Raksts

Etnopolitiskā dubultspēle


Datums:
13. septembris, 2011


Autori

Aleksandra Gluhiha


Foto: Pleuntje

Diemžēl neviena no Latvijas partijām necenšas piedāvāt tādu etnopolitikas koncepciju, kas būtu vienlaicīgi pieņemama gan latviešiem, gan cittautiešiem.

Ja kādam ārzemniekam ienāktu prātā palasīt lielāko Latvijas politisko partiju priekšvēlēšanu programmas, viņš diez vai uzzinātu par kultūras un valodu daudzveidību mūsu valstī, kā arī par to, ka šeit dzīvo 300 000 nepilsoņu. Vadoties pēc pragmatiskām interesēm, politiskās apvienības 11. Saeimas vēlēšanās lielākoties izvēlējušās noklusēt neērtos nacionāli etniskos jautājumus. Realitātē tas gan ir tikai vairojis partiju savstarpējo neuzticību, kā arī nodrošinājis papildpunktus radikālāk noskaņotajiem spēkiem.

Valodas un etnopolitikas jautājumi parasti visai viegli tiek “pārdoti” Latvijas priekšvēlēšanu debašu tirgū. Taču šogad negaidīti tie ir zaudējuši savu vērtību. Iemesls — vēlēšanu rezultātu neprognozējamība un no tā izrietošā nepieciešamība saglabāt lielākas iespējas politiskajiem manevriem.

Vienotība bez pretkrievu kārts

Vienotība ir ieguvusi neveiksmīgu pieredzi, valdības koalīcijā sadarbojoties ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), kā arī ievērojami ir iedragāts partijas reitings. Tāpēc šodien tā vairs nevar atļauties izspēlēt „pretkrievu” kārti, kā tas bija pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Sausais atlikums — Vienotībai pirms šīm ārkārtas vēlēšanām ir trafareti solījumi aizsargāt latviešu valodu un jauna Kultūras ministrijas izstrādātā un ministres Sarmītes Ēlertes (Vienotība) virzītā sabiedrības integrācijas programma kā papildus “bonuss” nacionālajām minoritātēm.

Saskaņiešiem imidžs prasa upurus

Arī Saskaņas centra (SC) retoriku ierobežo līdzīga motivācija, bet visvairāk — arvien pieaugošās ambīcijas pārņemt varu. 11. Saeimas priekšvēlēšanu laikā apvienība ne tikai ir atteikusies no pirms pieciem gadiem pasludinātā aicinājuma piešķirt krievu valodai oficiālās valodas statusu, bet arī izsvītrojusi visus pagājuša gada solījumus cilvēktiesību jomā, piemēram, ļaut nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās un paplašināt nacionālo minoritāšu valodas lietošanas sfēras.

Jāatzīst, ka jaunā SC alternatīva — trīs gadu moratorijs ikvienam etniskajam jautājumam un iniciatīvai — ir vēsi uzņemta gan politiskajās aprindās, gan arī krievvalodīgo vēlētāju vidū. Kompensēt vēlētājiem trūkstošās emocionālās ekspektācijas saskaņieši cenšas, pārsvarā kritizējot latviešu konkurentu darbu. Īpašu misiju pilda SC 10. Saeimas deputāts Valērijs Kravcovs — latviešu valodu iemācīties viņš nespēj, tāpēc uz 11. Saeimu nekandidē, toties medijos regulāri parādās viņa emocionālie izteicieni. Piemēram, solījumi atbalstīt Vladimira Lindermana akciju, no kuras SC oficiāli norobežojas, — parakstu vākšanu ar mērķi krievu valodai panākt valsts valodas statusu.

„Integrācija” Lemberga gaumē

Imidža transformāciju ir spiesta pārdzīvot arī nacionāli konservatīvā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Aivara Lemberga padotajiem krievvalodīgais elektorāts šogad var kalpot par glābšanas riņķi, neļaujot noslīkt antioligarhu noskaņojuma jūrā. Spriežot pēc Latvijas faktu aptaujām, ZZS reitinga struktūrā krievvalodīgie respondenti var nodrošināt trešdaļu balsu pat par spīti tam, ka vēlēšanās formāli nepiedalās Ventspils mērs.

Jāatzīmē, ka ZZS programmā gluži tāpat kā iepriekšējos gados nav nekādu piedāvājumu sabiedrības integrācijas jomā. Apvienība joprojām iestājas par konservatīvām latviešu vērtībām, taču Lemberga regulārā parādīšanās krievu medijos, kā arī viņa it kā norobežošanās no savas „miesīgās” savienības darbiem daudziem Latvijas cittautiešiem ļauj domāt, ka Ventspils mērs ir „savējais”.

Zatleram — tulkošanas sarežģījumi

Spēlēt uz abām frontēm nākas arī tikko dibinātajai Zatlera reformu partijai (ZRP). Formāli šī organizācija pozicionē sevi kā starpetnisku projektu, taču mazskaitlīgā krieviski runājošo pārstāvniecība kandidātu vidū un visai vājais nacionālo minoritāšu atbalsts liek partijas ideologiem būt ļoti uzmanīgajiem etniskajos jautājumos. Papildus problēmu komunikācijā ar nelatviešiem veido arī Valda Zatlera kategoriskais atteikums runāt ar medijiem krievu valodā, kā arī kopumā krievu mediju kritiskā attieksme pret šo partiju.

Taču pozitīvi var vērtēt to, ka ZRP vismaz mēģina runāt par jaunu pieeju, risinot divkopienu valsts problēmu. Piemēram, izveidojot partijas interneta mājas lapas krievu versiju un nomainot jēdzienu „integrācija”, kas sevi jau diskreditējis, pret plašāku jēdzienu „saliedētība”, kas tomēr paredz, ka procesā iekļaujas abas puses.

Šlesera vārdi un darbi

Savukārt Šlesera reformu partija LPP/LC etniskajiem jautājumiem kā vienmēr piegājusi ar pragmatismu. Oficiālajā partijas programmā nav ne vārda par kādu reformu nepieciešamību, taču mediju intervijās kandidāti vienmēr apelē pie aizvainoto nacionālo minoritāšu pārstāvju jutām, un šie cilvēki arī ir tradicionāls Šlesera balsu avots.

Tā, piemēram, Šlesera partijas ārlietu ministra kandidāts Jānis Jurkāns intervijā radio Baltkom aicināja piešķirt nepilsoņiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Līdzīgus vēstījumus LPP/LC atslēgas figūras bieži vien izmantojušas savās PR kampaņās. Taču zīmīgi, ka LPP/LC par šiem pašu minētajiem jautājumiem nekad nav iesniegusi nevienu konkrētu likumprojektu.

Nacionālistiem — „mūžīgās” vērtības

Vienīgie, kas pašlaik spēlē atklāti, ir abu radikālo nometņu aktīvisti. Viņu solījumi ir maksimāli konkrēti, publiskie paziņojumi nav pretrunā ar dokumentos sarakstīto, un tas, iespējams, arī piesaista elektorātu, kas ne visai labi orientējas politiskajā vidē.

Visu Latvijai!-TB/LNNK par spīti mēģinājumiem tikt vaļā no ielas margināļu tēla savā priekšvēlēšanu programmā joprojām propagandē idejas par labprātīgu deportāciju, krievu skolu likvidāciju, kā arī solījumus neļaut iebraukt Latvijā darba migrantiem no NVS valstīm.

Arī apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) pēc neveiksmīgajiem pagājuša gada mēģinājumiem šarmēt elektorātu ar ekonomiskajām iniciatīvām ir atgriezusies pie tradicionālā „krievu nacionālistu” ampluā. Partijas programma ir utopisko rusofilo iniciatīvu „zelta kolekcija”, sākot ar ideju piešķirt krievu valodai oficiālās valodas statusu un beidzot ar automātisko Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem. Lai noturētu elektorāta uzmanību, bites sākušas vākt parakstus par šī jautājuma izlemšanu referendumā.

Bez pienākumiem

Diemžēl neviena no Latvijas partijām priekšvēlēšanu cīņu laikā necenšas piedāvāt tādu etnopolitikas koncepciju, kas būtu vienlaicīgi pieņemama gan latviešiem, gan cittautiešiem, bet gan turpina orientēties uz vienu, „savējo”, etnisko grupu. Bet tajā pašā laikā tikpat kā apstājušās naturalizācijas problēmu, kā arī etniskās neiecietības un informācijas telpu nošķirtības jautājumi paliek vien par politiskā PR instrumentiem, par kuriem ērtības labad atkal varēs mierīgi aizmirst, ja vien veiksmīgi izdosies izveidot nākamās valdības koalīciju. [ 1 ]


Integrācija politiķus neinteresē

Pārkāpt pāri tautībai

Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes

Valodas un identitātes sardzē


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!