Raksts

Es pielūdzu Svēto Zilo Cūku (2.0)


Datums:
14. janvāris, 2008


Autori

Viktors Makarovs


Iepriekšējais bloga ieraksts izraisīja interesantas diskusijas par vārda brīvību. Šodien nolēmu papildināt savu pagaro atbildi (apakšā) ar divām svarīgām saitēm. Pirmkārt, visiem interesentiem iesaku labu juridisku skatu uz jautajumu - Alekseja Dimitrova raksts šeit. Otrkārt, interesanta ziņa: Lielbritānija, visticamāk, atcels likumu par dieva zaimošanu (šeit).

Izskatās, ka (gandrīz) visi piekrīt Roberta Putņa elegantajai frāzei: “vardarbība pret vārdu nav pieņemama”. Nav pieņemams arī morālais terors un vardarbības draudi pret vārda brīvību.

Taču vai vienmēr ir pieņemama pati vārda brīvība? Kad ir attaisnojama tās ierobežošana? Es uzskatu, ka tā ir attaisnojama ļoti retos gadījumos, un ka tā ir bīstama. Daļa komentētāju ir gatavi upurēt vārda brīvību, lai neazskartu reliģiskas vai citas grupas. Mēģināšu pamatot, kāpēc es viņiem nepiekrītu.

Sākšu ar nedaudz banālu atgādinājumu to, kāpēc vārda brīvības ir svarīga. Pirmkārt, cilvēks ir domājoša un runājoša būtne. Ierobežot iespēju paust domas nozīmē ierobežot cilvēkam piemītošo brīvību vispār. Otrkārt, domu un ideju brīvā kustība ir sabiedrības pašrefleksijas un pašregulācijas instruments. Bez iespējas brīvi paust savas domas mēs justos sliktāk un dzīvotu sliktākā sabiedrībā. Vārda brīvība ir ne tikai vērtīga, bet arī ļoti trausla. Tai ir daudz dabisku ienaidnieku: gan cilvēkiem vispār, gan varai, piemīt instinktīva tieksme cīnīties ar “nepareizām” domām, aizverot muti to paudējiem. Turklāt reiz ierobežojot vārda brīvību, ar katru nākamo reizi to darīt kļūst vieglāk. Tāpēc rietumu demokrātijās vārda brīvības ierobežošanai ir vajadzīgs ļoti spēcīgs pamatojums. Protams, praksē robežas vilkšana bieži vien ir pretrunīga. Šeit vienīgais risinājums ir diskusija par to, kas ir svarīgāks konkrētajā gadījumā: viena indivīda vārda brīvība un vārda brīvības principa apliecināšana vai cita indivīda ciešanas, ko izraisa šīs brīvības īstenošana. Rietumu sabiedrībās (un mēs arī cenšamies tāda būt, vai ne?) daudz kas jau ir pamatīgi izdiskutēts un lielā mērā pastāv konsenss par vārda brīvības robežām. Ņemot vērā tās vērtību un trauslumu, vārda brīvības principa pārkāpšanas sekas tiek uzskatītas par lielāku ļaunumu, nekā tās ļaunprātīgās izmantošana atsevišķos gadījumos.

Kā uz šī fona izskatās atsevišķu reliģisku grupu prasības “netikt aizskartām”? Manuprāt, šīs prasības nav pamatotas.

Pirmkārt, stiprais vārda brīvības princips nozīmē, ka kāda indivīda vai grupas “apvainošanās” nav pamats vārda brīvības ierobežošanai. No one has a right not to be offended. (Nevienam nav tiesību netikt aizskartam). Bezjēdzīgi aizskart cilvēkus ir stulbi un neetiski. Bet dažreiz cilvēki apvainojas arī uz viedokļiem un domām, kasir jēdzīgas un pamatotas. Tas attiecas arī uz reliģiskajām grupām. Es personiski nejūtu vēlmi kaut ko negatīvu teikt par islama vai kristietības reliģiskajiem simboliem. Kad to dara citi, dažreiz, manuprāt, tās ir muļķības vai meli. Tas ir nožēlojami, bet to var pārdzīvot. Taču dažreiz pret islamu vai kristietību tiek vērsta saturiska kritika. Var piekrist vai nepiekrist tās formai un saturam, bet nav iemesla to aizliegt. Pieņemsim, ka es pielūdzu Svēto Zilo Cūku. Noteikti atradīsies kāds cūku nīdējs, kas mani izsmies un teiks, ka Cūka esot netīrīgs dzīvnieks (kādas muļķības!). Es varu stipri apvainoties, bet faktiski ne man, ne Cūkai tas netraucē dzīvot. Es esmu stiprs savā ticībā un Svētās Zilās Cūkās zaimotāju vārdi mani kaitina, bet nekaitē – kamēr Cūkai nepiedraud ar nazi un man ir brīvi informēt sabiedrību par manas svētās grāmatas (“Trīs siventiņi”, kas gan cits) gudrību.

Otrkārt, jebkura sabiedriska grupa var, ja vēlas, savā starpā definēt šaurākas vārda brīvības robežas. Bet šī jau ir privātā sfēra un tās tabū nav attiecināmi uz publisko sfēru un uz citiem indivīdiem, kas nepiedalās šajā grupā. Latvija, par laimi, ir sekulāra valsts. Ar līdzpilsoņiem mani saista mūsu kopīgās tiesības un pienākumi. Mani reliģiskie uzskati līdzpilsoņiem nav saistoši. Pieņemsim, ka atbilstoši maniem reliģiskajiem uzskatiem (Svētās Zilās Cūkas kults), par Cūku jāsaka tikai labas lietas, to drīkst attēlot tikai Zilā krāsā, un turklāt vēl jāēd rituālā Cūkas karbonāde pie svētku galda reiz gadā. Man būs jāsamierinās ar to, ka vairākums cilvēku nospļaus uz šiem noteikumiem, zīmēs Cūku rozā krāsā, neslāvēs to, un turklāt vēl ēdīs Cūkgaļu katru nedēļu. Lai dara. Būs paši vainīgi, kad neiekļūs Cūku debesu valstībā. Bet man nav tiesību citus piespiest dzīvot atbilstoši savai reliģijai.

Labi, tas bija eskperiments. Lai neviens neapvainojas. Es nepielūdzu cūku. Tikai aizstāvu divus principus: man nav tiesību netikt aizskartam un man nav tiesību savus tabū uzspiest citiem.

Kā, ņemot vērā šos principus, izskatās dāņu Muhameda karikatūru lieta? Vispirms, cik daudzi no mums ir redzējuši pašās karikatūras, nevis dāņu mullu izplatītos viltojumus? Ne visi, jo vairākums preses izdevumu tās nepublicēja, ieviešot korporatīvo cenzūru. Es redzēju, un manuprāt ironija tajās bija priekš dāņiem neparasti maiga. Dāņi ir pieraduši ironizēt var arī par reliģiskajiem simboliem, jo ironija ir lieliski savienojama ar cieņu. Karikatūru mērķis bija nevis aizvainot musulmaņus, bet problematizēt to, kā daži islama mācības piekrītēji to inteptretē. Kas attiecas uz islama ticības uzliktajiem tabū, tad neviens neprasa, lai musulmaņi veido un skatās uz Muhameda attēliem vai par viņu ironizē. Bet dāņu karikatūristam ir tiesības šādus attēlus veidot un man ir tiesības tās redzēt. Līdzīga situācija ir ar Van Gogu un korāna projicēšanu uz plikas sievietes miesas. Acīmredzami, Van Gogs būtu uzskatāms par sliktu musulmani, un es saprastu, ja viņu nelaistu mošejā iekšā. Bet Nīderlade nav viena liela mošeja, un Van Gogam bija tiesības turpināt tur dzīvot un paust savas domas, kamēr man ir tiesības filmu noskatīties un pašam spriest, vai man patīk, un vai es piekrītu.

Viss iepriekš teiktas ir nevis uzbrukums islamam, bet vārda brīvības aizstāvība. Esmu par vārda brīvību arī tad, ja tā tiek izmantota ļaunprātīgi un pat tad, ja tā aizskar man svarīgas un tuvas lietas.

Es esmu pret holokausta noliegšanas kriminalizāciju. Esmu pārliecināts, ka holokausts notika, un man nav ne mazākas simpātijas pret tā noliedzējiem. Bet es gribu, lai viņu izplatītie meli tiktu publiski atspēkoti, nevis vairotos kā prusaki pseidointelektuālajā pagrīdē. Tāpat esmu pret mēģinājumiem sodīt Latvijas okupācijas noliedzējus. Patiesībai ir visas iespējas uzvarēt atvērtā diskusijā.

Liu jautā: vai esmu par seksuālo minoritāšu “kritiku”. Jebkuru grupu vai cilvēku var kritizēt. Kas attiecas uz “kritizēšanu” naida runas formā, tad arī šeit vārda brīvība man ir prioritāte. Lai nebūtu pārpratumu: homofobija mani aizskar personiski un es uzskatu, ka tā nodara lielu ļaunumu sabiedrībai. Es priecātos, ja J. Šmits, J. Pujats utt. neizmantotu vārda brīvību, lai paustu savus riebīgus uzskatus. Taču kamēr viņi to dara, es arī varu darīt to pašu un publiski sniegt savu novērtējumu šiem pilsoņiem kā publiskām personām un viņu uzskatiem.

Būtu vietā precizēt: vārdam ir jādod iespēja izskanēt, bet tas pats par sevi negarantē vārdam iespēju tikt reproducētam, sadzirdētam un ņemtam vērā. Cik lielu svaru piedēvēt kādam uzskatam – tā ir individuālu un kolektīvu lēmumu joma. Tāpēc skolā nav jāmāca divas “līdzvērtīgas” versijas par holokaustu, tāpēc sabiedrība ir jāizglīto par seksuālo daudzveidību un iecietību, tāpēc avīzei nav obligāti jāpublicē homofobiskie materiāli un muzejam nav obligāti jāizstāda jebkurš ikonoklastisks mākslas darbs.

Un, starp citu, es atbalstu multikulturālismu kā dažādības atzīšanu, cieņu un dažādu grupu brīvprātīgo un abpusējo interešu vērā nemšanu. Apsveiksim viens otru un ļausim viens otram svinēt savus dažādus svētkus, veicināsim lingvistisko un ģīmeņu daudzveidību utt.. Palīdzēsim viens otram dzīvot laimīgāku dzīvi. Tikai darīsim to, cienot viens otra brīvību.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!