Foto: AFI, Toms Kalniņš

Var jau būt, ka Flika darbības allaž ir pienācīgi kontrolētas, tomēr Air Baltic padome vienmēr bijusi gana maiga, lai nacionālā aviācijas lepnuma priekšnieks netraucēti izkoptu visatļautības baudītāja tēlu.

Air Baltic ir viena no valsts kontrolētajām kapitālsabiedrībām, kas reti kuru atstāj vienaldzīgu. Cik pretrunīgas ir pasažieru emocijas par lidsabiedrības demonstratīvi ekonomisko pieeju klientiem, tik dažādi vērtējumi arī par kompānijas vadību Bertolta Flika personā un valsti kā kontrolpaketes īpašnieku. Patiesībā, lai ko mēs domātu par Fliku, Air Baltic stāsts ir piemērs par excellence valsts līdzšinējai nespējai vai nevēlmei nospraust un īstenot skaidru un konsekventu saimnieka politiku attiecībā uz savām kapitālsabiedrībām.

Vīzijas bez ekonomiskas mērauklas

Nevar apgalvot, ka valsts vispār nav pateikusi, kāpēc Air Baltic ir tās īpašumā un kādu mērķu sasniegšanai šim uzņēmumam jākalpo. Valsts kontrolētas lidsabiedrības statuss nereti ir priekšnosacījums, lai būtu iespējami lidojumi uz valstīm, kas neietilpst Eiropas Ekonomikas zonā. Tāpat no publiski pieejamiem dokumentiem redzams, ka valsts vēlas „strauji attīstīt Rīgu kā nozīmīgu gaisa satiksmes centru Eiropā ar attīstītu gan austrumu, gan rietumu maršrutu tīklu un nozīmīgu tranzīta plūsmu”.[1] Saskaņā ar Transporta attīstības pamatnostādnēm 2007.-2013. gadam viens no galvenajiem mērķiem ir apkalpoto pasažieru skaita pieaugums.

Ar šiem vizionārajiem mērķiem ir daudz par maz, lai saprastu, vai valsts ar Air Baltic rīkojas saskaņā ar plašākas sabiedrības interesēm. Vēl šogad valsts ieguldīja šajā kapitālsabiedrībā 15,8 miljonus latu, un būtu tikai normāli redzēt aplēses, kādu atdevi no šī kapitāla vēlas kontrolpaketes īpašnieks. Ja valsts jau agrāk būtu nospraudusi kompānijai skaidrus ekonomiskos mērķus, būtu iespējams saprast, vai grūtības, kas, saskaņā ar amatpersonu publiski pausto, lika pārdot Air Baltic preču zīmes, bija paredzams un kontrolēts risks, vai arī notikušais bija stihisks pasākums, ar aktīvu izpārdošanas palīdzību glābjot kompāniju no tūlītējas maksātnespējas. Ja nav stratēģiskas mērauklas, sabiedrība nevar nopietni izvērtēt, vai esošais kompānijas stāvoklis uzskatāms par valdes un padomes sasniegumu vai neveiksmi.

Skaidri nosprausti mērķi palīdzētu mazināt arī neauglīgu putošanos par to, ka Air Baltic veic rekrutācijas kampaņu kaimiņvalstī un nodokļu optimizācijas nolūkos pārformē pilotus uz Kipru. Ja valsts kā īpašnieks būtu skaidri pateicis, ka kompānijas mērķis ir darbības paplašināšana un peļņa bez jebkādām sociālajām saistībām (nodarbināt vietējo darbaspēku u.tml.), tad jebkādas pretenzijas pret minēto sabiedrības rīcību būtu nepamatotas. Savukārt, ja valsts papildus peļņai un ekspansijai vēlas, lai kapitālsabiedrība vairāk maksātu nodokļos un veicinātu Latvijas iedzīvotāju nodarbinātību, tas būtu skaidri un gaiši jāietver īpašnieka uzstādījumos. Pretējā gadījumā ir muļķīgi pārmest, ka uzņēmums izmanto visas likumīgās un no biznesa viedokļa lietderīgās metodes izmaksu samazināšanai.

Flika interešu konflikti

Īpašu uzmanību piesaistījusi arī paša Flika, Air Baltic valdes locekļa un akcionāra — SIA Baltijas Aviācijas Sistēmas īpašnieka, persona. Kā zināms, Air Baltic, kuras vadītājs ir Fliks, ir iesaistījies ne vienā vien darījumā ar Flika kontrolētiem uzņēmumiem. Vispār darījumi, kuri slēgti starp uzņēmumu no vienas puses un šī paša uzņēmuma vadītājam piederošu citu uzņēmumu no otras puses, pelna uzmanību un vismaz valsts kapitālsabiedrības gadījumā nebūtu vēlami. Darījums tomēr ietver atšķirīgu interešu pastāvēšanas iespējamību, un viens un tas pats cilvēks, atrodoties abās pusēs, itin viegli var nonākt situācijās, kad jāizvēlas, kuras puses intereses ir tuvākas. Ja jūs esat akcionārs (Air Baltic gadījumā — valsts), jūs, visticamāk, nevēlaties, lai akciju sabiedrības valdes loceklis mocītos ar šādām dilemmām.

Tomēr, raugoties no kapitālsabiedrību pārvaldības viedokļa, šādu darījumu aizliegums nav absolūts. Tā saskaņā ar Komerclikumu sabiedrības valdes loceklim ir aizliegts savā vai trešās personas vārdā vai labā slēgt darījumus sabiedrības komercdarbības jomā bez padomes, bet, ja tāda nav izveidota, — bez dalībnieku sapulces piekrišanas[2]. Tātad, ja vien padome ir piekritusi, kā to apgalvo tās priekšsēdētājs Vigo Legzdiņš žurnāla Ir 20. numurā, liela daļa potenciālo pārmetumu Flikam zaudē spēku. Atšķirībā no valsts pārvaldes kapitālsabiedrībā interešu konflikts nav nekāds nāves grēks, ja vien uzraudzības struktūras un akcionāri par to ir pienācīgi informēti. Paliek atvērts jautājums, cik pilnīgu informāciju Fliks ir sniedzis un cik pilnīgi Air Baltic padome to izvērtējusi.

Tiesa gan, citkārt, ja sabiedrības intereses saduras ar kāda valdes locekļa, viņa laulātā, radinieka vai svaiņa interesēm, jautājumu izlemj valdes sēdē, kurā ieinteresētajam valdes loceklim nav balsstiesību, un tas ierakstāms valdes sēdes protokolā[3]. Te Flika gadījumā varētu būt problēma, jo saskaņā ar Lursoft datiem Fliks kopš 2010. gada 1. aprīļa ir vienīgais Air Baltic valdes loceklis. Pirms tam trīs mēnešus Air Baltic vispār nebija neviena valdes locekļa. Te atkal būtu vietā jautājums Air Baltic padomei, kāpēc tā nav ievēlējusi vairākus valdes locekļus, zinot, ka Flikam ir sevišķi paaugstināts interešu konflikta risks, un vispār tik ilgi atstājusi uzņēmumu bez valdes.

Negribu un nebūšu valsts amatpersona

Papildus jāņem vērā, ka, būdams valdes loceklis kapitālsabiedrībā, kurā valsts daļa pamatkapitālā pārsniedz 50 %, Fliks ir arī valsts amatpersona. Strīds starp Fliku un Valsts ieņēmumu dienestu par deklarācijas iesniegšanu ilga kopš 2006. gada, līdz pērnā gada nogalē lidsabiedrības prezidents atkāpās no valdes amata un beidzot iesniedza deklarāciju. Tiesa gan, tikai to, kuru iesniedz, beidzot pildīt amata pienākumus. Aprīlī Fliku tomēr atkal ievēlēja valdē, bet ar valsts amatpersonas deklarāciju, kuru iesniedz, stājoties amatā, viņš valsti vēl augustā nebija pagodinājis. Tāda rīcība no Flika puses ir huligāniska un nepieņemama, taču kaut kādā ziņā viņa nevēlēšanos iesniegt deklarāciju var pat saprast. Valsts amatpersonas statusa (tātad arī deklarācijas iesniegšanas pienākuma un amatu savienošanas ierobežojumu) attiecināšana uz valsts kontrolēto kapitālsabiedrību amatpersonām nav bez problēmām. Piemēram, tā ir būtisks šķērslis profesionālu Latvijas vai ārvalstu menedžeru piesaistīšanai no privātā sektora, jo pienākums publiski atklāt ziņas par savu mantisko stāvokli un aizliegums ieņemt citus amatus privātajā sektorā patiesi ir atturošs.

Tomēr likums paliek likums, un šajā gadījumā tas ir gana viennozīmīgs. Galvenie jautājumi atkal ir adresējami valstij, proti, kāpēc par Flika darbībām joprojām nav uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 219. panta, kas paredz atbildību par likumā noteiktās ienākumu, īpašuma, darījumu vai citas mantiska rakstura deklarācijas neiesniegšanu pēc tās valsts institūcijas brīdinājuma, kura ir tiesīga pieprasīt šādas deklarācijas iesniegšanu. Savukārt sabiedrības padomei jājautā, vai tai, pildot savu uzdevumu uzraudzīt valdes darbību, nav šķitis tomēr no svara, lai Fliks izpildītu savus valsts amatpersonas pienākumus?

Politizētās padomes maigums

Valsts kapitālsabiedrības padomes kā uzraudzības institūcijas locekļiem vajadzētu baudīt aizsardzību pret politisku iejaukšanos un spēt darboties pietiekami neatkarīgi arīdzan no kapitālsabiedrības zemāk stāvošajām amatpersonām. Ne velti Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) valsts uzņēmumu korporatīvās vadības vadlīnijas piemin valžu/padomju locekļu neatkarīgas spriestspējas nozīmi un norāda, ka laba prakse ir valdes priekšsēdētāja amatu šķirt no augstākās izpildpersonas amata (chief executive officer — angļu val.).[4]

Līdz 2009. gada aprīlim (pēc Lursoft datiem — līdz pat 21. decembrim[5]) Air Baltic padomes priekšsēdētājs bija Edmunds Krastiņš, tolaik vienlaikus arī Tautas partijas valdes loceklis. Līdzās padomē darbojās LPP/LC cilvēks Krišjānis Peters. Arī padomes locekle Inga Pelša bija satiksmes ministra Aināra Šlesera (LPP/LC) apdārza locekle — padomniece un biroja vadītāja. 2009. gadā Air Baltic padomes politizācija mazinājās, kaut gan vismaz viens ar partiju saistīts cilvēks tajā nonāca, un tā bija Daiga Falkane — satiksmes ministra Kaspara Gerharda partijas TB/LNNK Ķekavas novada domes deputāta kandidāte 2009. gada vēlēšanās. Ja ticēt žurnālam Ir, Krastiņa vēlākā pāriešana darbā par Flika padomnieku neliecina arī par kādreizējā padomes priekšsēdētāja pieklājīgu distanci no Air Baltic operacionālās vadības.

Nekas no šeit minētā neliecina par iesaistīto personu prettiesisku darbību. Tomēr skaidrs, ka Air Baltic ir piemērs kapitālsabiedrībai, kur reti cienīts veselīgs nošķīrums starp akcionāriem, uzraudzības institūciju, kapitālsabiedrības operacionālo vadību un tās darījumu partneriem. Var jau būt, ka Flika darbības allaž ir pienācīgi kontrolētas, tomēr publiski pieejamās informācijas apskats liek domāt, ka gan agrākā, gan raksta tapšanas laikā vēl esošā padome bijusi gana maiga, lai nacionālā aviācijas lepnuma priekšnieks netraucēti varētu izkopt visatļautības baudītāja tēlu.

___________________________

[1] Ministru kabineta rīkojums Nr.374 (02.07.2008) „Par atteikumu nodot privatizācijai valstij piederošās akciju sabiedrības „Air Baltic Corporation” akcijas”, 3.6. punkts.

[2] Komerclikuma 171.panta 1. daļa: (1) Valdes loceklis bez padomes piekrišanas, bet, ja tāda nav izveidota, — bez dalībnieku sapulces piekrišanas nedrīkst: 1) būt par komplementāru personālsabiedrībā vai dalībnieku ar papildu atbildību kapitālsabiedrībā, kas darbojas sabiedrības komercdarbības jomā; 2) savā vai trešās personas vārdā vai labā slēgt darījumus sabiedrības komercdarbības jomā; 3) būt par citas sabiedrības valdes locekli, kura darbojas sabiedrības komercdarbības jomā, izņemot gadījumus, kad sabiedrība ar šo citu sabiedrību ietilpst vienā koncernā.

[3] Komerclikuma 309.panta 3. daļa: Ja sabiedrības intereses saduras ar kāda valdes locekļa, viņa laulātā, radinieka vai svaiņa interesēm, skaitot radniecību līdz otrajai pakāpei un svainību līdz pirmajai pakāpei, jautājumu izlemj valdes sēdē, kurā ieinteresētajam valdes loceklim nav balsstiesību, un tas ierakstāms valdes sēdes protokolā. Valdes loceklim ir pienākums par šīm interesēm paziņot pirms valdes sēdes sākuma. Valdes loceklis, kas pārkāpj šīs prasības, atbild par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem.

[4] Corporate Governance of State-Owned Enterprises, OECD (2005). 219.lpp.

[5] Rodas vēl viens jautājums,– kāpēc neviens nebija parūpējies, lai notikušās personāliju izmaiņas savlaicīgi fiksētu Uzņēmumu reģistrā?