Raksts

Esmu zemnieks


Datums:
03. septembris, 2002


Autori

Augusts Brigmanis


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Smilšu pulkstenis ir apgāzts. Laiks rit. Līdz vēlēšanām atlikušo dienu skaits rūk. Šajā straujajā skrējienā apcerēm par dzīvi laika atliek pavisam maz. Kaut gan zinu, cik tas svētīgi – apstāties un atskatīties. Esmu zemnieks. Praktiķis. Līdz ar to pasauli redzu lietu dabiskajā kārtībā. Tikai tajā ir harmonija. Līdzsvars. Katrs, kurš tajā iejaucas ar savtīgumu, pašlabuma meklēšanu vai vienkārši muļķību, šo līdzsvaru izjauc.

Tāpēc pirmā un pati galvenā vērtība, gan citu cilvēku dzīvē, gan manējā ir turēt doto vārdu. To, cik tas nozīmīgi, zina ikviens, kas saskāries ar saimnieciskās darbības plānošanu, līgumiem un norunām. Un kad tev kāds pēdējā brīdī pasaka “nē”… Tur ir ne tikai materiālais zaudējums, kas bieži vien skar ļoti daudzus cilvēkus, bet daudz lielāks – morālais. Tu neesi turējis doto vārdu. Tas man ir būtiski kā cilvēkam, bet daudz būtiskāk tas ir politiķiem. It īpaši šajā – priekšvēlēšanu – laikā, kad cilvēkiem tiek solīti “zelta kalni” un pēc tam nekas netiek pildīts. Te arī meklējams izskaidrojums Saeimas un valdības zemajiem reitingiem, politikai un politiķiem vispār.

Otra lieta, tas, kā cilvēks iztur varas un slavas pārbaudījumu. Vēl pavisam nesen presē un TV izskanējušie gadījumi, kad augsta ranga ierēdņi, politiķu padomnieki, publiskās personas, to skaitā arī policijas darbinieki, likuma priekšā ir vienlīdzīgāki, piemēram, par Juri vai Pēteri no Alūksnes vai Liepājas rajona. Kad klaji tiek demonstrēts, kā pie varas esošie galvaspilsētas domē, acis nepamirkšķinot, “piesedz” savējos, atrodot likumīgas atrunas. Redzot to visu un atbildot uz daudziem jautājumiem, kurus tiekoties uzdod cilvēki laukos, prātā nāk Džordža Orvela “Dzīvnieku ferma”, kas mazliet citādā kontekstā ļoti aktuāla bija mūsu Atmodas laikā. No tā laika ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Un pa šo laiku ir palielinājusies ne tikai plaisa starp laukiem un pilsētu, ne tikai starp bagātajiem un nabagajiem, pa šo laiku ir palielinājusies plaisa starp tiem, kas, ievēlot Saeimu, uztic varu, un tiem, kas šo varu izmanto. Ar dziļu nožēlu skatos uz cilvēkiem, kuri pirms iesēšanās augstos amatos bija ar vienu seju, bet, iegūstot varas grožus, vairs neatceras, no kurienes nākuši. Tāpēc vēlētājiem vajadzētu kritiski izvērtēt iepriekšējās vēlēšanās doto solījumu vezumus un tās izpildīto solījumu nastiņas, ar kurām pie varas esošie dodas pie tautas tagad. Vajadzētu ieklausīties arī žurnālistu un publicistu komentāros. Nesen kāds fotoreportieris stāstīja, ka tagad pirms Saeimas vēlēšanām esot kļuvis pavisam viegli strādāt. Gan deputāti, gan ministri pēkšņi esot tādi draudzīgi palikuši, nākot klāt, spiežot roku, apjautājoties, kā klājas, un atbildot arī uz tiem jautājumiem, kuri nemaz netiek uzdoti. Arī tie, kas pavisam nesen slēpās aiz ministriju, sekretārīšu, savu palīgu un padomnieku necaursitamā mūra un bija nepieejamāki par nepieejamiem.

Trešā lieta, kas arī ir cilvēka vērtības mērs un nozīmīga man pašam, ir tas, vai cilvēks visu mūžu iet uz priekšu un attīstās. Ka tu neatnāc pie klāta galda, neapsēdies, neizplēties un negaidi: dodiet man – es ēdīšu. Lai, sākot kādu darba iecirkni, tu to sāktu no pamatiem. Tikai tad vari būt drošs, ka tur esi ielicis savu sirdi un domu. Man pašam tā ir bijis, ka dzīve vienmēr ir piespēlējusi grūtākās vietas. Tas bija, kad sāku no nulles veidot savu zemnieku saimniecību, tas bija, kad atnācu uz valsts saimniecību Pūre. Tā bija pirmā darba vieta pēc Lauksaimniecības Akadēmijas – viens no ekonomiski vājākajiem kolhoziem. Tāpat tas bija arī, kad atnācu uz Latvijas Zemnieku savienību. Es atnācu ne jau tad, kad tā bija Saeimā, un ne jau tad, kad veidoja valdību. Zemnieki teica – nāc, pēc četriem gadiem tu varēsi redzēt, vai kaut ko esi izdarījis, vai neko neesi izdarījis. Tas zināmā mērā vienmēr ir bijis izaicinājums man pašam. Un gandarījums, redzot rezultātu.

Šīs trīs lietas es arī lieku to vērtību pamatā, kas man šķiet būtisks. Pirmā – turēt vārdu pašam un prasīt no citiem turēt doto vārdu. Otrais, ko visaugstāk vērtēju cilvēkos, ka vara un slava nesamaitā cilvēku. Un trešais – nebaidīties no grūtumiem un iet tajā brīdī darbā iekšā, kad visvairāk varu būt vajadzīgs.


ZZS: Eiroskeptiskā etatismā* mūsu spēks


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!