Šodien, beidzot, sāku blogot. Ieilgušo neizlēmības periodu izbeidza nāves draudi pret manu draugu Eldaru Mamedovu. Otrdien politika.lv publicēja viņa rakstu par islamismu Pakistānā (šeit). Viens no pirmajiem komentāriem nāca no kāda saniknota islama piekrītēja un saturēja šādu teikumu: "es tevi vēlētos satikt uz ielas un vienkārši nosist”. Es negribu zaudēt savu draugu, un es negribu zaudēt savu vārda brīvību. Manuprāt, arī viens nāves drauds ir pietiekami nopietna lieta. Tāpēc man rodas jautājums: vai mēs Latvijā esam gatavi aizstāvēt savu vārda brīvību pret šantāžu? Vai vēlamies aizstāvēt vārda brīvību pret atsevišķu grupu pārspīlētām prasībām "netikt aizvainotām"? Es baidos, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir: "nē" un "nē".

Mēs esam pieraduši uz šīm lietām skatīties “no malas”. Kad Nīderlandē nogalināja Teo Van Gogu (uzņēma filmu, kurā kritizēja Korāna vārdā veikto vardarbību pret sievietēm) tas bija tālu un vispār “viņu” problēmas. Kad dāņu avīzes redaktoram un zīmētājam par nevainīgo “Muhameda karikatūru” publikācijas draudēja ar fizisku izrēķināšanos – tas bija tuvāk, bet tomēr “viņu” problēmas. Ja nemaldos, tad neviena no Latvijas avīzēm neatbalstīja kolēģus un vārda brīvības principu, pārpublicējot karikatūras. Temats tika uzskatīts par priekš Latvijas “neaktuālu”. Tagad kāds līdzpilsonis ir gatavs “vienkārši nosist” uz MŪSU ielām. Man liekas, ka temats kļūst taustāmi aktuāls arī šajā valstī.

Es gribu, lai Latvijā būtu iespējams kritizēt jebkuru reliģisku, ideoloģisku, politisku utt. grupējumu, tā līderus, prāviešus, grāmatas un rīcību. Es gribu, lai jebkuram šajā valstī būtu tiesības paust viedokļus par okupācijas faktu vai mītu. Es gribu, lai Latvijā TV programma netiktu ar cenzūras palīdzību pielagota Krievijas politiskajam kalendāram. Un vēl es gribu, lai cilvēki pēc savas vārda brīvības izmantošanas varētu brīvi staigāt pa ielām. Šobrīd šīs brīvības ir zem jautājuma zīmes.