Raksts

“Esmu viņiem piedevusi”


Datums:
14. jūnijs, 2008


Autori

Dita Arāja


Kad biju jau krietna pusaugu jaunkundze, atmodas laika iesākumā, es sapņoju par to, ka viņš pēkšņi atgriezīsies pie mums. Vecs, sirms, lēnīgs, bet – atgriezīsies.

Jau biju izdomājusi, kurā istabiņā viņš dzīvos. Un kā viņi satiksies ar vecmammu. Un kā viņš priecāsies par saviem bērniem un mazbērniem. Jo beidzot es biju sapratusi, kāpēc man nav vectēva. Beidzot es uzzināju, kas notika 1941.gada 14.jūnijā.

Nezinu, vai baiļu vai kāda cita iemesla dēļ, bet vecāki manā bērnībā, padomju laikā, neizplūda garos stāstos par pagātni. Kad skatījos vecmammas vecos un apskrambātos albumus, tur daža bilde bija no „Krievijas laikiem” – vecmamma fermā, vecmamma ganībās pie raibaļas, vecmamma vēl dažu cilvēku pulciņā upes krastā. Vectēvs bija tikai tajās bildēs, kas fotografētas Latvijā. Kur viņi vēl kopā. Un vēl vectēvs sarunās parādījās tajās reizēs, kad pie mums ciemojās vectēva māsas, kuras atkal un atkal ieminējās – nez, kas tomēr ar Pēteri noticis? Un vecmamma tad kā skaldīt noskaldīja: „Beigts! Nu skaidrs, ka beigts!”

Varbūt viņš no nāves būtu izvairījies, jo sākumā Grostonas pagasta Misēnu mājās arestēja tikai vecmammu ar diviem maziem un vienu vēl nedzimušu bērnu. Vectēvs – aizsargs, pagasta vecākais – tajā brīdī mājās nebija. Atgriezies viņš devās uz Madonu meklēt savu ģimeni. Un tur viņu apcietināja. Vectēva māsa savukārt izcīnīja šķietami neizcīnāmo – abus mazos puikas uz Sibīriju neaizsūtīja, viņi palika Latvijā. Vectēva māsa stāstīja, ka lielākais puika, mans tēva brālis, cieši turējies savam tēvam ap kaklu un, pat ar saldumiem vilināts, ilgi nav ļāvis viņu no tēva atraut. Tā arī bija pēdējā reize, kad tuvinieki redzēja Pēteri Arāju. Viņu no ģimenes atšķīra. Viņa sieva Silvija tālajā ceļā uz Sibīriju esot raudājusi, raudājusi. Līdz aptrūcies asaru. Bet manu tēti un tēvabrāli kopā ar viņu vecmammu un tanti uz Tālajiem Austrumiem izsūtīja 1949.gada 25.martā. Un tikai deviņdesmitajos gados mēs uzzinājām, ka vecmammai bija taisnība: „Beigts! Nu skaidrs, ka beigts!” Vectēvs 33 gadu vecumā nošauts „par sadarbību ar starptautisko buržuāziju.”

Šis nav unikāls stāsts. Vai katra Latvijas ģimene pagājušajā gadsimtā ir postīta okupāciju varu griežos. Un daudzas Latvijas ģimenes 14.jūnijā atminas savus aizvestos. Mans tētis katrā 14.jūnijā un 25.martā aiziet uz Madonas staciju, kur piemiņas akmens. Bet es ļoti vēlētos, lai, apjaušot savas ģimenes sāpes, mums visiem kopā veidotos līdzjūtības sajūta un apziņa par citām dzimtām, vienalga, latvieši vai ne latvieši, kurus arī totalitārās varas ir postījušas un nīcinājušas. Jo sāpes – tā ir tāda slīdīga sajūta. Zinot, cik ļoti pašam sāp, var labāk izprast citu bēdas, bet var arī ieslīgt otrā galējībā – pārējos vainot savā bēdā un savu sāpi izvirzīt priekšplānā kā vienīgo un unikālo.

Taču dzīve ir dīvaina. Ja ne Sibīrijas, nebūtu arī mana trešā un paša mīļākā tēva brāļa, mana krusttēva. Un droši vien nebūtu arī manis. Un ja ne šo postījumu, varbūt nebūtu arī mūsu dzimtas apziņas, ka mēs tomēr visi kopā esam ļoti stipri, lai arī nu jau manas paaudzes brālēni un māsīcas dzīvojam krietni savrupi. Tomēr spēka sajūta paliek.

Un šorīt es kā katru rītu sasveicinājos ar vectēvu un vecmammu, kas no fotogrāfijām pie sienas raugās manī. Esmu ilgu laiku pavadījusi, meklējot savu vaibstu atspulgus vecvecāku sejās. Esmu ilgu laiku pavadījusi, domājot, kāds bija mans vectēvs, ko man nebija lemts pazīt. Bet pārāk vēlu attapos, jo tikai tad, kad dzīvajos vairs bija viena no vectēva māsām, sāku prašņāt, kāds īsti bija mans vectēvs. Bet tad jau vairs sagrābstīju tikai atmiņu drumslas.

Un nu es sarunājos ar viņiem domās. Un zinu, ka manī, lai arī neapjausts, dzīvo mans vectēvs. Un vecmamma. Viņa atgriezās mājās. Vienā 14.jūnijā mēs abas kopā cepām rabarberu plātsmaizi. Un es atminos viņu sakām: „Esmu viņiem piedevusi.”


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!