Foto: Robert Voors
Lietuva ir pirmā no Baltijas valstīm, kas kļuvusi par Eiropas Savienības prezidējošo valsti. Pirmais mēnesis mūsu dienvidu kaimiņiem saimnieka lomā jau aizvadīts. Latvijai šis gods un pienākumi vēl tikai gaidāmi. Lai prezidentūra izdotos - būtiski sagatavot profesionālu prezidentūras personālu. Kā to paveikt, un ko nākotnē tas dos valsts pārvaldei?
Intervija ar Evu Upīti, Valsts kancelejas Valsts pārvaldes attīstības departamenta vadītāju un Lindu Tomasi, Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāta Prezidentūras personāla jautājumu departamenta vadītāju.
Pirmie iespaidi – kas mums noderēs no Lietuvas pirmo mēnešu pieredzes, prezidējot Eiropas Savienības Padomē?
Eva Upīte: Ja skatās uz Lietuvu, kā viņi kopēji attīstās un veido prezidentūru[ 1 ], var redzēt, ka Lietuva ir paņēmusi diezgan lielu vērienu. Lietuvas organizētie pasākumi ir ar ļoti daudziem un plašiem pasākumiem. Ir daudz darba grupu[sanāksmju]. Pasākumi ir labi organizēti un ļoti bagātīgi, bet iztrūkst galvenā – tās serdes, kāpēc mēs esam konkrētajā pasākumā. Viņi neveido savu domu. Taču rīkojot šādus lielus pasākumus, investējot līdzekļus, mazai valstij tas ir īpaši svarīgi – veidot savu domu. Tas ir tas, ko mēs vēlamies pārdot. Aicinātu savus Latvijas kolēģus – izdomāt, kas ir tās lietas, ko mēs gribam. Lai nākotnē teiktu – jā, to savulaik Latvijas prezidentūra aizsāka, un šī ideja ir laba. Lai nebūt tā, ka mēs par aktuālām tēmām parunājam, un tad katrs aizbraucam uz savām mājām.
Kādas ir mūsu priekšrocības?
Eva Upīte: Mums nav ļoti daudz institūciju, kas atbild par vienu jautājumu. Cilvēkam, ja ir spēja uzņemties atbildību organizēt pasākumu – viņam ir diezgan viegli, jo nav jāstaigā apkārt un jāsaskaņo, bet ir jādarbojas. Otra lieta, kas Latvijai ir norādīts un īpaši uzslavēts [NATO samita kontekstā] – latvieši padomā par sīkumiem. Tādā ziņā – kā [delegāti] atbrauks, kā aizbrauks… Latvijai ir spēja mobilizēties uz notikumiem. Mēs zinām, ka mums tas ir jāizdara – mēs mobilizējamies, saraujam. Tāpat kā varam noorganizēt lielas talkas, tā varam noorganizēt lielus pasākumus.
Linda Tomase: Arī tagad strādājot ar ministrijām pie prezidentūras darba programmas, kā arī ar cilvēkresursiem, var just, ka ministrijās ir iekšā šī jauda – saņemties, un kā tvaika lokomotīvei iet uz priekšu.
Nepārdegsim gatavojoties?
Eva Upīte: Ir ļoti svarīgi par šo padomāt – lai cilvēki nepārdegtu. Ja cilvēkam neinteresē tas, ko viņš dara, un tas būs piespiedu mehānisms – būs pārdegšana. Tāpēc prezidentūrai ir ļoti būtiski piesaistīt tos cilvēkus, kurus tas interesē. Prezidentūra mums nesāksies 2015. gada 1. janvārī, bet gan līdz ar trio[ 2 ] izveidošanos. Jau nākamā gada vasara ir tas periods, kad mums ir jābūt starta pozīcijā.
Eva Upīte,
Foto – Valsts kanceleja
Tad, kad notiek prezidentūra – valstī nenotiek lieli iekšējie pasākumi, lielas reformas. Visi iekšējie resursi tiek novirzīti tikai uz prezidentūru. Augstākā līmeņa vadītāji ir tik, cik viņu ir un var pieslēgties jautājumiem ierobežotā skaitā. Tas, ko iesaka citas prezidējošās valstis – lai mēs neplānojam grozīt lielus likumus, piemēram, pieņemt jaunu PVN likumu par jaunām pievienotajām likmēm. Tam vienkārši nebūs laika un resursu. Līdz ar to mums ir vairāk jākoncentrējas uz prezidentūras jautājumiem. Nereti ministrijās un valstī kopumā iekšējās lietas tiek veiktas tikai minimālā līmenī. Nekas fundamentāls netiek darīts. Domāju, ka mēs nebūsim nekāds izņēmums.
2014. gadā gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Iespējama jauna valdība, un politiķu dotie solījumi vēlētājiem varētu apdraudēt šo plānu.
Eva Upīte: Saeimas darbu prezidentūra tik lielā līmenī neietekmēs, cik valdības darbu. Ja Saeima izdomās, ka deputātu līmenī grib izstrādāt jaunus likumus, viņi to varēs darīt. Tādā ziņā viņu darbs netiks traucēts. Protams, ja šos dokumentus dos izpildvarai, tad tā jau būs koalīcijas vienošanās, kas mums ir prioritāte konkrētajā laika periodā.
PREZIDENTŪRAS PERSONĀLS
Saturiskie cilvēki – ministriju cilvēki ir tie, kas veido šo Latvijas prezidentūras ideju, ko pārdot Eiropai. Pagājušajā gadā Jūs, Upītes kundze, minējāt, ka prezidentūrā būs nepieciešams aptuveni 1000 saturisko cilvēku.
Eva Upīte: Šis aprēķins ir ar rezervi. Tīrais skaits varētu būt ap 600 – 700 saturisko cilvēku. Šobrīd ir nominēti 1140 cilvēki. Tie ir darba grupu vadītāji, viņu vietnieki, kā arī eksperti, prezidentūras koordinatori un komunikatori.Konkrētai lomai ir nominēts nevis mistisks, nezināms cilvēks, bet gan konkrētas ministrijas cilvēks – ar vārdu, uzvārdu, angļu valodas zināšanas līmeni. Atbilstoši tam tiek pakārtota viņa mācību programma.
Linda Tomase: Šī rezerve ir nepieciešama, jo, diemžēl, šobrīd vēl nav zināms pats [prezidentūras] saturs. Darba jautājumi šobrīd, kad prezidē Lietuva, ir vēl tikai attīstības stadijā,un vēlāk caur Grieķijas un Itālijas prezidentūrām nonāks pie mums. Tieši kādas kārtis iekritīs mūsu prezidentūrā, mums zināms ir tikai daļēji. Tāpēc ir vajadzīga šī rezerve, lai mēs elastīgi varam reaģēt.
Kā jūs vērtētu – cik kvalitatīvs bija ministriju personāla piedāvājums?
Eva Upīte: Būtībā, tas, ko nevarēs izdarīt ne [Valsts] kanceleja, ne kāda cita iestāde – pateikt ministrijai, ka darba grupai ir jānominē tas vai cits eksperts. Katra ministrija pārrauga konkrētas darba grupas un zina to saturu. Cilvēki, kas tur darbojas jau šobrīd ir speciālisti un zina gan kāda ir [darba] kultūra, gan kā tiek pieņemti lēmumi. Nominētie cilvēki jau šobrīd ar šiem jautājumiem strādā.
.jpg?1375342485)
Linda Tomase, Foto – Mārtiņš Plūme
Linda Tomase: Ir gan atsevišķas jomas, kur valsts pārvaldē ir sarežģīti atrast ļoti šauras un specifisku jomu ekspertus, piemēram, pārtuksnešošanās, Alpu augi vai balto vaļu jautājumi. Šādos gadījumos mēs aicinām ministrijas skatīties akadēmiskā sektora, nevalstiskā vai privātā sektora virzienā. Ja Latvijā šādu ekspertu nav vispār, tad sadarbībā ar citām Eiropas Savienības valstīm ir iespējams risināt šo trūkstošo ekspertu jautājumu.
Pārtuksnešošanās, Alpu augi, balto vaļu problēmu risinājums – tie arī ir jautājumi, kas būs iekļauti Latvijas prezidentūras darba kārtībā?
Eva Upīte: Mums ir jānosedz visas darba grupas[ 3 ], kuru darbs norisinās ES prezidentūras laikā. Mēs tajā laikā esam galvenie – mēs esam prezidējošā valsts.
Atgriežoties pie personāla jautājuma. Ir identificēti visi 100% saturisko cilvēku. Iepriekš minējāt, ka lielākais uzsvars būs likts uz angļu valodu. Cik veiksmīgi norit svešvalodas apguve un saturiskās mācības?
Eva Upīte: Tas, ko mēs redzam Lietuvas kolēģu un citu valstu kontekstā – valodu zināšanas ir ļoti svarīgas. Ja cilvēkam nebūs valodu zināšanas, viņš nespēs moderēt, risināt konfliktus, rast risinājumu konkrētam jautājumam. Ko mēs esam darījuši? Mēs esam apzinājuši cilvēkus, noteikuši zināšanu līmeņus un uzsākuši mācības. Tās sākās šā gada pavasarī, un tagad ir noslēgti pirmie mācību līmeņi. Mēs nepārtraukti monitorējam kā notiek cilvēku attīstība, un, vai mācības norit pietiekami intensīvi.
Cik labs ir šo atlasīto cilvēku angļu valodas zināšanu līmenis?
Eva Upīte: Līmenis ir ļoti atšķirīgs. Ir cilvēki, kuriem angļu valoda ir ļoti labā līmenī un mācības nav nepieciešamas. Ir cilvēki, kam ir vidējs līmenis. Viņi tiek mācīti līdzīgi kā visās ES prezidentūras valstīs. Ir arī cilvēki ar zemāko līmeni. Tomēr, ja ir eksperts ar zemu angļu valodas līmeni, un blakus ir eksperts ar labu angļu valodu – uztraukumam nav iemesla.Viņi spēs savu jomu nosegt. Tomēr kopējais valodas līmenis ir vidējs, tāpēc arī notiek mācības. Ja līmenis būtu ļoti labs, mēs varētu pievērsties tikai saturiskajām apmācībām. Angļu valodas mācības notiks aptuveni līdz nākamā gada martam.
Laika tiešām vairs nav daudz, tāpēc šobrīd ir ļoti svarīgi ātri apgūt angļu valodu attiecīgā līmenī[ 4 ] . Piemēram,[Valsts] kancelejai ir trīs darba grupas, un jau tagad mūs grieķi ir uzaicinājuši nākamā gada janvārī braukt uz debatēm par jomām, par ko mēs gribētu runāt prezidentūras laikā. Ir svarīgi spēt brīvi runāt, izstāstīt, ko Latvijai vajag un kāpēc to vajag.
Šā gada pavasarī sākušās arī saturiskās mācības – cilvēkiem, kam nav nepieciešami papildu apmācība svešvalodās, bet gan saturiskās mācības, tieši lai prezidentūru varētu veiksmīgi novadīt. Nekad Latvijā ierēdņi nav mācīti, piemēram, par to kā tiek vestas sarunas prezidentūras darba grupās.
Linda Tomase:[Prezidentūras satura mācībās]ir četri moduļi – ES institucionālais ietvars; ES lēmumu pieņemšanas process, ES dokumentu izstrāde; informācijas aprite un pārvaldība. Ceturtais – visplašākais modulis – domāts darba grupu vadītājiem un vietniekiem – sarunu vešana, vadīšana un prezentācijas prasmes. Uz to mēs liekam ļoti, ļoti lielu uzsvaru, jo tieši saskarsme, spēja vadīt sarunas un risināt konfliktus, prast rast risinājumus –tā ir atslēgas prasme jebkuram darba grupas vadītājam un vietniekam. Mācības būs interaktīvas, pavisam mazās grupās, ar iespēju simulēt realitātei pietuvinātas situācijas.
Tomases kundze, Jūs savā rakstā, žurnālā „Jurista vārds” minējāt, ka šīs mācības pavērs mūsu ierēdņiem iespēju paraudzīties uz Eiropas Savienību pavisam no cita skatu punkta. Vai šī virziena maiņa neietekmēs Latvijas ierēdņu spēju aizstāvēt nacionālās intereses, kad prezidentūra jau būs aizvadīta?
Linda Tomase: Es domāju – gluži pretēji. Man šķiet, ka šis milzīgais, visaptverošais vingrinājums valsts pārvaldei, mācības un pieredze kopumā būs kvalitatīvs lēciens. Tas mums ne tikai ļaus paskatīties uz Eiropas Savienību no iekšpuses. Prezidējošā valsts loma ir saimnieks. Mēs vadām darbu un rūpējamies, lai viss notiktu raiti, lai visas puses tiktu uzklausītas. Tā mums ir nebijusi situācija līdz šim. Līdz šim mēs esam bijuši, nevar teikt, viesu lomā, bet mājinieku lomā gan. Mājas saimnieka lomā vēl neesam bijuši.
Tas var vēlāk noderēt arī nacionālo interešu lobēšanai Eiropas Savienībā?
Linda Tomase: Es domāju, noteikti. Izprotot visu iesaistīto pušu sadarbības nozīmi, vadot sarunas, meklējot kompromisus – tas mums ļaus saprast, kā šis darbs notiek reāli. Cik katras valsts balsij, viedoklim ir liels svars.
Šeit ļoti svarīgu lomu spēlē arī kontaktu dibināšana.
Eva Upīte: Tas ir patiesībā pats svarīgākais. Tā ir iespēja parādīt sevi un iepazīt citus, ar ko nākotnē varētu veidot kopīgus sakarus, ja nepieciešams lobēt kādu jautājumu. Tad tu neesi viens pret visu Eiropas Savienību, bet esi kopā ar kādu – zini, kādas ir kopīgas intereses, kopīgas problēmas, ar ko runāt, lai konkrētais jautājums iegūtu pareizo virzienu. Tā ir mūsu iespēja.
Pagājušā gadā bija iecere slēgt īpašus līgumus un ieviest bonusa samaksas sistēmu, lai motivētu un noturētu atlasītos un apmācītos cilvēkus valsts pārvaldē. Tagad vairāk iepazīstoties ar citu valstu pieredzi, vai šī taktika ir mainījusies?
Eva Upīte: Bonusu sistēma saglabājas. Tās gan nebūs nekādas astronomiskas summas, tomēr tiek plānots, ka šiem cilvēkiem, kas intensīvi darbosies prezidentūrā materiāli pateiks ”paldies„. No šī mēs neesam novirzījušies. Mēs vienmēr cilvēkiem esam teikuši – jums būs papildu darbs, jums būs iespēja mācīties un jums būs papildus bonuss.
Linda Tomase: Sākotnēji mums bija bažas, kā būs ar motivāciju, kadru mainību – bija dažādi apstākļi, kas lika par to uztraukties. Šobrīd, kad es jau gadu esmu sekretariātā strādājusi ar [prezidentūras] personāla jautājumiem, esam uzsākuši mācības, izgājuši cauri grūtajam cilvēku nominācijas procesam – jāsaka, ka šīs bažas nav apstiprinājušās. Cilvēki ir ļoti motivēti, mācības tiek apmeklētas teju ideāli! 98 procenti – šādu apmeklējumu var sastapt reti kur. Arī kadru mainība nav lielāka nekā jebkurā citā periodā. Cilvēki ir ieinteresēti piedalīties prezidentūras sagatavošanā un norisē un saredz sev tur gan personisku, gan profesionālu ieguvumu.
Kāds ir brīvprātīgo piesaistīšanas mehānisms ?
Linda Tomase: Šobrīd mēs plānojam lielāko daļu brīvprātīgo piesaistīt tieši no studentu vidus, uzrunāt visas Latvijas augstskolas un aicināt studentus pieteikties par prezidentūras brīvprātīgajiem. Uzreiz gan jāsaka, ka ar entuziasmu vien nepietiek. Būs stingri atlases kritēriji – svešvalodu zināšanas, komunikācijas un sadarbības prasmes. Mēs sagaidām, ka šie brīvprātīgie būs ar mums kopā visu šo prezidentūras pusgadu, kas jaunam cilvēkam varētu būt visai sarežģīts uzdevums. Tā tomēr nav viena nedēļas nogale, vieni Dziesmu svētki, kur var ar visu sirdi un dvēseli piedalīties un tad pievērsties citām lietām. Brīvprātīgo korpuss nebūs sevišķi liels. Tie varētu būt nedaudz vairāk nekā 100 cilvēku, kas ir labi sagatavoti, detalizēti informēti par prezidentūras norises vietām, cilvēku plūsmām, katra konkrētajiem uzdevumiem. Mēs sagaidām, ka brīvprātīgais būs gatavs strādāt intensīvi – arī brīvdienas un, ja vajadzīgs – nakts stundās. Mēs plānojam arī visu šo darba laiku – uzdevumus dokumentēt, uzskaitīt, lai prezidentūras noslēgumā saviem brīvprātīgajiem varētu ne tikai pateikt paldies, bet arī izsniegt apliecinājumu. Tajā detalizēti būs aprakstīta viņa līdzdarbība prezidentūrā. Cerams, ka tas varētu būt kā bonuss šim studentam tālāk studiju procesā vai arī meklējot pirmo darba vietu.
Tas notiks arī mācību laikā. Kā jūs esat vienojušies ar augstskolām par kredītpunktiem vai citiem ieguvumiem?
Linda Tomase: Piedāvājums augstskolām būs traktēt šo brīvprātīgo darbu kā praksi. Mums ir ļoti būtiski, lai mēs neraucējam studentiem studiju procesā. Tāpēc mēs drīzāk skatāmies uz studentiem, kuri ir pēdējos kursos un notiek darbs pie bakalaura vai maģistra darba izstrādes, un cilvēks var elastīgāk plānot savu darba laiku. Protams, mēs negribētu traucēt studentu darbu lekcijās un semināros, kas ir primārā lieta šajā dzīves posmā.
Kādas privilēģijas jūs paredzat brīvprātīgajiem?
Linda Tomase: Šobrīd nav plānots brīvprātīgajiem par darbu maksāt. Taču mēs domājam par to, lai, esot darbā un pildot šos pienākumus, nerastos izdevumu – ne saistībā ar transportu, ne ēdināšanu.
Prezidentūra būs savā ziņā valsts brieduma tests. Kā to varēs nomērīt un zināt, ka tests ir izturēts?
Linda Tomase: Viens no kritērijiem varētu būt – cik efektīvi noritējis darbs darba grupās, cik jautājumus būs izdevies vai nu atrisināt, vai izdevies pavirzīt uz priekšu. Taču jāsaka, ka ne vienmēr prezidentūra var ietekmēt to, cik sekmīgi kāds jautājums tiek pavirzīts uz priekšu. Tas, kas būtu lieliski, ja par Latviju varētu teikt, ka ir atsaucīga un efektīva prezidentūra, kas rēķinās ar visu pušu interesēm un ir atbalstoša. Tā būt visaugstākā atzīme.
Eva Upīte: Ļoti daudz cilvēku parasti atceras tieši loģistikas jautājumus – tehniskus, saimnieciskus jautājumus. Ļoti bieži atceras, cik viegli bija nokļūt un atrast [sanāksmju vietu], vai kafija bija silta… Tāpēc mums uz tādām mazām lietām jābūt ļoti, ļoti rūpīgiem, jo tas ir tas, kas par mums veidos kopējo tēlu. Vai mēs paliksim atmiņā kā haotiski, kurus nevar sazvanīt un sadabūt rokā, vai arī cilvēki [Latvijas prezidentūru] atcerēsies, ka te viss bija pedantiski un kārtīgi, visu varēja uzzināt, taksometrs nešmaucās, aizveda līdz pareizajai viesnīcai nakts vidū….
Linda Tomase: Tas pats attiecās uz darba jautājumiem – lai Latvijas ierēdņi būtu atsaucīgi, informācija tiktu izplatīta laikā, atbildētu uz jautājumiem uzreiz. Būtu ļoti svarīgi, lai šī sadarbības un atvērtības kultūra, būtu visā valsts pārvaldē. Lai katram ir skaidrs – es strādāju prezidentūrai un savai valstij, un tas ir mans pienākums visu izdarīt vislabākajā veidā.
Eva Upīte: Svarīgi, lai uz prezidentūras laikā katrs jūtas līdzatbildīgs par šo procesu kopumā. Ja darba grupas vadītājs visu darīs ar sirdi un dvēseli, bet citi cilvēki, kas strādā noteiktajā departamentā nereflektēs – tas kopumā veidos iespaidu par valsti. Mums prezidentūras laikā būs ļoti atbildīgi jāizturas pret prezidentūras jautājumiem. Patiesībā jau tagad ir ļoti nopietni jāattiecas pret to, ko mēs daram.
Linda Tomase: Tieši tā. Ļoti grūti ilgstoši radīt par sevi iespaidu, ka tu esi citādāks, nekā tu patiesībā esi. Es domāju, ka šis pusotrs gads līdz prezidentūrai mums būt jāizmanto, lai attīstītu šīs īpašības, kas mums ļautu kļūt par veiksmīgu prezidentūru.