Raksts

Garantijas cietušajam


Datums:
20. maijs, 2013


Autori

Rūta Rācene-Bērtule


Foto: Alex E.Proimos

Cietušie visās ES dalībvalstīs varēs paļauties uz vienotu minimālo garantiju līmeni, neatkarīgi no tā, kurā ES dalībvalstī ir noticis noziedzīgs nodarījums. Kā?

2012.gada 16.novembrī stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2012/29/ES (2012.gada 25.oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI [ 1 ] (turpmāk – Direktīva).

Direktīva tika izstrādāta ar mērķi aizstāt 2001.gadā pieņemto pamatlēmumu, jo Eiropas Komisija pamatlēmuma ieviešanas izvērtējumā [ 2 ] konstatēja, ka Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstis ir ieviesušas pamatlēmuma prasības ļoti vispārīgi. Kā viens no iemesliem tika minēts fakts, ka pamatlēmums kā tiesību akts paredz plašu dalībvalstu rīcības brīvību, un par tā neieviešanu vai nepilnīgu ieviešanu dalībvalstīm nevar piemērot nekādas sankcijas. Faktiski pamatlēmuma ieviešana ir atkarīga no katras dalībvalsts godaprāta un vēlmes izpildīt pamatlēmumā noteiktas prasības vai regulējumu.

Eiropas Komisijas izvērtējumā tika konstatēts, ka neviena no dalībvalstīm nav pārņēmusi pamatlēmumu ar jaunu atsevišķu normatīvu aktu. Dalībvalstis ir saglabājušas iepriekšējo normatīvo regulējumu, izdarot tajā grozījumus. Bet atsevišķas valstis grozījumus normatīvajos aktos nav veikušas vispār, iztiekot tikai ar vadlīniju un rokasgrāmatu izstrādi. Eiropas Komisija uzskata, ka vairums dalībvalstu, pat tās, kas ir pieņēmušas grozījumus normatīvajos aktos, pēc pamatlēmuma ieviešanas ir saglabājušas iepriekšējo praksi un tas savukārt nozīmē, ka pamatlēmumam kā vienotu standartu ieviesējam nav izdevies sasniegt plānoto mērķi.

Jaunās Direktīvas, tāpat kā iepriekš pamatlēmuma, mērķis ir uzlabot noziedzīgos nodarījumos cietušo aizsardzību, atbalstu un līdzdalību kriminālprocesā. Tās galvenais uzdevums ir nodrošināt, ka cietušie visā ES var paļauties uz vienotu minimālo garantiju līmeni, neatkarīgi no tā, kurā ES dalībvalstī ir noticis noziedzīgs nodarījums. Jāatzīst, ka arī direktīvas ieviešanas veids un forma saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību [ 3 ] 288.pantu, ir brīva dalībvalsts izvēle. Vienlaikus Eiropas Kopienu tiesa lietā Komisija pret Nīderlandi [ 4 ] ir noteikusi, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 288.pants neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma pārņemt direktīvas prasības ar juridiski saistošiem normatīvajiem aktiem. Ņemot vērā, ka rekomendējoša rakstura vadlīniju, instrukciju vai rokasgrāmatu izdošana Latvijā nav vispārpieņemta prakse, direktīvu prasības parasti tiek ieviestas normatīvajos aktos un šādā aspektā Latvijai ar Direktīvas pārņemšanu problēmām nevajadzētu rasties.

Tātad, ja Direktīvas pārņemšanas forma ir skaidra, tad atliek jautājums par tās saturu un Latvijas spēju izpildīt direktīvas prasības praksē. Jāuzsver, ka Direktīvas izstrādes juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 82.panta 2.punkts, kas ietverts sadaļā „Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās”, kas apliecina neapstrīdamu Direktīvas sasaisti ar kriminālprocesu.

Direktīva strukturāli sadalīta 6 tematiskās daļās: 1) vispārīgie noteikumi, 2) noteikumi par informāciju un atbalstu, 3) dalība kriminālprocesā, 4) cietušo aizsardzība un cietušo ar īpašām vajadzībām identificēšana, 5) citi noteikumi, 6) gala noteikumi. Galvenā ideja, kas caurvij visu Direktīvu ir, ka cietušā vajadzības jāvērtē ļoti individuāli. Katram gadījumam ir jāpieiet individuāli, jo, katra situācija ietver virkni komponentu, no kuriem atkarīgas cietušā vajadzības, piemēram, cietušā personība, noziedzīga nodarījuma, no kura viņš cietis, raksturs, apstākļi, kādos tas noticis, u.tml.

Sadaļas, kuru ieviešana nacionālajos normatīvajos aktos Latvijā prasīs īpašu uzmanību, ir otrā un ceturtā sadaļa par tiesībām uz atbalstu, kā arī cietušo ar īpašām vajadzībām identificēšana. Tomēr, lai saprastu, kam un kādi pakalpojumi būtu jāsniedz ir svarīgi saprast, ko direktīvā vispār saprot ar terminu “cietušais”.

Cietušas personas loma un statuss dažādu dalībvalstu kriminālprocesos var būt ļoti atšķirīgs.

Lai gan no vienas puses šis termins šķiet vienkāršs, direktīvas izstrādes laikā diskusijās tika secināts, ka noziedzīgā nodarījumā cietušas personas loma un statuss dažādu dalībvalstu kriminālprocesos var būt ļoti atšķirīgs. Piemēram, ir dalībvalstis, kurās cietušais ir puse kriminālprocesā. Un atkarībā no šī statusa vai lomas kriminālprocesā arī tiek noteiktas cietušā tiesības un pienākumi. Tieši šī iemesla dēļ, Direktīvā atsevišķās normās tiek lietots apzīmējums “cietušais atbilstīgi viņa lomai attiecīgajā krimināltiesību sistēmā”.

Latvijā Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 95.pants noteic, ka cietušais kriminālprocesā var būt fiziskā vai juridiskā persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai mantisks zaudējums. Tātad par cietušo var atzīt gan personu, kas pati tieši cietusi no noiedzīga nodarījuma, gan netieši cietušo. Turklāt, gadījumos, kad persona mirusi, cietušais kriminālprocesā var būt pārdzīvojušais laulātais, kāds no mirušā augšupejošiem vai lejupejošiem radiniekiem, adoptētājs, pirmās pakāpes sānu līnijas radinieks. Jāatzīmē, ka atšķirībā no Direktīvas prasībām, Latvijā persona var tikt atzīta par cietušo miruša tuvinieka vietā arī gadījumos, kad pats cietušais miris cita iemesla dēļ, ne noziedzīga nodarījuma rezultātā. Tātad šajā aspektā Latvijā paredzētais regulējums ir plašāks un cietušā tuviniekiem labvēlīgāks.

Atbilstoši KPL 96.pantam personu par cietušo atzīst izmeklētājs, prokurors vai izmeklēšanas grupas dalībnieks ar savu lēmumu. Personu par cietušo var atzīt tikai ar pašas vai tās pārstāvja rakstveida piekrišanu. Persona, kura nevēlas būt par cietušo, iegūst liecinieka statusu. Attiecīgi tad personai, kura kriminālprocesā ir atzīta par cietušo, tiek paredzētas dažādas tiesības un pienākumi.

Kā minēts iepriekš, viens no izaicinājumiem Latvijai Direktīvas ieviešanas laikā būs izveidot sistēmu, kā cietušais tiek identificēts kā cietušais ar īpašām vajadzībām (vulnerable victim). Direktīva paredz, ka dalībvalstis nodrošina, lai cietušie saņemtu savlaicīgu un individuālu novērtējumu, lai identificētu īpašas vajadzības pēc aizsardzības, kā arī pēc īpašiem pasākumiem.
Īpašie pasākumi ietver:
1) nopratināšanas notiek īpaši tam paredzētās telpās;
2) iztaujāšanu (nopratināšanu) veic speciāli apmācīti profesionāļi vai arī iztaujāšana tiek veikta ar šo profesionāļu palīdzību;
3) visas iztaujāšanas veic viena un tā pati persona, ja vien tas nav pretrunā ar procesa vajadzībām;
4) no seksuālās vardarbības, vardarbības dzimuma dēļ un vardarbībā tuvās attiecībās cietušo personu iztaujāšanas vienmēr, ja cietušais to vēlas un ar noteikumu, ka tas neskar kriminālprocesa norisi, veic tā paša dzimuma persona, ja vien iztaujāšanu neveic prokurors vai tiesnesis. Attiecībā uz iztiesāšanu īpaši aizsargājamiem cietušajiem jābūt iespējai nesatikt pāri darītāju aci pret aci, iespējai tikt uzklausītam tiesas zālē ar komunikāciju tehnoloģiju palīdzību, kā arī iespējai, ka lietu skata slēgtā tiesas sēdē.

Lai identificētu cietušo ar īpašām vajadzībām, personas individuālajā izvērtēšanā, ņem vērā, piemēram, cietušā personīgās īpašības, noziedzīgā nodarījuma veidu un raksturu, noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus.
Sistēma, kādā tiek veikts individuālais izvērtējums, nav stingri noteikta. Varētu būt tā, ka policija veic individuālu izvērtējumu. Šādā risinājuma variantā ir jānodrošina, lai būtu konkrētajam uzdevumam ļoti labi apmācīti policijas darbinieki. Otrs risinājuma variants varētu būt tāds, ka policija nosūta katru cietušo speciālam dienestam izvērtēšanai. Šādā variantā īpašam dienestam būtu jābūt sertificētam un īpaši veidotam (pārveidotam) šādu uzdevumu veikšanai.
Jāatzīst, ka otrais risinājuma variants būtu daudz laikietilpīgāks, kā arī, iespējams, radītu vairāk sarežģījumu pašam cietušajam.

Nevaram ielikt vienā svaru kausā personu, kam nozagts velosipēds un personu, kas cietusi no vardarbības.

Jāatceras, ka ne visiem cietušajiem vispār ir nepieciešams atbalsts, jo nevaram ielikt vienā svaru kausā personu, kam nozagts velosipēds un personu, kas cietusi no vardarbības. Savukārt, ja šis cietušais ir smagi cietis, ir apšaubāms, vai viņa nosūtīšana uz citu iestādi varētu tikt apzīmēta kā cietušajam draudzīga. Novērtējumam jābūt savlaicīgam, to nevajadzētu novicināt. Papildus laika elementam jāatzīmē arī izmaksu elements, jo speciāla dienesta uzturēšana visticamāk būtu dārgāka, nekā policijas darbinieku apmācības.

Lai gan Direktīva neprasa rakstveida lēmumu katrā no novērtēšanas gadījumiem, dalībvalstij ir jābūt spējīgai pierādīt, ka šādi izvērtējumi tiek veikti un ka tie praksē notiek. Iespējams pastāv vēl kādi risinājuma varianti, tieši tādēļ šī Direktīvas prasība uzskatāma par izaicinājumu, kas prasa pastiprinātu uzmanību.

Nereti izpratne un morāls atbalsts ir vērtīgāks par jelkādu finansiālu palīdzību.

Attiecībā uz otro sadaļu par atbalsta sistēmu cietušajiem, Direktīva paredz samērā elastīgas un vispārīgas prasības. Tai pat laikā ir skaidrs, ka viena cietušo atbalsta dienesta izveide būtu ļoti vēlama. Vienlaikus mums ir jāapzinās Latvijas ekonomisko situāciju un iespējas nodrošināt jaunu institūciju izveidošanu un darbību. Un ne jau Latvija ir vienīgā, kur pastāv šāda problēma. ES nebūt ne visās valstīs pastāv viens cietušo atbalsta dienests. Nereti atbalsta sistēma ir sadrumstalota, pārsvarā vadoties no tā, kādā noziedzīgā nodarījumā persona ir cietusi. Jāatzīst, ka tikmēr, kamēr cietušais var saņemt sev nepieciešamo atbalstu, nav būtiski, kādā strukturālā sistēmā tas notiek. Nereti izpratne un morāls atbalsts ir vērtīgāks par jelkādu finansiālu palīdzību.

Būtiskākais pašlaik ir tas, ka cietušo tiesību jautājumi ir aktualizēti un tiem tiek pievērsta uzmanība kā nacionālā, tā ES līmenī. Kā pēdējo no aktivitātēm var minēt Tieslietu ministrijas š.g. 22.maijā rīkoto starptautisko konferenci “Mehānismi cietušo kompensācijai kriminālprocesā Eiropas Savienībā” [ 5 ]. Lai arī situācija Latvijā cietušo jomā nav perfekta, jāatzīst, ka tā tas ir daudzās ES dalībvalstīs. Un cietušo atbalsta nodrošināšana ir izaicinājums mums visiem ik dienas.

_________________________________________

Raksts tapis projektā “Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem – Latvijā un citur”. Projekts īstenots ar Eiropas Komisijas Tiesiskuma ģenerāldirektorāta programmas “Krimināltiesības” atbalstu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!