Foto: Ansis Starks
Mēs noteikti radīsim tādu produktu, kas būs pievilcīgs lasītājam. Mēs neesam tik vāji, kā mūs portretē. Protams, ir grūti, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram dabūt labus rezultātus.
Intervija ar akciju sabiedrības Diena valdes priekšsēdētāju Aleksandru Tralmaku.
Kāds Dienas darbinieks Jums esot pajautājis, kāda ir sajūta, kad esat iznīcinājis Dienu. Mēs redzam, ka ir aizgājusi daļa vadošo žurnālistu avīzi piepilda Dienas biznesa žurnālisti, parakstoties „speciāli Dienai”. Tad kā ir — Diena ir vai nav iznīcināta?
Es domāju, ka Diena absolūti nav iznīcināta. Diena pārdzīvo ļoti grūtus laikus. Es domāju, ka ir kaut kādi cilvēki, kas ļoti vēlas, lai Diena tiktu iznīcināta, bet es neesmu tas, kas to vēlas. Taisni otrādi — ir cerība, ka šī ir investīcija ilgtermiņā nesīs to kapitāla atdevi, ko mēs esam plānojuši. Mēs rēķinājāmies, ka nebūs viegls pārejas posms, kad jāapvieno divi mediji, kas patiesībā ir ļoti līdzīgi un ir piederējuši vienam īpašniekam, bet mēs nerēķinājāmies ar to, ka tas būs tik dramatiski un sarežģīti.
Kādā ziņā sarežģīti — finanšu vai intelektuālajā ziņā?
Lielākās grūtības ir tas, ka ir svarīga komanda. Un šī iepriekšējā komanda acīmredzot nebija gatava strādāt manā vadībā un izvēlējās aiziet no laikraksta. Par veidu un formu es esmu pārsteigts. Man neliekas, ka tas ir korekts pret darba vietu. Man neliekas, ka tas ir tālredzīgi no viņu puses, un man neliekas, ka tas ir tālredzīgi no tā, kā mēs šajā valstī varēsim piesaistīt investīcijas. Šie ir finanšu investori, un, protams, risks ir vienmēr, ka viņi var nesagaidīt to kapitāla atdevi, ko viņi ir plānojuši, un tad Dienai var iestāties daudz sarežģītāks laiks. Bet patlaban mēs ar viņiem esam vienojušies, ka mēs šo gadu izturēsim ar tiem zaudējumiem, kas ir. Nākamgad mēs arī esam rēķinājušies ar zaudējumiem, tikai jautājums ir par to apjomu. Es domāju, ka mēs tos varēsim lokalizēt un tie nebūs pat tik lieli, kā bijām iepriekš plānojuši.
Jūs sakāt „ar viņiem vienojušies”. Ar kādiem „viņiem”?
Mēs runājam par Roulandu ģimeni. Šis fokuss uz Roulandu ģimeni ir ļoti liels, jo viņi ir simtprocentīgi šī uzņēmuma īpašnieki. Bet mēs turpinām [investīciju] fonda dibināšanu. Kalle [Norbergs] pašlaik ir Luksemburgā, lai mēs pabeigtu visu papīru iesniegšanu, un mēs noteikti piesaistīsim vēl naudu. Piesaistīsim vēl arī citus investorus, un tas nozīmē, ka šis vienas ģimenes īpatsvars šajā investīcijā noteikti samazināsies. Mēs nerunājam par vietējo investoru piesaisti, jo mēs saprotam, ka tas ir ļoti sensitīvi. Mēs skatāmies pārsvarā uz Skandināviju, Lielbritāniju un uz tiem kontaktiem, kas Kallem ir Luksemburgā.
Bet tad ir jau konkrētas sarunas, konkrētas iestrādes vai ir tikai skatīšanās?
Mēs esam runājuši ar ļoti daudziem — esam izrunājuši Zviedrijā ar vairākiem gan privātā tipa, gan institucionālajiem investoriem. Mēs esam izrunājuši Igaunijā ar ļoti daudziem investoriem. Mēs pat ar dažiem esam parakstījuši vienošanos par to, ka viņi iepazītos ar fonda darbības principiem un būtu gatavi nākt kā investori šeit. Mērķis ir radīt Baltijas mediju uzņēmumu, kas būtu ar laiku publiski pieejams — publiskajā tirdzniecībā.
Tad tas nozīmē, ka Roulandu ģimene nepaliks vienīgie īpašnieki?
Tas nekad nav bijis mērķis šajā fondā, ka Roulandi būtu vienīgie īpašnieki.
Latvijā ļoti maz cilvēku zina, kas viņi tādi ir. Varbūt jūs zināt vairāk?
Džonatana (Jonathan Rowland) sekmīgākais projekts ir bijis Jellyworks, kas ir bijis internetmediju uzņēmums, ko viņš ir arī pārdevis publiskajā piedāvājumā. Vēl bez tam ģimene ir iegādājusies banku Luksemburgā, un ir vēl dažādas citas investīcijas, par kurām visām, protams, es neesmu informēts. Bet pārsvarā ir Blackfish Capital, kas nodarbojas ar riska kapitāla investīcijām, līdz ar to ir daudz dažādu projektu, kuros viņi ir iesaistījušies. Tas, kas viņu interesē, ir aktīvi ar zemu vērtību (distressed assets)[1], un šajā gadījumā Diena atbilda šim kritērijam.
Tad pašā sākumā bija Roulandi vai nebija? Kāpēc jūs pašā sākumā šo investoru neatklājāt?
Roulandi bija pašā sākumā. Taču viņi nav no tiem, kas publiski iziet ar investīcijām ļoti plaši. Tas arī kopumā ir raksturīgs ģimeņu tipa investīciju uzņēmumiem. Otrs iemesls — mēs īsti neapzinājāmies to situāciju, kāda šeit ir, jo vienlaicīgi ar mūsu piedāvājumu Bonnier bija arī citi piedāvājumi. Godīgi sakot, mums bija dažādi brīdinājumi, ka mēs varētu gaidīt, ka ir sava veida raideru piedāvājums no uzņēmuma iekšienes iegādāties Dienu, tāpēc mums bija svarīgi saprast spēles noteikumus, pirms es biju gatavs publiskot, kas ir šie investori.
Bet kāpēc Roulandi nedevās rokās un slēpās vēl arī piektdien, 9.oktobrī, kad jūs publiski paziņojāt investoru vārdu? Kāpēc atgrūda Dienas žurnālisti, kas vēlējās gūt apstiprinājumu darījumam?
Es zinu, ka Džonatans pārvalda ļoti daudz ģimenes naudas. Kopā viņiem pieder starp 1,2 un 2,3 miljardiem eiro liels aktīvu kopums. Ticiet man, šī investīcija fondā, kas ir daudz plašāks jēdziens nekā tieša investīcija uzņēmumā, — viņi nevēlas tam pievērst tik lielu uzmanību, jo viņiem vēl ir citas lietas. Viņiem ir jārestrukturē banka, ko viņi tikko ir iegādājušies un kas ir vismaz 20 reižu lielāka investīcija par to, ko viņi ir investējuši šeit. Viņi ir iegādājušies citas lietas, un viņiem ir biznesa intereses Tuvajos Austrumos, viņi nodarbojas ar lietām Lielbritānijā. Es ticu, ka Ritai [Rudušai, kas Londonā centās uzmeklēt Džonatanu Roulandu un gūt apstiprinājumu darījumam] tas likās svarīgi un tas bija viņas galvenais mērķis, bet Džonatans tajā brīdī jau bija noslēdzis sarunas ar Kalli un bija jau saplānojis dienu. Viņš piezvanīja Ritai, izstāstīja šo stāstu, bet tālāk viņš sarunās negribēja iet. Bet cik bieži Rita ir bijusi Stokholmā pie Bonnier un saņēmusi izklāstu par nākotni?
Mēs sarunājām ar Džonatanu, ka viņš pieņems Dienas žurnālisti 13.oktobrī. Viņa aizbrauca uz Luksemburgu un nointervēja Džonatanu.
Bet aiz Dienas pircējiem neslēpjas kāds no pašmāju oligarhiem?
Man būtu grūti iedomāties tik sarežģītu shēmu un ka Roulendi no manis to slēptu vēl citus iemeslus. Viņi ir pietiekoši bagāti, lai nesaistītos šādos darījumos.
Jūs labi zināt, ka žurnālistikā pieņēmumus parasti pārbauda ar dokumentiem. Kāpēc jums bija grūti Dienas žurnālistiem parādīt dokumentus, kas apliecina faktu, ka Roulandi ir Dienas investori?
Es uzskatu, ka tie ir mani dokumenti. Pauls Raudseps arī nerāda publiski savu akcijas pārdošanas līgumu Bonnier. Protams, es saprotu, ka ir neticība, bet uzticība var veidoties tikai ar laiku. Es piedāvāju modeli, kā to izveidot. Acīmredzot visi bija noguruši un viņiem gribējās aizbraukt atvaļinājumā. Es to pieņemu, bet nesaprotu, kāpēc tas notika ar tādu naidu un pazemojumu. Ja nu vienīgi tādēļ, lai degradētu šo aktīvu, iznīcinātu un pēc tam paņemtu pa lēto. Tas ir vienīgais šīs situācijas izskaidrojums.
Es pat sestdien[2] neietekmēju šo saturu. To var uzskatīt par manām bailēm, bet es uzskatu, ka tas bija godīgi, jo tas ir princips.
Tas būtu šausmīgi, ja jūs būtu iejaucies.
Bet tas ir princips, ko es lūdzu novērtēt.
Bet tas ir pamatprincips — ja jūs kļūstat par izdevēju, tad mēs pieņemam, ka saturā neiejauksities.
Es nekad neesmu iejaucies saturā, ko redakcija raksta [par Dienas nopirkšanu, jaunajiem īpašniekiem un konfliktu ar A.Tralmaku]. Tas, protams, ir nesis lielus zaudējumus zīmolam, bet es turpinu neiejaukties. Kamēr savukārt, ja es ielieku savu komentāru citadiena.lv[3], tad pēc piecām minūtēm tas pazūd. Ja mēs uz šo situāciju skatāmies kā uz demokrātijas spoguli, tad manā uztverē tā nav godīga spēle.
Tas, kas izbrīna, — jūs uzskatāt, ka tikai aizgājēji ir nodarījuši ļaunu zīmolam, bet tikpat labi to var teikt arī par jūsu rīcību, jo ar Dienas nopirkšanu 3.jūlijā un īpašnieku neatklāšanu jau viss sākās.
Ar 3.jūliju neapšaubāmi sākās pārmaiņu process, un es sagaidīju zināmu pacietību no cilvēkiem, kas ir iesaistīti šajā pārmaiņu procesā. Bet tās nebija no pirmās dienas. Bija tikai spiediens. Un tas mani dara uzmanīgu.
Vai Roulandu ģimene uz Dienu skatās tikai kā uz biznesu? Vai viņiem ir priekšstats par avīzi un to, kāda vērtība tai ir bijusi Latvijā?
Es vēlreiz saku — viņi uz šo investīciju skatās tikai no kapitāla atdeves viedokļa. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tā ir patiesībā pirmā investīcija šajā fondā. Viņi neuzskata par vajadzību iejaukties operatīvajā darbībā. Par to liecina arī tas, ka valdes sastāvs nemainās, padomes sastāvs nemainās — viņi uzticas tiem cilvēkiem, kas pašlaik ir valdē un padomē. Protams, viņi seko līdzi šīm peripetijām un smagajai situācijai. Varbūt ne ar tādu uzmanību, kā mēs šeit, uz vietas, gribētu, jo beigu beigās tā varbūt ir viena simtā daļa no viņu kapitāla, ko viņi ir investējuši. Jautājums ir par ko citu — viņi nekad neiejauksies un negribēs uzspiest kādu savu satura līniju. Viņus, protams, interesē, lai Diena nestu peļņu, un skaidrs, ka ir tikai pāris ļoti skaidri zināmi virzieni, kā Diena šo peļņu var iegūt.
Kas noteiks saturisko virzību?
Redaktors. Tas vienmēr ir bijis arī mans uzstādījums. Es ne reizi neesmu iejaucies redaktora darbā, kamēr bija Nellija [Ločmele], un neplānoju iejaukties arī tagad, kamēr būs Dace [Andersone]. Tas ir redaktora pienākums un uzticība, kas dota redaktoram.
Bet jūs droši vien prasīsit, lai avīzei tomēr ir atdeve.
Protams, bet tā ir savstarpējā vienošanās. Tāda vienmēr ir pastāvējusi arī starp Bonnier un iepriekšējo redaktori Sarmīti [Ēlerti], lai gan viņa bija arī īpašniece un valdes locekle. Arī Nellijai vienmēr ir teikts — nāc, lūdzu, ar savu uzstādījumu, ko tu gribi un kādu avīzi tu gribi veidot.
Bet kāda ir jūs vīzija — kāds saturs var tagad pelnīt un apmierināt no biznesa viedokļa Ruolandu ģimeni?
Jūs kaut kā mēģināt sasiet kopā īpašniekus ar saturu. Ja jūs paskatītos uz Ekspress Grupp Igaunijā, tad tur ir ļoti atdalītas lietas.
Līdz brīdim, kamēr pelna.
Un arī pēc brīža, kamēr pelna. Šis redaktors ir daudz neatkarīgāks nekā patiesībā tad, ja būtu bijuši tādi īpašnieki kā Bonnier. Tas ir arī tas nenormāli grūtais izaicinājums, kas būs redaktoram — jāizveido sava politika un jāatbild par saturu, jo viņam nebūs uzstādījuma par to, kas viņam ir jādara. Viņam būs jānāk klajā ar ļoti labu piedāvājumu, kādai ir jābūt avīzei.
Bet jūs esat teicis, ka „šaubos, vai kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis”.
Tas ir izrauts no konteksta. Tas, par ko esam ar Nelliju runājuši, ir kas citādāks. Ir tā, ka mūsdienās kanālu sadrumstalotība, kuros tiek izplatīts saturs, ir ļoti liela un kļūs arvien lielāka — ir internets, TV, dažādas ekrāna formas, ir papīrs, ko es uzskatu par vecmodīgu, bet joprojām — par „ekrānu”, ir jaunais produkts, kas ir e-grāmata, ir mobilais telefons. Nevienā paaudzē cilvēki nav tik agri sākuši lietot komunikācijas līdzekļus, un nevienā paaudzē cilvēki nav izlasījuši tik daudz zīmju, cik viņi izlasa pašlaik. Cilvēki ir ļoti atkarīgi no informācijas, ko viņi saņem, un bez informācijas viņi nebūtu dzīvotspējīgi. Tāpēc mums ir vajadzīgi daudz dažādi saturi, kas ir piemēroti konkrētajam izplatīšanas kanālam. Protams, ka mums ir vajadzīgs kvalitatīvs saturs, bet tam ir jāatbilst konkrētajai vietnei, caur kuru tas tiek izplatīts. Papīrs varbūt ir vissarežģītākais un visintelektuālāk piesātinātākais produkts, kamēr internets prasa citu pasniegšanas veidu. Mēs redzam, ka liela popularitāte ir draugiem.lv, mēs redzam kasjauns.lv uzplaukumu. Mēs redzam nedaudz citu mediju patēriņa veidu. Mums ir iespējams lasītāju sasniegt ar cita veida interneta mediju pakalpojumiem. Es redzu, ka viens no interneta medija pakalpojumiem ir Swedbank — bankas internetrīkam ir vairāk lietotāju nekā jebkuram pašlaik esošajam portālam.
Bet tur jau nav žurnālistikas kvalitatīvā saturu, ko, visticamāk, nevarēs ielikt arī mobilajā telefonā. Tad runa tomēr ir par papīra formātu — kāds tas būs?
To es vienmēr esmu jautājis redakcijai un Nellijai — kas ir tas, kā jūs redzat šos dažādos kanālus un kā mēs tiem pielāgosimies, jo tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Ir skaidrs, kā komentārus pasniedzam un papīra, bet kā mēs tos pasniedzam mobilajā telefonā vai e-papīrā? Kā mēs vadām diskusiju ar sabiedrību? Jo cilvēki patiešām ir gatavi patērēt daudz vairāk.
Bet kā jūs pats redzat, kā Dienā savietojas visi minētie kanāli?
Es redzu, kā, piemēram, sporta nodaļa, kas ir ļoti fokusēta uz laikrakstu, var saturu savākt, pārpakot un pasniegt pa šiem te ļoti dažādajiem kanāliem. Mobilais telefons prasa ļoti skaidru valodu, patiesībā vairāk par virsrakstu tur nav iespējams ievietot.
Viena lieta ir sports, bet pavisam cita — Dienas pamats — komentāri, ziņas, notikumu analīze, pētnieciskā žurnālistika.
To es gribēju saprast, no redakcijas galvenā redaktora, kā viņa redz to, kā ar šīm lietām mēs varētu nākt.
Viņa neredzēja?
Acīmredzot līdz tam brīdim, kad saprastu, vai viņa redz vai nē, mēs nenonācām. Sākās šī eskalācija, tika izmantoti citi argumenti, tika iesniegts piedāvājums, kurš, es uzskatu, bija ļoti tuvu tam, lai izskatītos pēc raidera tipa piedāvājuma. Man tas process izskatījās, es negribu lietot vārdu „izspiešana”, bet tas bija ļoti tuvu, kā es to sajutu.
Bet vienalga — jums noteikti ir sava vīzija, kādai tagad jābūt Dienai.
Dienā tradīcija bija, ka iesaistām jebkurā pārveides projektā ļoti daudz cilvēku, jo cilvēki, kas tur strādā, ir labi ideju nesēji — viņi ir spējīgi piedāvāt daudz vairāk, nekā ikdienā no viņiem tiek prasīts. Viņi spēj piedāvāt idejas, kādam medijam ir jābūt. Sestdiena tika pārveidota, iesaistot ļoti daudzus cilvēkus, un tāpēc tas produkts ir tik labs.
Tas bija pašos sākumos, bet pēdējos gados žurnālisti netika iesaistīti.
Par to es arī runāju — es nesaprotu, kas pēdējā laikā ar Dienu ir noticis.
Bet jūs arī piedalījāties tajā „pēdējā laikā”, kad klajā nāca gan mazais avīzes modelis, gan pārveidotā Izklaide, gan 5 min, kas nes zaudējumus. Jūs taču tajā laikā bijāt direktors, kas skaitīja naudu!
Mēs jau varam runāt par formu, bet, pareizi ietērpjot saturu (un es uzskatu, ka tas bija pareizais ietērps), tas varēja izcelt ārā šos produktus. 5 min ir lielākais medijs Latvijā pašlaik.
Un nes zaudējumus joprojām.
Te mēs runājam, ka reklāmas pārdošanai nebija uzstādīti mērķi. Kad es ienācu 3.jūlijā un taisījām auditu reklāmas nodaļā, nevienam cilvēkam nebija nodefinēti mērķi, cik daudz naudas jāatnes un kā tas jādara. Es saprotu, ka reklāmas tirgus ir krities, bet Dienas kritums attiecībā pret savu tirgus daļu ir lielāks nekā tirgus kritums kopumā.
5 min nepelnīja arī tad, kad jūs vēl bijāt Dienas direktors.
Piekrītu, ka, raugoties no SIA Diena viedokļa, 5 min, protams, nebija pelnošas. Bet, ja skatāmies no koncerna viedokļa, tipogrāfija pelnīja no tā, ka drukāja 5 min. Un tāds arī bija uzstādījums no zviedru puses, ka koncernam kopumā ir jāpelna. Un kopumā koncerns pelnīja.
Bet SIA Diena strādāja ar zaudējumiem
Bet tas nav nekas atrauts, tas ir viens un tas pats īpašnieks. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka 5 min pelnīs pēc gada. Jau patlaban mēs esam ļoti tuvu tam.
Kādā veidā?
Ar reklāmām. Patlaban reklāmas Dienā faktiski nav.
5 min būs reklāma? Īpaši, ja šīs avīzes auditorija ir sabiedriskā transporta publika, kas nav īpaši turīga. Reklāmdevējs jau pērk tos, kas var maksāt.
Šajā brīdī var maksāt tie, kas pērk pārtiku. 5 min astoņās lapās puse ir reklāmas.
Vai pareizi saprotam, ka, jūsu vīzijā „pārdodot”, teiksim, primitīvākas lietas internetam vai mobilajam telefonam, tiek nopelnīta nauda kvalitatīvajam saturam?
Jā. Pētnieciskais raksts avīzē ir ļoti garš. Tas, ko mēs varam darīt, — izmantojot daļas no šī raksta, varam sakompilēt kaut ko priekš 5 min, bet [raksta] „galviņu” var pasniegt caur mobilo telefonu, un eventuāli tas varētu piesaistīt auditoriju, lai izlasītu pašu rakstu. Ir jāmainās tam, ka mēs viens pret vienu internetā publicējam savu saturu. Tu nevari savu vērtīgāko atdot par brīvu. Ir jādod iespēja cilvēkiem iegādāties pašu vērtīgāko — pētniecisko rakstu vai komentāru. Ar komentāriem arī ir kaut kas, kas jādod par brīvu, un ir kaut kas, ko var pārdot.
Es te saskatu risku, kas saucas „auditorija”. Diena jau izmēģināja modeli, ka avīzē ir nopietnākas publikācijas, bet internetā — ziņas. Taču izrādījās, ka cilvēki, atcerot avīzi, arī grib ziņas.
Sabiedrība no ļoti homogēnas ir kļuvusi par daudz, daudz diferencētāku. Katram mums ir savas intereses, un cilvēki fokusējas uz savu mediju patēriņu. Ekspress Grupp Igaunijā ar to tiek labāk galā nekā mēs Latvijā, un mums ir daudz ko mācīties no viņiem. Mums būs iespēja konsolidēt Baltijas mediju kompetenci, apvienojoties mediju uzņēmumā.
Cik jūsu modelis ir ilgtspējīgs Latvijā?
Es domāju, ka tas Latvijā ir vienīgais modelis. Diena ir palaidusi nedaudz garām šo momentu. Ja paskatāmies, ir tapis daudz dažādu modeļu, kamēr Diena ir cīnījusies ar savām klišejām. Ir draugiem.lv, kas arī ir medijs.
Tas ir sociāls medijs, bet, cerams, kādu laiku tomēr vēl būs vajadzīgs kvalitatīvs žurnālista darbs. No jūsu modeļa nerodas pārliecība, ka tur būs vieta arī kvalitatīvajai žurnālistikai.
Kvalitatīva žurnālistika prasa zināmus resursus un ieguldījumu. Jautājums — kas to uzturēs? Ja mēs paskatāmies draugiem.lv, tur ir daudz informācijas, tur ir cilvēki, kas raksta salīdzinoši labus rakstus. Jautājums ir par to, kā mēs varam kapitalizēties uz šīs situācijas, kā mēs varam ļaut šiem cilvēkiem nopelnīt ar to, ka viņi šos salīdzinoši kvalitatīvos rakstus pārvērš labos vai izcilos rakstos. To var izdarīt tikai, ja ir centrs, kur šie cilvēki pulcējas, un kāds par to ir gatavs samaksāt. Diena nav īsti domājusi, kā šādu centru uztaisīt.
Žurnālistikas pamats tomēr ir viedokļu apkopošana, izpēte, notikuma skatīšana kontekstā.
Dienā vienmēr pastāvēs kvalitatīvās žurnālistikas kodols, vai tā bija pētnieciskā žurnālistika, kas diemžēl tagad ir izjukusi, vai tas ir cita veida institūts. Bet žurnālists nevar sevi pretnostatīt — tie, kas raksta, bet nav žurnālisti, ir klasi zemāki. Es gribu, lai žurnālistu sabiedrībā beidz pastāvēt šāds viedoklis.
Jebkurš cilvēks var, piemēram, nofotografēt avāriju un ielikt internetā vai uzrakstīt viedokli — visi to lasīs. Bet stāsts ir par to, ka trīs reizes dienā zvanīt amatpersonai, mēģinot no viņas dabūt atbildi, apzinoties, ko grib dabūt, — tas ir pavisam cits darbs, un to darīs tikai žurnālisti.
Mēs esam plānojuši ieviest piemaksas par to, ka tu esi pasniedzis saturu tā, ka tas radījis rezonansi sabiedrībā.
Bet mainīsies arī valsts pārvalde. Igaunijas modelis jau ir daudz tuvāks individuālajam šīs pārvaldes lietotājam nekā Latvijā. Nākotnē svītra starp pārvaldi un tās lietotāju kļūs arvien vieglāka no komunikācijas viedokļa.
Cik ilgu jūs redzat Dienu kā drukātu mediju?
Kamēr pastāvēs abonenti, kas lasa. Viss ārpusē liecina, ka 5—10 gadus drukātie mediji neizzudīs. Būs cilvēki, kas drukātos medijus patērēs. Jautājums, cik daudz viņu būs un cik viņi būs turīgi, lai par to samaksātu. Bet pašlaik nav pamata riskam. Krīze ir devusi vēl vienu iespēju drukātajiem medijiem, jo, ja būtu situācija attīstījusies, kā attīstījās iepriekš, esmu pārliecināts, ka drukāto mediju gals pienāktu krietni ātrāk, jo katrs varētu iegādāties lietas, kas ļautu patērēt informāciju.
Neesmu īsti pārliecināts par mana dēla paaudzi, vai tā pieskarsies papīram kā ikdienas mediju patēriņam. Es esmu pārliecināts, ka es nomiršu ar avīzi padusē. Cerams, tas nenotiks tuvāko nedēļu laikā, skatoties uz to spiedienu, kas ir.
Jūs teicāt, ka kodols pastāvēs, bet kā Diena pašlaik šo kodolu spēj nodrošināt?
Mēs ļoti intensīvi strādājam pie tā, lai būtu kodols. Cilvēki, kas ir aizgājuši no Dienas, ir negodīgi pret tiem, kas ir palikuši. Sitiens zem jostasvietas ir, ja savu bijušo kolēģi nosauc par fašistu tikai tāpēc, ka viņš ir palicis strādāt.
Tomēr aizgājēji ir arī pateikuši, ka nenosoda palicējus. Piemēram, Rita Ruduša to publiski ir pateikusi.
Bet tas bija pēc tam, kad bija pateikts ļoti daudz. Mēs meklējam cilvēkus, jo mums tagad ir skaidrs, kurš būs prom.
Un cik daudz būs prom?
Esmu parakstījis 12 atlūgumus. Es arī uzskatu, ka ir ļoti negodīgi teikt — tie, kas ir Dienas biznesā, nav mūsu kolēģi. Bet viņi dara to cilvēku darbu, kas ir aizgājuši prom. Arī aiziešana ir nodevība pret Dienu un pret zīmolu, kas ir bijis.
Bet jūsu izturēšanās kopš 3.jūlija arī nebija zināma nodevība pret Dienas zīmolu?
Es vienmēr ļoti atklāti esmu komunicējis ar Nelliju. Es uzskatīju, ka viņai var uzticēt vadīt šo redakciju.
Viena lieta, ka jūs komunicējāt ar Nelliju, bet lasītājiem nebija saprotams, kas notiek ar Dienu. Tur jau lasītājiem radās neuzticība un neziņa, kādu produktu turpmāk viņi saņems.
Te mēs nonākam pie ļoti grūtajām attiecībām starp redaktoru un īpašnieku. Es ar Nelliju esmu runājis ļoti atklāti, un nekad neesmu vēlējies, lai nākamajā mirklī, kad mēs esam izrunājušies, viss parādās avīzē. Es biju strādājis ar Sarmīti un Arvilu [Ašeradenu], un tā nekad tas nenotika. Tas bija viens no tiem momentiem, kas mani darīja uzmanīgu, kad es 3.jūlijā sāku komunicēt ar Nelliju. Un tad man iestājās reakcija, kura varbūt līdz galam nebija pareiza, bet mēs vienojāmies, ka neatklāsim īpašniekus. Ja mēs būtu atklājuši, spiediens no manis pārietu uz viņiem.
No kurienes spiediens radies, man nebija ne mazākā priekšstata. Es nekad neesmu bijis politiskajā vidē un neorientējos, kurš kas ir. Es esmu dzīvojis priekšstatā, ka kāds vienmēr ir vēlējies, lai viņam būtu savs medijs, un tādēļ risks bija, ka viņš izmantos daudz dažādus rīkus, lai šis medijs arī būtu. Un viens no rīkiem, es saskatīju, bija piedāvājums, kas nāca no Nellijas jau ļoti ātri pēc 3.jūlija. Tas bija daudz zem tā, par ko mēs iegādājāmies. Neviens investors uz šādu piedāvājumu parakstīties nevar. Šis piedāvājums ir neatņemama šīs situācijas sastāvdaļa. Tur nebija uzrādīts, kas finansē šo darījumu, tur nebija uzrādīts, ar ko vest sarunas. Tur bija uzrādīta tikai ļoti skaidra motivācija un par cik viņi vēlas iegādāties, un kas man būtu jāatdod. Un man tika skaidrots, ka es izvairīšos no ļoti daudzām problēmām, ja šis darījums notiks.
Un kas jums būtu jāatdod?
Man būtu jāatdod Dienas mediji un izdevniecība Dienas bizness. Man paliktu tas, kas ir vēl akciju sabiedrībā — žurnāli, tipogrāfija un piegāde, un māja.
Ja mēs runājam par fonda nākotni, tas piedāvājums nebija pieņemams.
Mēs vienmēr esam gatavi runāt, kā motivēt darbiniekus ar iesaisti īpašnieku līmenī, bet šis bija pāragri un vairāk izskatījās pēc spiediena atdot Dienu.
Taču atšķirībā no Nellijas es negribu šo situāciju padarīt publiski apspriežamu. Es gribu runāt par to, kas būs nākotnē, un nākotnē Diena iznāks un būs kvalitatīvs laikraksts. Mēs turpināsim strādāt pie tā, lai paplašinātu piedāvājumu. Mēs noteikti neatteiksimies no 5 min, jo tas ir produkts, kas nesīs naudu. Mēs turpināsim stiprināt piedāvājumu reģionos. Mēs noteikti skatīsimies, ko varam izdarīt internetā, televīzijā un daudz kur citur.
Kam būtu interesanti Dienu iegūt par savu avīzi?
Tās ir manas sajūtas, un es negribu ieslīgt spekulācijās par tām. Pašlaik ir ļoti daudz sajūtu. Es uzskatu, ka daudz labāk būtu, ja tas būtu pārcelts no emocionāla uz racionālu līmeni. Es negribu pretnostatīt šim ļoti emocionālajam piedāvājumam, ko sniedz aizgājēju komanda, savu emocionālo skatījumu uz lietām. Es gribu runāt par faktiem, un runāt racionāli.
Pašlaik ir abonēšanas kampaņa. Vai pēc notikušā jums nav uztraukuma, ka zaudēsit daļu savu lasītāju?
Mēs noteikti radīsim tādu produktu, kas būs pievilcīgs lasītājam. Mēs iesim uz šo abonēšanas kampaņu ar pilnu pārliecību, ka mēs dabūsim lasītājus. Līdz gala izvēles pieņemšanai ir vismaz mēnesis. Es uzskatu, ka mēs neesam tik vāji, kā mūs portretē. Protams, ir grūti, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram dabūt labus rezultātus.
Kā jums veicas ar žurnālistu atrašanu?
Dace [Andersone] meklē žurnālistus, un es domāju, arī atradīs.
Vai labus žurnālistus, pie kādiem Diena bija pieradusi?
Es ceru, ka mēs atradīsim labus žurnālistus. Žurnālistiem būs tāds piedāvājums, kāds ir tirgū kopumā. Labs žurnālists, protams, saņems to, kas viņam pienākas. Vienmēr ir klīdušas runas par to, ka Dienā žurnālistiem algas nav tās lielākās mediju sektorā. Varbūt tas tā ir bijis, bet redakcijas vadībai vienmēr ir bijis daudz konkurētspējīgāks atalgojums nekā citiem. Mēs runājam par daudz lielāku kopības sajūtu, ko es redakcijā gribu uzbūvēt. Uzskats, ka ir pārcilvēki un zemcilvēki, nav tolerējams.
Faktiski jau jūsu „pirmajā” Dienas laikā bija šis pretnostatījums — redakcijas vadība un žurnālisti.
Es pildīju akcionāru norādījumus. Tajā brīdī, kad es sapratu, ka to vairs nevaru izpildīt, bez skandāla aizgāju prom.
Bet tagad arī jums būs jāpilda īpašnieku uzdevums, un investori prasīs pēc iespējas lielāku atdevi un mazākus tēriņus.
Tieši tā. Mana situācija būs sarežģīta. Un redaktoram būs vēl sarežģītāk nekā bija Bonnier laikā. Bonnier redzējums uz šo investīciju bija — mēs esam Zviedrijā, divreiz gadā atbraucam un, Arvil, Sarmīt, dariet! Un viņi darīja. Viņi pieņēma mani darbā, un es viņiem uzticīgi kalpoju, līdz brīdim, kamēr sapratu, ka es nevaru izdarīt to, kas man ir uzlikts par pienākumu. Ilgi mani lūdza palikt, bet es nepaliku, jo man bija citas intereses. Un šīs intereses bija mediju izdevuma nopirkšana, jo man bija cits redzējums, kā tam jāattīstās.
Un tagad jūs esat pārliecināts, ka gan noturēsit kvalitatīvo žurnālistiku, gan arī izdevniecība spēs izdzīvot?
Jā, jo tās ir savienojamas lietas.
Kad nopirkāt izdevniecību, jūsu sauklis bija — pēc iespējas lētāk radīt labu produktu. Labiem žurnālistiem jau arī ir svarīgi, cik viņiem maksā.
Es varēju būt negodīgs un teikt — visiem viss būs labi, es pielikšu pie algas. Es godīgi pateicu — jā, mums būs sarežģīta situācija, jā, mēs atteiksimies no ekstrām, kas nav vajadzīgas, bet tas būs racionāli, tas nebūs emocionāls un subjektīvs lēmums. Nevienā brīdī netika runāts, ka mēs no viņiem tiktu vaļā, samazinot algu. Uzstādījums no redaktoriem vienmēr ir bijis — varbūt mazāk cilvēku, bet lielākas algas. 50% samazinājums, kas tiek minēts, ir meli un absurds. Esam runājuši par 40%, bet kombinācijā ar Dienas biznesu un visu izmaksu caurskatīšanu. Tas ir tas, ko mēs gribējām panākt, jo tad Dienai būtu skaidra nākotne un tā varētu pastāvēt neatkarīgi no tā, vai īpašnieks piemetīs vai nepiemetīs klāt naudu.
Mani no lasītāja viedokļa uzmanīgu dara tas, ka ir aizgājuši cilvēki ar vārdu — gandrīz visi komentētāji, kultūras nodaļas vadītāja. Bet lasītājam ir svarīgi, kas piepilda šo avīzi.
Esmu saskāries ar vienu interesantu paradoksu — tas, ko cilvēki saka, atšķiras no viņu patiesās motivācijas. Daudzi cilvēki ir izmantojuši šo situāciju, lai aizietu no Dienas, pat ja viņi jau iepriekš ir plānojuši aiziet no Dienas. Šis deva viņiem iespēju nomotivēt savu Dienas atstāšanu ar motivāciju, kas padarītu viņus cēlus. Ne visi no aizgājējiem ir godīgi, un es to saprotu. Situācija ir dramatiska un, protams, vieglāk ir nebūt nekā būt. Es ļoti cienu cilvēkus, kas ir palikuši, jo viņi ir izvēlējušies ar darbu pierādīt kaut ko citu. Dienas saturs turpinās atbilst tiem kritērijiem, kas ir nosprausti jau sen.
Un kas būs jaunais Dienas redaktors?
Dace Andersone būs redaktora pienākumu izpildītāja līdz brīdim, kamēr mēs būsim novērsuši tās problēmas, kas jānovērš pašlaik — nodrošinājuši produkta regulāru iznākšanu. Pašlaik viņa dzēš ugunsgrēku. Tad lemsim, vai viņa ir gatava uzņemties šo ļoti atbildīgo un sarežģīto amatu. Ja viņa pateiks, ka nevēlas uzņemties, tad konkursa kārtībā meklēsim jaunu redaktoru, bet pagaidām es redzu Daci, jo viņa ļoti labi tiek galā ar pienākumiem.
Man ienāca prātā, ka situācija Dienā atgādina Čehova Ķiršu dārzu. Tagad daudziem Diena šķiet kā ķiršu dārzs, kurš ies bojā, un ir cilvēks, kas šo dārzu ir nopircis un taisīs no tā biznesu. Jūs nejūtaties kā Lopahins šajā lugā, kurš ķiršu dārzā redz biznesa iespējas?
Te ir ekspektāciju jautājums. To nevar apgāzt ar sarunām šodien, bet — tikai ar darbu. Un ar to pārliecību, ko mēs dodam, ka mēs plānojam nenocirst šo ķiršu dārzu. Tieši pretēji — mēs plānojam, lai viņš būtu un turpinātu attīstīties.
_________________________________
[1] distressed assets — stratēģija īslaicīgi investēt uzņēmumos, kas ir nonākuši finansiālās grūtībās
[2] Sestdienas, 10.oktobra laikrakstā Dienas žurnālisti veltīja kritiskus vārdus A.Tralmakam, spilgti aprakstot situāciju redakcijā un līdzšinējās Dienas vadības aiziešanu no darba. Avīzē tika publicēta arī līdzšinējās vadības atvadu vēstule un skaidrojums, kāpēc redaktores un daļa vadošo žurnālistu nolēmuši Dienu atstāt.
[3] Citadiena.lv ir vietne, kur patlaban publicējas no Dienas aizgājušie žurnālisti