Foto: A. Jansons © AFI
Jācer, ka izvērtējot “Letonikas” pētījumu programmas lietderību, valdība vērsīsies pie sabiedrības un neatkarīgas ekspertīzes, lai noteiktu, cik aktuāli ir plānotās programmas zinātniskie uzstādījumi.
Nav noslēpums, ka Latvijā ir pieņemts bieži un aizkustinoši sūdzēties gan par finansējuma trūkumu zinātnei, gan par sabiedrības nožēlojamo materiālismu. Atrisināt abas problēmas uzreiz Ministru kabinetam piedāvājusi Izglītības un zinātnes ministrija un LZA pētnieku grupa, kas izstrādāja Valsts pētījumu programmu prioritārā zinātnes nozarē “Letonika”.
Kaut gan programmas nosaukums it kā norāda tikai uz Latvijas unikālo aspektu – latviešu valodas un folkloras – izpēti, autoru grupas nodomi, izrādās, ir daudz plašāki. Saskaņā ar programmas dokumentu, “Latvijas valdībai jāveicina sabiedrības humanitarizācija”. Šajā ne visai skaidrajā jēdzienā ietilpst pētījumu un publikāciju atbalsts par aptuveni pusmiljonu latu gadā, sedzot vairāku LU pētniecības institūtu projektu izdevumus praktiski visā sociālo un humanitāro zinātņu spektrā. Šo līdzekļu zinātnisko izlietojumu kontrolēs, acīmredzot, programmas padome (kuras sastāvā vairāki valstī pazīstami pētnieki un akadēmiķi – Jānis Stradiņš, Maija Kūle, Ausma Cimdiņa) un īstenos projektu pētnieku grupas, daļu no kurām vada tās pašas padomes locekļi.
Redzot, cik plašs ir iecerēto pētījumu spektrs (no valsts nākotnes interdisciplinārā skatījumā līdz okultās kultūras nozīmei Latvijas pagātnē un mūsdienās), var rasties šaubas, vai visu piedāvāto problēmu loku var izpētīt, izejot tikai no Latvijas unikālās pieredzes. Tomēr programmas teksts kliedē skeptiskā lasītāja aizdomas: “Primārais visām nacionālajām zinātnēm kopīgais uzdevums ir nacionālo vērtību krāšana, saglabāšana (gan atbilstoši tradīcijām, gan modernajām IT), popularizēšana un izpēte”.
Neparasts ir termins “nacionālās zinātnes” (droši vien, kaut kas līdzīgs novadpētniecībai?), kā arī zinātnes uzdevuma formulējums. “Nacionālo vērtību krāšana un saglabāšana” pati par sevi nav slikta lieta, tomēr rietumu akadēmiskās kultūras telpā prevalē diezgan atšķirīgs sociālo un humanitāro zinātņu uzdevumu skatījums. Tāpat kā eksaktām un dabas zinātnēm, tām jātiecas pēc objektivitātes, kura nav sasniedzama, tāpēc vienmēr jāpieļauj, ka jauno pētījumu rezultāti var devalvēt iepriekš iegūto atzinumu, padarīt to par nevērtīgu. Līdz ar to, zinātnē, atšķirībā no novadpētniecības, ne visu ir vērts “krāt un saglabāt”.
Dokumenta teksts ir pilns ar neskaidriem, arhaiskiem terminiem – tādiem, kā “katra kulturāla valsts” (ņemot vērā, ka katrā sabiedrībā pastāv kultūra, “ne-kulturāla valsts” nav iespējama), kuri tomēr labi saskan ar dažu programmā iekļauto projektu uzstādījumiem. Ja atcerēsimies, ka “kulturāla valsts” ir plāni aizplīvurota deviņpadsmitā gadsimta jēdziena “Kulturvolk” pēcnācēja, tad skaidrāka kļūst arī autoru vēlme pievērsties gan “valdošās ideoloģijas nostājai etnisko jautājumu jomā” (projekts “Etniskie stereotipi mūsdienu Latvijā”), gan “ētisko pamatnostādņu izstrādei jautājumā par kristīgas ētikas nozīmi” (projekts “Kristīgas vērtības Latvijā”).
Kā jau pieņemts ideoloģiskā rakstura dokumentos, programmā netrūkst norādes uz “mūsdienu Eiropas nostādnēm”, “garīgumu”, “taisnīgas un humānas sabiedrības veidošanu”. Arī pētījumu rezultātus ir plānots pielietot, cīnoties pret “ekonomisko determinismu” un sniedzot palīdzību “valsts un saimnieciskajiem darbiniekiem, starpetnisko (starpnacionālo) attiecību veidotājiem, patriotisko jūtu audzinātājiem, kultūras mantojuma glabātājiem”.
Visbeidzot, valdībai tiek piedāvāts pēc iespējas ierobežot nevēlamu privātpersonu darbību sakrālajā kultūras telpā: “Ar Letonikas programmas starpniecību būtu iespējams iedibināt koordinējošo Centru (iespējams, ka pie LZA) fundamentālo humanitāro izdevumu gatavošanai, lai novērstu paradoksālo situāciju, ka LR lielāko enciklopēdiju gatavo privātā izdevniecībā ar daudzām ideoloģiska un zinātniska rakstura kļūdām.” Neiedziļinoties diskusijās par minētās enciklopēdijas kvalitāti, var tikai piebilst, ka pasaulē plaši pazīstamo Encyclopaedia Britannica pašlaik izdod korporācija, kuras galvenā mītne ir Čikāgā, tomēr nevar teikt, ka tās kvalitāte ir ļoti apšaubāma.
Bet ne par to ir stāsts – daudz aizkustinošāka, manuprāt, ir norāde uz “ideoloģiskā rakstura kļūdām”. Acīmredzot, programmas augsti akadēmiskie autori, strādājot pie šī dokumenta, atcerējās ne tikai Kanta (citēts programmas tekstā) un Hēgeļa (nav citēts, tomēr viņa gara klātbūtne ir jūtama morālās valsts tēlā, ko uzbur programma), bet arī padomju laika autoru darbus. Ja viņi tikpat labi pazīst Popera, Roulza vai citu liberālās sabiedrības teorētiķu uzskatus, jāatzīst, ka viņiem izdevies to pamatīgi noslēpt.
Viss iepriekš teiktais nenozīmē, ka pati ideja prasīt valsts finansējumu pētījumiem humanitāro un sociālo zinātņu jomā nav pamatota. Tomēr, ņemot vērā valsts virzību uz zināšanu ekonomiku un informācijas sabiedrību, kā arī Latvijas un ES sabiedrības aktualitātes (no līdzdalības problēmām rietumu demokrātijās un Eiropas vienotās publiskās telpas izveides, līdz attīstības sadarbībai) būtu pamatoti gaidīt, ka valsts finansēti projekti pievērsīsies šīm aktualitātēm lielākā mērā, nekā to paredz pašreizējais projekts. Beigu beigās, nekur nav teikts, ka “nacionālo vērtību krāšana” ir vienīgais pretspēks “ekonomiskajam determinismam” – tikpat labi sabiedrības humāno raksturu var uzlabot, palīdzot jaunattīstības valstīm.
Atliek tikai cerēt, ka izvērtējot “Letonikas” programmas lietderību, valdība vērsīsies pie sabiedrības, kā arī pie neatkarīgas ekspertīzes (arī no citām ES valstīm), lai noteiktu, cik aktuāli ir plānotās programmas zinātniskie uzstādījumi, kā arī – cik pieļaujama ir “konceptuālo nostādņu izstrāde” šaurā korporatīvā akadēmisko guru lokā pār tādām tēmām kā Latvijas nākotne, valsts pārvaldes un biznesa ētika, un sabiedrības vērtības.