Raksts

Es nestāvu malā


Datums:
05. decembris, 2001


Autori

Gunita Nagle


Foto: Pēteris Lazdāns

Negribētos teikt, ka mēs, invalīdi, būtu no sabiedrības atstumtie, tas atkarīgs no katra paša. Es varu strādāt un strādāju ar prieku. Vienīgais, kā man žēl - ka nevaru savus bērnus paķert rokās un paucināt...Intervija ar galdnieku Pēteri Lazdānu.

Jūs esot viens no Madonas invalīdu atbalsta centra rosīgākajiem cilvēkiem. Kādēļ jums ir svarīgi darboties šādā centrā?

Tādēļ, ka centrā ir tādi paši cilvēki, kā es. Negribētos teikt, ka mēs, invalīdi, būtu no sabiedrības atstumtie. Tā tiešām nevarētu teikt, jo invalīdiem ir iespējas gan mācīties, gan strādāt. Tas, vai cilvēks jūtas atstumtais vai iederīgs sabiedrībā, atkarīgs no viņa paša.

Taču ir neatrisinātas problēmas, kuras kopīgiem spēkiem risināt vieglāk. Piemēram, ja cilvēks ir I vai II grupas invalīds, Darba ekspertīzes ārstu komisija izsniedz viņam rakstisku slēdzienu, ka viņš ir darba nespējīgs. Tiklīdz veselības dokumentos ir tāds paziņojums par darba nespēju, cilvēkam var rasties sarežģījumi ar darba meklējumiem. Man gan personīgi nav bijušas šādas problēmas. Esmu strādājis gan lielās remontdarbu firmās, gan paša galdniecības uzņēmumā, un nekur nav bijuši kādi aizrādījumi par manu invaliditāti. Cilvēkiem galvenais, lai es labi izpildu savus pienākumus. Taču es zinu, ka citos gadījumos invalīdiem komisijas slēdziens par darba nespēju patiešām ir traucējis atrast darbu. Mēs gribētu panākt, lai invaliditāte tomēr netiktu automātiski saistīta ar nespēju strādāt.

Kā potenciālie darba devēji var zināt, kāds ir Darba ekspertīzes ārstu komisijas slēdziens?

Varbūt tas nemaz nav svarīgi – es uzskatu, ka šāds ieraksts “darba nespējīgs” principā nav vajadzīgs. Mediķiem ir jākonstatē, kāds ir cilvēka veselības stāvoklis, ir vai nav viņš invalīds. Taču, ja cilvēks vēlas strādāt, kāpēc viņam to aizliegt? Lai darba devēji un darba ņēmēji katrā gadījumā atsevišķi izvērtē, kas, ko un kā strādās.

Es jau pirms 12 gadiem tiku atzīts par II grupas invalīdu un par darba nespējīgu uz visu atlikušo mūžu. Bet vai tādēļ man – jaunam, spēcīgam cilvēkam – jāsamierinās ar savu mazo invalīda pensiju un nav jādomā par maniem bērniem? Kā tad mūsu ģimene izdzīvotu, ja iztikšanai būtu tikai 56 latus lielā invalīda pensija? Es varu strādāt un es strādāju ar prieku.

Invalīdu organizācijas ir rakstījušas valdībai vēstules ar lūgumu atcelt līdzšinējo normu, ka visi I un II grupas invalīdi tiek atzīti par darba nespējīgiem. Atbildes vietā tiek skaidrots, ka Darba ekspertīzes ārstu komisijas slēdziens “darba nespējīgs” nenozīmē, ka cilvēks nevar strādāt. Taču, šādi raksturots, es pat nedrīkstētu Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēties kā bezdarbnieks.

Kā jūs esat meklējis sev darbu?

Cilvēki parasti mani paši uzmeklē, jo Madonā mani pazīst kā labu mājas un dzīvokļu remontdarbu veicēju un esmu arī cienīts galdnieks. Labam meistaram darba jāpietiek vienmēr. Vienīgā mana problēma, ka es, strādājot ar vienu roku, nevaru savu darbu ātri paveikt, nevaru arī uzņemties liela apjoma darbus. Pārsvarā gadījumu es dzīvokļus kosmētiski remontēju, bet ir bijuši dzīvokļi, kurus kapitāli pārtaisu. Protams, viens pats nestrādāju, man ir puiši, kas smagākajos darbos nāk palīgā.

Tuvāka sirdij man ir galdniecība. Man patīk, piemēram, skaistu galdiņu izgatavot. Bet šādas mēbeles es gatavoju tikai pēc pasūtījuma, masveidā nekādus plauktus vai pakaramos neražoju, tas nav interesanti. Galdnieka amatu es iemācījos Rīgā firmā Re&Re, kur strādā ļoti labi galdniecības meistari. Viņi man atļāva skatīties, klausīties, mācīties, neviens neteica, ka es kaut ko nevaru. Pamēģināju, kā ir ar vienu roku ēvelēt un, atklāti runājot, jābūt ļoti uzmanīgam. Es arī pats nekad nestāvēju malā, tiklīdz vajadzēja kaut ko stiept vai nest, vai grūst, es biju klāt. Sākumā man bija vienošanās ar priekšniecību, ka viņi man maksās mazāk nekā pārējiem, taču pēcāk uzņēmuma vadītāji paši man paaugstināja algu. Teica, ka es dažreiz strādāju labāk nekā veselais. Tā es Rīgā nostrādāju gadu, bet braukāšana no Madonas uz darbavietu kļuva nogurdinoša. Vienreiz pēc darba nedēļas atbraucu mājās noaudzis un meita nobijās, teica: “Ui, kas tas par onkuli!” Tad es izlēmu palikt strādāt Madonā, gribējās biežāk mājās, pie sievas un abām meitām. Toties tagad paralēli darbam manā pilsētā esmu iesaistījies nevalstisko organizāciju projektā Latvijas brīvprātīgie energoefektivitātei! Projekta ietvaros maznodrošinātajiem tiek bez maksas siltināti viņu dzīvokļi un vienlaikus tiek popularizēta ideja samazināt siltuma patēriņu un vides piesārņojumu.

Pēc jūsu stāstītā saprotams, ka, ja vien invalīds vēlas strādāt, viņš šādu iespēju atradīs. Savukārt invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons veiktajā aptaujā lielākā daļa invalīdu par savu lielāko problēmu atzinuši nesekmīgus darba meklējumus.

Man nav tādu kustības traucējumu vai slimības, kādas ir daudziem invalīdiem un kuru dēļ darba devēji piesargājas viņu pieņemt darbā. Ir taču invalīdi, kuriem jebkurā brīdī var uznākt lēkmes. Diemžēl nezinu, kāda ir ratiņnieku ikdiena un cik viņiem ir sarežģīti atrast sev darbu. Madonā esmu redzējis tikai vienu meiteni, kas pa pilsētu pārvietojas invalīda ratiņos. Tomēr pilsētā 90% no visām pēdējos gados celtajām ēkām ir pielāgotas ratiņnieku vajadzībām un tajās ir uzbrauktuves. Pilsētas domes mājā gan netiek iekšā, līdz kāpnītēm tiek, tālāk – nē.

Jūs savā dzīvē velkat robežu starp dzīvi pirms un pēc nelaimes, kuras dēļ kļuvāt par invalīdu?

Tā bija autokatastrofa. Es biju uz motocikla, ko notrieca smagā automašīna. Kad nācu pie samaņas reanimācijas nodaļā, bija šoks – bez kreisās rokas, kreisajai kājai nav gandrīz visas pēdas, papēdis vien palicis. Bija tāda jocīga sajūta, kāja bija kļuvusi tik viegla. Vairs neatminos, ko domāju, bet skaidri atceros, ka biju pārliecināts, ka tā nav tā lielākā nelaime. Atklāti runājot, ir bijuši arī brīži, kad galvā iešāvusies doma: labāk manis nebūtu. Tas ir sadzīvisku problēmu dēļ, jo ir mēneši, kad ir daudz pasūtījumu un es nopelnu labi, un ir mēneši, kad nopelnu 20 latus un mani izdevumi ir krietni lielāki par ieņēmumiem. Tagad arī – atbraucu uz Rīgu, nopirku
instrumentus un samaksāju par tiem 300 latus, no kuriem 100 biju spiests aizņemties. It kā visu vajadzētu atpelnīt, jo ir pasūtījums uztaisīt virtuves iekārtu, taču uztraukumi par to, pietiks naudas bērniem vai nē, tik un tā ir.

Taču vienīgais, kā man pēc visa notikušā pa īstam ir žēl – ka nevaru savus bērnus paķert rokās un paucināt…Tas ir vienīgais.


Diskusiju rutīnas likumi

Padomā, kā vari palīdzēt!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!