Raksts

Etniskie balsojumi Latvijā: kas tālāk?


Datums:
29. jūnijs, 2004


Autori

Mārcis Krastiņš


Foto: A. Jansons © AFI

Diezgan droši var apgalvot, ka Latvijā turpina pieaugt cittautiešu politiskā aktivitāte un arī ietekme. Latvijas partiju sistēmai tas nozīmē divus ceļus – viens būtu līdzīgs Beļģijai, kur vienas valsts ietvaros darbojas divas dažādas partiju sistēmas, otrs – Igaunijai, kur partijas vairs nedalās pēc etniskā principa.

Šķiet, ka vairs nevienam nav noslēpums, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas etniskā piederība ir bijis noteicošais faktors vēlētāju izvēlē vēlēšanās. Par etniskā faktora lomas nozīmīgumu vēlēšanās ir runāts vairākos pētījumos un publikācijās, tāpēc mēģināšu dot nelielu situācijas analīzi un ieskicēt attīstības scenārijus.

Ja mēs Latvijai piemērojam pētnieku S.M. Lipseta un S.Rokkana formulēto sabiedrības šķirtņu teoriju[1], tad Latvijas partiju sistēmā pietiekami konsolidējusies ir vienīgi etniskā šķirtne. Pārejās pētnieku minētās dalījuma šķirtnes – centrs pret perifēriju, baznīca pret valsti, zemes īpašnieki pret industriālistiem, kā arī kapitālisti pret darba ņēmējiem – Latvijas sabiedrībā pastāv, tomēr gandrīz nemaz neatspoguļojas partiju sistēmā.

Latviešu balsotājs vispirms atmet “nepareizās”, “naidīgās” cittautiešu partijas un tad raugās pēc labākā piedāvājuma starp latviešu partijām. Neapšaubāmi, visu partiju zemie reitingi rāda, ka arī latviešu vēlētāji nav īpaši apmierināti ar latviešu partiju paveikto, tāpēc gandrīz pēc katrām vēlēšanām seko partiju reitingu vēl nozīmīgāks kritums. Būtu salīdzinoši loģiski, ka vēlētāji, vīlušies valdošajā elitē, kļūtu apātiski un pilsoņi arvien mazāk interesētos par valstī notiekošajām politiskajām norisēm.

Tomēr Latvijas politikai raksturīgs kāds fenomens, kas nav novērojams citās post-komunistiskajās Austrumeiropas valstīs un tā ir īpaši lielā vēlētāju aktivitāte gandrīz visās nacionālā mēroga vēlēšanās. Līdz šim tā arī nav saņemts adekvāts skaidrojums šādai situācijai, tāpēc mēģināšu izteikt minējumu, ka tam par pamatu ir tieši etniskais dalījums Latvijas partiju sistēmā.

Etnisko attiecību pētnieks D. Horovics[2] ir norādījis, ka tendence partijām organizēties pa etnisko dalījumu līnijām ir kumulatīva un ja to iesāk kāda no partijām, citas, lai mobilizētu savu elektorātu, ir spiestas sekot. Etniskās partiju sistēmas var rasties pat pretēji partiju līderu viedokļiem, un tie pat var ticēt, ka etniskais dalījums nav īpaši svarīgs. Pētnieks uzsver, ka raksturīga iezīme etniskās balsošanas pieaugumam ir vēlēšanu līdzdalības pieaugums, kas notiek paralēli ar etniskās partiju sistēmas pozīciju nostiprināšanos. Etniskā balošana ļauj partijām daudz vieglāk mobilizēt vēlētājus un identificēt kādas partijas potenciālos vēlētājus ir viegli, jo atliek noskaidrot tikai viņu etnisko piederību.

Tuvojoties Eiroparlamenta vēlēšanām, lielākā daļa partiju pievērsās savu vēlētāju mobilizēšanai izmantojot etniskos motīvus – Tautas partija savā galvenajā pirmsvēlēšanu sauklī lika uzsvaru uz vārdu latviskums, “Jaunais Laiks” no partijas avīzes biedēja ar pro-Maskavisko spēku ievēlēšanu, līdzīgu retoriku pauda TB/LNNK, savukārt pretējā pusē nostājas politisko organizāciju apvienība PCTVL ar vislakoniskāko saukli – “Krievi nāk!”. Šķiet, arī Latvijas gadījumam ir piemērojama Horovica atziņa, ka vienas etniskās grupas spēkiem sadaloties, kopējā politiskā sistēma polarizējas, jo atbalsta nostiprināšanai nepieciešamas īpaši radikālas prasības. Iepriekš, kad PCTVL sastāvā ietilpa arī Tautas saskaņas partija un Latvijas sociālistiskā partija, šādus saukļus no apvienības nevarēja dzirdēt.

Pēc Eiroparlamenta vēlēšanām arvien plašāk sāka izskanēt viedoklis, ka sabiedrība ir radikalizējusies, ko pierādot TB/LNNK lieliskais starts šajās vēlēšanās. Vēlēšanu rezultāti lieku reizi pierādīja, ka vieglāk ir motivēt ar skaļu saukļu un iebiedēšanas palīdzību, kas pats par sevi nav nekāds jaunums. Tāpēc nevar tik pārliecinoši apgalvot, ka šajās vēlēšanās etniskai piederībai ir tik liela nozīme izvēloties savus pārstāvjus. Par to liecina zemie vēlēšanu līdzdalības rezultāti: vēlēšanās piedalījās 41,23% no visiem balsstiesīgajiem vēlētājiem, kas ir netipiski zems rādītājs Latvijai, kur parasti līdzdalība vēlēšanās bijusi apmēram 70%. Līdzdalības ziņā Latviju ir apsteigušas gan lielākā daļa veco ES dalībvalstu, gan arī Lietuva, kur vēlēšanās piedalījās 48,2% balsstiesīgo vēlētāju. Ja Latvijā pavisam bija apmēram 1,39 miljoni vēlētāju, par TB/LNNK nobalsoja tikai 12,2% no balsstiesīgajiem vēlētājiem, savukārt bijušās apvienības PCTVL partijas (PCTVL, TSP un LSP) kopā savāca 7% no balsstiesīgo vēlētāju atbalsta, kas ir pavisam niecīgs skaitlis, salīdzinot ar 8.Saeimas vēlēšanām, kad apvienotais PCTVL saņēma 13,5% visu balsstiesīgo vēlētāju atbalstu. Tajā pašā laikā redzams, ka mērenākās partijas Eiroparlamenta vēlēšanās saņēmušas vēl mazāku atbalstu.

Galvenais jautājums – cik ilgi šāda situācija Latvijā turpinās pastāvēt un kādi ir iespējamie attīstības scenāriji? Viena no versijām paredz turpmāku etniskās spriedzes pieaugumu, kas var attīstīties dažādos virzienos.

Neapskatīšu sliktākos situācijas attīstības scenārijus, bet norādīšu uz vienu tendenci, kas būs praktiski neizbēgama. Diezgan droši var apgalvot, ka pieaugs cittautiešu politiskā aktivitāte un arī politiskā ietekme. Lai arī naturalizācijas process Latvijā noris salīdzinoši lēni, un kopš tā uzsākšanas pilsonību naturalizācijas kārtībā ir ieguvuši apmēram 75 000 nepilsoņi, cittautiešu īpatsvars starp Latvijas pilsoņiem turpina palielināties. Pieņemot, ka naturalizācijas temps saglabāsies pašreizējā līmenī, pēc 10 gadiem latviešu īpatsvars balsstiesīgo vidū varētu būt apmēram 70%. Savukārt atsevišķās lielajās pilsētās, tajā skaitā Rīgā, cittautiešu īpatsvars pilsoņu vidū varētu sasniegt pat 40%. Šīs prognozes norāda, ka cittautiešu loma pieaugs tieši pašvaldību līmenī.

Latvijas partiju sistēmai tas nozīmē divus ceļus – viens būtu līdzīgs Beļģijai, kur vienas valsts ietvaros darbojas divas dažādas partiju sistēmas, katrai lingvistiskajai grupai sava. Lai gan Beļģijas vēsturiskā situācija ievērojami atšķiras no Latvijas, iedzīvotāju etniskas sastāvs ir ļoti līdzīgs Latvijai, tāpēc arī šī valsts tika izvēlēta par paraugu salīdzināšanai.

Otrs Latvijas partiju sistēmas tālākais attīstības ceļš varētu līdzināties Igaunijai, kur partijas vairs nedalās pēc etniskā principa, bet lielās partijas iekļauj sevī arī cittautiešus un cenšas aizstāvēt to intereses. Šis variants noteikti būtu labākais attīstības scenārijs, jo mazinātu etnisko attiecību spriedzi starp partijām, kuru savstarpējā retorika bieži vien veido un padziļina arī plaisas sabiedrībā.

Viens no iemesliem, kas liek domāt, ka situācija Latvijā varētu attīstīties līdzīgi kā Igaunijā, ir Daugavpils piemērs, kur iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās reģionālajā līmenī atbalstu guva reģionālā partija “Latgales Gaisma”. Sīki neanalizējot šīs partijas priekšvēlēšanu metodes, jāsecina, ka uzvara tika gūta bez radikālu saukļu izkliegšanas. Jāatceras, ka tas notika pilsētā, kur pārliecinoši dominē cittautieši, tomēr starp pilsoņiem joprojām ir salīdzinoši liels etnisko latviešu īpatsvars. Daugavpils piemērs rāda, ka vienā politiskajā spēkā var apvienoties gan latvieši, gan cittautieši un gūt vairākumu vēlēšanās. Protams, par šīs partijas tālāko likteni un arī kopējo situācijas attīstību nav iespējams izteikt noteiktas prognozes, tomēr šis piemērs ir intereses vērts.

Manuprāt, līdzīga situācija drīz varētu veidoties Rīgā, kur jau pašlaik cittautiešiem ir liela ietekme uz politiskajiem procesiem. Varas pārņemšanai pilsētas domē latviešu partijām, līdzīgi kā pēc iepriekšējām vēlēšanām LSDSP, nāksies meklēt krievu partiju palīdzību un no to iespējamās sadarbības pašvaldības līmenī varētu mainīties sabiedrības apziņa par iespēju varu dalīt ar cittautiešiem arī Saeimā. Tā kā nav gaidāms, ka vairāk par 50% vietu Rīgas domē gūs tādas partijas kā “Jaunais Laiks” un TB/LNNK, tad mērenāko latviešu partiju sadarbošanās ar krievu partijām varētu mazināt kopējo spriedzi sabiedrībā.

__________________

[1]Lipset un Rokkan., Party systems and Voter alignments, London:1967.gads

[2]Horowitz. Ethnic groups in conflict, University Of California Press, Berkley, 1985.gads

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!