Raksts

Etnopolitiskā spriedze Latvijā: vai konflikta risinājums ir pieprasīts?


Datums:
17. maijs, 2005


Autori

Tatjana Boguševiča


Foto: G. Dieziņš © AFI

Bieži konfliktologiem lūdz precīzi noteikt, kad konflikts pāries “karstajā” stadijā, bet tas diemžēl nav konkrēti prognozējams. Latvijā ir skaidrs, ka konflikts pats neizzudīs, un arī iesaldēt to būs grūti. Ir tikai divas iespējas – atrisināt vai attīstīt. Šķiet, ka politiķi savu izvēli ir izdarījuši.

“…es ļoti daudz esmu saticis krievu valodā runājošus cilvēkus, un no tiem visiem divi ir, nu, normāli, varētu teikt.” Latviešu jaunieši[1]

“Parasti uzskata, ka savstarpējās antipātijas… spēlē ievērojamu lomu kara uzsākšanā. Vēsture dod tikai dažus šādus piemērus. Antipātijas ir drīzāk kara rezultāts, nevis cēlonis”. E. Džonsons[2]

Baltijas sociālo zinātņu institūta darbs «Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājuma meklējumi» ir pirmais Latvijā veiktais socioloģiskais pētījums, kura galvenais mērķis ir novērtēt iespējamos etnopolitiskās spriedzes risinājumus. Acīmredzot autori ar savām atziņām nesagādāja pārsteigumu nedz sabiedrībai, nedz politiķiem, nedz arī latviešu presei: ziņa par to, ka Latvija atrodas otrajā etnopolitiskā konflikta stadijā, tika uztverta mierīgi, ar nelielu ironiju, vai arī netika uztverta vispār. Rodas sajūta, ka mēs visi zinām, uz kurieni virzāmies, zinām, ka gala punktā mūs sagaida kaut kas slikts, taču esam pārliecināti, ka varēsim apstāties jebkurā brīdī, un pagaidām pats ceļš mums šķiet gana interesants un pareizs…

Slikts nāk ar gaidīšanu, silts – ar sildīšanu

Pētījuma autori norāda, ka Latvijas situāciju “maldīgi būtu raksturot kā stabilu un nemainīgu, bet, ka tā drīzāk uzlūkojama kā jūtīgs process, kur noteikti faktori sekmē līdzsvaru un etnisko mieru, bet citi faktori, gluži otrādi, provocē konfliktu”[3]. Neapstrīdot šo, kā arī citus darba secinājumus, gribētu vērst uzmanību uz virkni pieņēmumu, kuru pamatotība var tikt apšaubīta. Šī nav tikai zinātniska centība: pavirša konflikta avotu izpratne neļauj izdarīt adekvātus secinājumus par konflikta risinājumiem.

Pirmkārt, nopietnas šaubas izraisa pētījumā izmantotā definīcija: “Etnisks konflikts ir situācija, kad divām vai vairākām etniskajām grupām ir nevienprātība par kādu sabiedrībā nozīmīgu politisku, ekonomisku, sociālu, kulturālu vai teritoriālu jautājumu[4]”. Nedomāju, ka demokrātijas apstākļos būtu jātiecas pēc totālas vienprātības. Nevienprātība ir konflikta izpausme, un tas, ka konkrēta etniskā grupa nav apmierināta ar kādu lēmumu, liecina, ka tā nav tikusi iesaistīta šī lēmuma pieņemšanā. Attiecīgi, kā “vienu no galvenajiem etniskās spriedzes cēloņiem” autori nosauc strauju etnisko grupu statusa maiņu pēc neatkarības atgūšanas[5], kas arī ir konflikta izpausme, nevis avots.

Kas attiecas uz konflikta avotiem, tad Latvijā tie ne ar ko neatšķiras no konfliktu cēloņiem citās valstīs. Vēl 19. gadsimta vidū zinātnieki (L. Kozers, G. Zimmels, M. Vēbers, vēlāk – R. Darendorfs u.c.) konstatēja, ka jebkura sociālā konflikta pamatā ir konkurence par ierobežotiem resursiem. Mūsdienās tā izpaužas kā cīņa par varu. Tāpēc “valodas politika un vēstures interpretācija”, kuras autori piemin kā “etnisko konfliktu pamatu Latvijā”[6], ir nekas cits kā tikai konflikta forma. Kā atzīmē V. Popovs, “Nacionālais jautājums [politiķu] rokās tiek izmantots vai nu kā līdzeklis cīņai par varu, vai nu kā varas saglabāšanas un nostiprināšanas instruments, vai nu kā līdzeklis politiskās varas paplašināšanai un ekspansijai uz blakus esošajām teritorijām”[7]. Savukārt apelēšana pie “vēsturiskā taisnīguma” un aicinājums kalpot nācijai vienmēr ir bijuši spēcīgi sociālo grupu mobilizācijas un saliedēšanas instrumenti.

Vienam maize, otram raize

Konflikta būtība tiek atspoguļota pētījumā, kaut arī citā kontekstā: “…politisko spēku atbalsts atbilstoši politiķu etniskajai piederībai ir viena no etnisko attiecību veidošanas stratēģijām, īpaši tas attiecināms uz latviešu vidējo un vecāko paaudzi. Šīs stratēģijas mērķis ir krievvalodīgās kopienas izolēšana no valsts pārvaldes telpas, tādējādi sekmējot savai etniskai grupai labvēlīgu etnopolitisku lēmumu pieņemšanu. Tas, savukārt, jāvērtē kā krievu valodā runājošās kopienas politisko līdzdalību bremzējošs faktors, kas veicina etniskās segregācijas un spriedzes attīstību[8]”.

Tātad, vienkāršota konflikta shēma izskatās šādi: politiķi, kuri pieder pie vienas etniskās grupas, cenšas izolēt citas etniskās grupas pārstāvjus no politisko lēmumu pieņemšanas. Viņi gūst panākumus: saskaņā ar pētījumu 83% no visiem, kas nodarbināti valsts pārvaldē, ir latvieši[9]; citu grupu pārstāvošo partiju priekšlikumi tiek konsekventi noraidīti parlamentā. Rezultātā tiek pieņemti lēmumi, kurus neatbalsta izolējamās grupas ievērojamā daļa (piemēram, 77% latviešu atbalsta izglītības reformu mazākumtautību skolās, bet 74% krievu ir pret to[10]). Neapmierinātība ar šo situāciju izolējamās grupas vidū sāk pieaugt, bet pagaidām aprobežojas ar protestiem pret konkrētiem politiskiem lēmumiem. Tomēr iezīmējās tendence nepatiku pret politiķiem attiecināt uz visu viņu pārstāvēto kopienu. Jau tagad grupas ievērojama daļa ir gatava kolektīvām darbībām savu interešu aizstāvēšanai (pašlaik tas izpaužas kā protesta akcijas, demonstrācijas, kolektīvās vēstules utt.).

Pētījums atspēko argumentus par “Maskavas ietekmi uz krievvalodīgajiem”, kuri līdz šim bija populārs izskaidrojums “cittautiešu nelojalitātei”. Tiek parādīts, ka cittautiešu vidū nav aktuālas “atdalīšanas stratēģijas” (autonomija, pievienošanās Krievijai, aizbraukšana no Latvijas). Arī nākotnes vīzijas krieviem un latviešiem ir līdzīgas: 74% krievu un 82% latviešu ir pauduši piederību Latvijai[11]. 75% etnisko krievu norāda, ka nejūtas saistīti ar Krieviju.

Viena pagale nedeg

Kā galvenos konfliktu saasinošos faktorus autori, kā parasti, min politiķus, kuri “turpina ekspluatēt etnisko piederību”, kā arī plašsaziņas līdzekļus. Tas tikai daļēji atbilst patiesībai. Tie ir faktori, kuri spēlē noteicošo lomu konflikta priekšnoteikumu veidošanā, taču pastāvīga “naida kurināšana” būtu bezjēdzīga bez auditorijas atbalsta. Cik daudz cilvēku balso par partijām, kuras mēģina vērsties pie visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības, un cik – par tām, kuras sola “beidzot viņiem parādīt”? Kādas tirāžas ir nacionāli nepiekāpīgajai “Latvijas Avīzei” un kādas – mērenajai “NRA”?.

Pētījums atklāj, ka cittautieši starpetniskās attiecības vērtē pozitīvāk nekā latvieši. Turklāt, ja latvieši savas negatīvās attieksmes vērš tieši pret krievvalodīgās kopienas locekļiem, tad cittautieši – pret etnopolitiskajiem lēmumiem[12]. Šķiet, ka tas ir labs pamats etniskā konflikta risināšanai, kālab autori piedāvā valsts iestādēs “vairāk īstenot uz sadarbību vērstu stratēģiju, saskaņā ar kuru dominē konstruktīva pieeja un tiek radītas institūcijas, kuru darbības mērķis ir līdztiesības nodrošināšana un konfliktu risināšana. .. būtu vēlams valsts iestādēs iesaistīt vairāk cittautiešus, lai, tuvinot lēmumu pieņemšanai, palielinātu viņos atbildības sajūtu par to izpildi”[13]. Taču cik reāla ir šo rekomendāciju ieviešana praksē?

Ja tev dusmas, brauc uz Usmu

Pētījuma rezultāti rāda, ka stratēģijas, kuras latvieši ir gatavi pielietot etniskās spriedzes mazināšanai, ir uzspiešana, problēmas atlikšana uz vēlāku laiku, norobežošanās un funkcionālā integrācija (ar to saprotot gatavību nepāriet uz krievu valodu saskarsmē ar krievvalodīgajiem)[14]. Savukārt cittautieši izvēlas strukturālo integrāciju un kompromisu[15]. Tas nozīmē, ka konflikta risinājuma meklējumi ir bezjēdzīgi, jo konflikta atrisināšana nav pieprasīta tās etniskās grupas vidū, kuru pārstāv “politisko lēmumu pieņēmēji”.

Domāju, ka lielā mērā tas saistīts ar to, ka līdz šim minētās stratēģijas (galvenokārt, uzspiešana un norobežošanās) izrādījās visai efektīvas: tās ļāva saglabāt faktisku monopolu uz varas resursiem un vienlaicīgi nenoveda pie konflikta eskalācijas. Taču pēdējā laikā jo biežāk izskan jautājums: “Cik tālu mēs esam no konflikta pāriešanas t.s. “karstajā stadijā?”.

…viņa sarkdama zied un zied…

Sociāliem procesiem piemīt sava attīstības loģika un zināma inerce. Tas nozīmē, ka izvairīšanās no sociālās problēmas risināšanas reti kad noved pie problēmas izzušanas. Arī mēģinājums ignorēt etniskā konflikta veidošanos un attīstības tendences parasti tikai padziļina konfliktu un apgrūtina tā risināšanu.

Šķiet, ka sabiedrībā šī izpratne rodas straujāk, nekā politiskās elites vidū. Kā ilustrāciju var pieminēt frāzi, kuru teica viens no pētījuma dalībniekiem: “Tā ir tāda bumba ar degli, un tas deglis jau ir aizdedzināts, un viņš deg. Kaut kad būs tas lielais, lielais konflikts. Pagaidām sabiedrībā ir ļoti mierīgi, visas tās demonstrācijas un piketi, bet kaut kad tas sprāgs vaļā…[16]”.

Bieži konfliktologiem, kas brīdina par konflikta attīstību, lūdz precīzi noteikt, kad konflikts pāries “karstajā” stadijā. Tas ir līdzīgi cilvēkam, kurš izsmēķē trīs cigarešu paciņas dienā un grib skaidri zināt, kad un cikos viņam sāksies problēmas ar veselību, turklāt ne tādēļ, lai atteiktos no ieraduma, bet tādēļ, lai zinātu, cik ilgi viņš var turpināt to darīt bez nopietnām sekām. Diemžēl, nedz plaušu vēzis, nedz arī vardarbības sākšanās nav precīzi prognozējama. Droši var apgalvot tikai vienu – tagad beidzot jau ir skaidrs, ka pats par sevi šis konflikts neizzudīs un arī iesaldēt viņu būtu grūti. Ir tikai divas iespējas – atrisināt vai attīstīt. Šķiet, ka tie, kas šajā valstī pieņem politiskus lēmumus, savu izvēli ir izdarījuši.
____________________________________

[1] Frāze pieder vienam/ai no fokusa grupas dalībniekiem, «Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājuma meklējumi», Baltijas sociālo zinātņu institūts, Rīga, 2005; 39.lpp.

[2] citēts: Козер Л. Функции социального конфликта. Москва: Дом интеллектуальной книги, 2000; 75 стр.

[3] «Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājuma meklējumi», Baltijas sociālo zinātņu institūts, Rīga, 2005; 5.lpp.

[4] turpat, 12.lpp.

[5] turpat, 9.lpp.

[6] turpat, 17.lpp.

[7] Идентичность и конфликт в постсоветских государствах. Ред. Олкотт М.Б., Тишков В., Малашенко А. Москва: Центр Карнеги, 1997; 287 стр.

[8] «Etnopolitiskā spriedze Latvijā: konflikta risinājuma meklējumi», Baltijas sociālo zinātņu institūts, Rīga, 2005; 11.lpp.

[9] turpat, 10.lpp.

[10] turpat, 9. lpp.

[11] turpat, 14.lpp.

[12] turpat, 13.lpp.

[13] turpat, 10.lpp.

[14] turpat, 15.lpp.

[15] turpat, 16.lpp.

[16] turpat, 55.lpp.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.


Nacionālā programma iecietības veicināšanai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!