Kaut kas nogāja greizi, un Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP) pretēji iepriekš prognozētajam par Latvijas radio ģenerāldirektora vietas izpildītāju izraudzījās Dzintri Kolātu, ne Edvīnu Inkēnu.
Par LR ģenerāldirektora p.i. ievēlē Kolātu
NRTP priekšsēdētājs Ābrams Kleckins pēc sēdes bijis dusmīgs, vēstī mediji. Varam tikai minēt, kāpēc savulaik studentu cienītais žurnālistikas pasniedzējs dusmojās. Varbūt tāpēc, ka nebija spējis izpildīt kāda Nezināmā doto uzdevumu un nebija spējis saorganizēt savus kolēģus NRTP balsot par Inkēnu. Bet viņa vietniece Dace Buceniece izskatījās pat aizvainota – Latvijas radio darbinieki Kolātu laikam atbalstot tikai tāpēc, ka cerot – viņš savējais, tāpēc negriezīs skarbi. Šāds arguments gan neiztur kritiku, jo radio cilvēki izmisumā par to, ka radio varētu ienākt Inkēns, Kolātu atbalstīja arī pēc tam, kad viņš prognozēja pavisam skarbas pārmaiņas – arī 70-100 darbinieku atlaišanu.
Taču ir notikusi politizētajai NRTP neraksturīga lieta – lielākā daļa tās locekļu ir nobalsojuši pret tik pēkšņi, toties sirsnīgi virzītā Inkēna kandidatūru. Vai pēkšņa sacelšanās pret saviem „maizes” devējiem politiķiem? Vai kādam ir ierunājusies sirdsapziņa? To mēs, visticamāk, neuzzināsim nekad, bet tagad mums ir jābūt modriem par to, kā šī pati Kleckina vadītā padome meklēs „īsto” sabiedriskā radio ģenerāldirektoru.
Un tāpēc pirmais jautājums – vai mēs varam uzticēties Kleckinam un kompānijai? Kolēģi medijos vēstī, ka Kleckins melo. Inkēns medijiem visai vaļsirdīgi apstiprināja, ka NRTP ar Kleckinu priekšgalā jau otrdien viņu uzrunājusi, un tajā brīdī Inkēns nolēmis paļauties uz Likteni: „Ābrams man iedeva 10 santīmus, es teicu – ja būs ģerbonis, iešu strādāt uz valsti, ja nē – nē. Un bija ģerbonis, un tas visu izšķīra.” Jāteic, savdabīgs veids, kā izvēlēties iestādes vadītāju. Taču konkrētajā brīdī tas vēl mazākais, jo Kleckinam atkal laikam bija problēmas ar “horizontālo taimkodu” – viņš žurnālistiem otrdien noliedza, ka būtu jau uzrunājis kādu pretendentu.
Skaidrs ir viens – pēc tam, kad Kleckins ir pieķerts melos, mēs arī pēc balsojuma par Kolātu NRTP uzticēties nevaram. Ir jāsaprot (ja tas vispār iespējams), kā tik pēkšņi kādam prātā ienāca radio vadītāja v.i. vietai ieteikt Inkēnu. Oficiāli viņu izvirzīja Buceniece, bet īpaši pārliecinošs viņas skaidrojums nebija – ienācis tā pēkšņi prātā, un viss. Ir jāmēģina saprast, kas NRTP virsotnes personām ienācināja prātā domu par Inkēnu. Un kad tas notika? Tā pēkšņi – piemēram, aizvadītajās brīvdienās? Un kā tas notika? Atkal, kā jau tas šajā valstī pierasts, savstarpēji sazvanoties? Un kurš zvanīja, teiksim, Kleckinam vai Buceniecei? Un vai šis kāds nesa savu smadzeņu izdomātu vēsti, vai tomēr darbojās tikai ka pastnieks?
Vēsture vismaz pagaidām par to klusē. Bet tagad, manuprāt, ir svarīgi neatlaisties un prasīt, lai NRTP rīko konkursu uz Latvijas radio ģenerāldirektora posteni. Lai piesakās ne tikai tie, kuru kandidatūras „kāds” ienācina politiski angažēto padomes locekļu prātos, bet lai piesakās visi, kas jūtas spēcīgi vadīt sabiedrisko radio šajā tik neērtajā un sarežģītajā laikā. Protams, cita lieta – cik šāds konkurss būs godīgs, jo var jau, protams, gadīties, ka atkal ieceļ izdevīgāko, kā tas notika pērn, kad par LTV ģenerāldirektoru padome apstiprināja Edgaru Kotu.
Un tomēr. Ir svarīgi vismaz neatlaisties un uzmanīt, ko un kā dara NRTP. Ir svarīgi prasīt atbildību. Prasīt atklātību. Prasīt skaidrojumu un nesamierināties ar meliem. Var jau būt, ka manam kādreiz cienītajam pasniedzējam Kleckinam tagad viss ir vienalga. Vairs jau nav ko zaudēt. Zaudēts ir viss, jo zaudēta ir reputācija un gods. Taču mums, pārējiem, vēl ir ko zaudēt, un tas ir – Latvijas radio.