Tā kā lēmumi par tiem mediju materiāliem, kurus aprakstīt blogā, tika pieņemti pēc koleģiālas vienprātības principa, tad, protams, gadījās arī tādi materiāli, kuri pietiekami aizdomīgi šķita tikai daļai no mums, bet ne visiem.
Šie ir tā sauktie “robežgadījumi”, kuriem var atrast gan par, gan pret argumentus iespējamajai slēptās reklāmas esamībai. Šajā reizē par dažiem no trešdienu šādiem materiāliem. Līdz ar to visas iespējas arī jums – lasītājiem – pievienoties diskusijai un izteikt savu viedokli, vai, jūsuprāt, tā varētu būt slēptā reklāma vai arī to par tādu dēvēt jau būtu pārāk piekasīgi.
1. “Lapsa, Gulbis un vecie vēži” (NRA, 18.08.2010)
Šis ir Lemberga atbildes viedoklis par Lato Lapsas publiskotajām viņa kontu izdrukām. Parasti šajā pētījumā gadījumus, kas bija komentāri vai viedokļi mēs neuzskaitījām kā potenciālos slēptās reklāmas gadījumus, jo kāda gan tur “slēpta” reklāma, ja ir zināms, ka tas ir viedoklis. Tomēr šis gadījums ir mazliet atšķirīgs, jo šoreiz raksts avīzē nav apzīmēts kā “viedoklis” vai “komentārs” vai “vēstule”, bet gan… kā “aktualitāte”, tātad, faktiski – “ziņa”. Dažiem no mums šķita, ka šādā veidā lasītājā tiek radīts mānīgs objektivitātes priekšstats, raksts iegūst ticamāku diskursu. Izlasot rubrikas nosaukumā “viedoklis” lasītājs saprot, ka ir darīšana ar kādas personas subjektīvo skatījumu, bet izlasot rubrikas nosaukumā “aktualitāte”, rodas pavisam cits iespaids. Pretarguments šī gadījuma pieskaitīšanai pietiekami pamatotu iespējamo slēpto reklāmu pulkam bija tas, ka šādu Lemberga atbildi publicēja daudzi mediji un neadekvātas rubrikas norādīšana var būt arī vienkārši neuzmanība. Kā jums šķiet?
2. Vents Armands Krauklis: “Latvijai traucē politiska greizsirdība” (NRA, 18.08.2010)
Intervija ar Ventu Armandu Kraukli arī raisīja divējādus spriedumus monitorētāju vidū. No vienas puses, liela daļa no jautājumiem šajā intervijā ir tik ļoti nekontroversiāli, pēc modeļa “lūdzu, izskaidrojiet mums!”, it kā Krauklis būtu kāds neatkarīgs eksperts, nevis uz Saeimu kandidējošs politiķis. Turklāt atbilžu laikā viņam ir lieliskas iespējas netraucēti pakritizēt politiskos oponentus, izcelt sevi. Parādās arī viens otrs nejautājošais, bet piekrītoši mudinošais “jautājums”, piemēram: “Respektīvi, notiek administratīvo resursu izmantošana”. Ja uzmanīgi pavēro vairumu jautājumu un atbilžu saturu, redzams, ka starp jautājumiem un atbildēm veidojas draudzīga “saspēle”. No otras puses, intervija tomēr nav gluži “tukša”, vietām ir diezgan interesanta un arī ar retu, tomēr kontroversijas līmeni no žurnālista puses, kas savu “olimpisko rekordu” sasniedz brīdī, kad Paiders pajautā par Šķēles Nekavējošās rīcības programmu, kurā pieprasīta valsts lielo uzņēmumu privatizācija. Šāds jautājums gan var būt arī iepriekš saskaņots un iemests pa vidu kā “dūmu aizsegs”. Katrā ziņā – viennozīmīgs verdikts par šo interviju mums neizveidojās. Varbūt tāds ir jums?
Ar sarkano – fragmenti, kas liek domāt par reklāmas interviju
Ar zilo – fragmenti, kas liek domāt par “normālu” interviju
3. “Par Labu Latviju!” (Vaduguns, 08.09.2010)
Šis atkal ir gadījums, kurš atkarīgs no interpretācijas barguma un piekasīguma pakāpes. Monitoringā lielu daļu ieņēma partiju reklāmas laukumi avīzēs, kur norādes bija tik sīkas, ka gandrīz nesaskatāmas. Šajā PLL reklāmas laukumā gluži loģiski, ka standarta maketā arī tā ir mikroskopiska. Taču šoreiz avīze it kā izrādījusi labo gribu un pievienojusi klāt savu norādi, ka tā ir politiskā reklāma, turklāt uzraksts ir gana liels. Problēma vien tā, ka tas ir sagriezts vertikāli un novietots kreisajā malā, kas tomēr izteikti traucē skaidru uztveramību, jo latviešu valodā rakstība un lasīšana notiek no kreisās uz labo pusi, nevis no apakšas uz augšu, kā tas patiešām ir dažās citās valodās. Protams, tiem, kas speciāli meklē norādi, tā nepaliks nemanīta, bet vai parasts lasītājs to pamanīs?
