Raksts

“Es, tēlaini izsakoties, nelaizīšu pakaļu”


Datums:
12. janvāris, 2010


Autori

Gunta Sloga


Foto: Ansis Starks

Neesam vēl gatavi dzīvot pilsoniskā sabiedrībā. NRTP nav gatava tam, ka cilvēks var uzdot jebkuru jautājumu, mans kaimiņš, kurš kliedz “latviešu fašisti!”, nevar iedomāties, ka ir cita taisnība.

Intervija ar TV5 raidījuma Bez Cenzūras vadītāju Andreju Mamikinu.
Vai jūs tagad jūtaties kā latviešu tautas ienaidnieks vai valsts grāvējs?[1]

Kolēģiem žurnālistiem kad viņi man uzdeva tādu jautājumu, palūdzu izsniegt izziņu. Līdz šim brīdim izziņa, ka es esmu latviešu tautas ienaidnieks, nav izsniegta. Ja mazlietiņ nopietnāk, protams, ka nē. Es principā nesaprotu, kāpēc tāds skandāls vispār eksistē. Es, godīgi sakot, nesaprotu ne Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) uzvedību, ne diskusiju, kas notiek sabiedrībā. Pa šo laiku par sevi es esmu izlasījis visu ko. Lai tas paliek uz rakstītāju un komentētāju sirdsapziņas.

Jūs pēc skandāla uzvirmošanas sacījāt, ka balsojums jūsu raidījumā, šīs reakcijas vien liecina par to, ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību. Kas tieši?

Laikam jau no aptaujas [redzams], ka kaut kas nav kārtībā ar sabiedrību, jo tik liela daļa interaktīvo balsotāju izvēlējās trešo variantu — ka Latvijas neatkarības iegūšanas process bija liktenīga kļūda. Tas man nepatīk. Es saprotu, ka jebkurā sabiedrībā ir protesta elektorāts. Jebkurā sabiedrībā tie, kuri ir pret, vienalga pret ko, viņi ir visaktīvākie sabiedrības biedri. Vienmēr viņi mobilizējas. To mēs varam redzēt Rīgas ielās. Visi tie štata piketētāji, kuri no rīta pretī Igaunijas vēstniecībai protestē pret bronzas pieminekli Aļošu, pēcpusdienā — pret vai par nepilsoņu tiesībām un pievakarē piehaltūrē [protestējot] pret Eiropas Savienību. Tā ir viena daļa, viņi vienmēr mobilizējas. Tie ir mūsdienu, 21.gadsimta anarhisti. Es, godīgi sakot, cerēju, ka tie, kuri skatās TV5, tomēr izvēlēsies vai nu to pirmo vai otro variantu[2]. Var pateikt, ka Latvijas neatkarība 1918.gadā bija vēsturiska nejaušība, pateicoties tiem procesiem, kas notika Krievijā, un pēc tam pēc lielinieku un boļševiku apvērsuma. Tas ne tikai attiecas uz Latviju, bet arī Lietuvu, Igauniju, Somiju. Es runāju par tām valstīm, kuras dabūja neatkarību pēc 1917.gada.

Bet mani biedē tas, ka kādam šķiet, ka Latvijas Republikas neatkarība ir liktenīga kļūda. Taču ir cits jautājums — vai žurnālists ir vainīgs, ka viņš uzdeva tādu jautājumu? Es esmu savas profesijas fans un, ja manā dzīvē eksistē reliģija, tad tā saucas žurnālistika.

Vai šis gadījums neparāda to, ka Latvijas mediju vidē un jo īpaši to uzraugošajās struktūrās arī kaut kas nav kārtībā?

Kad šis skandāls bija tikko sācies, mēs piedāvājām ar kolēģiem pārdēvēt Nacionālo radio un televīzijas padomi par glavļitu, kas bija Staļiniskās PSRS cenzūras galvenā iestāde. Kad mēs pirms trim gadiem veidojam TV5 ziņu dienestu, es smējos — vai raidījums Bez cenzūras būs man? Runājām ar manu draugu Vladislavu Andrejevu, TV5 galveno redaktoru. Es saku: Vlad, tik stulbs nosaukums! Latvijā viss kas ir bijis, bet cenzūra vēl nav bijusi nekad. Kopš atmodas laikiem cilvēki ir brīvāki nekā citās PSRS malās, varbūt Vidusāzijā, Krievijā un tā tālāk. Pēc trīs gadiem izrādās, ka nosaukums joprojām ir aktuāls, cenzūra eksistē. Tikai citā veidā. Cenzūra tiek īstenota ar NRTP locekļu darbībām.

Ja runājam par to, kādi jautājumi rodas pēc aptaujas, — Jūs minējāt, ka atbildētāji, iespējams, ir anarhisti, bet arī tas atspoguļo daļas sabiedrības viedokli. Šie cilvēki nejūtas piederīgi un nav lojāli valstij. Vai mums integrācijas jomā nav bijusi strausa politika?

Fasāde ir nokrāsota un viss kārtībā. Valstī nekādas integrācijas politikas nav bijis. Vislielākais jautājums — kas ir lojalitāte? Es pats ilgi domāju. Manuprāt, lojalitāte — visliberālākais jēdziens, ko iespējams piedāvāt, — nozīmē, ka cilvēks šeit dzīvo un godīgi maksā nodokļus. Līdz ar to visi mūsu Latvijas bagātie cilvēki, kuri izdomā visādas shēmas, kā nemaksāt nodokļus, ir nelojāli šai valstij. Daudzi tūkstoši, kuri joprojām, strādājot par tām minimālajām algām, turpina gan valsts sektorā, gan privātajā sektorā maksāt nodokļus, uztur valsts iestādes, valsts varu, kurai it kā viņiem jākalpo. Protams, tagad daudzi cilvēki varētu iebilst man — kā tad valsts valoda, himna un karogs, ģerbonis un vēsture? Es teikšu — ziniet, cilvēkam, kurš ikdienā domā par ļoti sadzīviskām problēmām un nelido kaut kur augstākās matērijās, viņam var būt pilnīgi vienalga, kādās krāsās ir valsts karogs un kādi vārdi ir valsts himnā.

Bet kā šis cilvēks jūtas 18.novembrī?

Viņš valsti uztver pēc tā, ko konkrētas valsts amatpersonas dara vai nedara šim cilvēkam, pilsonim, nepilsonim, pastāvīgajam iedzīvotājam. Tie, kuri nobalsoja, ka Latvijas neatkarība ir liktenīga kļūda, laikam pirmām kārtām domāja nevis par tiem procesiem, kas bija 1918.gadā, bet par to, ka kādam policists ir pieprasījis kukuli. Cits tantuks varbūt ir aizgājis uz valsts iestādi un ar viņu darbinieks nav sarunājies krieviski, bet viņa, nabadzīte, nepārvalda valsts valodu. Ko darīt? Nošaut viņu? Citam cilvēkam, mammai, varbūt ir atņemts bērna pabalsts, citiem — vienkārši krīze… [Un tad tikai] viens ceļš — uz kriminālo pasauli, lai, banāli izsakoties, pabarotu bērnus.

Valsti katrs uztver pēc konkrētām situācijām. Ne pēc kādām matērijām, himnas melodijas, bet pēc tā, kas notiek ikdienā. Diemžēl esošā valsts nav tā draudzīgākā valsts normālam pilsonim. Laikam jūtot šo attieksmi, cilvēki kā savu protestu parādīja to trešo [atbildes] variantu.

Runājot par lojalitāti, jūs minējāt valodu. Iepriekš jūs esat sacījis, ka Latvijā latviešu valoda nav padarīta kā nacionāli vienojošs elements. Tā dēvētais vidējais latvietis jums teiktu: lai taču tie krievi iemācās latviešu valodu un visiem būs vienojošais elements!

Nosauciet man kaut vienu Latvijas valsts bezmaksas valodas apguves programmu! Gandrīz nav bijis. Norvēģijas Karaliste savā laikā, 90.gados, apmaksāja, Zviedrijas valsts palīdzēja un tā tālāk. Es uzreiz varu nosaukt cilvēkus 30 no sava tuvākā paziņu loka, kuri ņe bum bum latviski, bet labprāt ietu un mācītos valodu bez maksas. Maksāt viņi objektīvi nevar, jo tādi ir ekonomiskie apstākļi. Otrām kārtām — nebija ieinteresētības. Skatoties, kā pēdējo 20—30 gadu laika atdzima Velsa, viņiem bija tāds sauklis “To speak Welsh is funny!”. Vienkārši jautri runāt! Kāpēc nav līdzīga lozunga, ka runāt latviski ir jautri? Nevis ar sankcijām, bet ar mīlestību un ieinteresētību. Lingvistiski tas ir absurds — cilvēkam nevar būt naids pret valodu. Valoda ir tikai instruments uz literatūru, kultūru, komunikāciju ar līdzpilsoņiem. Manā skatījumā valsts nav radījusi visus apstākļus, lai cilvēki, nelatvieši, ietu un mācītos latviešu valodu.

Jūs domājat, ka ar to būs līdzēts? Ja tagad būs bezmaksas kursi, visi ies un mācīsies latviešu valodu? Ir daudzi, kas saka, ka viņiem nevajag.

Tagad varbūt jau vairs nevajag, bet 90.gadu vidū vai sākumā tas bija ļoti aktuāli. Tagad jau viņiem ir tas pats protests, kas bija raidījumā Bez Cenzūras, izvēloties trešo balsošanas variantu. Tagad — lai viņi, jūs — latvieši, runā savā valodā, bet mēs ar viņiem nerunāsim! Tas arī ir protests. Esmu lasījis daudz pētījumu, sociologu, politologu viedokļu, tajā skaitā —portālā politika.lv, ka mēs visi palaidām garām iespēju vienot sabiedrību. Ja jūs man tagad jautāsit, kura ir tā galvenā vērtība… Ļoti daudzveidīga tā Latvijas sabiedrība — ir luterāņi, katoļi un pareizticīgie. Ir krievi, latvieši, baltkrievi un pārsvarā rusificējušies ukraiņi. Ir etniskais vai valodas aspekts, ir vienkārši ticīgie un neticīgie, jaunie un vecie, invalīdi un pārējie. Tik daudzās pusēs sašķeltai sabiedrībai ir grūti atrast vienotu platformu. Ja jūs man jautāsit, kāda būtu tā platforma, man nebūs atbildes. Laikam politiķiem bija jāsameklē platforma.

Kāpēc tas nav noticis? Vai, piemēram, ir jēga tam, ka Valsts prezidents Zatlers pareizticīgo Ziemassvētkos uzrunā pareizticīgos Latvijas televīzijas pirmajā kanālā, kuru vairums no viņiem neskatās?

Manuprāt, vispār nav nekādas jēgas ne iet pareizticīgo Ziemassvētkos uz baznīcu, tur cept piparkūkas ar bērniem, kuri nevienu dzejoli krievu vai latviešu valodā par pareizticīgo tēmām [TV] kameru priekšā nemācēja noskaitīt. Pēc tam apsveikt valsts televīzijā latviešu valodā. Kad mana kolēģe no TV5 Valsts prezidentam palūdza pateikt divus vārdus “Sčastļivovo roždestva!” un viņš bija gatavs, tajā pašā brīdī prezidenta preses sekretāre Ilze Rassa vienkārši paņēma prezidenta ķermeni un aizveda prom no kamerām. Ja prezidents ir tik viegli manipulējams tik sīkā un tik nenozīmīgā jautājumā, kas notiek ar valsti?

Iespējams, Ilze Rassa padomāja, ko teiks latviešu nacionālisti, ja Zatlers krieviski novēlēs priecīgus Ziemassvētkus.

Tā ir lielākā sabiedrības, nacionālās televīzijas padomes un to, kuri balso par [raidījuma Bez cenzūras] trešo atbildi, problēma — nav pašpietiekamības. Man, piemēram, pilnīgi vienalga, vai jūs jautāsit, vai tu esi krievu cūka, Mamikin? Mani tas jautājums neapvainos. Es zinu, ko atbildēt. Arī tad, ja kāds padomes biedrs jautās, vai mana piedzimšana nebija liktenīga kļūda. Man ir savas intereses, man ir savs darbs, paziņas, draugi, ģimene, žurnālisti, ar kuriem sadarbojos. Man tas netraucē. Bet laikam ir augsti stāvoši ierēdņi, amatpersonas, kuras visu laiku tikai skatās pa labi un pa kreisi, ko tagad TB/LNNK padomās vai, nedod, Dievs, mēs tagad brauksim uz Maskavu parakstīt kādu sadarbības līgumu! Priekš kam skatīties, ja tev ir sava taisnība, ja tu esi pārliecināts, kā darīt labāk šai valstij un visiem cilvēkiem?

Ja prezidenta komandai nav tādas pašpietiekamības un, es atvainojos, Zatlera kungs kā zaķis skries no kamerām, kad viņam palūgs apsveikt pareizticīgos vai vecticībniekus. Tas ir izsmiekls. Nav nacionālā lepnuma.

Ja nerēķina Šlesera “politbiznesu”, nav nevienas partijas, kas stāvētu tam pāri. Joprojām ir krievu un latviešu partijas, Ušakovam tā arī bija koķetērija.

Jā, es arī sākumā cerēju, ka Saskaņas centram, kura ieliktenis [Ābrams] Kleckins joprojām vada NRTP, būs drosme un vīrišķība runāt ar visu sabiedrību. Es neaicinu viņus, piemēram, pasludināt leģionārus par varoņiem, bet vismaz pacensties saprast jebkura cita cilvēka taisnību. Tas ir politiķu spēkos. Šlesers [krieviski] runā tikai tāpēc, ka viņam tas ir izdevīgi.

Ja runājam par Ušakovu, nesen Kārlis Streips viņu intervēja Latvijas radio. Abi atgriezās pie okupācijas tēmas, un Ušakovs ilgi stāstīja — tas bijis vardarbīgi, viņš to nosoda, bet vārdu “okupācija” nelietoja. Kāpēc šejienes krievvalodīgo politiķi un Krievija nespēj šo vārdu izrunāt? Daļai latviešu ar to pietiktu.

Ja tas tā būtu, es tagad trīs reizes pateiktu „okupācija, okupācija, okupācija!” Bet tas nemainīs neko. Tas ir tas pats kā ar 1918.gadu. Cilvēki dzīvo šodien, un tikai neliela daļa interesējas par vēsturi. Man nesen viens kolēģis jautāja, kāda ir mana attieksme pret 9.maiju? Es teicu, ka mani biedē, ka vēsturisku dienu, īpaši svarīgu tai paaudzei, kura karoja pret Hitleru, pārvērš par kaut kādam dejām uz kauliem. Tas, kas notiek pie atbrīvotāju pieminekļa, mani biedē. Tur cilvēki iet nevis ar ziediem godināt kritušos vai karavīrus, bet lai iemočītu šitiem — a mēs vienalga sapulcēsimies!

Es tieši jums gribēju jautāt par 9.maija fenomenu. Es Uzvaras piemineklim no rītiem braucu garām. Pirms kāda laika 9.maijā sapulcējās vien veterāni un diplomāti, sanākušo kļuva aizvien mazāk, bet tad pēkšņo notika pretējais. Jūs to varat izskaidrot?

Tas arī ir protests — tāds pats kā balsojumā [raidījumā Bez cenzūras]. Krievu kopiena laikam uzskata, ka tā šeit jūtas neērti, sākot no invalīdiem, pensionāriem un beidzot ar jauniešiem, kuri nezina latviešu valodu un kam nav perspektīvas. Es no skolas gadiem dzīvoju Pļavniekos. Es varu vērot, kas noticis tajā mikrorajonā. Kādreiz tas bija ārstu un skolotāju mikrorajons. Jā, viņi bija atbraukuši PSRS laikos, okupanti, ja mēs runājam [Jura] Dobeļa kunga terminoloģijā. Pašlaik plus mīnus cilvēki ar smadzenēm vai izglītību aizbraukuši uz Rietumiem vai Austrumiem un iekārtojušies, bet tie, kuri palikuši, aplaupa vai nu garāmgājējus vai nu lieto narkotikas. Tā ir realitāte. Ja viss notiktu citādāk, šie jaunieši nelietotu narkotikas tik lielā apjomā. Es runāju ar viņiem, viņi ir mani kaimiņi, mēs mācījāmies vienā skolā. Es redzu, cik milzīga degradācija notiek šajā tā saucamajā krieviski runājošajā sabiedrībā. Es atkal nesaku, ka visi, bet jaunatne — tā ir zīme.

Cik daudz šo vilšanos, lojalitātes trūkumu veicina Krievijas informācijas telpa?

Drausmīgi veicina. Mēs TV5 mēģinām kaut ko pateikt pretim tam, kas kā megafona mītiņos tiek retranslēts Krievijas kanālos.

Kāpēc, piemēram, krievvalodīgā prese ir tik prokrieviska? Šie žurnālisti arī jūtas vīlušies?

Šiem cilvēkiem nav pateikts: „Jūs esat mūsējie, jūs neesat piektā kolonna!” Žurnālistam ļoti vienkārši — avīzē raksta par to, ko izlasīs. Pļavnieku jaunieši vai tie, kas sapulcējas 9.maijā, grib lasīt šito. Runa ir biznesa sociālo atbildību — vai lasītājs, mūsu gadījumā — skatītājs, ir jāaudzina vai arī mēs tikai ņemam reitingu auditorijā un beigu beigās peļņu no tā visa.

Vai domājat, ka jūs ar savu raidījumu uzrunājat Pļavnieku jauniešus?

Ja es ar viņiem runāju, aiz katra trešā vārda skan, “ai, tie latviešu fašisti”, “kozli” vai “idioti”. Ir jau shēma, un es nezinu, kā to lauzt tagad, 2010.gada sākumā. Man nav receptes. Mums nav arī šī kopīgā visu Latvijā dzīvojošo apzīmējuma. Man ļoti imponēja Vairas Vīķes—Freibergas kādreizējā pozīcija, kura vienā brīdī viņai kā Valsts prezidentei bija ļoti izteikta — viņa kādu brīdi nelietoja vārdu “latvieši”, bet gan — „Latvijai piederīgie”.

Bet tad viņa visu sabojāja ar častuškām un voblu.

Jā tas ir tāds traips, bet vienalga daudz kas labs tika izdarīts.

Ja jums pašam prasa, kas jūs esat, ko jūs atbildat?

Es esmu krievs, pareizticīgais, Latvijas pilsonis. Pēdējā lieta, ko es savā dzīvē izdarīšu, — atteikšos no Latvijas pilsonības. Mans vectēvs bija vecticībnieks. Viņš daudz stāstīja par iekārtu, kura bija, par cilvēku attiecībām. Viņš dzimis 1918.gadā, viņš ir Latvijas līdzgaitnieks, viņš joprojām ir dzīvs un stāsta. Man ļoti patīk alternatīvās vēstures žanrs. Mēs nevaram pagriezt atpakaļ laikmetu. Es arī domāju, kāpēc neviens neraksta par to, ka leģionā bija deviņi vecticībnieku bataljoni. Viņi arī — ņe bum bum latviski, bet [bija] Latvijas patrioti. Daži no tiem padomju laikā zem ābeles bija ierakuši savas Latvijas pases. Man kā žurnālistam mērķis ir lauzt stereotipus. Pirms diviem gadiem 9.maijā es uz raidījumu Bez cenzūras biju uzaicinājis leģionāru — brīvprātīgo, ne mobilizēto. Jūs varat iedomāties, ko teica par mani, fašistu Mamikinu! Arī viss — siena. Kā pārvarēt šo barjeru?

Vai jūs pats svinat 9.maiju?

Protams, es svinu. Es eju ar ziediem, jo tas, ka nacisms tika sagrauts, manuprāt, ir viens no lielākajiem notikumiem uz mūsu planētas. Viņi ir varoņi. Bet man nepatīk cilvēki tur ar šņabja pudeli rokās. Pie pieminekļa vai uz soliņa sēdēt ar vodku un voblu uz avīzes.

Kāpēc mums ir tik grūti pieņemt šīs dažādās vēstures?

Laikam neesam vēl gatavi dzīvot pilsoniskā sabiedrībā. NRTP nav gatava tam, ka cilvēks var uzdot jebkuru jautājumu. Mans kaimiņš, kurš kliedz “latviešu fašisti!”, nevar iedomāties, ka ir cita taisnība. Man patīk it kā ļoti stulbā amerikāņu pieeja: “Vai tu gribi par to parunāt?” Cilvēki komunicē. Viņi nekaro, nekaujas uz ielas.

Manu mēreni un liberāli noskaņotu draugu un paziņu vidū ne viens vien sāk piesardzīgi skatīties uz to, ko dara Ušakovs. Viņš atved uz Rīgu Ģedu Morozu, pilsētā lampiņas iededz tikai pirms Jaunā gada, ne Ziemassvētkiem, draudzējas ar Krieviju.

Redziet, no Ģeda Moroza nekāda ļaunuma nav. Politoloģe Ilga Kreituse pareizi pateica, ka tas viss Ušakovam ir maļčišestvo[3]. 13.oktobrī, atzīmējot kārtējo gadadienu, kopš Sarkanā armija 1944. gadā atbrīvoja Rīgu, Ušakovs gāja pie pieminekļa. Tā ir poza, manuprāt. Es vienalga darīšu, kā es gribu! Laikam viņš vēl ir jēls politiķis. Mēs savā laikā strādājām kopā. Es lūdzu viņu uz interviju. Viņš zināja, ka es, tēlaini izsakoties, nelaizīšu pakaļu. Viņš četrus mēnešus nevarēja atnākt uz ēteru. Tajā pašā laikā viņš neliedza intervijas dzeltenajiem žurnāliem un apmeklēja šaubīgas iestādes, izrādes. Ar to viss ir pateikts.

Ja mēs runājam par šo draudzību ar Maskavu, jūs nesatrauc tās ekonomiskās ietekmes palielināšanās Latvijā?

Jā, trešais pasaules karš jau notiek, un, ja kāda valsts grib iekarot citu valsti, tad jāizmanto ekonomikas sviras. Par kontaktiem ar Maskavu taisnību, manuprāt, šobrīd nezina neviens, izņemot Ušakovu un Šleseru. Kas notiek Rīgas domē ar Maskavu, ar slaveno tūrisma biroju, kam mēs varam tērēt piecus miljonus krīzes laikā?

Tad mēs nemaz nezinām, cik cieša ir šī draudzība?

Oficiālā Maskava laikam grib parādīt, ka Zatlers vēl ilgi gaidīs savu uzaicinājumu, datuma nozīmēšanu. Bet šie [Ušakovs un Šlesers] ir labie džeki, kurus Maskava var pieņemt jebkurā brīdī! Nav man atbildes. Lai cik es neoficiāli nerunātu ar diplomātiem, kolēģiem, politologiem un ekspertiem, man nav zināms, kas notiek ar tiem kontaktiem.

_____________________________

[1] 18.novembrī Andreja Mamikina vadītajā TV5 raidījumā Bez cenzūras interaktīvajā balsojumā tika uzdots jautājums par Latvijas neatkarības atgūšanas gaitu un pārliecinošs vairākums izvēlējās trešo balsojuma variantu, ka tā bija liktenīga kļūda. NRTP konstatēja, ka programmā bija ietverts musinājums uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu, un piemēroja TV5 sodu 1000 latu apmērā.

[2] Pārējie jautājumi no TV5 aptaujas: Latvijas neatkarība ir varonīgu cīņu rezultāts vai vēsturiska nejaušība.

[3] Puiciskums — krievu val.


Ienaidnieks ir tuvu!

Nepilsonība: joprojām skelets skapī

Vēstures okupētie

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!