Policija nemeklēs cilvēkus, kuri internetā publiski pauda prieku par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga dēla Krista mīklaino pazušanu un draudēja mācītājam uz ielas izdauzīt zobus. Tas tādēļ, ka, lai kaut ko uzsāktu, nepieciešams cietušā iesniegums un ar manu — cilvēka no malas — iesniegumu vien nepietiek. Savukārt uz savu iniciatīvu likuma sargi nekādas aktivitātes neveikšot. Likuma burts šajā gadījumā, protams, ir ievērots un varas pārstāvji var mazgāt mundieri nevainībā.
Taču, man šķiet, nav normāli, ka šajā valstī internetā katrs var rakstīt to, kas viņam ienāk prātā un galvenais — īsti nebaidīties, ka par to varētu draudēt kāda atbildība. Jā, pirms mēneša Viktorija Makovska tika notiesāta ar piespiedu darbu par latviešu anonīmu zākāšanu[1], taču tas vairāk uzskatāms par izņēmumu, nevis vispārēju praksi. Atrast šādus rakstītājus policija var ļoti ātri — to tā jau ir pierādījusi. Bet ir jautājums — vai ir vēlēšanās to darīt? Vai nav tā, ka, saņemot kādu sūdzību par kārtējo anonīmu gānīšanos, policisti neformālās sarunās nozākā sūdzību rakstītājus, nevis meklē tos, kuri ievietojuši naidīgos komentārus? Ir, protams, saprotams, ka par savu primāro darbu ikviens policists uzskata likumpārkāpēju ķeršanu. Tomēr arī citu cilvēku un pat veselas ļaužu grupas anonīma nolādēšana nav tikai nevainīga izprieca. Cilvēks, kurš spējīgs pār otru izgāzt tādu žulti, kāda ik pa laikam redzama internetā, ir zemisks, agresīvs un, ļoti iespējams, kādreiz saņemsies veikt arī kādu fizisku noziegumu. Tāpēc kaut vai šādu anonīmu indivīdu apzināšana un pabaidīšana, izsaucot uz pārrunām, jau būtu ļoti, ļoti liels solis uz priekšu.
Šajā gadījumā nav runa tikai par arhibīskapu Vanagu un viņa traģēdiju. Runa ir par cilvēcību kā tādu. Gandrīz ikkatrs, kurš kaut reizi publicējis kādu rakstu internetā, zinās pastāstīt, ka, lasot anonīmos komentārus, par sevi uzzinājis daudz jauna. Pirms gadiem sešiem biju samērā regulārs rakstītājs portālam www.delfi.lv un šajā laikā atklāju, ka esmu “narkomāns”, “pediņš”, “orandžais”, “jaunlaicietis”, “kukuļņēmējs” un “onānists”, atradās personas, kuras ar mani kopā Zviedrijā bija it kā dzērušas spirtu, un tādi, kuri zināja stāstīt, ar ko esmu ticies pirms pāris nedēļām. Tas viss, protams, ir nieks salīdzinot ar to, ko nākas pārciest cilvēkiem, kuri ir nesalīdzināmi atpazīstamāki par mani. Pār viņiem tiek izgāztas dusmas, neapmierinātība un prātam neaptverams ļaunums. Tāds ļaunums, ka dažreiz paliek pretīgi un baisi domājot, kādā sabiedrībā dzīvojam.
Es vispār nesaprotu, kam jānotiek indivīda galvā, lai viņš nonāktu līdz anonīmu ķengu rakstīšanai. Arī man dziļi derdzas atsevišķu politiķu aktivitātes, taču pat piepūloties nevaru sevi iedomāties slēpjamies aiz nika un rakstām par viņiem kādu rupjību internetā, turklāt vēl priecājoties par tikko notikušu nelaimi. Ja kaut kas nepatīk, vienmēr ir iespēja teikt to atklāti, taču tikai retais šo iespēju izmanto.
Policija saka, ka var rīkoties tikai tad, ja internetā kurināts nacionālais, etniskais vai rasu naids (ja kādam draudēts fiziski izrēķināties policija iesaistās tikai gadījumos, ja cietušais to pieprasa) un ir labi, ka tai rokas nav sasietas vismaz šādās situācijās. Tāpēc ceru, ka kolēģa Kārļa Streipa Drošības policijai pārsūtītie anonīmie komentāri par nigeriem[2] netiks atstāti bez ievērības.
Tomēr neskatoties uz to ko var un ko nevar, ko grib un ko negrib policija, esmu pārliecināts, ka internetā pausts vulgārs, akls naids ir un paliek naids neatkarīgi no tā, kam tas adresēts. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināts, ka likuma sargi var, negaidot nekādus iesniegumus vai lūgumus no malas, rīkoties paši un izķert anonīmos interneta ķengu rakstītājus. Vajag tikai gribēšanu.
_______________________
[1] Īsi pēc pērnā gada 16.marta leģionāra atceres pasākuma Makovska anonīmi internetā rakstīja: „Mildu uzspridzināt! Bet latviešus visus apšaut un uz Sibīriju! Vienmēr spļāvu un spļaušu uz viņu [Brīvības pieminekli]. Starp latviešiem nav krietnu cilvēku, visi latvieši ir nacionālisti; visi latvieši ir draņķi; labs latvietis ir beigts latvietis, bet pārējie ir sūda bērni; latviešiem ir jādeg ellē”, www.delfi.lv
[2] “Par tiesībsarga pārliecību iecietības jomā”:
http://www.vdiena.lv/lat/politics/comblog/streips/2008-02-18/37324
Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.