Foto: G. Dieziņš © AFI
Portāls politika.lv vēlēšanu sadaļā atgādina saviem lasītājiem droši vien jau piemirstās 2001.gadā veiktās “jaunpilsoņu” aptaujas datus, kas atspoguļoja jaunizcepto vēlētāju politisko izvēli. Savulaik masu informācijas līdzekļos šie dati tika interpretēti kā “jaunpilsoņu” lojalitātes apliecinājums Latvijas valstij. Mūsuprāt, tie liecina pavisam par kaut ko citu.
Saskaņā ar minētā pētījuma datiem, 2001.gada martā – aprīlī pašvaldību vēlēšanās 26% “jaunpilsoņu” savas balsis atdotu par PCTVL, savukārt Saeimas vēlēšanās tādu būtu jau 30%. Turklāt, attiecīgi 20% un 32% no aptaujātajiem neatbildēja uz šo jautājumu. Ekstrapolējot atšķirības starp socioloģiskajām prognozēm un 2001.gada pašvaldību vēlēšanu rezultātiem Rīgā, visticamāk, var apgalvot, ka arī savu izvēli neatklājušo “jaunpilsoņu” sirdis lielā mērā ir piederējušas PCTVL. Atlikušo “jaunpilsoņu” izvēle vairumā gadījumu nepārprotami arī ir raksturojama kā kreisa (par LSDSP attiecīgi 13% un 16%). Protams, “kreisa” politiskā izvēle pati par sevi vēl neliecina par nelojalitāti Latvijas valstij, taču Latvijas politiskajā kontekstā tā varētu liecināt par nostaļģiju pēc PSRS (PCTVL) no vienas puses vai pēc valsts patronāžas (PCTVL, LSDSP) no otras.
Pēc pērnajām pašvaldību vēlēšanām presē parādījās publikācijas, kas pauda viedokli, ka bailes no “jaunpilsoņiem” ir nepamatotas, jo to skaits nav tik liels, lai jūtami ietekmētu vēlēšanu rezultātus. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka arī “vecpilsoņu” loks nav etniski viendabīgs. Līdz šim politkorektā konjunktūra netieši likusi masu medijiem izvairīties no politiskās izvēles sasaistes ar vēlētāju etnisko piederību. Pat vairāk – tiek veicināti mīti par etniskā faktora nebūtiskumu. Tomēr nesen laikrakstā Diena SKDS direktors Arnis Kaktiņš pauda aizdomas, ka “politisko izvēli reģionos diktēs vēlētāju tautība”. Viens no skaidrojumiem šādai parādībai ir it kā neveiksmīgā Latvijas sabiedrības integrācijas politika, kas izraisījusi minoritāšu “novēršanos” no politiskā “meinstrīma”. Taču etniskie balsojumi Latvijā nav nekas jauns – par to liecina kaut vai 1991.gada 3.marta aptaujas (pēc būtības referenduma) par Latvijas neatkarību rezultāti. Par minoritāšu balsojumu šajā aptaujā plašās tautas masās dominē priekšstats, ka vairums cittautiešu ir atbalstījuši Latvijas neatkarību. Šis priekšstats ir tik plaši tiražēts, ka pat paši cittautieši, kā arī viņu politiskie pārstāvji, tam ir noticējuši un padarījuši to par savas identitātes sastāvdaļu. Diemžēl, iedziļinoties skaitļos, atklājas pavisam cita aina.
Protams, mēs apzināmies, ka jebkura balsojumu post factum analīze lielā mērā ir spekulatīva, jo elektorāts ir anonīms (nav elektorāta ir tikai elektori[1]); ir neiespējami identificēt konkrētā vēlētāja izvēles motivāciju; mēs nevaram precīzi zināt, kuri vēlētāji ir balsojuši, bet kuri palikuši mājās. Taču īpašā 1991.gada vēsturiskā situācija datu pētniekam ļauj izvirzīt sekojošus pieņēmumus. Pirmkārt, latviešu līdzdalības tendence aptaujā tiecās uz 100% (šajos 100% neietilpst Latvijas republikāņu partijas aptuveni 7 biedri un Latvijas Komitejas radikālākie pārstāvji, kas kopumā neveido statistiski nozīmīgu lielumu). Otrkārt, no latviešiem, kuri piedalījās aptaujā par neatkarību, nobalsoja 100%. Šos pieņēmumus apstiprina arī 1991.gada martā izdarītās socioloģiskās aptaujas – pret Latvijas neatkarību bija gatavi balsot tikai apmēram 1% latviešu[2] (zīmīgi, ka apmēram tikpat daudz “latviešu” tajā laikā kā savu dzimto uzrādīja krievu valodu[3]). Analizējot aptaujas rezultātus caur minēto pieņēmumu prizmu, atklājas, ka visai neliela daļa cittautiešu (aptuveni 26%) 1991.gadā ir atbalstījuši Latvijas neatkarību. Savukārt, 45% ir bijuši “pret”, bet atlikušie “balsojuši ar kājām”. Ja cittautiešus asociē tikai ar tā sauktajiem krievvalodīgajiem, aina ir vēl dramatiskāka – “par” balsojuši tikai apmēram 16%. Papildus apstiprinājumu šādiem secinājumiem sniedz pārsteidzošā aptaujas rezultātu korelācija ar iedzīvotāju etnisko sastāvu atsevišķās administratīvajās teritorijās.[4]
Lasītājam varētu šķist, ka mūsu raksta mērķis ir īsi pēc PCTVL “ārlietu ministra” Jāņa Jurkāna tikšanās ar Vladimiru Putinu biedēt latviešus un apelēt pie viņu iracionālajām jūtām, lai kuplinātu zināmu politisko spēku elektorātu gaidāmajās vēlēšanās, taču mūsu nolūks ir diametrāli pretējs – rosināt lasītājus izdarīt racionālu izvēli, balstoties uz empīriskiem datiem.
Mēģinot saprast iemeslus, kāpēc daudzi cittautieši ir tik rezervēti pret Latvijas valsti, derētu sev uzdot jautājumu: “Kāds gan varētu būt pamats “krievam” neskatīties uz “Trešo Romu”?” Atbilde varētu būt itin vienkārša – tikai “Rīgas” ainavas uzkrītoša atšķirība no Maskavas “peizāžas”, vai, pareizāk sakot, – “landšaftes”… Droši vien, neartikulētās, taču vairuma latviešu sirdīs lolotās cerības deportēt vai nepastarpināti asimilēt turpat vai miljonu cittautiešu ir ne tikai iluzoras, bet arī nevar atrisināt etnisko balsojumu problēmu. Ticamāk, ka, cittautiešu identitātei “eiropeizējoties” (Krievijas plašumu un Maskavas “asaru” vietā piedāvājot viņiem “Eiropas cietoksni” un Briseles “kāpostu”), zustu arī viņu Latvijas neatkarību apdraudošā tieksme pēc garīgās emigrācijas. Diemžēl pagaidām “latviešu” politiķu vidū dominē divas iespējami nepareizas pieejas etnisko balsojumu problēmai – vieni izliekas, ka tāda nepastāv, otri, nepiedāvājot reālus risinājumus, ar savu retoriku to tikai atražo.
____________________
[1] Harrop, M.; Miller, W. L. Elections and Voters: A comparative introduction. London: The MacMillan Press Ltd., 1987, p. 86.
[2] Zepa, B. Sabiedriskā doma pārejas periodā Latvijā: Latviešu un cittautiešu uzskatu dinamika. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1992. Nr. 10., 22.- 26. lpp.; Zepa, B. Valsts statusa maiņa un pilsoniskā apziņa. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1995. Nr. 7/8., 31.- 44. lpp.
[3] Skatīt: Etnosituācija Latvijā (fakti un komentāri). Rīga, 1994.; Latvijas statistikas gadagrāmata. 1991. Rīga: Latvijas Statistikas komiteja, 1992.
[4] Sīkāk skatīt raksta autoru darbu Vai 2001.gada Rīgas Domes vēlēšanu rezultāti bija pārsteigums (Etniskie balsojumi, atskatoties uz 1991.gada 3.marta aptaujas pieredzi) – http://home.lanet.lv/~politics/raksti/3.MARTS/3.MARTS.htm