Raksts

Etniskuma uzplūdi


Datums:
16. februāris, 2004


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Vai austrumslāvu tautasgrupas klātbūtnē Latvijā ir iespējama visas valsts nacionālās sabiedrības izveidošanās? Integrācija ir iespējama, bet integrācijas politiku vajadzētu koriģēt. Ar dialogu vien nepietiek, valdībai jāierosina kompromisi, tā paturot iniciatīvu savās rokās.

Latvijas krievu skolu aizstāvēšanas štāba sarīkotās krievvalodīgo skolēnu masveidīgās demonstrācijas nav apturējušas izglītības reformas īstenošanas gaitu, taču tās spilgti atainojušas etnisko attiecību saasināšanās procesu mūsu zemē. Ir pēdējais laiks analizēt un noskaidrot, kādi ir šīs negācijas galvenie cēloņi un notikušo manifestāciju patiesie iegansti. To mūsu politiķi vēl nav uzsākuši. Masu medijos (Latvijā un ārvalstīs) tiek akcentēti trīs faktori:

1. krievvalodīgās jaunatnes etniskās apziņas spējais uzliesmojums ar savas identitātes aizstāvēšanas motīvu;
2. krievvalodīgo opozicionāro politisko grupu un apvienību saliedēšanās, lai kopīgi pretdarbotos izglītības reformai. Šajā nolūkā paveikta plaša un rezultatīva aģitācija skolēnu un viņu vecāku vidē;
3. Krievijas dažādo politisko partiju un apvienību ieinteresētība ietekmēt notikumus Latvijā tā, lai mūsu valsts nespētu pilnīgi izkļūt no Maskavas aizbildniecības sfēras.

Manuprāt, visi šie faktori darbojas un izpaudīsies arī turpmāk. To pašreiz netieši sekmē arī Latvijas valdības krīze, kas faktiski noris jau no 2003. gada 20. septembra “pārsteiguma nakts”. Arī tādēļ Latvijas labējās nacionālās partijas nav spējušas rast “bērnu nemieru” novēršanas metodes un argumentus.

Šajā komentārā mēģināšu ieskatīties etniskā faktora izpausmē. Savā komentārā “Identitāšu rēbuss” rakstīju, ka Eiropā šodien nacionālā identitāte ir nozīmīgāka par etnisko. Jā, tomēr Austrumeiropā un Balkānos etniskumam ir joprojām spēcīga loma un zināmās situācijās tā palielinās. Piemēram, Serbijā izplatās tā sauktā “etniskā revanša” noskaņa, aicinājumi „nomazgāt” Horvātijā, Bosnijā un Kosovā zaudēto etnisko karu “kaunu”. Krievijā prezidents Vladimirs Putins pirms pāris nedēļām, viesojoties Čuvašijā, Čeboksarā teica runu, kurā atzina etniskās apziņas pieaugošo svaru savas valsts gaisotnē. Tiesa, norādot, ka galvenā tendence esot kopīgās krievzemnieciskās nācijas veidošanās, kurai pamats likts PSRS laikos (“vienotā padomju tauta”?). Tendenci stiprina valsts pasākumi krievu valodas lomas nostiprināšanai. Minoritāšu kultūras autonomija tiek garantēta, ir arī attiecīgas skolas, kurās mācās ap 2% no kopējā skolēnu skaita!

Etniskuma uzliesmojuma ainā iekļuvusi arī Latvija. Tikai šeit liesma deg lielākās minoritātes apziņā. Ārēji skatot, tā aptver krievu skolu skolēnu un viņu vecāku ievērojamu daļu. Ne vairākumu, bet – aktīvāko, prasīgāko daļu. Tas ir ļoti satraucoši. Manuprāt – mūsu valsts integrācijas mērķi ir apdraudēti.

Acīmredzot pēdējos trijos gados Latvijas etnisko kopumu attiecību sfērā ir notikušas būtiskas izmaiņas, kuras nav pietiekami novērtētas. Riskēšu izteikt savu redzējumu. Nepiekrītu tiem, kas par galveno cēloni uzskata Krievijas garīgo ietekmi. Tā stipri iesakņojās vecākā paaudzē, kā sovjetizācijas sekas. Krievvalodīgās minoritātes vidējā paaudze ir daudz pragmātiskāka, piemērojas jaunai realitātei, taču nevēlas, ka aizskar tās etniskumu. 66,3% vietējie krievi, 42,7% baltkrievi un 32,6% ukraiņi ir dzimuši Latvijā. Daudziem no viņiem un viņu bērniem pat vairs nav regulāri sakari ar etniskām tēvzemēm. Bet paliek viņu dzimtā valoda, tradīcijas, mentalitāte, etniskā un kultūras identitāte.

Šis etniskums šodien ir guvis savu lokālo saturu un būtību. Ir izveidojusies Latvijas austrumslāvu etnisko grupu pārstāvju krievvalodīgā minoritāte, kurā iekļāvusies krievu, baltkrievu un ukraiņu lielākā daļa. Tā nav vairs tikai lingvistisks veidojums. Tā ir atbrīvojusies no komunistiskās ideoloģijas vadošā sloga un formulē savu kopīgo etnonacionālo interešu platformu. Pēc Viduseiropā pieņemtā apzīmējuma, radusies Latvijas krievvalodīgo tautasgrupa (vāciski – Volksgruppe).

Tautasgrupu rakstoro vairākas pazīmes. Tā ir daudzskaitlīga minoritāte, kurai ir sava elite: intelektuālā, politiskā, tautsaimnieciskā. Šai elitei ir savi uzskati un intereses, arī ārpolitiskā orientācija, bet pakļauta iekšējiem apsvērumiem. Tā ir minoritāte ar savu „mininacionālo skatījumu” uz mītnes valsts problēmām, liekot centrā savas elites “idejas”. Tai ir savas kultūrpolitiskās intereses, kurās svarīgāko vietu ieņem skolu jautājums. Tautasgrupai var būt arī savi simboli, karogi un emblēmas, bet publiski tos jālieto kopā ar valsts simboliem. Aplama, nelojāla ir citas valsts simbolu demonstrēšana.

Rodas jautājums – vai šādas tautasgrupas klātbūtnē ir iespējama visas valsts nacionālās sabiedrības izveidošanās?

Manuprāt, integrācija ir iespējama. Bet integrācijas politiku vajadzētu koriģēt. Ar dialogu vien nepietiek, valdībai jāierosina kompromisi, tā paturot iniciatīvu savās rokās.

Ir jādivkāršo Izglītības ministrijas organizatoriskie pasākumi krievvalodīgo vidusskolu apgādāšana ar kvalificētiem pedagogiem un mācību līdzekļiem. Jāsagatavo jauni noteikumi pakāpeniskai pārejai uz mācībām latviešu valodā, sadalot skolas pēc gatavības pakāpes.

Nevalstiskām organizācijām un zinātniskām institūcijām vajadzētu pārņemt starpetnisko diskusiju rīkošanas iniciatīvu. Būsim iecietīgāki pret integrācijas alternatīvu projektiem, būsim neiecietīgāki pret etniskā naida un nicinājuma propagandētājiem. Neļausim pārvērst etniskumu par nesamierināmu spēku cīņas karogu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!