Foto: Auntie G
„Plaisa” Latvijas mediju starpā turpināsies, jo joprojām nav skaidrības, par ko ir strīds. Komunikācijas kultūra neļauj oponentiem prognozēt citam cita rīcību, balstoties uz reiz paustām vērtībām. To spētu atrisināt žurnālistikas ētika.
Eldara Rjazanova 1979. gadā uzņemtajā filmā Garāža Dabas aizsardzības institūta darbinieku kooperatīvam jālemj par četru kolēģu izslēgšanu, jo saskaņā ar jauno zemes plānu kooperatīvajai garāžai ir samazināta zemes platība. Izbalsojamo biedru listē valde ierakstījusi četrus „mīkstmiesīgus” biedrus. Vairākumā palikušie veiksminieki fiksi nobalsoja par sarakstu, tomēr kāda principiāla sieviete bija ieslēgusi valdi telpā, tāpēc sēdei bija jāturpinās cauru nakti, beidzot uzklausot arī mazākumu. Filmas morāli ir izteicis kāds varonis: mēs aizsargājam dzīvniekus, bet paši nevaram aizsargāt cilvēkus. 25.oktobrī notikušais Latvija Žurnālistu savienības kongress ļāva salīdzināt izdomātos dabas aizsargus ar reāliem vārda un citu brīvību sargsuņiem. Apsūdzot politiķus augstprātībā, parlamentāro debašu trūkumā, opozīcijas nicināšanā un viedokļa neskaidrošanā sabiedrībai, žurnālisti paši pārkāpa politiskās komunikācijas noteikumus.
Mani var vainot tendenciozitātē, sak, kas būtu uzrakstīts, ja spēku samērs būtu bijis citāds. Pirmkārt, analizēju notikuma faktu. Otrkārt, spēku samērus nav iespējams mērīt, pateicoties biežām, kā saka Artis Pabriks, „viedokļa modifikācijām”. Trīs Aināra Dimanta valdes locekļi darbojās arī iepriekš atlaistajā un tad atkal atjaunotajā Ligitas Azovskas valdē; Savienības priekšsēdētāja un, svarīgākais, pati sapulces vadītāja Azovska vienā kongresā balso par kaut ko vienu un pēc tam, zaudējot vietu pārvaldes struktūrā, savu balsojumu apšauba Uzņēmumu reģistrā. Nekompetenci Azovska apliecināja arī šajā kongresā: vairākas reizes zāle laboja sapulces vadītājas pretlikumīgo procedurālo rīcību. Pēc pārtraukuma balsošana notika bez klātesošo cilvēku mandātu pārbaudes.
Šoreiz mani interesē cits jautājums — tās plaisas daba, kas it kā pastāv starp „ventspilnieku” un „sorosistu” medijiem (izmantošu šos stereotipiskos apzīmējumus). Vispirms jāsaka, ka empīriskajā realitātē tāda pretstatījuma nav. Ar Mediju Namu kopā bija Petits, bet ne visi “krievi”. Kongress nebija interesants citām krievu avīzēm, klāt nebija arī reģionālās preses, Dienas, ļoti fragmentāri bija pārstāvētas televīzijas, radio, internetmediji, žurnāli.
Kāds vienots Dimanta valdes viedoklis, pret kura draudiem mobilizējās oktobra kongress, arī nepastāv. Valdes septembrī sarīkotā konference par ētiku atteicās no kopīgas rezolūcijas. Ar politikas iezīmēm varēju iepazīties atklātajā valdes sēdē vasarā un konferencē. „Sorosistu” diskursa iezīmes kritiski esmu analizējis šajā portālā vasarā [ 1 ]. „Ventspilnieku” un „krievvalodīgo” uzskatus neesmu dzirdējis sistemātiskā izklāstā. Savos pētījumos es drīzāk pats teorētiski rekonstruēju tos apstākļus, kuri, manuprāt, nosaka šo žurnālistu darbu. Taču tās ir tikai manas hipotēzes. Par spīti plašai pārstāvniecībai oktobra kongresā, šo mediju pārstāvji paši tā arī nepauda savu atšķirīgo viedokli, argumentus pret „sorosistiem”. Kongresa dalībnieki runāšanu nemaz nebija paredzējuši. Azovska rakstiskajā uzsaukumā, pieminot kārtējos centienus iedragāt LŽS, neprecizēja, kurš, kad, kur un ko, nerunājot nemaz par kāpēc un kā.
Piekrītu tagadējam vairākumam, ka žurnālistikas prakses vērtējumos izskan vienveidīgi formulējumi. Ir aizdomas, ka tas esot tāpēc, ka pētnieki saņem grantus no Sorosa u.tml. fondiem. Taču pētnieki balstās noteiktās paradigmās — liberālā, sociālā atbildība, sociālā modelēšana utt. Zinot ietvarus, lasītājam ir iespējams pārbaudīt secinājumu loģiku un pamatotību. Kongresā gribēju dzirdēt kādu konceptuālu valdes referātu, no kura varētu izsecināt nesadzirdēto paradigmu. Runa nav par vecās valdes prasmēm teoretizēt (lai gan tur bija arī teorētiķi) — loģisks cēloņu un seku uzskaitījums, esošās situācijas apraksts jau pats par sevi liecinātu par to, kādā ietvarā referents analizē Latvijas žurnālistikas šodienu.
Šādu referātu neesamība neļauj vērtēt atšķirīgo viedokļu saturu, taču var analizēt attiecības, kuras izpaužas kongresā izvēlētajā komunikacijas formā. Un tā pamato bažas par komunikācijas kultūras trūkumu. Kongress ir pārkāpis virkni simetriskās komunikācijas noteikumu, kas padarīja šo vārda notikumu par bezjēdzīgu. Pirmkārt jau jāmin, ka Azovskas valde nav vēlējusies atskaitīties par padarīto darbu. Priekšsēdētājas eseja bija izsniegta dalībniekiem, tomēr pati viņa publiski neaizstāvēja savu pozīciju pret šķelšanas tendencēm. Esejā Azovska ignorējusi žurnālistikai būtiskas norises, tajā skaitā arī tās, kuras noveda pie strīdiem šajā gadā. Azovska neizstāstīja lietas priekšvēsturi un neanalizēja iespējamos motīvus. Kādi ir padarītie darbi? Piemēram, Reiterna namu Azovskas LŽS izīrēja Azovskas SIA Reiterna Nams par pašizmaksu, otrā Azovska pirmajai Azovskai nenopelnīja pat krēslu un galdu [ 2 ]. LŽS Valde četru gadu laikā izanalizēja avīzes Subbota publikāciju pēc redakcijas lūguma un vēl trīs citu mediju trīs publikācijas, pasniedza man apbalvojumu. Toties LŽS nepamanīja tiesas prāvu pret žurnālistiem, strīdu par sabiedrisko elektronisko mediju abonentmaksām, Radio un televīzijas likumdošanas iniciatīvu, latviešu un krievu, „ventspilnieku” un „sorosistu” mediju ķīviņu.
Debatēs par nenolasīto referātu norunāja pieci cilvēki, kad Azovska piedāvāja izbeigt diskusijas. Atskanēja piekrītošās balsis: „Pareizi, balsojam par valdi un ejam uz darbu”. Ne vienas, ne otras puses piedāvātie kandidāti nebija uzsklausīti, valdes un savienības uzdevumi vispār netika apspriesti.
Komunikācijas noteikumi ir kultūras, labas prakses, godaprāta lieta, nevis statūtos detalizēti noteiktā kārtība. Latvijā patīk strīdēties par statūta burtu, nevis par jēgu — kam tas vispār ir vajadzīgs. Teiksim, saskaņā ar statūtiem Azovska drīkstēja izsludināt Latvijas Vēstnesī ārkārtas kongresa sasaukšanu pusnaktī Meža kapu kapličā — tas nav aizliegts. Tikai veselais saprāts, uz savstarpējo saprašanos vērstā komunikācijas kultūra attur cilvēku no šāda likumīga, bet bezjēdzīga soļa. Priekšnoteikums ir viens: cieņa pret normu universālās pielietojamības principu, proti, kongresam jābūt pieejamam interesentiem. Kongress tika sasaukts darbadienā plkst. 14, kad televīzijas taisa vakara ziņas, bet avīžnieki nākamās dienas numuru. Norises vieta pēkšņi bija mainīta, pietuvinot to Neatkarīgās redakcijai.
Vēl viena piezīme. Dimanta valde darbību sāka ar komunikāciju — izveidoja mājas lapu, sarīkoja atklāto valdes sēdi un konferenci ar ES kolēģu līdzdalību. Jaunais vairākums kongresā pirms dažām dienām uzreiz ķērās klāt statūtu maiņai, nepamatojot un neargumentējot savu vēlmi.
Argumentācija, iesaistīšanās diskusijā nozīmē personiskās atbildības uzņemšanos par teikto, par sekošanu paustajām vērtībām ikdienas praksē. Noderīgāk gan ir vispārīgi moralizēt, atstājot sev plašas manevra iespējas, lai vienmēr paliktu ar resursus dalošo vairākumu. Viola Lāzo vienādi dedzīgi strādāja gan Azovskas valdē, gan Dimanta „šķeltnieciskajā” valdē, gan kandidēja jaunajā valdē. Garāžā viens varonis, kurš balsojumos vairākkārt modificēja savu viedokli, komentēja: „Savlaicīga nodevība — tā ir prasme paredzēt!” („Вовремя предать – это предвидеть!”). „Plaisa” mediju starpā turpināsies, jo joprojām nav skaidrības, par ko ir strīds. Ir savstarpējā neuzticēšanās, oponentu turot aizdomās par nekrietniem nodomiem. Iemesls tam ir, jo uzturētā komunikācijas kultūra neļauj oponentiem prognozēt citam cita rīcību, balstoties uz reiz paustām vērtībām. To spētu pozitīvi atrisināt žurnālistikas ētika.
Kongresos jānotiek vārdu sacensībai, nevis taksometru sacīkstēm: kurš vairāk atbalstītājus atvedīs uz balsošanu par debašu izbeigšanu. Vienīgais racionālais skaidrojums šādai kopš perestroikas nepieredzētai žurnālistikas cilvēkresursu mobilizācijai varētu būt vēlme apstādināt interesēšanos par Reiterna nama apsaimniekošanas nosacījumiem laikā, kad NVO priekšsēdētaja atradās interešu konfliktā ar savu SIA. Notikušā kongresa gaita un saturs nepārliecināja, ka jaunievēlētajai valdei būtu sava versija par stāvokli mūsu žurnālistikā un atbildīgas rīcības plāns.