Raksts

Falliskā māte


Datums:
03. jūlijs, 2007


Autori

Sergejs Kruks


Foto: Thomas Hawk

Valsts prezidente regresē bērna iedomātajā pasaulē, kad pie mātes brunčiem viņš izjūt pilnības stāvokli. Taču, liedzot indivīdam tiesības uz savu vēlmi un prasības izteikšanu, prezidente atstāj valsti bez rīcībspējīga pilsoņa.

Vairas Vīķes-Freibergas oficiālās runas ir brīnišķīgs materiāls, lai pārbaudītu hipotēzi par politiskās iekārtas ietekmi uz cilvēka uzskatu pasaules veidošanos. Viņa ir pilnīgi brīva no komunistiskās ideoloģijas ietekmes un ir ne vien augusi brīvajā liberālajā valstī, bet arī ieguvusi tur akadēmisko izglītību un strādājusi zinātnes iestādēs. Kā tūlīt parādīšu, prezidentes 18. Novembra svētku runās šīs sekundārās socializācijas sekas nav pamanāmas. Runas ir absolūti depolitizētas, viņa skaidri nepauž savu politisko ideoloģiju, bet, vērtējot līdzīgus fenomenus, nepiemēro universālos principus: savējiem ir atļauts tas, kas ir aizliegts svešiniekiem. Pētot politisko diskursu Latvijā, es jau sen dodu priekšroku diskursa psihoanalīzes metodei — tā parāda neatrisinātos ģimenes audzināšanas kompleksus, bērnības traumas, kas vēlāk projicējas par politiķi izaugušā bērna uzvedībā. Ģimenes audzināšanas īpatnības savukārt savijas kopā ar kultūras arhetipiem, ko sastopam folkloras un literatūras mantojumā — šeit autori arī cenšas atrisināt tās pašas problēmas.

Sapņot un saplūst ar zemi

Vīķe-Freiberga intensīvi lieto vietniekvārdu “mēs” un pirmās personas darbības vārdus daudzskaitlī. Biežāk nekā citu politiķu runās ir sastopama “jūs” un pat familiārā “tu” uzruna. Stils ir didaktisks, uzstājīgs un pat agresīvs prasību izteikšanā. Tomēr neverbālā komunikācija ir pretrunā ar verbālo: oratore runā monotoni, bet auksts pamācošs tonis kavē emocionālo identifikāciju ar klausītājiem. Pamācības un pārmetumu uzdevums ir panākt mīlestību pret valsti. Prezidente izmanto banālas analoģijas un metaforas. (“Tautas nezāles” ir jāizrāvē, “tumsības garam [nedrīkst ļaut] kā melnai miglai gulēt pār mūsu zemi”).

Vīķe-Freiberga nerunā par valsti kā politisko realitāti, viņas iztēlotais pilsonis ir vienveidīga cilvēkmasa, kam nav intereses par politiku. Viņa neatzīst pilsoņu politiskās, ekonomiskās un sociālās rūpes, un attiecīgi pilsoņiem nevar būt vēlmes publiski aizstāvēt tās. Valsts vadītājas viņiem paredzētā rīcība — gribēt un sapņot.

Prezidente izvairās paust savu kompetenci un no statusa izrietošo atbildību, pienākumus un politiskās vērtības. Vīķe-Freiberga nerunā par politiskām aktualitātēm, runas ir poētiski abstraktas. Tauta ir amorfs metafizisks ideāls, bet galvenais personāžs ir valsts/zeme. Nepilnības ir skaidrojamas ar tautas ciešanām, traģēdijām un pieredzes trūkumu. Vīķe-Freiberga saka, ka “demoralizēta un bezcerībā ieslīgusi tauta” ir upuris tautas ienaidniekam, bet tomēr viņa nepiedāvā tādus pašcieņas apzīmējumus, kuros indivīdi atpazītu savu personisko pieredzi.

Politisko terminu vārdnīca ir trūcīga. Astoņās svētku runās jēdzienu „nācija” viņa lietojusi tikai divas reizes un „sabiedrība” — vienu. Toties bieži ir pieminēta valsts/zeme. Zeme nav politikas un īpašuma kategorija (valsts un zemes gabals), un cilvēks nav tās pilsonis vai īpašnieks. Prezidente atkārto, ka “atkal paši esam kungi savā dzimtajā zemē” un “pār savu zemi valdām”, tomēr pilsonis nedrīkst baudīt īpašuma tiesības. Indivīds nedrīkst iegūt individualitāti, viņam ir jāsaplūst ar zemi. Valsts kā politiskais veidojums zaudē jēgu — tas nav sociālo attiecību realizācijas mehānisms, bet visu varenā māte radītāja. Tauta/pilsoņi ir bērni, kuriem jārūpējas par fallisko māti. Stāvot Brīvības pieminekļa pakājē, prezidente norādīja uz tā fallisko simboliku: “Tautai nav tikai materiālās rūpes un raizes, bet piemineklis liecina par mūsu spēju rūpēties par garīgām vērtībām, un šī pieminekļa smaile, tā vēlme pretim saulei, zvaigznēm un debesīm — lai tā mums atgādina par mūsu tautas nepieciešamību vienmēr atcerēties mūsu dvēseles vajadzības, to garīgo barību, kas ir vajadzīga kā indivīdam, tā tautai — cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien” (2005). Piemineklis ir pati Māte Latvija: „Man šķiet, ka tā Latvija, kas ieiet Eiropā, viņu varētu iztēloties kā Māti Latviju, kāda pašlaik stāv Jūsu priekšā Brīvības pieminekļa virsotnē. Kāda ir šī brīvā Latvija, kas šajā tēlā mūs uzrunā un kas noraugās mūsu ikdienas gaitās? Viņa stāv stalta un vingra, ar taisnu muguru…” (2003).

Mūžīgā atkarība

Bargā falliskā māte neļauj bērniem baudīt savu vēlmi, indivīds nedrīkst censties pēc savu personisko interešu piepildīšanas: “Valsts intereses stāv visām atsevišķām interesēm pāri” (1999); “Tumsas rindās karo tie, kas nedomā par savu pienākumu, savu tuvāko, par valsti, bet tikai paši par sevi” (2000). Prezidente uzstājīgi prasa mīlēt Latvijas valsti. Vārdi mīlēt/mīlestība ir lietoti 12 reizes tikai un vienīgi attiecībā uz Latviju. Falliskā māte cenšas paturēt savus bērnus, kas viņai kompensē reālā fallosa trūkumu, jo citi uz to raugās ar skaudību: “Iesim un strādāsim savas mīļās Latvijas labā, un celsim viņu par tādu zemi, lai citi to varētu apskaust” (2005). Prezidentes mērķis ir panākt saplūšanu ar valsti/zemi, atgriezties mātes miesās: „Es pateicos visiem tiem, kas ciena un mīl savu zemi, jo tā ir mūsu māte, kas mūs ir izauklējusi. Ne mums, viņas bērniem, prasīt, vai viņa mūsu mīlestību būs pelnījusi, bet gan mums katram pierādīt, ka mēs esam pelnījuši saukties par viņas bērniem” (2000).

Prezidente uzstājīgi indivīdu pretstata kopienai (valstij), bet paiet garām indivīda politiskajai identitātei (pilsonis), kas viņu savienotu ar kopienu. No indivīda prezidente prasa totēmisku bijību pret valsti: “Visus Latvijas pilsoņus es vēlos aicināt: būsim lojāli pret savu valsti! Izrādīsim savai valstij un tās simboliem to pašu cieņu, ko mēs kā indivīdi vēlētos saņemt no saviem līdzcilvēkiem!” (1999). Vīķe-Freiberga nepiedāvā citu, politisku pamatu indivīdu un valsts attiecībām, tāpēc cieš neveiksmi centieni veidot lielās grupas (sabiedrības, nācijas) identitāti. Lielai grupai raksturīgās starpindividuālās attiecības prezidente pārraksta mazās grupas — ģimenes — attiecību valodā. Bērns ir mūžīgi atkarīgs no mātes krūtīm, bet ontoģenēzē viņš nekad nepārtop par pilsoni, par sociālo būtni. Prezidentes kavēšanos pirmssociālajā attiecību modelī pastiprina banālas analoģijas starp politisko un ģimenisko: “Par valsts struktūrām ir jārūpējas tikpat, cik mēs rūpējamies par saviem bērniem. Valsts ir jākopj ar to pašu gādību un mīlestību, ar kādu mēs kopjam savas mājas un ģimenes dārziņus” (2000).

Vīķe-Freiberga tēlo pilsoni kā objektu, kas pietrūkst Mātei Latvijai, Valstij, Zemei. Tomēr subjekts, kurš ir piekritis kļūt par šo iztrūkstošo objektu, tūlīt tiek pazemots un atstumts. Psihoanalīzē to dēvē par histērisko diskursu. Naturalizācijas aicinājumos viņa pieņem un atraida vienlaicīgi: “Lai Latvija pilnam attīstītos kā valsts ar nākotni un ar perspektīvām, tai vajag pilsoņus, kas ir gatavi par to rūpēties un gādāt. Latvija nav stacijas uzgaidāmā telpa. Latvija nav tikai koridors, kuram cauri staigāt” (1999). Astoņus gadus izmisīgi saucot latviešus mīlēt šo zemi un saplūst ar to, tagad prezidente draud atmaskot un padzīt no tās čūskas.

Pati — Latvijas valsts

Vīķe-Freiberga nespēj atrisināt galveno problēmu — saimes pārtapšanu par teritoriālo politisko kopienu nāciju, ko raksturo kultūras politizācija un sociālās dzīves standartizācija. Valsts šeit nav ideālais sapņu objekts, bet tas ir projekts, kuru pilsoņi nepārtraukti pilnveido. Valsts vadītājam svētku runā būtu jāuztausta un jānosauc trūkumi, kas būtu jārisina. Runājot prezidentes metaforās, viņa brīnās, kāpēc cilvēki neieķeras Mātes Latvijas brunčos, par ko sapņoja okupācijas gados, bet paši grib pelnīt un pirkt. Viņa regresē bērna iedomātajā pasaulē, kad pie mātes brunčiem viņš izjūt pilnības stāvokli. Rezultāts ir nespēja atdalīties no mātes, lai nostātos uz sava attīstības ceļa un meklētu savu identitāti.

Vīķe-Freiberga individuālajās vēlmēs saskata briesmas mātes ķermenim. Viņa pati savā personā saplūdina vairākus tēlus: valsts vadītāja, pati Latvijas valsts, māte. Neapzinātā identificēšanās ar Brīvības pieminekļa simbolizēto fallisko māti uzpeldēja valodā 2003. gada uzrunā: „Šis tēls, ar ko mēs ienākam Eiropā, — paraugieties uz viņu, kā viņa stāv! Stalta un cēla, uz augšu paceltām rokām, raudzīdamies uz augšu, uz savu garīgo vertikāli. Tā ir tā nākotnes Latvija, kādu gribētos to redzēt”. Lasot tekstu ārpus uzrunas konteksta, liekas, ka Vīķe-Freiberga attiecina to uz sevi pašu. Taču arī runas videoierakstā ir redzams, ka neverbālā norāde uz Brīvības pieminekļa sievietes figūru bija iekavēta. Skatītājs bija aicināts identificēt “Latvijas tēlu” ar Valsts prezidenti, kura, ikdienišķajā valodā runājot, veiksmīgi “nes” Latvijas tēlu ārzemēs. Vēl jo vairāk — viņa pati ir valsts tēls. Indulis Emsis pirms dažiem gadiem, ministru prezidenta amatā komentējot sabiedrības prasības paskaidrot, kā prezidentes vīrs ieguvis tiesības īrēt Jūrmalas zemesgabalu, medijiem tieši tā arī apgalvoja: “Es ļoti augstu vērtēju Valsts prezidenti, un man viņa simbolizē Latvijas valsts būtību un neatkarību, un zināmā mērā šāds jautājums ir valsts zaimošana, un normālā civilizētā valstī normāliem cilvēkiem nekad nebūtu jādzird šāds jautājums”.

Pilsonis — rīcībnespējīgs

Valodas iegūšana bērnam nozīmē spēju apkarot neapzināto nospiedošo vēlmi, nosaucot to vārdā. Psihoanalīzē būtisks ir fakts, ka valodas spēju iegūšana izraisa kvalitatīvas pārmaiņas bērna psihiskajā struktūrā — viņš top par subjektu. Un, lūk, kā prezidente Vīķe-Freiberga diskvalificēja pilsoniskās sabiedrības valodu, kas apšaubīja necaurspīdīgo procedūru, kādā 2004. gadā Ministru prezidents I.Emsis nominēja eirokomisāra amata kandidātu: “Blakus visiem šiem pietiekami rupjajiem polittehnoloģijas paņēmieniem un diezgan primitīviem un rupjiem mērķiem ir arī samanāma dziļāka debate ar būtiski svarīgiem jautājumiem, un tas tiešām ir par to, par negatīvismu un pozitīvismu, par lojalitāti valstij”.

Bailes no politiskās valodas skaidro nespēju iezīmēt valsts attīstības stratēģiju. Vīķei-Freibergai valsts sasniegumi ir kultūrā, mākslā, futbolā un sportā kopumā. Bet viņa nemin konkrētus darītājus un rezultātus: “Būsim priecīgi par to, ko [Latvija] ir sasniegusi — vai tie būtu vārti futbolā, vai kaut kas cits” (2003); “Pasaule jau ir ievērojusi, ka mēs esam jau tik daudz sasnieguši” (2005). Svētku runas uzdevums ir tieši nosaukt konkrētus piemērus, kas apliecinātu kopienas panākumus un piedāvātu atdarināšanas vērtus individuālās uzvedības modeļus. Vīķes-Freibergas neprasmē precizēt, kurš, ko un kā ir guvis panākumus, ir histēriskā diskursa izpausme. Histēriķis nespēj piedāvāt identifikācijas vērto modeli, bet pats to pieprasa no auditorijas. Tas ir manāms šajā citātā no prezidentes runas 2004. gadā: “Es gribētu aicināt visus apzināties, cik ļoti daudz mēs esam sasnieguši, par cik daudzām lietām mēs varam būtu patiesi un pamatoti lepni” (2004). Vēl izteiktāk šī prasība izskanēja Jaungada uzrunā 2003. gada 1. janvārī: “Novēlu rīt uzrakstīt 99 lietas, ko jūs vēlētos sasniegt.” Gadu vēlāk seko saraksta pārbaude: “Es novēlu Jums atcerēties to, kas iepriekšējā gadā paveikts, atķeksēt to tajā sarakstā, ko aicināju izveidot pagājušā gada sākumā, varbūt ne tūlīt, bet rīt — padomāt, uzrakstīt sev kādu sarakstu, varbūt 33 vēlējumus sev, savai valstij ar to, ko nākamajā gadā gribētu sasniegt.” Prezidente nespēj ieskicēt valsts virzības ceļus, tomēr indivīdam atstātā rīcības brīvība ir maldīga, jo individuālās rīcības rezultātu prezidente runās parasti ir kritizējusi kā savtīgu un nevalstisku. No pilsoņa tiek prasīts sapņot (atkal regresija bērna iedomātajā pasaulē — „Sapņosim kopā, domāsim kopā, strādāsim kopā — tad mūsu sapņi būs īstenība”), taču sapnis par savu personisko labklājību ir „nepareizs” sapnis.

Prezidentes Vīķes-Freibergas pieredze rāda, ka dzīves pieredze rietumu liberālajā pasaulē nav vienīgais un pietiekamais priekšnoteikums, lai cilvēks interiorizētu demokrātijas vērtības. Tradicionālās etniskās kultūras priekšstatiem, kuros bērnu socializē viņa ģimene, šajā gadījumā ir lielāka nozīme nekā politiskajai ideoloģijai.

Liedzot indivīdam tiesības uz savu vēlmi un prasības izteikšanu, prezidente atstāj valsti bez rīcībspējīga pilsoņa, jo viņam ir jākaro ar daudzgalvainajiem pūķiem, velniem un mošķiem (runa 2006. gada 18. novembrī) un ar čūskām (atvadu runa Rundālē). Lai Latvijas Republikas ierindas pilsonei Vairai Vīķei-Freibergai veicas šajā nebeidzamajā cīņā!


Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Saeimā 2007.gada 21.jūnijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!