Raksts

Feminisms – atbrīvojošs, bet nemīlēts


Datums:
04. janvāris, 2005


Autori

Veiko Spolītis


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Apzinoties feminisma kā liberālas kustības pozitīvo lomu sieviešu emancipācijā, kāpēc tomēr Latvijā pret to valda tik negatīva attieksme? Uz to ir vairākas iespējamās atbildes.

Kā feminisma liberālā kustība ir attīstījusies pasaules moderno pārmaiņu vidū un kāpēc feminismam mūsu valstī piemīt negatīva nokrāsa? Lai censtos mazināt neskaidrības viedokļu apmaiņā par dzimumu līdztiesību Latvijā, turpmākajā rakstā vēlos rast atbildes uz šiem diviem jautājumiem.

Feminisma kustībai industriāli attīstītajā pasaulē ir vismaz 150 gadu vēsture, un mūsdienu Eiropas un Ziemeļamerikas feminisma kustības ir tikpat daudzskaitlīgas, cik feminisma doktrīnas filozofiskie strāvojumi. Feminisma kustība ir attīstījusies līdztekus liberālisma filozofiskajam virzienam, cenšoties risināt sieviešu problēmas, ko radīja industriālas sabiedrības izveide. Eiropā valdošā kristietības tradīcija un aristokrātisko vērtību kultivēšana sievietēm bija ierādījušas mājsaimnieces lomu ģimenē un sabiedrībā, taču apgaismības un reformācijas rezultāta ar zinātņu un tehnoloģiju attīstību mainījās arī tradicionālās kristīgās ētikas normas. Džona Stjuarta Milla diskusijas ar dzīvesbiedri Herietu Teilori (Harriet Taylor) 1859. gadā vainagojās ar darbu „Sieviešu pakļaušana” (The Subjection of Women), kura autors tobrīd valdošā pozitīvisma[1] garā norādīja, ka sieviešu un vīriešu atšķirības ir veidojušās vēsturiskas apspiestības laikmetā, un tikai dzīvojot brīvības apstākļos mums būs iespēja uzzināt cilvēka patieso dabu. Pavisam drīz šis uzskats guva pretsparu no vācu romantisma iespaidotā šveicieša Johana Bakhofena (Johan Jakob Bachofen), kurš 1861. gadā nāca klajā ar savu matriarhālās ģimenes struktūras ideju – balstoties uz antīkiem tekstiem viņš skaidroja matriarhāta kā primitīvas un fiziskas sabiedrības formas norietu, ko evolūcijas ceļā nomainīs racionāli patriarhāla sabiedrība. Lai arī Šveices domātāja teorija izrādījās nepamatota, tomēr tā iespaidoja ne tikai turpmākos feminisma autorus, bet arī komunistisko un nacionālsociālistisko ideju pārstāvjus[2]. Akadēmiskais personāls, kurā tradicionāli bija pārstāvēti vīrieši, 19. gadsimta beigu problemātikā neredzēja vietu dzimumu līdztiesības diskusijai, toties feminisma kustības pārstāvēm šis bija laiks, kad pārvērtēt tradicionālās morāles normas un panākt uzlabojumus sociālo jautājumu risināšanā[3].

20. gadsimta sakumā Eiropa un ASV bija izveidojušas mūsdienu izpratnē mazskaitlīgas feministu kustības, kuru locekles pārsvarā bija liberāli noskaņotas aristokrātijas pārstāves. Francijas studenšu organizācija (Groupe Francais d’Etudes Feministes) savās publikācijās pievērsa uzmanību laulību likuma reformai un iespējai sievietēm iegūt augstāko izglītību. Britu sufražistes (Cheltenham Suffrage Society) rosināja risināt tā laika Lielbritānijas feministu galvenās problēmas – cīņu pret venēriskajām slimībām, prostitūciju un zīdaiņu mirstību. Līdzīgi Vācijas liberāli radikālā Māšu aizstāvības savienība (Das Bund fur Mutterschutz) un Nīderlandes Brīvas sievietes (Vrije Vrouwen) pievērsās jautājumiem par vientuļajām mātēm un viņu bērnu tiesībām. Zviedru reformātore Elēna Keja (Ellen Key) viena no pirmajām ieteica valstij rūpēties par bērniem, tādējādi dodot iespēju sievietei audzināt bērnus bez atkarības no vīrieša materiālās palīdzības. Māšu aizstāvības savienības dalībnieces apstiprināja “jauno ētikas kodeksu”, kurā uzstāja uz sieviešu tiesībām izvēlēties savu seksuālo izteiksmes veidu laulībā un ārpus tās, kā arī tiesības kontrolēt savu reproduktīvo dzīvi un tiesības uz abortu legalizāciju[4]. Mērenās feminisma kustības biedres bija noraizējušās par Māšu aizstāvības savienības radikālismu. Piemēram, sociologa Maksa Vēbera sieva Marianna no Vācu Sieviešu organizāciju līgas (Das Bund Deutscher Frauenvereine) 1907.gadā savā darbā „Sieva un māte tiesību vēsturē” (Wife and Mother in Legal History) apgāza Bakhofena un radikālo sieviešu sociālistu idejas par pirmatnēji matriarhālām ģimenes struktūrām. Viņa uzsvēra, ka ģimene ir attīstījusies cauri laikmetiem un acīmredzot novedīs pie līdztiesības abu dzimumu starpā.

Modernisma transformācijas

Angliski runājošajās zemēs feministes ieguva akadēmiskas pozīcijas ātrāk nekā to kolēģes kontinentā. Sākot zinātniski pētīt sieviešu un dzimtes jautājumus, tika radīti priekšnoteikumi feminisma doktrīnas izveidei. Par vienu no tās aizsācējām varam uzskatīt ASV antropoloģi Elsiju Pārsoni (Elsie Clews Parsons), kura uzskatīja, ka ģimenei ir jāmainās, lai nodrošinātu sieviešu ekonomisko neatkarību, reproduktīvo pašnoteikšanos, kā arī precību un šķiršanās tiesības. Viņa uzskatīja, ka vīriešu pārākums mainīsies to pašu evolūcijas spēku iespaidā, kas jau tobrīd mainīja ģimenes struktūru. Divdesmitā gadsimta 20.gados sociālās zinātnes pasaules kara un ekonomisko un politisko transformāciju rezultātā pārstāja meklēt cēloņsakarības un pievērsās sabiedrisko institūciju darbības funkcionālai izpētei. Totalitāro režīmu izveide un vīriešu akadēmiķu pesimistiskās prognozes par sabiedrības tālāko attīstību pārtrauca feminisma izpēti Eiropā, un par savdabīgiem feminisma izpētes centriem kļuva individuālas feministes ASV augstskolās.

Aukstā kara ideoloģiskā konfrontācija un sāncensība savstarpēji mijiedarbojās un iespaidoja pārmaiņas pasaules valstu sociālajā politikā. Pieaugot labklājībai, feministu pieprasītie bērnu pabalsti, alimentu maksājumi, laulību likumu reforma un tiesības kontrolēt savu reproduktīvo dzīvi pakāpeniski kļuva par realitāti industriāli attīstīto valstu, kā arī PSRS un tās satelītu ekonomiskajā telpā. Vairākumā trešās pasaules valstu feminisms, tāpat kā citi modernisma sasniegumi nonāca selektīvi. Industriāli attīstītajās valstīs feministes neapstājās pie sasniegtā, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados feminisms no jauna uzplauka – par priekšnoteikumu tam kalpoja spriedze darba tirgū, ko radīja kara laikā rūpnīcās ieplūdušais sieviešu darbaspēks un globālas ekonomiskās sistēmas problēmas pēc piecdesmito gadu ekonomiskās labklājības beigām. Uz īsu laiku feministu diskusijās tika reanimētas Bakhofena un sociālistu nepārliecinošās matriarhāta komūnas idejas, kuras ideoloģiski saspringtajā ērā atstāja feminisma kustībai kreisuma zīmogu. ASV augstskolās veidotie dzimtes studiju centri šādi ieguva kreisas kustības oreolu, kuru tikai pastiprināja PSRS propagandas politika un feminisma kustības aizbildniecība par pasaules apspiesto sieviešu tiesībām.

Feminisms un postmodernisms

1960-tajos gados feminisma renesanses aizsāktās diskusijas turpinās arī šodien, un tās ir ietekmējuši gan zinātnes atklājumi, gan industriālās sabiedrības transformācija par tādu sabiedrību, kurā pakalpojumu sniegšana ir kļuvusi par pamatnodarbošanos. Postmodernisma iespaidā tikuši pārvērtēti tādi jēdzieni kā valsts, sieviete, vīrietis un visbeidzot „tradicionālais” cilvēks. Feministes līdzīgi citiem konstruktīvisma un kritiskās teorijas pārstāvjiem norādīja uz tradicionālo teoriju nespēju skaidrot dinamiskos sabiedrības procesus. Norādot, ka sociālo zinātņu skolas vīrieši pievēršas tradicionālajam pieņēmumam par indivīdu kā utilitāru labklājības maksimizētāju, feminisma autores, balstoties uz antropoloģijas atklājumiem, ir norādījušas uz cilvēku kopienas sadarbības alternatīvu. Savukārt viens no radikālā feminisma argumentiem aicina mūsdienu zinātņu pieņēmumus vispār mainīt, jo tie savos pamatos atspoguļo vīriešu pieņēmumus par sabiedrību un cilvēku[5].

Konstruktīvisma pārstāvji deviņdesmitajos gados ir likuši pārvērtēt mūsu priekšgājēju veidotos, sabiedrībā pieņemtos un teorijās iegūlušos pieņēmumus. Tostarp feministes ir trāpīgi palīdzējušas pārvērtēt daudzkārt nepamatoti veidotos dzimumu pieņēmumus sabiedrībā, lai gan akadēmiskās aprindās diskutēta un pieņemta patiesība vēl nav nonākusi līdz lielākās sabiedrības daļas apziņai. Atalgojuma atšķirības un tradicionālas sabiedrības hierarhija ir tās jomas, kurās pastāvošo diskrimināciju dzimumu starpā industriāli attīstītajā pasaulē vajadzētu novērst ar izmaiņām sociālajā politikā. Sieviešu emancipācija vēl nav sasniegusi feminisma doktrīnas vadmotīvu – pilnasinīgi līdztiesīgu dzimumu sabiedrību. Līdzīgi ANO nabadzības izskaušanas programmai globālā mērogā feminisma doktrīna šodien joprojām saglabājas utopijas līmenī, bet tam nekādi nevajadzētu atturēt turpināt jau iesāktos un meklēt jaunus indivīdu un sabiedrību emancipācijas risinājumus.

Latvijas dzimumu līdztiesības diskusiju aprises

Sekojot viedokļu apmaiņai par dzimumu līdztiesību Latvijā, uzreiz ir redzams, ka tās centrā ir valsts. Bez zinātniskas analīzes šodien nav iedomājamas sociālās politikas reformas, tāpēc tas ir pašsaprotami, ka Latvijas valsts apmaksā dzimumu līdztiesības pētījumus laikā, kad mūsu sabiedrības, politiskas un ekonomiskas sistēmas transformācijas tika mērķtiecīgi virzītas pilntiesīgai dalībai „Rietumu valstu klubos”. Trīspadsmit gadi kopš neatkarības atgūšanas ir bijis trauksmains pārmaiņu laiks, kurš dažādi iespaidojis Latvijas cilvēku dzīves ceļus. Modernisma mērķu sasniegšana – demokrātiskas politiskas sistēmas, modernas pārvaldes un tirgus ekonomikas izveide – Latvijā joprojām mijas ar postmoderniem izaicinājumiem[6]. Pārejas ekonomikas sabiedrība ir nogurusi no pastāvīgajām pārmaiņām, kas visspilgtāk atspoguļojas Latvijas sabiedrības zemajā politiskajā aktivitātē un veidā, kā sabiedrības vairākums uztver dzimumu līdztiesības jautājumus. Apzinoties feminisma kā liberālas kustības pozitīvo lomu sieviešu emancipācijā, kāpēc tomēr Latvijā valda tik negatīva attieksme pret to?

Pirmkārt, sabiedrībā feminisms tiek uztverts kā elitāra kustība. Apstākļos, kur uzticība valdības institūcijām ir nepārtraukti zema, kur vidusslānis joprojām veidojas un ekonomiska nevienlīdzība turpinās, dzimumu līdztiesības projekti tiek uzskatīti par otršķirīgiem.

Otrkārt, plašākā sabiedrībā informācija par feminismu tiek sasaistīta ar padomju režīma savdabīgo dzimumu līdztiesības mantojumu. Elites līmenī šobrīd notiekošā dzimumu līdztiesības viedokļu apmaiņa tiek uztverta ar dalītām jūtām. Šo iemeslu varētu saukt par „atkal Eiropā” fenomenu, kad vispārēju pārmaiņu rezultāta nekritiski tiek noliegti PSRS okupācijas laika pozitīvie sasniegumi sociālajā jomā. Valsts pabalsti vientuļajām mātēm, tiesības kontrolēt savu reproduktīvo dzīvi, alimentu sistēma un citi sasniegumi sieviešu tiesību jomā tiek saistīti ar padomju mantojumu nevis feministu cīņu par savām tiesībām. Kā simbolisks piemērs šim „atkal Eiropā” fenomenam kalpo Latvijas valdības lēmums aizstāt starptautiskās sieviešu dienas svinēšanu 8.martā ar mātes dienas atzīmēšanu maijā.

Treškārt, feminisms Latvijas sabiedrībā tradicionāli tiek saistīts ar Rietumeiropas sieviešu kustību, jo Latvijas feministu kustība ir salīdzinoši jauna. Sava laikmeta progresīvās pārstāves Aspazija, Zenta Mauriņa un Regīna Ezera sabiedrības apziņā nesaistās ar feminisma emancipācijas ideāliem.

Visbeidzot, ņemot vērā iepriekš minētās asociācijas, vīriešu dominētā Latvijas politiskā elite feminisma kustībā saskata draudus pastāvošajam status quo. Feminisma teorētisko aspektu nekritiska izmantošana politikas procesos, šādi uzņemoties ekskluzīvu kompetenci vienlīdzības jautājumos[7], ir tikai vairojusi vīriešu politiskās elites neuzticību feminisma kustībai.

Feminisma teorijas izmantošana Latvijas dzimumu līdztiesības viedokļu apmaiņā nav viennozīmīga. Par vienu no iemesliem tam kalpo Rietumu standartiem atbilstošas diskusijas trūkums Latvijas publiskajā sfērā. Neskatoties uz to, feminismam ir bijusi tikpat pozitīva loma sieviešu dzīvēs, kā liberālismam un brīvības ideāliem cilvēku un veselu tautu dzīvē. Mūsdienās Latvijā sabiedrība uztver sieviešu dalību publiskajā sfērā kā pašsaprotamu faktu bez īstas sapratnes, ka tas ir feminisma kustības nopelns. Latvijā dzimumu līdztiesības jomā ir daudz sasniegts, bet vēl ir palikuši nepadarīti „mājasdarbi”. Ja Latvijas sabiedrība pēdējā desmitgadē ir patiesi pieaugusi un uztver sevi kā postmodernu sabiedrību, tad viņai būtu jāakceptē sieviešu vēlmes pēc līdztiesīgas algas un iespējas iegūt amatu neskatoties uz piederību dzimumam. Visbeidzot, vīriešiem arī neviens neliedz radīt savas brālības, kur viņi brīvajā laikā dalītos informācijā par bērnu audzināšanu vai ēdiena gatavošanu, kamēr viņu dzīvesbiedres pelna ģimenei iztiku.

___________________________

[1] Pozitīvisms ir no pozitīvisma filozofijas cēlies un modernajā zinātnē bāzēts uzskats. Tiek uzskatīts, ka pozitīvisma zināšanas ir bāzētas pieredzē un šādi tās atšķiras no māņticības, reliģijas un metafizikas, kā nezinātniskiem izziņas veidiem. Thomas Mautner (2000), 438. lpp.

[2] Fridrihs Engelss savā darbā “The Origin of the Family, Private Property and the States” paziņoja, ka privātīpašuma izveide, jeb Bakhofena patriarhālās sabiedrības izveide noveda pie “sieviešu dzimuma (matriarhāta) vēsturiska zaudējuma.” Šādi sociālisma teorētiķi sievietes automātiski izslēdza no tagadnes liberālās kustības un šķiru cīņās vietu atvēlēja tikvien kā savas šķiras vīriešiem. Savukārt Minhenes liberāļa Ludviga Klages Bakhofena teorijas interpretācija vainoja ebrejus patriarhālas reliģijas izveidē, un šādi veicināja nacionālsociālisma attīstību 1920-tajos gados. Ann Taylor Allen (1999), Feminism, Social Science, and the Meanings of Modernity: The Debate on the Origin of the Family in Europe and the United States, 1860-1914, The American Historical Review Vol. 104, Issue 4, 6, 14. lpp.

[3] A. Allen (1999), 9. lpp.

[4] A. Allen (1999), 12. lpp.

[5] Longino, H (1995): “Gender, Politics, and the Theoretical Virtues”, Synthese 104, 383-97. lpp.

[6] Pārvaldības internacionalizēšanās globālas ekonomiskās sistēmas apstākļos un modernās sakaru tehnoloģijas ir burtiski nojaukušas tradicionālās robežas valstu starpā un ievērojami palielinājušas masu saziņas līdzekļu lomu sabiedrības pārvaldē. Robert Cooper, The Post – Modern State and the World Order, London, Demos, 1996, 112.lpp.

[7] Klāvs Sedlenieks, «Vīrietis – labi, sieviete – slikti», 2002 gada 4 jūnijā, www.politika.lv.

Šī publikācija ir tapusi projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros, kas finansēts no “Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam” līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.


Visi raksti par dzimumu līdztiesības tēmu

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!