Foto: www.freeimages.co.uk
Vērojot Latvijas presi visa aprīļa garumā jāsecina, ka etniskā spriedze nemazinās un centrā joprojām paliek izglītības reforma. Preses materiāli turpina tiražēt nepatiesības, ierastos stereotipus, pie kuriem jau pieradināta katra izdevuma lasošā publika.
Vērojot Latvijas presi visa aprīļa garumā jāsecina, ka etniskā spriedze nemazinās un centrā joprojām paliek izglītības reforma. Turpinās arī agresīva retorika ar draudīgiem lozungiem, kā, piemēram, krievu skolu aizstāvības štāba paziņojumā, ka 1. maijā tiks iecirsta pēdējā nagla noziedzīgās reformas zārka vākā (avīzē „Čas”, 2004. g. 19. aprīlī). Lasītājiem neļauj atslābināties, nomierināties, viņiem diendienā piedāvā satraucošus materiālus. Avīzē „Čas” visu lapu 2004. g. 2. aprīlī aizņēma Andželas Pankovas izvērsta saruna ar Aivara Gardas līdzgaitniecēm Lieni Apini un Līgu Muzikanti, lai atkal un atkal pabaidītu krievu lasītāju ar draudiem par krievu izraidīšanas perspektīvu. Ja nevarēšot ar mašīnām vai vilcienu, lai tad ejot kājām… Un vai vajadzēja steigties Mārim Antonēvičam ar paziņojumu „Latvijas Avīzes” 2004. g. 1. aprīlī, ka Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhs Aleksejs II nebrauc uz Latviju izglītības reformas dēļ? Tātad tik augsta ranga priesteris nodarbojas ar politiku un Latvijas iekšējām lietām? Paziņojums izrādījās priekšlaicīgs, bet „Latvijas Avīzes” lasītāji jau tāpat stipri negatīvi noskaņoti pret Krieviju.
„Diena” sašutusi, ka interneta failos krievu valodā anonīmi tiek sarunātas šausminošas lietas (Interneta tīmeklī, „Diena”, 2004. g. 19. aprīlī). Bet vai labāki ir citos portālos latviešu valodā Aivara Gedroica Ādolfu Hitleru un „Main Kampf” slavinošie raksti? Jācer, ka cilvēku krietna daļa no katra tāda raksta panikā nekrīt – ir jau pierasts.
Preses materiāli turpina tiražēt nepatiesības, ierastos stereotipus, pie kuriem jau pieradināta katra izdevuma lasošā publika. Latvijas krievu prese kā absolūti aksiomātisku patiesību (ignorējot daudzu, piemēram, vairāku krievu skolu direktoru viedokli) pauž pārliecību, ka izglītības reforma ir asimilatoriska pārlatviskošana (N. Kabanova viedoklis avīzē „Vesti segodņa”, 19. aprīlī), vai citādā variācijā krievu skolu piespiesta asimilācija (Elīna Čujanova „Štābs pilnvarots paziņot” avīze „Čas”, 2004.g. 31. martā). Tādā redakcijā šāds vērtējums reformai izskan arī ārpasaulē – protams, Krievijā. Arī Zviedrijas TV žurnālistus nošokēja ziņa, ka Latvijā no 2004. gada 1. septembra krievu vidusskolas pāriet uz apmācībām latviešu valodā. Pat neapšaubāmi labi informēta vēsturniece un Krievijas Federācijas valsts domes ietekmīga politiķe Natālija Naročnicka sarunā ar Abiku Elkinu izteica pārliecību, ka Izglītības reforma Latvijā esot tīra veida asimilācija. (Abiks Elkins. Latviju gaida pārsteigumi, „Vesti segodņa”, 2004.g 21. aprīlī)
Izglītības reforma patiešam būtu asimilatoriska, ja saglabātos tās iepriekšējā redakcija, kur bija teikts, ka kopš 2004. g. 1. septembra visām mācībām vidusskolās jānotiek tikai valsts valodā. Valsts prezidente izsludināja grozīta likuma variantu, kurš tomēr bija kompromiss. Kāpēc sabiedriskā doma Latvijā nav pieņēmusi šo patiesību? Varbūt arī tāpēc, ka iepriekšējais izglītības ministrs tā vietā, lai to skaidrotu, neskopojās ar apgalvojumiem, kuri drīzāk izskatījās pēc „skrūvju pievilkšanas”, nevis pēc kompromisa. Neaizstāvu arī pašlaik piedāvāto samēru starp valsts un dzimto valodu mācību procesā, par to lai spriež speciālisti pedagogi.
Taču vēlos pasvītrot, ka krieviem Latvijā un arī krievu bērniem asimilācija nedraud. Pat ja kādam to ļoti gribētos, tas nav iespējams. Kā var asimilēt kompakti dzīvojošu, labi izglītotu un ambiciozu lielpilsētu iedzīvotāju masu? Krievu valodu tīri objektīvi aizsargā tās nesēju (apm. 36% Latvijas iedzīvotāju) lielais skaits un, jāatzīst, krievu vides pašpietiekamība. Etnologi jau sen novērojuši, ka krievi asimilācijai arī tik viegli nepadodas, viņi asimilē citus. Krievu skola, ja arī daži priekšmeti tiks mācīti valsts valodā, paliks krievu nacionālā skola ar savām tradīcijām, saviem skolotājiem (nevajag baidīt krievu bērnus, ka ieradīsies latviešu skolotāji un slikti izturēsies pret krievu bērniem). Un ar mācību procesa daļu dzimtajā valodā un visu ierasto ārpusklases darbu. Starp citu, mani novērojumi 25.janvārī Tatjanas dienas noslēguma koncertā Kongresu namā
lika secināt, ka tādas mākslinieciskās pašdarbības bagātības, kādu todien nodemonstrēja Latvijas krievu skolas, nekad nebija krievu skolās padomju laikā. Kas to var un grib aizliegt? Kāpēc tas būtu jādara?
Šiem jautājumam ir arī otra puse, kas skar latviešus. Latviskā vidē, savukārt, tiek uzturēta iluzora pārliecība it kā krievu valoda aiziet, ka bez tās varēs iztikt un nav grēks tās izstumšanu arī paātrināt. Pētījumi rāda, ka vēsturiski pārredzamajā laikmetā ap 25% iedzīvotāju noteikti gribēs saglabāt krievu valodu kā mācību procesa valodu skolās. Krievu valodas tradīcijas ir dziļas jauktajās ģimenēs, kuru nav mazums. Jārēķinās ar Krievijas tuvumu, ar krievu kultūras prestižu pasaulē, ar krievu valodas enerģētiku ārpus Krievijas, kur ir lielas izceļotāju kolonijas – Izraēlā, Vācijā, Ņujorkā. Tādās pilsētās, kā Rīga un Daugavpils divvalodīgā vide saglabāsies. (Jānis Urbanovičs. Par izglītības reformas politiskajiem aspektiem. “Neatkarīgā Rīta Avīze”. 2004. g. 19. aprīlī.) Jau izskanēja doma, ka par zaudētājiem var izrādīties tie latviešu bērni un pusaudži, kam pēdējā desmitgadē netika mācīta krievu valoda.
Zināmas cerības uz izlīdzināšanos sarežģītajā un jau stipri politizētajā izglītības reformas lietā vieš tas, ka jaunās valdības locekļi un arī pats ministrs Juris Radzēvičs reāli pūlas veidot stabilu un ilgstošu dialogu ar katru krievu skolu, meklējot reformas īstenošanai elastīgākus ceļus. Pozitīvi Latvijai izrādījās Eiroparlamenta delegācijas apmeklējuma rezultāti. Marta beigās Eiropas Parlamenta Parlamentārās Asamblejas (EPPA) novērtētāji tikās ar krievu skolu kolektīviem un Latvijas minoritāšu biedrību pārstāvjiem. Vizīti bija ierosinājis KF Valsts domes vicespīkers Dmitrijs Rogozins cerībā, ka tiks atjaunots monitorings Latvijā, ko atcēla 2001. gadā. Delegācijas secinājumi: monitorings nav jāatjauno un reformas moratorijs nav nepieciešams. Latvijas sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai pati tiktu galā ar savām iekšējām problēmām. (Dita Arāja. EPPA ziņotāji nepieļauj izglītības reformas moratoriju, „Diena”, 2004. g. 31. martā.).
Pēdējo nedēļu notikumos skaidrāk iezīmējas pastāvīga Latvijas politiskās dzīves problēma – etnisko dzimteņu (Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas) ietekme uz savu tautiešu identitāti un viņu integrāciju šeit, mītnes zemē. Patiesībā tā ir globāla problēma, jo masveidīgas kļuvušas migrācijas. Parādās arī jaunas teorētiskās koncepcijas, piemēram, Kalifornijas Universitātes profesors Rodžers Brūbeikers noformulēja „Kataklizmu diasporas” koncepciju. Viņš saskata analoģiju starp Veimāras Vāciju pēc I pasaules kara ar tās ietekmi uz Sudetu un Dancigas vāciešu apziņu un postpadomju Krieviju ar tās attieksmi pret krieviem jaunajās vai atjaunotajās nacionālajās valstīs. Etniskās dzimtenes neapšaubāmi ietekmē savu tautiešu stāju pret Latviju. Brīvas no tādas ietekmes ir tikai divas etniskas grupas – lībieši un čigāni, kurām Latvija ir tāda pati dzimtene kā latviešiem.
Izteikti pozitīvi savu tautiešu identitāti stiprina Izraēlas valsts pastāvēšana un attīstība, kas pēc Latvijas ebreju uzskata, rada viņiem lielāku drošības sajūtu. Arī Polija un Ukraina stiprina pašapziņu un pozitīvi ietekmē savu tautiešu integrāciju Latvijas sabiedrībā, mudinot naturalizēties. Dažādas baltkrievu biedrības atšķirīgi vērtē politisko kārtību Baltkrievijā. Izrādās, ka attieksme pret etnisko dzimteni var arī sašķelt un par labu etniskai konsolidācijai un integrācijai tāds stāvoklis nenāk. Pavisam pretrunīga ir Krievijas ietekme uz saviem tautiešiem. Dažādas Latvijas krievu organizācijas orientētas uz dažādiem Krievijas politiskiem spēkiem. Kā zināms, ir arī izteikti nelabvēlīgi, lai neteiktu, naidīgi politiski strāvojumi un politiķi, un biedrošanās ar tādiem un Krievijas simbolikas izmantošana nesaskan ar Latvijas sabiedrības integrācijas mērķiem.
Kontakti ar etniskām dzimtenēm nepieciešami katrai diasporai. Vissvarīgākie būtu kontakti kultūras dzīves sfērās. Ekonomiskās sabiedrības skatījumu pieminēja Voldemārs Hermanis, kad pabijis Pēterburgā konferencē „Baltijas sadarbības Pēterburgas dimensija” („Neatkarīgā Rīta Avīze”, 2004. g. 13. aprīlī.) ASV vēstnieks Latvijā Brajens Karlsons intervijā „Latvijas Avīzei” 2004. g. 23. martā teica, ka Krievijas Federācija varētu darīt labu saviem tautiešiem, kuri dzīvo Latvijā, ja tā parakstītu un Valsts dome ratificētu robežlīgumu ar Latviju, kā arī noslēgtu savstarpējās sociālās palīdzības līgumu.