVO pārstāvjiem. Man bija iespēja tajā piedalīties, tādēļ izklāstīšu savus novērojumus.

Manuprāt, Godmanim un viņa komandai pienākas plusiņi par divām lietām:

1) to, ka viņi vispār bija gatavi uzklausīt cilvēkus “no malas” (ne no politikas) – Latvijā jau tas šobrīd nav maz,

2) to, ka attiecībā uz vairāku jautājumu svarīgām niansēm, šķiet, viņi pat bija gatavi ņemt ieteikumus vērā (piemēram, attiecībā uz iespējām atbrīvot no kriminālatbildības personu, kas ir ziņojusi par nozieguma organizētājiem. Vienīgais konceptuālais iebildums no premjera komandas puses – ziņotājs nevar paturēt sev noziedzīgā ceļā iegūtu mantu. Tiesībsargājošo institūciju pārstāvjiem bija priekšlikumi, kā šo problēmu atrisināt, un premjera kandidātam pret tiem vairs nebija nekas iebilstams).

Taču šis pozitīvais labās gribas novērtējums nekādu nemazina manu viedokli, ka gan gan valdības deklarācijas projektā, gan 100 dienu programmas projektā par svarīgiem jautājumiem šobrīd ir sarakstītas bezjēdzīgas un pat potenciāli kaitīgas lietas.

Providus kopīgi izveidoto nostāju par valdības deklarāciju var apskatīt šeit, tādēļ šajā blogā aprakstīšu tikai savus iespaidus (kurus publiski izklāstīju tikšanās laikā) par 100 dienu programmas projekta tiesiskuma sadaļu. Uzreiz pateikšu, ka galvenā problēma ir neskaidrība konceptuālos uzstādījumos, kuru sekas var būt tādas, ka Godmaņa valdība tiesiskuma ziņā ne tikai nebūs progresīvāka par Kalvīša valdību, bet nodarīs pat vēl lielāku kaitējumu.

Kādēļ?

1. projektā minētais neatliekamais valdības darbs: “Valdība iesniegs Saeimā likumprojektu par parlamentārās kontroles atjaunošanu valsts drošības iestādēm, vienlaikus nemainot prokuratūras kā vienīgās tiesiskās uzraudzītājas funkcijas (par pamatu ņemot likuma “Valsts drošības iestāžu likums” redakciju līdz 2002.g.)”

   Vai, izlasot šo formulējumu, kāds zina, ar ko šāds regulējums atšķirsies no bēdīgi slavenajiem 2007.gada pavasara drošības likuma grozījumiem, par kuriem notika referendums? Es, piemēram, lielu atšķirību neredzu. Tikšanās laikā izrādījās, ka arī premjers nav īsti sapratis, kas pavasarī īsti nebija pareizi izdarīts, un kā galveno problēmu minēja VVF apturēto projektu nepareizo (sasteigto) pieņemšanas procedūru. Manuprāt, un to arī pirms manis norādīja klātesošie tiesībsargājošo institūciju pārstāvji, – parlamentārās kontroles regulējumam ir jābūt tādam, lai : 1) neapdraudētu slepenas informācijas drošību; 2) iegrožotu deputātu negodprātīgas rīcības iespējas. Nedemokrātiska un sasteigta lēmumu pieņemšanas procedūra, tātad, ir tikai puse no bēdas – ja valdība vēlas izvirzīt par savu prioritāti drošības iestāžu parlamentāro kontroli, tai ir arī jānovērš citas ar šo jautājumu saistītās bažas. Un, protams, ka tas jānoformulē rakstiski. Pretējā gadījumā pēc dažiem mēnešiem var izrādīties, ka, sastādot šo valdību, ir akceptēts arī pavasara drošības iestāžu pārraudzības modelis, par kuru notika referendums.

2. projektā minētais neatliekamais valdības darbs: ” Valdība iesniegs Saeimā grozījumus KNAB likumā, iestrādājot normas, kas paredz ģenerālprokurora obligātu līdzdalību lēmumu pieņemšanā par KNAB vadītāja iecelšanu un atcelšanu.”

   Sākumā redzot šo formulējumu, man bija grūti noticēt savām acīm, jo ģenerālprokurs JAU ŠOBRĪD ir iesaistīts lēmuma pieņemšanā par KNAB vadītāja atcelšanu. Kas tur jauns? Taču no premjera skaidrojumiem es sapratu, ka iecere ir paredzēt, ka ģenerālprokuroram ir ekskluzīvas tiesības izvēlēties KNAB priekšnieka kandidātu (MK un Saeima gan to var noriadīt) un uzsākt KNAB priekšnieka atcelšanas procedūru. Taču tādā gadījumā šī procedūra arī ir rakstiski jānoformulē valdības deklarācijā – jo šobrīdējais formulējums valdībai uzliek tikai vienu obligāti izpildāmu pienākumu: atrast ģenerālprokuroram vietu KNAB priekšnieka nominēšanā. Reālajā dzīvē tas var nozīmēt, piemēram, ka ģenerālprokurors atkal tiek iemests vienā vērtēšanas komisijā ar 4 politiķiem un viņiem kopīgi ir jāatlasa viens kandidāts.

   Starp citu, es arī nepiekrītu, ka Godmaņa mutiski izklāstītā iecere būtu pareizākais KNAB politiskās neatkarības nostiprināšanas modelis. Manuprāt, nav pareizi tādas pilnvaras nodot vienai personai – pat ja tas ir ģenerālprokurors. Vajadzīgs, lai “atlasītāji” un “atcēlēji” būtu vairāki, taču noteikti pēc iespējas tāli no politikas.

   Sarunā tika pārrunāts arī KNAB statuss. Šajā jautājumā es neredzu lielus šķēršļus tam, lai šo iestādi izņemtu ārpus MK sistēmas, nosakot tai līdzvērtīgu statusu, kā, piemēram, Valsts kontrolei, CVK, Tiesībsargam, NRTP u.c. neatkarīgām iestādēm, protams, paredzot atsevišķu pārraudzības modeli par tās izmeklēšanas darbu.

3. projektā minētais neatliekamais valdības darbs: ” Valdība iesniegs Saeimā grozījumus Kriminālprocesa likumā, iestrādājot KPL 410.pantā, ka prokurors nodod lietu tiesnesim, kurš pieņem lēmumu.”

   Panta saturs ir šāds: “Ģenerālprokurors ar savu lēmumu var izbeigt kriminālprocesu pret personu, kura būtiski palīdzējusi atklāt smagu vai sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagāks vai bīstamāks par šīs personas pašas izdarīto noziedzīgu nodarījumu. Šā panta noteikums nav piemērojams personai, kura tiek saukta pie kriminālatbildības par sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu.” Tikšanās laikā daudz tika diskutēts par to, kam – ģenerālprokuroram vai tiesai- būtu piešķiramas tiesības atbrīvot no kriminālatbildības (vai samazināt sodu) personu, kas ir ziņojusi par VIENĀDA smaguma noziedzīgiem nodarījumiem.

   Tas, kas netika īsti pamanīts: kā īsti ir formulēta valdības apņemšanās. Formulējums neattiecas uz VIENĀDA smaguma noziedzīgiem nodarījumiem. Tas, ko valdība burtiski apņemas izdarīt – atņemt ģenerālprokuroram jau esošās tiesības izbeigt kriminālprocesu, ja persona palīdzējusi atklāt SMAGĀKU nodarījumu un tās atdot tiesai. Manuprāt, šāda rīcība gan kavētu prokuratūras iespējas atklāt smagus noziedzīgus nodarījumus (jo gala vārds būtu tiesas ziņā), gan, kā to minēja klātesošie tiesību eksperti – apveltītu tiesu ar tai neraksturīgu funkciju. Tikmēr VIENĀDA smaguma noziedzīgie nodarījumi, par kuriem vismaz pusgadu sabiedrībā ir notikušas diskusijas, valdības 100 dienu programmā nav pat pieminēti.

   Ja tas tā nav domāts (un no tā, ka Godmanis neaizrādīja diskusijas dalībniekiem par “nepareizu” jautājuma izpratni, es secinu, ka viņš tā nebija domājis), – doma ir skaidri jānoformulē. Pretējā gadījumā es šo valdības apņemšanos lasu kā tādu, kas nevis atvieglos, bet – tieši otrādi – traucēs prokuratūras darbu.

4. projektā minētais neatliekamais valdības darbs: ” Valdība iesniegs Saeimā grozījumus likumos, lai personas, kuriem apturēta mandātu darbība (t.sk.sakarā ar apsūdzībām smagos noziegumos), varētu saņemt kompensācijas par attaisnojošu darba kavējumu (t.sk.attaisnojošs tiesas spriedumu)”

   Šis ir pats dīvainākais juridiskais teksts, ko man pēdējā mēneša laikā ir nācies lasīt:

   1) Izlasot šo “apņemšanos”, pirmā doma, kas nāk prātā: deklarācijas sastādītāji nav pamanījuši, ka jau labu laiku spēkā ir likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”, kur ir paredzētas kompensācijas par nesaņemto darba algu, ja ir bijis attaisnojošs tiesas spriedums. Tie, kuri par to nebija informēti, sīkāku informāciju var saņemt Tieslietu ministrijas mājas lapā. Zaudējumu atlīdzināšanas princips attiecas uz jebkuru Latvijas iedzīvotāju un deputāti nav nekāds izņēmums.

   Tikai sev vien zināmu apsvērumu dēļ valdība apņemas izdarīt kaut ko tādu, kas likumā jau sen noteikts.

   2) Tik pat dīvaini ir tas, ka šis formulējums neuzliek valdībai par pienākumu grozīt likumus, lai personām, kas apsūdzētas smagos noziegumos, tiktu apturēts mandāts. Viss, kas ir pateikts – ja mandāts tiek apturēts (kā tas var tikt apturēts, ja šobrīd likumos tas nav paredzēts?!), tad deputātam attaisnojoša sprieduma gadījumā ir jāsaņem kompensācija. Vai valdība rosinās apturēt mandātus, kādiem tieši deputātiem (Saeimas vai arī pašvaldību), kādos apstākļos – tas viss ir dziļā miglā tīts.

5. projektā minētais neatliekamais valdības darbs: ” Valdība iesniegs Saeimā grozījumus “Nacionālās drošības likumā” un “Valsts drošības iestāžu likumā”, kas paredz iedibināt Valsts drošības iestāžu padomi valsts drošības politikas koordinācijai.

   Nu nav man skaidrs, kādēļ jaunā valdība tieši šo, tik politiski sensitīvo jautājumu ir izvirzījusi par Neatliekamu Valdības Darbu, taču pieņemsim, ka ir svarīgi apsvērumi. Jautājums, kas vēl aizvien ir spēkā kopš šī gada pavasara: vai jaunais valsts drošības politikas koordinācijas mehānisms neizjauks varu līdzsvaru, par ko bija satraukusies VVF. Ņemot vērā visu šī jautājuma sāpīgo kontekstu, jaunajai valdībai tomēr pieklātos vismaz dažos vārdos deklarācijā formulēt, kas ar šo līdzsvaru notiks.

Tiesiskuma sadaļā kā pēdējais neatliekamais jautājums ir partiju finansēšana, par ko savas domas es jau aprakstīju atzinumā.

Un tas arī viss!

Šīs ļoti abstraktās formulas, izrādās, ir līdzeklis, kā Godmaņa valdība cer atgūt sabiedrības uzticēšanos pirmajās 100 savās darbības dienās. Ņemot vērā to, cik dažādu saturu var palikt zem katras no 5/6 tieslietu prioritātēm, vismaz man nebūs liels pārsteigums, ja sevišķi veiksmīgas tiesiskuma un demokrātijas stiprināšanai Godmaņa 100 dienas nebūs. Ja runā pavisam nopietni: šobrīd man ir aizdomas, ka tiesiskumu var piemeklēt vēl smagāki laiki, nekā pie Kalvīša.

Indikators, ko es esmu pati sev pieņēmusi kā noteicošo, lai saprastu, kādi ir Godmaņa nolūki: vai Godmanis un viņa komanda piekritīs konkretizēt valdības deklarāciju un 100 dienu programmu tā, lai tajā nebūtu iespējams ielasīt vāji maskētu nolūku nevis stiprināt tiesiskumu, bet gan novest līdz galam Kalvīšlaiku politiskās spēlītes .