Recenzija par pētījumu "Etnopolitika Latvijā"
Atgūstot valstisko neatkarību, nozīmīgāko vietu iekšpolitiskajā dienaskārtībā ieņēma tieši tie paši faktori, kas motivēja latviešu etniskās grupas centienus atgūt “savu” valsti. Par šādiem faktoriem var uzskatīt latviešu valodas statusu, kultūras statusu, cenšanos atbrīvoties no padomju ideoloģiskā mantojuma, padomju varas un drošības struktūru likvidēšana, utml. Noteikti jāpiemin, ka paralēli valodas un kultūras pozīciju stiprināšanai, ko var uzskatīt par loģiskām darbībām, ņemot vērā nonivelēto latviešu valodas nozīmību padomju okupācijas laikā, noritēja arī neatkarīgas Latvijas nācijvalsts ideoloģisko pretinieku atmaskošana un politiskā vajāšana, kura visai nesaudzīgi atklāja Latvijā dzīvojošās tautas etnisko, valodisko un idejisko sašķeltību. Papildus nozīme bija tās personu kopas noteikšanai, kurai jebkurā valstī tiek piešķirtas noteiktas tiesības – tiesības izraudzīties savus priekšstāvjus, proti, ievēlēt parlamentu. Lai arī pilsoņu kopuma noteikšana nenotika pēc etniskās piederības principa, rezultāts bija tāds, ka aptuveni trešā daļa atjaunotās valsts iedzīvotāju nebija tiesību piedalīties ne Saeimas, ne pašvaldību vēlēšanās.
Pētījuma “Etnopolitika Latvijā” autori ir strukturētā veidā secīgi analizējuši politiskās vides un dažādu faktoru ietekmi uz etnopolitiskajām norisēm Latvijā desmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas.
Pirmajā nodaļā aplūkoti etnopolitikas plānošanas un īstenošanas institucionālie aspekti. Sīkāk skatīta valsts institūciju loma valodas vides veidošanā, bilingvālās izglītības politikas īstenošana, kultūrpolitikas nozīme saskarsmes starp dažādām etniskajām grupām paplašināšanā, kā arī pilsonības iegūšanas politiskie, institucionālie un finansiālie aspekti. Secinājumu un ieteikumu daļā kā svarīgākās nepieciešamās pārmaiņas norādīta nepieciešamība radīt mehānismu dialogam starp varu un mazākumtautībām, kā arī mazākumtiesību likumdošanas pilnveidošana un sakārtošana. Kā viena no galvenajām politiskajām aktualitātēm minēta nepieciešamība izveidot mehānismu valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā” īstenošanai. Šobrīd jau var teikt, ka valsts ir spērusi soli pozitīvas attīstības virzienā, pieņemot likumu par sabiedrības integrācijas fondu.
Otrajā nodaļā aplūkota politisko partiju un apvienību attieksme pret jautājumiem, kas saistīti ar etnopolitiku. Pārskata autori detalizēti pētījuši partiju un apvienību galvenos viedokļu veidošanas un veidošanās ceļus, analizējot, kā partiju programmās definēti etnopolitiskie mērķi un uzdevumi, kādi šajā sakarā bijuši partiju vadošo darbinieku uzskati un, visbeidzot, kā šos mērķus, uzdevumus un uzskatus atspoguļojuši masu saziņas līdzekļi. Izdarīts secinājums, ka partijas nav veicinājušas sabiedrības integrāciju, lielā mērā tādēļ, ka tās ir etniski polarizējušās un neuzrunā visas Latvijā dzīvojošās etniskās grupas, nepievērš pietiekamu uzmanību nepilsoņiem un jaunpilsoņiem, ignorējot arī tādu tiesību sfēru kā mazākumtautību tiesības.
Trešajā nodaļā aplūkota nevalstisko organizāciju aktivitāte un vieta etnopolitiskajās norisēs, secinot, ka NVO ietekme uz sabiedrības integrāciju un etniskās saskaņas veicināšanu ir ļoti dažāda atkarībā no katras konkrētās nevalstiskās organizācijas pieredzes, uzbūves, darbības prioritātēm un veidiem, cilvēkresursu un finansu resursu pieejamības. Lasītājam pašam ir iespējas sīki iepazīt konkrētu NVO darbības pamatprincipus un pamatuzdevumus, izlasot pētījumu. Atliek vienīgi secināt, ka NVO sektors etnopolitisko aktivitāšu ziņā ievērojami apsteidz valsts iestāžu rīcību un arī iespējas rīkoties.
Ceturtajā nodaļā aplūkota drukāto masu saziņas līdzekļu loma etnopolitisko norišu, atspoguļošanā, veidošanā un ietekmēšanā. Autori secinājuši, ka galvenā problēma ir divu atšķirīgu informatīvo telpu vienlaicīga pastāvēšana, latviešu presei uzrunājot tikai latviešu auditoriju un pievēršot visai minimālu uzmanību etnopolitiskajiem jautājumiem, un krievu presei uzrunājot tikai krievu valodā runājošo cittautiešu auditoriju un izklāstot tikai tai svarīgus vai aktuālus jautājumus. Pētījuma autori atzīmējuši, ka, atšķirība no latviešu preses, krievu drukātie masu saziņas līdzekļi bieži uzmanību pievērš tieši ar etnopolitiku saistītu jautājumu aplūkošanai un interpretēšanai. Rezultātā latviešu un krievu auditorija saņem atšķirīgu informāciju, atšķirīgu skatījumu un atšķirīgus secinājumus, kas nereti ir konfliktējoši, pilnīgi pretēji.
Tāpat jāatzīmē, ka pētījuma autori visai precīzi raksturojuši situāciju un tās attīstību valsts valodas un izglītības politikā, kā arī novērtējuši kultūrpolitikas svarīgo integrējošo nozīmi. Visbeidzot, lai arī Latvijas pilsonības iegūšanā etniskā piederība nav bijusi un arī nav svarīga juridiski, jo pilsonība netiek piešķirta pēc etniskās piederības principa, pētījuma autori pilsonības iegūšanas gaitu tomēr saista ar objektīvu situāciju, kad lielākā daļa personu, kurām ir Latvijas nepilsoņa statuss, pieder pie etniskā mazākuma. Sekojoši, izdarīts objektīvs secinājums, kas mēdz biedēt gan politiķus, gan pētniekus, gan žurnālistus – faktiski nepilsoņu kopumu veido pie etniskajām vai nacionālajām minoritātēm piederošas personas. Tādēļ nav vērts satraukties un brīnīties par ārvalstu politiķu un arī ekspertu jautājumiem par “etniskajām minoritātēm, kuras pārsvarā ir nepilsoņi”.
Pētījumam ir aprakstošā jeb situāciju raksturojošā daļa un katrā nodaļā, arī pētot atsevišķus tematus sīkāk, tiek dots novērtējums iespējamai situācijas attīstībai, ja līdzšinējā politika nemainās, vai, gluži otrādi, politika noteiktā segmentā mainās kādā konkrētā jau akceptētā virzienā. Iespējams, ka secinājumu un ieteikumu daļā ikvienā no četrām nodaļām varētu būt izskanējuši konkrētāki priekšlikumi situācijas optimālai attīstībai taktiski un stratēģiski. Kopumā var teikt, ka pārskata autori ir atspoguļojuši jau labi zināmas lietas un neko radikāli jaunu lasītājam nav piedāvājuši. Tomēr der atcerēties, ka akadēmiskajā vidē par etnopolitiku ir rakstīts daudz un sen, tādēļ sagaidīt radikāli jaunus pavērsienus nevar arī tuvākajā nākotnē. Savukārt, “jau kādreiz kaut kur lasīts vai dzirdēts” sajūtu kompensē tas, ka pētījumā pirmo reizi par daudzajiem etnopolitikas aspektiem ir runāts vienkopus un loģiskā secībā.
Pārskatu “Etnopolitika Latvijā” var uzskatīt par veiksmīgu politikas analīzi, jo temata aplūkošanas un pasniegšanas veids atbilst klasiskam politikas analīzes modelim, jo ir skaidrota nepieciešamība pētīt situāciju, ir apzināti galvenie politikas elementi, ir apzināti politikas īstenošanas procesa vājākie posmi, ir apzināti iespējamie problēmas risinājuma veidi, ir apzinātas iespējas tos īstenot, un ir izdarīti secinājumi par optimālākajiem no iespējamajiem rīcības variantiem. Par pamatu secinājumiem kalpo fakti un secinājumi par situācijas attīstību izdarīti, ņemot vērā līdzšinējās attīstības tendences. Varētu vēlēties vēl vienīgi aptuvenas aplēses, cik ilgā laikā un par cik lieliem resursiem ieteiktās pārmaiņas dažādajās etnopolitikas sfērās būtu iespējams īstenot.
Pārskats “Etnopolitika Latvijā” sniedz skaidrojumu daudziem procesiem, kas Latvijā kļuva īpaši aktuāli pēc neatkarības atjaunošanas, kad Latvijai jau kā neatkarīgai, patstāvīgai valstij vajadzēja sākt formulēt savu viedokli gan filozofiskā, gan juridiskā līmenī par tādiem jautājumiem kā, piemēram, minoritāšu tiesības, minoritāšu politika, minoritāšu lingvistiskās un politiskās tiesības un daudziem līdzīgiem.
Pārskata autori, lai arī orientējušies uz to norišu analīzi un pētīšanu, kas notikušas 2000.gadā, tomēr ļoti efektīvi parāda situāciju tieši 10 gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Valodas lietošanas jomā ir noticis būtisks juridisks un arī praktisks progress nostiprinot latviešu valodu kā valsts valodu Latvijā. Taču, vienlaikus, aktuāls kļuvis minoritāšu valodu lietošanas un aizsardzības jautājums. Izglītības sistēma ir tikusi vaļā no t.s. padomju ideoloģiskā mantojuma un var brīvi īstenot visdažādākās pilsoniskās un patriotiskās audzināšanas programmas. Taču aktuāls kļuvis jautājums par minoritāšu tiesībām uz izglītību un tiesībām izglītībā. Kultūras identitātes saglabāšanai vairs nav nekādu ierobežojumu un politiskā vai ideoloģiskā spiediena, jo katrs var piekopt un attīstīt savu kultūru pilnīgi brīvi un atkarībā no pieejamajiem resursiem. Taču aktuāls kļuvis jautājums par etnisko minoritāšu tiesībām saglabāt savu identitāti un, kas ir vēl svarīgāk, attīstīt to situācijā, kad valsts nav pārāk pretimnākoša ne juridiski, ne finansiāli. Visbeidzot, tika juridiski veiksmīgi noteikts Latvijas pilsoņu kopums un likts pamats pilsonības institūcijas stabilitātei nākotnē. Taču aktuāls kļuvis jautājums par to personu tiesībām un iespējām, kurām nebija tiesību kļūt par Latvijas pilsoņiem reģistrācijas kārtībā.
Pētījums ne tik vien atspoguļo stāvokli šobrīd, bet arī dod iespējamās atbildes uz daudziem jautājumiem par etnopolitiku Latvijā. Tomēr, vēl svarīgāk ir tas, ka pētījums vislabāk var kalpot par detonatoru plašākām un arī dziļākām debatēm par jautājumiem, par kuriem daudzi valsts iedzīvotāji līdz šim dzirdējuši un interesējušies maz vai, iespējams, nemaz. Pētījumu būtu īpaši ieteicams izlasīt politiķiem un masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem, jo tieši šim personu lokam deviņdesmito gadu sākumā bija un arī joprojām ir ārkārtīgi liela ietekme vai vismaz spēja ietekmēt etnopolitiskās norises Latvijā gan šobrīd, gan arī turpmāk.
Nobeigumā var secināt, ka autori ir sasnieguši uzstādīto mērķi un piedāvā lasītājiem kompaktu un kompetentu saturisko un analītisko materiālu par iekšpolitiski jau ilgu laiku un vienmēr aktuālu tematu. Ir skaidrs, ka līdz šim iemītā etnopolitikas taciņa nav gluda, bet arī pilsoņu kara piesaukšana ir neproporcionāls pārspīlējums. Viela pārdomām ir dota. Atliek lasīt, domāt un arī pilsoniski un valstiski atbildīgi rīkoties.