Tēzes referātam seminārā "Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību un paskaidrojošais ziņojums" 2002. gada 7 februārī
Referāta tēzes semināram 7. februārī
1. EP Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (EPVK) Latvija, ārlietu ministra V. Birkava personā parakstīja 1995. g. 11. maijā. Taču Latvijas valdība EPVK ratifikāciju Saeimā atlika uz vēlāku laiku. Turpmāk ratifikācijas priekšlikumus vairākkārt noraidīja kā priekšlaicīgus un nesagatavotus.
2. 1995. gadā Latvijas politisko partiju lielais vairākums uzskatīja, ka EPVK nekavējoša ratifikācija var palielināt etnisko minoritāšu tiesības tik lielā mērā, ka tās apdraudētu Latvijas Republikas kā nacionālās valsts turpmāko celtniecību. Labējās partijas, kurām bija dominējošā loma Saeimā, pauda bažas, ka ratifikācija pastiprinātu tendenci uz divkopienu valsts izveidošanu, mazinātu latviešu etnosa lomu valstī.
3. 1995. gada etnopolitiskā situācija tiešām bija visai saspringta, kaut arī ne brizanta. Tikai 55% iedzīvotāji bija latvieši, 30% bija nepilsoņi, tikai 70% iedzīvotāju prata latviešu valodu (starp cittautiešiem – 40%), bet krievu valodu prata 98%, 40% bērnu mācījās skolās ar krievu mācību valodu, kur galvenokārt vēl lietoja PSRS un Krievijā izdotās mācību grāmatas.
4. Latviešu vidū manāmi izpaudās K. Ulmaņa autoritārās varas ieaudzinātā principiālā nacionālistiskā pieeja minoritāšu jautājumam, bet pēckara ieceļotāju minoritāšu vidē – padomju komunistiskās ideoloģijas uzskati par nacionālo jautājumu. Krievu sabiedrības zināma daļa nevēlējās pieņemt minoritātes tiesisko stāvokli, prasīja atzīt savu kopienu par “otro pamattautu”, vai krievu nācijas atzaru, kas atrodas Latvijā. Bija grūti rast kompromisa formulu.
5. Nebija pietiekami noskaidrots arī Latvijas starptautiskais stāvoklis. Rietumos vēl stipri šaubījās par Latvijas spēju tuvākā laikā integrēties NATO un Eiropas Savienībā. Vēl spēcīgs faktors bija Krievijas ietekme, īpaši ekonomikā. Nacionālās aprindas lēsa, ka krievu minoritāte, gūstot lielākas tiesības, var sekmēt orientāciju uz Latvijas iesaistīšanu NVS valstu kompleksā.
6. Kopš tā laika situācija ir krasi mainījusies. Nacionālās valsts pamati ir nostiprināti. 59% no Republikas iedzīvotājiem ir latvieši, 62% – ģimenē runā latviešu valodā, pilsoņu īpatsvars pieaudzis līdz 78%, latviešu valodu prot ap 80% iedzīvotāju (54% – minoritātēm piederīgie). Latviešu mācībvalodas skolās iet ap 70% skolēnu. Krievu valodas pozīcijas joprojām ir spēcīgas, to saziņā lieto 96%, bet pārvaldes valoda ir latviešu valoda. Pašvaldībās sekmīgi risina divu saziņas valodu pielietojumu. Te nav konflikta situācija.
7. Pēdējo 7 gadu laikā ievērojami paplašinājusies demokrātisko principu un tolerantās attieksmes nozīme cilvēku apziņā, strauji mazinās autoritāro un totalitāro ideoloģiju ietekmes, tās samērā maz skar visu tautību jaunatnes priekšstatus un uzvedību. Eiropeiskās tendences arvien jūtamāk parāda sevi etnisko attiecību jomā.
Sācies sabiedrības integrācijas process, kas visspilgtāk izpaužas kultūras dzīvē, veidojot vienotu nacionālu un multietnisku kultūras telpu. Notiek minoritāšu kultūras dzīves uzplaukums. Daudzi mākslinieki kļuvuši par kultūras sadraudzības personificētiem simboliem: piem. R. Pauls, M. Naumova, J. Rafalsons u.c.
8. Noskaidrojusies Latvijas vieta starptautiskajā politikā, jau sākusies iekļaušanās NATO un ES sastāvā, situācijā, kad vienlaikus uzlabojas Krievijas attiecības ar ASV un Rietumeiropu. Radusies un attīstas nacionālās valsts celtniecības tendence Krievijā un Ukrainā, kas var pozitīvi ietekmēt arī nacionālās valsts iespējas Latvijā, sevišķi attiecībās ar minoritātēm. Krievvalodīgie iedzīvotāji Latvijā akceptē savu minoritāro būtību.
9. Galvenais šķērslis EP VK ratifikācijai šobrīd rada politiskās integrācijas neveiksmes Latvijā. Gan latviešu, gan minoritāšu politiskajā elitē joprojām aktīvi darbojas spēki, kuri piemērojas tādam konservatīvi domājošo vēlētāju elektorātam, kas vēl atrodas pagātnes autoritāro un totalitāro ideju ietekmē, vai arī pauž sociāli utopiskus uzskatus. Vēl nepietiekami ir spēki, kuri vēlas radīt pilsonisku, demokrātisku Latvijas politisko nāciju.
10. Viena no sarežģītākām šodienas problēmām ir izglītības sistēmas reforma, nolūkā uzlabot latviešu valodas apgūšanu skolās ar krievu mācību valodu. 1998. gada Izglītības likuma neprecizitātes un nepietiekamais līdzekļu piešķīrums, metodiskā nesagatavotība radījuši etnopolitiskas domstarpības, kuras saasina valsts un minoritāšu attiecības. Tāds stāvoklis stipri kavē EP VK ratifikācijas sagatavošanu.
11. Latvijas valdībai, Saeimai, Izglītības un zinātnes ministrijai, visām ieinteresētām politiskām partijām, nevalstiskām organizācijām jāveic konstruktīvi pasākumi, lai rastu kompromisu, nodrošinot kā latviešu valodas kvalitatīvu apgūšanu, tā minoritāšu vidusskolu saglabāšanu, ar mācību procesu, kas veicina Latvijas mazākumtautību identitātes saglabāšanu un attīstīšanu.
Šķēršļus var demontēt tuvākā gada laikā. Vajadzīga tikai politiska griba panākt EP Vispārējās konvencijas ratifikāciju.