Tikko pārnācu no Zviedrijas Globalizācijas padomes semināra par Zviedrijas investīcijām un tirdzniecības attiecībām ar Āfriku. Kopējā vēsts – Āfrikas tautsaimniecība kopumā uzlabojas, tomēr jāskatās uz konkrētām valstīm, lai pamanītu, cik pozitīvu iespaidu atstāj globalizācija (un tirdzniecība tai skaitā) uz Āfriku.
Jūhans Nūrbergs (Johan Norberg), lielisks neoliberāls debatētājs, izklāstīja pamatproblēmas visai koncentrēti – vide un ģeogrāfija, korupcija, investīciju vide, konflikti, slimības und so weiter. Tomēr viņaprāt Āfrikas attīstība ir cerīga.
Ruandas vēstnieces runu varētu vērtēt kā tādu investīciju pievilināšanu – gari un skaisti tika klāstīts Ruandas pievilcīgās ekonomikas priekšrocības. Tādēļ runa bija „galīgi garām”, jo Globalizācijas padome jau nepulcina uzņēmējus un iespējamos investorus, bet gan ekspertus, kuri ir ieinteresēti dot rekomendācijas, kā Zviedrija varētu izmantot globalizācijas procesus savā labā.
Tādēļ tirdzniecības ministre Eva Bjorlinga (Eva Björling) vairākas reizes uzsvēra, ka Āfrika ir izejvielām bagātākais kontinents.
Kārtējo reizi mani pārsteidza zviedru izslavētā takta sajūta (sic!), kad priekšā tika stādīts Sudānas vēstnieks. Jau jau genocīds Dafūrā nenozīmē neko, tad jau… Visu cieņu tādam bezprincipu pragmatismam – kādēļ tadā gadījumā netika uzaicināti Zimbabves diplomāti? Ā, tur laikam tā inflācija bija pārāk augsta…
Lai nu kā, bet manuprāt, Latvija arī varētu padomāt par investīcijām Āfrikā, jo izejvielas nekad nevar būt par daudz un iesaiste starptautiskā tirdzniecībā nekad nav bijusi grēks.