Raksts

Gaišais atmiņu starojums


Datums:
08. februāris, 2010


Tas, kā darbojas cilvēka atmiņa, ir ļoti savdabīgs process. Kuram tā labāka, kuram - sliktāka. Kāds to regulāri trenē, kāds nepievērš uzmanību tās uzlabošanai. Kāds galu galā varbūt kopā ar 20 dažādiem vitamīniem, ženšeņu un zāļu tējām dzer atmiņu uzlabojošas zālītes.

Vienmēr ir licies dīvaini, ka man ir problēmas atcerēties datus no pētījuma, ko izlasīju pirms nedēļas, tomēr vēl joprojām atceros, kādas ir čīzburgera sastāvdaļas (un tās ir 8 gadus vecas atmiņas no laika, kad strādāju McDonald’s). Atmiņas bloks manās smadzenēs kopumā darbojas pilnīgi neparedzami – brīžiem nākas atcerēties tādus notikumus vai faktus, par kuru pastāvēšanu nemaz nebija nojausmas. Piemēram, no kurienes manā galvā stāv fakts, ka Īslndes lielākais kalns ir Hvannadalshnūkirs, bet tai pat laikā man būtu problēmas nosaukt Brazīlijas robežvalstis?

Vienmēr ir bijis žēl, ka ar gadiem izgaist jaukās bērnības atmiņas. Brīžiem gan visai mistiskā veidā tās ik pa laikam mēdz uzpeldēt pavisam negaidītos brīzos. Tad kad atnāk viena atmiņas bilde, tai pa pēdām seko vairākas citas, papildinot pabalējušo pagātnes ainu. Par to, ka man bija gari mati un es tos nevienam neļāvu mazgāt, vienreiz pat mazgāšanas laikā aizbēgu laukos no mājām un tā arī plika nesos pāri laukam, lai tikai izvairītos no briesmīgā procesa. Tad vienu dienu patēvs matus izmazgāja ar veļas ziepēm un bailes no matu mazgāšanas pazuda. Vai par to, ka vecvecmāmiņa taisīja varen garšīgu putru no visu veidu putraimiem laukos virtuvē, kur uz plaukta stāvēja čeburaška, ar ko es spelējos, kamer izgrauzu no Jubilejas cepumiem saulīti. Un vēl vistas, kuras turējām dārzā un kurām visām bija vārdi. Mare vienreiz salauza kāju un dzīvoja istabā kopā ar mums, kamēr izveseļojās. Tētis brauca mani apciemot reizi gadā – tad veda pie zobārsta, kur man izrāva kādu piena zobu un mēs gājām fotografēties, bet pēc tam – uz karuseļiem 1905.gada parkā. Tāpēc visās bildēs ar tēti man trūkst kāda zoba. Vai par to, kā patēvs aizliedza turēt mājās dzīvniekus, bet mamma atļāva nopirkt žurku, ko mēs slēpām no viņa divus mēnešus, visu laiku tēlojot, ka tikai viņš naktī dzird aizdomīgu grabināšanos. Žurku sākumā sauca Zuze, bet, kad paaugās, izrādījās, ka tas tomēr ir Zuzis. Viņš sagrauza visus mammas kombinē, kad to palaidām paskraidīt pa dzīvokli un nomira uz balkona – es viņu biju izlikusi sauļoties, bet biju aizmirsusi ieliet ūdeni.

Kā gan man gribētos iespēju sagabāt atmiņas, līdzīgi kā to Harijā Poterā darīja profesors Dumbledors. Ielikt tās lielā traukā, un pie vajadzības no turienes pa vienai vilkt laukā. Ne tikai labās, bet arī sliktās, jo laika gaitā tās rada drīzāk skumju un nostaļģisku, nevis ļaunu sajūtu gammu.

Ik pa brīdim pa vienai vilktu laukā un apskatītos kā labu filmu, ko vienmēr ir prieks redzēt no jauna. Kā Love Actually, ko rāda katrus Ziemassvētkus, bet tā vai tā prieks.

Noteikti būtu cilvēki, kuri pirms katrām vēlēšanām ietu klāt pie tā trauka, lai atcerētos, ko partijas sasolījušas un neizpildījušas pēdējo četru gadu laikā. Lai cik nepatīkamas, arī šīs atmiņas ik pa laikam ir jāpārcilā. Tikai diemžēl tās neiegūst nostaļģisku nokrāsu, bet rada vien to pašu vilšanās un nomāktības sajūtu, ko savas dzimšanas brīdī. Tāpēc, ja man būtu jāizdara izvēle, es labāk savas politiskās atmiņas tajā traukā neliktu. Atcerētos, ko atcerētos, bet dziļāk atmiņu labirintos censtos nerakņāties. Un Jūs?


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!