Raksts

Ģimenes — de jure un de facto


Datums:
29. janvāris, 2008


Autori

Aivita Putniņa


Foto: Peter Emmet

ECT spriedums E.B. lietā norāda, ka Eiropā seksualitāte, dzimums un ģimenes stāvoklis vairs nenosaka personas vērtību un dzimumu atšķirīgo sociālo lomu kultivēšana ir pamats diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpšanai.

Pagājušajā nedēļā diskusijas publiskajā telpā izraisīja Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums lietā E.B. pret Franciju[1]. Ar šo spriedumu ECT noteica, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8. un 14.pants aizliedz[2], lemjot par tiesībām adoptēt bērnu, ņemt vērā personas seksuālo orientāciju, jo pretējā gadījumā persona tiktu diskriminēta uz seksuālās orientācijas pamata.

Francijas normatīvie akti paredz tiesības adoptēt bērnu ne tikai laulātiem pāriem, bet arī indivīdiem. Francijas varas iestādes atteica E.B., pēc profesijas bērnudārza audzinātājai, iespēju pretendēt uz bērna adopciju, savu nostāju pamatojot ar diviem argumentiem — nespēju radīt bērnam vidi ar vecāku lomu prototipu atveidotājiem un neskaidrību par viņas partneres attieksmi pret bērna adopciju, kas kopumā veido neatbilstošu „dzīvesveidu” bērna adopcijai. E.B. adopcijas pieteikumā bija atklāti minējusi savu seksuālo orientāciju un faktu, ka dzīvo kopā ar sava dzimuma partneri.

ECT spriedums

ECT atzina, ka Konvencijas 8.pants negarantē nelaulātu personu tiesības adoptēt bērnu, tomēr tā aizsargā personu tiesības veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Bez tam jautājums par Konvencijas 14.pantā noteikto diskrimināciju ir skatāms ne tikai gadījumā, ja tas ir tieši saistīts ar 8.panta noteiktajām tiesībām (substantive rights), bet arī gadījumā, ja tas tikai skar 8.pantā noteiktās tiesības (fall within the ambit). Līdz ar to šis gadījuma jāvērtē gan 8., gan 14.pantā noteikto tiesību kontekstā.

ECT, vērtējot Francijas varas iestāžu argumentāciju, norādīja, ka prasība nodrošināt bērnam ģimenes lokā pretējā dzimuma personu, kas nodrošinātu vīrieša lomas atveidotāju, ir nepamatota. Nepamatota tādēļ, ka tā nonāk pretrunā ar normatīvajos aktos noteiktajām tiesībām, kas ļauj adoptēt bērnu vienai personai. Savukārt prasību izvērtēt partneres attieksmi pret adopciju ECT atzina par pamatotu ar bērna interesēm. Tomēr ECT norādīja, ka Francijas varas iestādes kopumā E.B. adopcijas pieteikumu ir noraidījušas, pamatojoties uz viņas neatbilstošo „dzīvesveidu”. Savukārt lēmumu pieņemšanas dokumenti pierāda, ka ar neatbilstošo „dzīvesveidu” tās domājušas E.B. homoseksualitāti.

Vērtējot, vai atšķirīga attieksme ir atzīstama par diskrimināciju 14.panta nozīmē, ir jānoskaidro, vai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs pamats, t.i., vai tai ir leģitīms mērķis un vai izvēlētie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir samērīgi. Atsaucoties uz ECT praksi, ir noteikts, ka, vērtējot atšķirīgu attieksmi uz seksuālās orientācijas pamata privātās dzīves aizsardzības jomā, valstīm ir jāpamato atšķirīgā attieksme ar ļoti būtiskiem apsvērumiem[3]. Ņemot vērā, ka Konvencija ir interpretējama atbilstoši mūsdienu prasībām[4], atšķirīga attieksme, kas balstīta tikai un vienīgi uz personas seksuālo orientāciju, ir uzskatāma par diskrimināciju.

Šādu lēmumu ECT pamato ar to, ka Francija nav sniegusi pietiekami nopietnus citus apsvērumus, izņemot E.B. homoseksualitāti, atteikumam atzīt viņu par atbilstošu bērna adopcijai.

Frette (2002) un E.B. (2008)

2002.gadā ECT pieņēma spriedumu lietā Frette pret Franciju[5], kurā atzina, ka, lemjot par personas atzīšanu par atbilstošu bērna adopcijai, vadoties no viņas seksuālās orientācijas, valstīm ir plaša rīcības brīvība, ņemot vērā to, ka valstu starpā šajā jautājumā nav vienota viedokļa. Līdz ar to Francijas argumenti atšķirīgas attieksmes attaisnošanai atkarībā no personas seksuālas orientācijas — bērna labāko interešu nodrošināšana un viedokļu atšķirības zinātnieku vidū — ir atzīstami par pietiekamiem, lai uzskatītu, ka atšķirīga attieksme ir attaisnojama un nav uzskatāma par Konvencijas 14.panta pārkāpumu.

Lai gan lietā E.B. pret Franciju ECT ir mēģinājusi šīs divas lietas nošķirt kā atšķirīgas, tomēr būtībā fakti ir praktiski vienādi. Arī Frette tika atteiktas tiesības būt atzītam par piemērotu bērna adopcijai to pašu iemeslu dēļ — nespējai nodrošināt sievietes lomas prototipu un neatbilstoša „dzīvesveida” dēļ. Kādēļ iznākumi ir atšķirīgi?

Autoresprāt, galvenais iemesls ir sabiedrības attieksmes un izpratnes izmaiņas. Kā minēts iepriekš, ECT abos spriedumos ir īpaši norādījusi, ka Konvencija ir „dzīvs” instruments, kas interpretējams atbilstoši mūsdienu prasībām. Spriedums lietā E.B. demonstrē kardinālu attieksmes maiņu, arī tiesnešu vidū. Abi spriedumi pieņemti ar nelielu balsu pārsvaru. Frette gadījumā četri tiesneši bijuši „par” un trīs „pret”, bet E.B. — desmit „par” un septiņi „pret”. Tas parāda, kā sešu gadu laikā viedoklis ir mainījies — arī tiesnešu vidū — un ka no juridiskās tehnikas viedokļa ir iespējams mainīt pieeju faktisko apstākļu kvalificēšanai, vadoties no sabiedrības prasībām. Kas savukārt noved pie pilnīgi pretēja rezultāta.

ECT praksē ir izstrādāta tā saucamā margin of appreciation doktrīna, saskaņā ar kuru tiek noteikts, cik liela rīcības brīvība attiecīgajā jautājuma ir atstāta valsts ziņā[6]. Parasti ECT nosaka valstij atstāto rīcības brīvības apmēru, vadoties no tā, vai attiecīgajā jautājumā starp valstīm pastāv vienots viedoklis. Jo vairāk valstu ir atzinušas kādas tiesības, jo mazākas ir citas valsts iespējas attaisnot šo tiesību neievērošanu. Runājot par 14.pantā noteikto diskriminācijas aizliegumu, ECT ir norādījusi, ka ne jebkura atšķirīga attieksme ir uzskatāma par diskrimināciju. Atšķirīga attieksme nav uzskatāma par diskrimināciju, ja valsts to var attaisnot ar objektīviem apsvērumiem, t.i., atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi un tā sasniegšanai paredzēto līdzekļu samērīgumu. Savukārt, jo mazāka ir vienprātība valstu starpā par kādām tiesībām, jo mazāk pārliecinoši argumenti valstij jāsniedz atšķirīgas attieksmes attaisnošanai un otrādi, jo lielāka vienprātība valstu starpā, jo pārliecinošākiem jābūt argumentiem[7].

Frette lietā ECT atzina, ka, kaut gan vairums valstu paredz tiesības adoptēt vienai personai, skaidri neliedzot šīs tiesības arī homoseksuālām personām, tomēr valstu starpā ievērojami atšķiras viedokļi par šo tiesību sociāliem aspektiem. Tādēļ ir atzīstams, ka šo tiesību piemērošanā valstīm ir liela rīcības brīvība. Savukārt E.B. lietā ECT atzina, ka, tā kā vairākums valstu paredz tiesības adoptēt vienai personai, tad būtībā valstis ir atzinušas šādas tiesības arī personām ar homoseksuālu orientāciju, līdz ar to ir atzīstams, ka valstīm šo tiesību piemērošanā ir maza rīcības brīvība, t.i., atšķirīgas attieksmes attaisnošanai ir nepieciešami ļoti būtiski apsvērumi.

Šāda pēc būtības vienādu faktisko apstākļu atšķirīga kvalifikācija pēc juridiskā sastāva pazīmēm liecina par to, ka sabiedrība patiešām ir mainījusies un ECT ir radikāli mainījusi Konvencijas interpretāciju atbilstoši mūsdienu prasībām.

Sociālā dimensija

Francijas varas iestādes Frette un E.B. pārmeta nespēju nodrošināt bērnam pretējā dzimuma lomas prototipu. Arī Latvijā šis tiek minēts kā galvenais arguments homoseksuālu ģimeņu noliegumam, proti, bērns, augot homoseksuālā ģimenē, nesaņems „pareizu” priekšstatu par sievietes un vīrieša attiecībām, kas balstītas tradicionālās ģimenes lomās.

Argumentācijā tiek uzsvērtas vīriešu un sieviešu dzimumu lomas Rietumu sabiedrībā, kuras ir balstītas 19. gadsimta ekonomikas, ģimenes un seksualitātes modelī, kas uzliek atšķirīgus uzvedības, rakstura, atbildības un pienākumu standartus sievietēm un vīriešiem. 20. gadsimta laikā gan dabas, gan sabiedrības zinātnes ir pārliecinājušās, ka minētās atšķirības balstās sociālās un iemācītās, nevis bioloģiskās dzimumu atšķirībās. Dzimumu lomas veido atšķirīga dzimuma personas, kuru dzimums nosaka atšķirīgu atbildību, pienākumus un atbildību vēlākā dzīvē. Piemēram, sievietes, saskaņā ar stereotipiem, tiek mudinātas apgūt sociālās kompetences prasmes, kas rada situāciju, kur sievietes labāk pārvalda attiecību mākslu, bet vīriešiem šīs prasmes trūkst.

Dzimumu lomas mūsu sabiedrībā mainās, mazinot dzimumu atšķirību. Arvien vairāk tēvu sāk piedalīties ne tikai bērnu audzināšanā un aprūpē. Arvien vairāk sieviešu kļūst par līdzvērtīgām ģimenes apgādniecēm. Dzimumu atšķirības sabiedrībā saglabājas, taču to īpašību un lomu kopums, kas saistīts ar dzimumu, samazinās. Tam par iemeslu ir ekonomiskās izmaiņas. Kopš 20. gadsimta vidus Rietumu pasaulē lielāko daļu ģimeņu vairs nevar uzturēt viens apgādnieks un sievietes ienāk darba tirgū. Sievietes dubultā nasta tiek kritizēta kā netaisna un ģimenes modeļi mainās, sievietēm iegūstot ekonomisko neatkarību un kļūstot par līdzvērtīgām partnerēm gan darba tirgū, gan ģimenē. Arvien vairāk ģimeņu veido līdztiesīgu attiecību modeli, dalot mājas soli un bērnu aprūpi un izdzēšot tradicionālo lomu dalījumu, saskaņā ar kuru vīrietis ir apgādnieks, bet sieviete — mājas uzturētāja un bērna audzinātāja.

Ekonomiskās atkarības mazināšanās un individuālisma vērtību pieaugums rada jaunas ģimenes formas. Cilvēki dzīves laikā veido vairākas ģimenes, kā arī daļu dzīves pavada bez partnera. Daudz bērnu aug šķirtās ģimenēs, kur vecāku lomas veido sarežģītas kombinācijas. Aptuveni trešdaļā ģimeņu bērnus audzina viens vecāks, parasti māte. Pētījums par viena dzimumu audzinātāju ģimenēm Latvijā[8] rāda, ka situācija, kur bērnu audzina viena dzimuma pieaugušie, ir bieži sastopama. Parasti ģimeni veido vecmāmiņa, māte un bērns, retāk homoseksuāli partneri. Pētījums rāda, ka šīs ģimenes nav izolētas un bērni apgūst lomu modeļus paplašinātā ģimenē, draugu un radu lokā, uz ielas un medijos. Cits pētījums[9] rāda, ka arī vientuļo tēvu ģimenēs lielu lomu spēlē radu vai pat kaimiņu palīdzība.

Laulība un ģimene nav sinonīmi ne Satversmes 110.panta, ne arī Konvencijas izpratnē, bet to nosaka sabiedrībā pielietotā faktiskā prakse. Saskaņā ar to ģimenes jēdziens ir plašāks. Līdz ar to valstij ir pienākums aizsargāt ne tikai likumiskās (laulātās) ģimenes, bet arī de facto ģimenes[10]. Piemēram, pie de facto ģimenēm pieder ģimenes, kur bērnu vecāki ir nelaulāti (Latvijā 44% no jaundzimušajiem dzimst nelaulātiem vecākiem), kur bērni aug pie viena no vecākiem (Latvijā 1/3 daļa bērnu aug viena vecāka ģimenēs[11]), kur homoseksuālām personām ir savi bioloģiskie vai adoptētie bērni. Tomēr vairākums politiķu un sabiedrības vēl joprojām uzskata, ka „normāla” ģimene ir tā, kura balstīta uz laulību, bet pārējās ir „nenormālas”, lai gan cilvēktiesības un faktiskā situācija norāda uz šāda dalījuma nepieļaujamību.

Nav pārliecinošu zinātnisku pētījumu, kas pierādītu, ka nepilnās vai homoseksuālu partneru ģimenēs augošie bērni būtu mazāk pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Cilvēka attīstību nosaka daudzi un dažādi sociāli un iedzimti faktori, kurus pētījumos nav iespējams izolēt, lai salīdzinātu tikai vecāku seksualitātes un dzimuma faktorus. Pētījuma rezultāti bieži atspoguļo pētnieku sākotnējos uzskatus. Latvijā veiktais pētījums[12] liecina, ka nepilnās ģimenēs izaugušie pieaugušie savu pieredzi vērtē gan pozitīvi, gan negatīvi. Pozitīvs vērtējums saistāms ar vientuļā vecāka spēju veidot līdzvērtīgas un cieņpilnas attiecības ar bērnu un apkārtējo atbalstu šīs ģimenes pašcieņai, bet negatīvā pieredze saistīta ar vecāka un bērna stresu, dzīvojot sabiedrībā, kas nepilnas ģimenes uzskata par “nenormālām”, un cenšoties savienot tradicionālā ģimenes modeļa atšķirīgo lomu komplektu. ECT spriedums E.B. lietā norāda, ka Eiropā seksualitāte, dzimums un ģimenes stāvoklis vairs nenosaka personas vērtību, bet dzimumu atšķirīgo sociālo lomu kultivēšana ir šķērslis indivīda brīvai izvēlei un pamats diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpšanai.

__________________
[1] ECT 2008.gada 22.janvāra spriedums lietā E.B. v. France, http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp? action=html&documentId=827961&portal=hbkm&source= externalbydocnumber&table=F69A27FD8FB86142BF01C1166DEA398649

[2] Konvencijas 8.pants nosaka privātās dzīves aizsardzību, bet 14.pants nosaka diskriminācijas aizliegumu.

[3] Piemēram, ECT spriedums lietā Smith un Grady pret Lielbritāniju

[4] ECT spriedums lietā Johnston un citi pret Īriju

[5] ECT 2002.gada 26.maija spriedums lietā Frette pret Franciju, http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/view.asp?action=html&key=33882&portal=hbkm&source=external&table =285953B33D3AF94893DC49EF6600CEBD49

[6] Yutaka Arai, Edwin Bleichdort, Cees Flinterman, Aalt Willem Herings, Pieter van Dijk, Fried van Hoof, Arjen van Rijn, Ben Vermeulen, Marc Viering, Leo Zwaak, Theroy and Practice of the European Convention on Human Rigths, Intersentia, 4th edition, Antwerpen – Oxfod, 2006

[7] Oddny Mjoll Arandottir, Equality and Non-Discrimination under the European Convention on Human Rights, Martinus Nijhoff Pulibshers , The Hague/London/New York, 2003

[8] Putniņa, Aivita. Pētījums par viendzimuma pieaugušo ģimenēm ar bērniem, Mozaīka, 2007.

[9] Kalēja, Jekaterina. Vientuļie tēvi Latvijā: ikdienas dzīves strateģijas. Bakalaura darbs, izstrādāts LU Sociālo zinātņu fakultātē, 2007.

[10] Skatīt Satversmes tiesas spriedumu lietā 2004-02-0106 (http://www.satv.tiesa.gov.lv/?lang=1&mid=19), ECT spriedumus lietās Keegan pret Īriju, Kroon un citi pret Nīderlandi

[11] Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes dati „Latvijas 2000.gafda tautas skaitīšanas rezultāti”

[12] Putniņa, Aivita. Pētījums par viendzimuma pieaugušo ģimenēm ar bērniem, Mozaīka, 2007.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!