Foto: A.Jansons

Secinājumi par E. Zelgalvja, A. Sproģa un A. Straumes publikāciju “Latvijas ekonomikas attīstības iespējas, iestājoties vai neiestājoties Eiropas Savienībā”

Neielaižoties polemikā ar publikācijas autoriem par atsevišķu faktoru un procesu interpretāciju, par ES pētījuma kritikas publikāciju kopumā jāizdara daži secinājumi. Publikācijas vadmotīvs liecina, ka ES paplašināšanās austrumu virzienā ekonomiski izdevīga ir tikai bagātajām ES valstīm. ES likumdošanas attiecināšana uz jaunajām dalībvalstīm noārdot jebkuras robežas pašreizējo bagāto dalībvalstu kompānijām pārņemt savā kontrolē visas svarīgākās, augstu peļņu sološās tautsaimniecības nozares, kā arī ļaujot no savu fiskālo interešu skatu punkta izlemt par nabadzīgāko valstu, tostarp arī Latvijas, attīstības politiku – veicināšanu vai “slēgšanu”. Turklāt no publikācijas ir saprotams, ka globalizācija ir kolonizācijas moderns paveids. Vispirms nepieciešams norādīt, ka firmas Konsorts sagatavotais dokuments, kam veltīts turpmāk apskatītais vērtējums, domāts galvenokārt sabiedrības informēšanai par esošo situāciju valsts ekonomikā un iespējamajām izmaiņām tuvākajā nākotnē atkarībā no iestāšanās (neiestāšanās) ES. Tādēļ tas nepretendē uz zinātnisku novitāti un nesniedz visaptverošu informāciju par visu Latvijas sociālekonomiskās attīstības problēmu loku vidēja termiņa perspektīvā.

Galvenā Konsorta izstrādātā dokumenta tēze ir: vadoties pēc apstākļiem, kuri ir izveidojušies pēdējo gadu laikā, Latvijas ekonomikai būtu labāk attīstīties ar ES atbalstu, nevis bez tā. Neiestājoties ES, sakrājušās problēmas neizzudīs, toties līdzekļu to risināšanai būs ievērojami mazāk.

Konsorta ekspertu analizētajiem Latvijas sociālekonomiskās attīstības scenārijiem ir pievienots galveno makroekonomisko rādītāju kvantitatīvais novērtējums atkarībā no gaidāmā rezultāta tautas nobalsošanā. Tādēļ ir korekti un pilnīgi pamatoti prognozēšanā izmantot klasisko pieeju „Ja……, tad………”. Tā kā oponentu publikācijā nav veikti aprēķini par iespējamo Latvijas perspektīvo attīstību valstij neiestājoties ES, tad tiek liegta iespēja novērtēt to aizstāvētos ieguvumus. Publikācijas autori diemžēl nav pievienojuši arī ekonomiskos un fiskālos aprēķinus, kā šobrīd Latvijas “atdzimšanas” stadijā esošā ekonomika izskatīsies jau pirmajos gados pēc lēmuma neiekļauties ES; kā to ietekmēs eksporta barjeras uz ES, kas jau šobrīd pastāv attiecībā uz ES neietilpstošajām valstīm; kā mūsu valsts ekonomiku iespaidos Pasaules tirdzniecības organizācijas prasību neievērošana, ja Latvija realizētu publikācijas autoru priekšlikumus par vietējā tirgus aizsardzību. Tāpat trūkst informācijas, kur un cik lielos apjomos rast finansu resursus uz Latvijai pieņemamiem nosacījumiem, lai radikāli mainītu valsts līdzšinējo ekonomisko politiku attiecībā uz ražošanas atdzimšanu atbilstoši pasaules tirgus prasībām.

Bez finansiāla seguma labiem nodomiem praktiski nav izredžu īstenoties. Latvijas vietējais tirgus ir pārāk šaurs vairuma modernu ražotņu produkcijas realizācijai. Savukārt, ES kvotas un muitas tarifi tikai sadārdzinās Latvijas eksporta preču izmaksas. Realizējot publikācijas autoru piedāvāto ekonomisko politiku, kuras viens no nosacījumiem ir neiestāšanās ES, ne ar kādiem citiem, kā tikai ar pašu visai trūcīgajiem finanšu resursiem nevaram rēķināties.

Attiecībā uz ekonomisko suverenitāti, par kuras zaudēšanu autori ir nobažījušies, jāatzīmē, ka šis jēdziens mūsdienu savstarpēji saistītajā pasaulē ir ļoti relatīvs. Daļēja tiesību deleģēšana ES institūcijām nenozīmē pakļaušanos “Briseles diktātam”, kā tas norādīts publikācijā. Drīzāk tā ir iespēja kopīgi izstrādāt likumus un regulējošos normatīvus darbībai kopējā ekonomiskā telpā.

Publikācija galvenokārt skatīta vienpusēji, akcentējot viedokli par „izdevīgumu” neiestāties ES. Autori kā galveno argumentu pret Latvijas dalību ES izmanto iepriekšējos gados un pat gadsimtos atsevišķu valstu un valstu grupu pieredzi ekonomiskās attīstības veicināšanā. Netiek pievērsta uzmanība tam, ka šo valstu toreizējā politika pielietota konkrētos vēsturiskos apstākļos, kas attiecīgajā laika posmā bija izveidojušies pasaules ekonomikā un valstu savstarpējās politiskās attiecībās.

Autori kā argumentu pret iestāšanos ES daudzviet uzsver, ka ES nekādas “dāvanas” Latvijai nesniegs. Arī Konsorta pētījumā tas nav noklusēts. ES patiešām tiešā veidā nefinansēs (nesponsorēs) konkurētspējīgas rūpniecības attīstību, bet finansiāli palīdzēs veidot modernu tautsaimniecības infrastruktūru, kas ir viens no nosacījumiem gan vietējo, gan ārvalstu investoru piesaistīšanai un iedzīvotājiem veselīgas vides radīšanai. Tas, ka sagatavošanās posmā dalībai ES Latvijas daudzskaitlīgās valdības nereti ir ignorējušas problēmas, kas liedza izveidoties konkurētspējīgai rūpniecībai, nav nekāds atklājums un Konsorta pētījumā tam ir veltīta pienācīga ievērība.

Analizējot situāciju kopumā, nav iespējams noliegt, ka ātrākai Latvijas rūpniecības attīstībai nepieciešami tādi finansu ieguldījumi, kādu diemžēl valsts rīcībā nav un vēl ilgi nebūs. Tādēļ pašreizējā Latvijas tautsaimniecības struktūra, ja neiestājamies ES, var kļūt par nopietnu, attīstību bremzējošu, faktoru jau tuvākajos gados. Iestājoties ES, pastāv iespēja, ka pareizi un pilnā mērā izmantojot ES sniegto finansiālo atbalstu, ekonomiskās attīstības tempi tuvākajos gados vismaz nesamazināsies.

Tālāk sniegti „Konsorta” ekspertu komentāri par atsevišķām E. Zelgalvja, A. Sproģa un A. Straumes kungu “pretpētījuma” tēzēm, secinājumiem un priekšlikumiem.

Pretpētījuma ievadā autori devuši SIA “Konsorts” pētījuma “Latvijas ekonomikas attīstības iespējamie scenāriji, iestājoties vai neiestājoties ES” vērtējumu:

“Tuvojoties referendumam par iestāšanos ES, arvien lielāku nozīmi gūst sabiedrības informēšana par Latvijas turpmākās attīstības ceļiem. Latvijas pilsoņiem jāsaņem objektīvi izziņas materiāli par to, kā Latvijas ekonomika varētu attīstīties ES sastāvā un ārpus tās. Diemžēl līdz šim sabiedrības izvērtēšanai nav nodoti materiāli, kas balstītos uz pasaules valstu ekonomiskās attīstības vispusīgu analīzi. Masu saziņas līdzekļos galvenokārt izskan vienpusējs, turklāt vāji argumentēts secinājums. Latvijai nav cita attīstības ceļa, kā vienīgi ES sastāvā. Šādu scenāriju savā pētījumā cenšas pamatot arī SIA “Konsorts” (prezidents U. Osis). Protams, valdības pasūtītā pētījumā citāds secinājums nemaz nedrīkstēja būt. “

Jau šī pirmā piezīme no autoru puses ir visai nekorekta. Pie šāda secinājuma U.Osis un „Konsorta” eksperti bija nonākuši vēl ilgi pirms „valdības pasūtījuma” saņemšanas. Savās publikācijās (U.Osis. Latvija un Eiropas Savienība – par un pret. Biļetens „Latvija un Eiropas Savienība, nr.5, VI, 1997. U.Osis. Latvija un ES – vai tikai ieguvumi? Diena, 03.04.2002. u.c.) U.Osis daudzkārt kritiski atzīmējis Latvijas iestāšanās ES pozitīvās un negatīvās puses, taču vienmēr nonācis pie secinājuma, ka Latvijai iestāties ES ir izdevīgāk. Salīdzinot šo publikāciju un Pētījuma stilu un saturu, nāktos vien secināt, ka „valdības pasūtījumam” šeit nebija nekādas nozīmes.

Tālāk norādīts:

“Pētījums ir nepilnīgs un pretrunīgs. Autori secina, ka labākais Latvijai ekonomikas attīstības scenārijs ir ES sastāvā. Šāds secinājums neizriet no pētījuma satura. Pētījumā minēti vairāki fakti (zems ES ekonomiskās izaugsmes temps, ES zemā konkurētspēja globālajā ekonomikā, Latvijas ārējās tirdzniecības negatīvais saldo, Latvijai neizdevīga ārvalstu investīciju struktūra, zems finansējums pētniecībai un attīstībai), no kuriem neizriet secinājums, ka Latvijai jāiestājas ES.“

Tās tiešām ir ES un arī Latvijas problēmas. Taču arī šajā E.Zelgalvja un pārējo autoru vērtējuma materiālā diemžēl nekur nav apskatītas papildus iespējas, kādas Latvijai varētu rasties, iestājoties ES. Vai tiešām autori uzskata, ka Latvijai, iestājoties ES sagaidāmas tikai un vienīgi negatīvas sekas?

Visai interesanti, ka tālāk autori norādījuši, ka Konsorta pētījumā “nav konkrēta scenārija par to, kādā veidā Latvija, iestājoties ES, nodrošinās darba vietu pieaugumu, darba samaksas un pensiju palielināšanu”, jo Konsorta pētījumā ir ne tikai minēti scenāriji par augstāk minētajiem jautājumiem, bet arī pamatojums ar ekonomiskajiem modeļiem un prognozēm.

Daļēji var piekrist autoru teiktajam, ka “(Konsorta) pētījumā vispār netiek risināta ekonomiskās suverenitātes zaudēšanas problēma, netiek analizēts kā ekonomikas vadības koncentrēšana ES birokrātijas rokās ietekmēs Latvijas ekonomikas turpmāko attīstību”, taču žurnālistikā plaši izplatītais apzīmējums „ES birokrātija” ir nevietā analītiskā materiālā. ES ir daudzas institūcijas, bet ne visas var uzskatīt par vadošām. Latvijai pievienojoties ES, tai visās institūcijās būs tāda pat pārstāvība un tiesības, kā, piemēram, Vācijai vai Austrijai. Savukārt, Latvijai neiestājoties ES, tās pašreizējās pārstāvības funkcijas saruks, labākajā gadījumā, līdz novērotāja statusam. Šādā gadījumā Latvijai tik un tā nāksies rēķināties un piemēroties „ES birokrātijas” lēmumiem, tikai bez tiesībām izteikt savu viedokli. Vai tā nav vēl lielāka „suverenitātes” zaudēšana?

Autori tālāk norāda:

“SIA “Konsorts” pētījums par Latvijas ekonomikas attīstības iespējamu scenāriju, iestājoties vai neiestājoties ES, ir viens no daudzajiem materiāliem par Latvijas tautsaimniecību un tās attīstības iespējām. Diemžēl SIA “Konsorts” pētījuma materiālā nav atsauksmes uz citiem daudzajiem līdzīga rakstura pētījumiem un materiāliem. Minētais materiāls it kā atgādina “jauna velosipēda izgudrojumu” neminot, ka eksistē jau daudzi citi izgudroti velosipēdi.”

Arī šeit autoriem būtu vēlams atsaukties uz konkrētiem „daudzajiem pētījumiem”. Turklāt, Konsorta pētījumā ir izstrādāti 6 scenāriju varianti, kuri pamatoti ar ekonomiskiem aprēķiniem un matemātisko modelēšanu. Izbrīna tas, ka šī materiāla autori kritizē Konsorta pētījumu par trūkumiem, kurus pieļāvuši paši – šinī materiālā vairums slēdzienu un secinājumu nav apstiprināti ne ar aprēķiniem, ne statistikas analīzi, ne prognozēm.

Vietām autoru minētais vērtējums norāda uz visai paviršu „Konsorta” pētījuma caurskatīšanu. Piemēram:

“Kopumā vērtējot SIA “Konsorts” aplūkojamā materiāla situācijas raksturojumu var secināt, ka tas visumā objektīvs, kaut arī tas varēja vispusīgāk atsegt esošās situācijas cēloņus un sekas kādas no tā izriet. Diemžēl pēdējo jautājumu materiālā nav, tādēļ tos neizvērtējot iespējamie attīstības scenāriji nav balstīti uz esošo situāciju.” Šāds apgalvojums pārsteidz, jo Konsorta pētījumā situācijas analīzei un dažādu problēmu cēloņiem ir veltīta vesela sadaļa (2. Latvija pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, 17-42.lpp.). Savukārt, dažādu iespējamo seku izvērtēšanai ir veltīta 3. sadaļa – „Attīstības scenāriji”.
“Analizējot attīstības iespējamos variantus, var secināt, ka tie nav balstīti uz atsevišķiem attīstības resursiem, bet uz hipotēzi ja “būtu šāds attīstības temps”.”
“Kopumā darba minēto scenāriju dinamikas matrica attēlā 4-1 satur pasākumu un rezultātu uzskaitījumu bez matemātiska vai ekonomiska pamatojuma scenāriju realizācijai.”

Par pamatu IKP prognožu variantiem ņemti ne tikai statistikas dati par līdzšinējiem IKP pieauguma tempiem, bet kā argumenti izmantoti ārvalstu privātās investīcijas, ES finansējums, kā arī naudas plūsmas caur valsts un pašvaldību budžetiem. Protams, faktoru klāsts varētu būt vēl detalizētāks (darbaspēks, materiālie un enerģētiskie resursi utt.). Tas ļautu veikt precīzākas prognozes, bet ne būtiski izmainīt variantu bāzes trendus. Turklāt Konsorta materiāls domāts galvenokārt sabiedrības informēšanai un ne tik daudz kā zinātnisks pētījums.

Tālāk „pretpētījumā” seko analītiskā un skaitliskā materiāla izklāsts, kurā redzama virkne acīmredzamu nesaskaņu, lai neteiktu pretrunu. Piemēram, materiāla autori norāda:

1) “Kā pareizi minēts SIA “Konsorts” materiālā, Latvijā ir “sarežģītās uzņēmējdarbības uzsākšanas procedūras”, kas rada būtiskus sarežģījumus uzņēmējdarbībā un reizē ar to nevar prognozēt Latvijā normālu uzņēmējdarbības attīstību (Latvijā ir maz uzņēmumu uz 1000 iedzīvotājiem, zema rentabilitāte, mazas alga un pensijas uc.). Šajā situācijā var rasties jautājums, kā varēja no 1996. gada līdz 2000. gadam IKP Latvijā pieaugt par 4,7 % gadā, bet ES 1,5 reizes lēnāk. Kāpēc tad ES pieaugums ir mazāks, nekā valstīs ārpus ES (Čehijā, Polijā un Slovēnijā virs 6 % gadā)?”

Latvijā pieaugums bija straujāks tāpēc, ka tās ekonomiskās attīstības līmenis ir daudz zemāks nekā vidēji ES. Ja uzņēmumu skaits būtu lielāks, arī IKP temps būtu vēl lielāks. Savukārt, vairums ES valstu jau sasniegušas augstu ekonomiskās attīstības līmeni. Tādēļ pat lielāks uzņēmumu skaits uz nosacīto iedzīvotāju skaitu vairs nenodrošina augstus ekonomiskās attīstības tempus.

2) “Pasaules prakse pēc 2. pasaules kara parāda, ka IKP augšanas tempi ir cikliski un attīstības tempi mazāk attīstītās valstīs īslaicīgi sasniedz vai pārsniedz 5 %, pat 10 %, bet valstīs ar augstāko attīstību tie ilgstoši nepārsniedz 1-2 % un nereti pat piedzīvo ilgstošu depresiju. Latvijai atrodoties ES nomalē, ar atpalikušu ražošanas bāzi, negatīvu ārējo tirdzniecību un pārpludināto ārvalstu patēriņa klāstu, nav ilgstošas ātras attīstības perspektīvas vismaz tuvākos gados.”

Tieši otrādi, ekonomiski atpalikušu valstu iekļaušanās starptautiskajā apritē veicina straujākus tās attīstības tempus. Lai gan jāpiekrīt, ka Latvijas atrašanās ES „nomalē” zināmā mērā ir negatīvs faktors. Tomēr vismaz daļēji to kompensē atrašanās starp ES un Krieviju (NVS). Starp citu, Somijai, tās atrašanās ES nomalē, pat neesot ES sastāvā, nemaz nav traucējusi veiksmīgi attīstīties.

Latvijas ekonomikas tendences

Sadaļā “Latvijas ekonomikas attīstības tendences” autori ir raksturojuši tautsaimniecības attīstību, salīdzinot šodienas lauksaimniecību raksturojošus rādītājus pat ar PSRS laiku statistiku. Šāds mehānisks skaitļu salīdzinājums uzskatāms par visai nekorektu, jo netiek ņemta vērā principiāla saimniekošanas sistēmas atšķirība. Plānsaimniecības pamatā bija apjomu (ražošanas, līdzekļu apgūšanas utt.) palielināšana, nereti par katru cenu, nerēķinoties ar resursu, tai skaitā investīciju, efektivitāti. Tieši tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šī sistēma, tai skaitā lauksaimniecības nozare, sabruka.

Autori raksta:

“Ja ES lauku infrastruktūra ir kvalitatīvi izveidota, tad Latvijā pat vēl līdz 1990. gadam izveidotā ir pārsvarā sagrauta. Reizē ar to mazās subsīdijas, salīdzinot tās ar ES veco valstu lielākajām subsīdijām, vēl vairāk ES sastāvā veicinās Latvijas lauku salīdzinošu atpalicību no ES līmeņa. (..)

Būtiskas izmaiņas notikušas zivsaimniecībā, zivju nozvejā un pārstrādē. Ja Latvijā līdz 1980. gada strauji palielinājās nozveja (..) tad pēc 2000. gada nozvejas apjoms nokrities zem 140 tūkstošu tonnām un faktiski likvidēta okeānu nozveja. Sarukusi ir arī Latvijas dīķsaimniecība (..). Kaut arī saldūdens zivju patēriņam, kā arī vēžu patēriņam ir labas noieta iespējas, un zivju dīķus var ierīkot pat vairāk, kā 100 tūkstošu ha pamesto lauksaimniecības zemju platībās, saldūdens zivju audzēšana atdzimst vāji.”

Taču šeit gan ir reālas uzņēmējdarbības attīstības iespējas, turklāt bez lieliem kapitālieguldījumiem. Problēma bieži vien meklējama zemajā vispārējās infrastruktūras attīstībā, bez kuras pat šāda, salīdzinoši vienkārša uzņēmējdarbība nav iespējama. Bet tieši tā ir viena no galvenajām iespējām, ko Latvija varētu izmantot, iestājoties ES.

Tālāk autori runā par kokapstrādes nozares rādītājiem: “Šķietamu attīstību pēc 1990. gada Latvijā ieguvusi mežsaimniecībā un mežrūpniecībā, jo IKP tās īpatsvars, uz citu nozaru samazinājuma fona, ir palielinājies no 1,0 % 1990. gadā līdz 1,6 % pēc 2000. gadā. (..) Diemžēl intensīvā meža atjaunošana notiek tikai mazāk kā 1/3 no nocirstās platības un rezultātā vērtīgāko koku sugu īpatsvars nepalielinās. Neapstrādātās lauksaimniecības izmantojamās zemes valstī pakāpeniski apaug ar mežu. (..) Mežu platību kopšanas darbu uzlabošana varētu palielināt koksnes ieguvi pat vairākkārt, diemžēl pēdējos gados tāpat pasliktinājusies. Arī celulozes un papīrfabriku trūkums pēdējos gados bremzē intensīvāku mežu izmantošanu. valstī uzkrājusies vairāku miljonu m3 zāģskaidu, bet papīrmalku un mazapstrādātu koksni eksportē ar zemu pievienoto vērtību.”

Tai pašā laikā sabiedrībā jau vairāk kā 5 gadus bez rezultātiem tiek diskutēts par celulozes kombināta projektu. Ārvalstu investoriem tiek izvirzītas arvien jaunas, brīžiem nepamatotas prasības. Vai atkal vainīga Brisele? Drīzāk gan sabiedrībā ir izveidojies subjektīvs, nepamatoti negatīvs iespaids par šo projektu.

Par ārējo tirdzniecību pretpētījumā ir teikts:

“Analizējot importa un eksporta struktūru vēl jāievēro, ka eksporta lielu īpatsvaru veido kokmateriāli un papīrmalka, bet importa preces ar augstu pievienoto vērtību. Šajā sakarībā praktiski importa pārsvars pievienotas vērtības izteiksmē ir vēl būtiskāks. Preču imports Latvijā vēl vairāk samazina Latvijas iedzīvotāju ienākumus.”

Taču imports pats par sevi iedzīvotāju ienākumus nesamazina. Drīzāk otrādi – liela patēriņa preču daļa importā un šo preču importa apjoma pastāvīgs pieaugums liecina, ka iedzīvotāju ienākumi nepārtraukti pieaug, lai gan importa pārsniegums pār eksportu no IKP izlietojuma aspekta tiešām samazina IKP.

Un turpinājumā: “NVS tirgus zaudējums Latvijas tirdzniecības bilanci pasliktināja. Orientācija uz ES tirgus Latvijas maksājumu bilanci ir katastrofāli pasliktinājusi.”

Šeit jāatzīmē, ka maksājumu bilancei kopumā nav ne vainas. Autori droši vien domā maksājumu bilances tekošo kontu, vai tirdzniecības bilanci. Tekošā konta deficītu pamatā sedz ienākošā naudas plūsma kapitāla kontā. Tās ir ārvalstu investīcijas un kredīti, naudas transferti u.c. finansu pozīcijas. Arī rietumu tirgus nav vainīgs. Bet par vājo Latvijas preču un pakalpojumu eksporta atbalstu iepriekšējās valdības gan pelna bargu kritiku.

“Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības krīze, kura iestājoties ES pirmajos gados var vēl padziļināties, attālina iespēju Latvijai sasniegt 1990. gada līmeni IKP kopapjomam un iedzīvotāju dzīves līmenim. Latvijas nesagatavotība brīvajam tirgum radījusi nepārvaramus šķēršļus Latvijas tautsaimniecības atdzimšanai un lielākās Latvijas iedzīvotāju daļas izkļūšanai no nabadzības pretstatā dažiem procentiem Latvijas labāk nodrošinātiem iedzīvotājiem un dažiem simtiem superbagāto Latvijas iedzīvotāju. NVS tirgus zaudējums un vāji kontrolētais un nepareizi vadītais rietumu tirgus, kavējis Latvijas tautsaimniecības normālu atdzimšanu un pašreizējā ES prasība ierobežot lauksaimniecību un reizē ar to pārtikas rūpniecību vēl vairāk bremzē Latvijas tautsaimniecības atdzimšanu.”

Nevēloties lieki “kaitināt jau tā sakaitinātos”, šī situācija ne vienmēr atbilst īstenībai. Piemēram, Latvijas pārtikas produktu ražotāji nespēj izpildīt tiem piešķirtās eksporta kvotas uz ES tirgu. Tādēļ pārmetums, ka ES ierobežojošās prasības bremzē Latvijas tautsaimniecības atdzimšanu, ir vismaz strīdīgs.

“Līdz 1990. gadam sistemātiski tika piešķirtas investīcijas jaunu ceļu būvei valsts automaģistrālēm un arī saimniecībās. Ja katru gadu tika uzbūvēti jauni autoceļi pat līdz 100 km gadā, tad no 1991. gada Latvijā vairs jaunus autoceļus, izņemot nelielos posmus uz Saulkrastiem, Jelgavā uc., nebūvē. Arī ES projektos Latvijā, kā ES pirmās kārtas objektus, nav paredzēts būvēt jaunus autoceļus. (..) Kopumā ir jāsecina, ka autoceļu stāvoklis Latvijā būtiski kavē tautsaimniecības attīstību un ceļu attīstības neveicināšana vēl tālāk bremzēs Latvijas attīstību un padziļinās reģionālās atšķirības.”

Tam var piekrist. Tas atzīmēts arī „Konsorta” pētījumā. Kaut gan autori ir izteikti pesimistiski noskaņoti pret ES, atsevišķi neizdalot tās plusus un mīnusus, tieši ceļu uzlabošanai no ES fondiem tiek paredzēti (un jau vairākus gadus arī tērēti) arvien pieaugoši līdzekļi. Vai tas tomēr nebūtu pieskaitāms pie ES plusiem?

Tālāk minēts: “Latvijas rūpniecība ir piedzīvojusi dažādus attīstības posmus. Ja pirms pirmā pasaules kara Latvija, pārsvarā Rīga, bija viena no attīstītiem rūpniecības centriem pasaulē, tad starpkaru posmā rūpniecības intensitāte samazinājās. Pēc otrā pasaules kara rūpniecība Latvijā attīstījās samērā strauji, lai arī pārsvarā tā bija saistīta ar armijas pasūtījumiem.”

Šis nu ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Latvijas rūpniecība, vismaz liela tās daļa, sabruka līdz ar PSRS.

Taču tālāk rakstīts: “Pēc 1990. gada Latvijas rūpniecība sabruka. Ar Latvijas valdības veiktiem privatizācijas pasākumiem, nekontrolēto valsts uzņēmumu darbību un izlaupīšanu, kā arī ārvalstu konkurentu ieinteresēto darbību, rūpniecība Latvijā tika sagrauta. 21. gadsimta sākumā Latvijā pārsvarā ir mazi rūpniecības uzņēmumi ar nelielu ražošanas apjomu. Latvijas rūpniecības atdzimšanu un uzplaukumu Latvijas vadošo institūciju plānos nav paredzēts realizēt.” Šāds apgalvojums gan nav korekts, jo pastāv Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes, pasākumu plāns uzņēmējdarbības vides uzlabošanai u.c. programmatiski dokumenti. Cita lieta, ka šo programmu un plānu īstenošana ir pasīva, daudziem svarīgiem pasākumiem netiek piešķirts finansējums. Šīs problēmas ir apskatītas arī „Konsorta” pētījumā.

Arī Latvijas rūpniecība pretpētījumā ir visai vienpusēji raksturota:

“(..) Praktiski likvidēta kādreiz Latvijā attīstītā autorūpniecība, radiorūpniecība, lauksaimniecības mašīnu rūpniecība, autoelektropiederumu rūpniecība. Vienīgo attīstību Latvija ir guvusi koksnes apstrādes rūpniecība un poligrāfiskā rūpniecība.

Ja 1990. gadā Latvijā ražošanas pamatfondu vērtība bija 22,5 miljardi dolāru, kurus pārsvara veidoja rūpniecība, tad tikai saglabāšanai gadā vajadzēja ieguldīt ap 2,8 miljardiem dolāru, jeb periodā no 1991. līdz 2002. gadam virs 30 miljardiem dolāru. Diemžēl kopējie amortizācijas ieguldījumi šajā periodā bija tikai nepilna 1/10 daļa. Rezultātā 2003. gadā kopējā pamatfondu vērtība ir samazinājusies vairāk kā trīs reizes un kādreiz lielās rūpnīcas stāv pustukšas un izsaimniekotas vai izlaupītas. Tās atjaunot reti kad ir vairs izdevīgi vai arī nav iespējams kā autorūpnīcu Jelgavā, “Alfu” Rīgā, “VEF” Rīgā uc. Citās bijušās sociālisma valstīs rūpnīcas darbojas un attīstās, bet Latvijā tās izzūd un to vietā jaunas nerodas.”

Šāds uzskaitījums nav korekts. Kādēļ netiek pieminēti Liepājas Metalurgs, Grindeks, Olainfarm, Rebir, Valmieras stikla šķiedras rūpnīca u.c., kas gan visas nav jaunas, tomēr spējušas uzrādīt ievērojamu attīstību? Veidojas un attīstās arī jauni rūpniecības uzņēmumi, lai gan to varēja būt vairāk un to attīstība straujāka. Arī IKP struktūrā preču ražošana sasniedz gandrīz 30%. Spriežot pēc starptautiskajiem salīdzinājumiem, tas nemaz nav maz, lai gan arī varētu būt vairāk. Cita problēma ir šo preču kvalitāte un konkurētspēja, kas arī atspoguļojas rūpniecības daļā IKP. „Konsorta” pētījumā šie jautājumi ir apskatīti daudz detalizētāk. Līdz ar to secinājums, ka citās valstīs rūpniecība attīstās, bet Latvijā tā izzūd ir stipri vienkāršots, jo rūpniecības daļas samazināšanās IKP struktūrā ir raksturīga daudzām valstīm jau vairāku pēdējo gadu desmitu laikā. Tiesa, tās pārsvarā ir ekonomiski attīstītas valstis, kuras daudzas savas ražotnes pārvieto uz mazāk attīstītām valstīm ar zemākām ražošanas izmaksām. Tomēr Latvijas gadījumā šis process nav sevišķi izteikts, daļēji tādēļ arī rūpniecības daļa IKP nepieaug.

Un tālāk teikts: “Arī tuvākos gados rūpniecības atdzimšana ne Latvijas, ne ES projektos nav paredzēta”, kas neatbilst patiesībai – skat., piemēram, Attīstības plānu, lai gan tas daudzviet izpelnījies kritiku.

Tālākajā pretpētījuma nodaļā “Valsts ekonomiskās suverenitātes zaudēšana” netieši rasta atbilde Latvijas rūpniecības sabrukumam:

“Centralizētas ekonomikas vadības rezultātā no citām republikām Latvijā ieplūda ļoti lielas strādājošo masas, uz militāro vajadzību apmierināšanu orientēta ražošanas nozaru struktūra, protams, neatbilda Latvijas nacionālajām interesēm. Centralizētā lauksaimniecības vadība noveda pie resursu izsīkuma, zemes noplicināšanas, ražošanas efektivitātes krituma.”

Piebildīsim arī mēs, ka vāji kontrolētā subsidētās importa pārtikas ieplūde, it īpaši deviņdesmito gadu sākumā, lauksaimniecības krīzi turklāt padziļināja. Taču negribētos atkal plāna ekonomiku salīdzināt ar ES ekonomikas politiku, kas centralizēti nenosaka, cik, ko un kā ražot, bet atstāj to katras valsts ziņā. Cita lieta ir brīvā tirgus kontrolēšana, taču tās ir atšķirīgas lietas.

Par to, kas notiks ar ekonomisko suverenitāti, Latvijai iestājoties ES, autori izdara secinājumus: “Latvija savu ekonomisko suverenitāti zaudēs tāpat kā to zaudēja 1941.gada 5.augustā iestājoties PSRS. Toreiz Latvija savu ekonomisko un arī politisko suverenitāti atdeva varmācīgas okupācijas rezultātā. Tagad to atdos labprātīgi birokrātisko varas aprindu veiktās melīgās propagandas rezultātā.”

Šeit var tikai brīnīties par nepamatotu un populistisku salīdzinājumu, kas atrodams analītiskā materiālā. Tas ir arī politiski nekorekts, jo „birokrātiskās varas aprindas” ievēl Latvijas pilsoņi demokrātiskās vēlēšanās (cerams, ka autori neapgalvos, ka viņiem vai kādiem citiem tikušas liegtas vai ierobežotas vēlēšanu tiesības).

Un tālāk: “Kā konkrēti izpaudīsies ekonomiskās suverenitātes zaudēšana un kādas būs sekas? Samazināsies ekonomiskās attīstības tempi.”

Ekonomikā tomēr pieņemts šādus apgalvojumus apstiprināt ar aprēķiniem, kuri pētījuma pilnajā versijā nav manāmi. Arī pievienotā tabula par IKP pieauguma tempu dažādās Eiropas valstīs (tostarp – ES 15 dalībvalstīs) tos nevar aizstāt, jo, iespējams, ka, ja apskatāmās valstis nebūtu pievienojušās ES, to attīstības tempi būtu vēl zemāki.

Un turpinot: “Pēdējos desmit gados būtisks IKP pieaugums uz 1 iedzīvotāju ir sasniegts tikai dažās ES dalībvalstīs (Luksemburga. Īrija, Lielbritānija). Vairākumā dalībvalstu vidējais pieauguma temps ir neliels un dažās pat negatīvs (Zviedrija, Somija, Itālija, Spānija). Austrumeiropas kandidātvalstīs rādītāja pieauguma temps ir bijis daudz straujāks, salīdzinot ar ES dalībvalstīm. Vienīgi Baltijas valstīts pieauguma tempi ir negatīvi, kaut arī kopš 1996.gada rādītājs pakāpeniski pieaug.” Secinājums tāds, ka kopš 90. gadu otrās puses ekonomikas attīstībā sākuši darboties citi faktori – tieši ekonomikas pārorientācija uz ES, ārvalstu investīcijas u.c., ko autori uzskata par ekonomikas attīstību bremzējošu faktoru, līdz ar to nonākot pretrunā paši ar saviem iepriekšējiem secinājumiem.

Autori tālāk norāda: “Sakarā ar to, ka ES valda ražošanas attīstību ierobežojoši nosacījumi, kas būs jāievēro arī jaunajām dalībvalstīm, Latvija zaudēs līdzšinējo attīstības tempu. Tā būs spiesta pielāgoties kopējām tendencēm, samazināsies IKP uz vienu iedzīvotāju.”

Arī Konsorta pētījumā apskatīta virkne ES raksturīgu uzņēmējdarbību un ekonomisko attīstību bremzējošu faktoru. Tomēr pastāv arī veicinoši faktori, kurus šī materiāla autori konsekventi ignorē. Tādēļ šāds autoru apgalvojums ir nepamatots un vienpusīgs, jo tikai salīdzinot ES priekšrocības un trūkumus, iespējas un riskus (skat. SVID analīzi), var iegūt vairāk vai mazāk objektīvus secinājumus.

Tiesa, par atsevišķiem monetārās politikas aspektiem autoriem ir taisnība:

“Latvijai būs jāatsakās no nacionālās valūtas vienības – lata, jāievieš ES kopīgā valūta – eiro. Monetāro politiku vairs nenoteiks Latvijā, bet to darīs Frankfurtē. Par to, ka Eiropas Centrālās Bankas (ECB) monetārā politika neatbilst Latvijas (arī ES dalībvalstu) interesēm, liecina pēdējie lēmumi par procentu likmju izmaiņām.”

Tālāk pretpētījumā rakstīts: “Jāiemaksā ES budžetā būs obligāti, bet iemaksātās naudas saņemšana atpakaļ no ES budžeta atkarīga no Latvijas spējām izpildīt ES nosacījumus. Kur Latvija ņems simtiem miljonu eiro iemaksāšanai ES budžetā un projektu līdzfinansēšanai? Uz šo jautājumu neviens atbildi nedod. Pirmie simptomi jau parādās sastādot Latvijas 2004. gada budžetu. Palielinot budžeta izdevumus, neizbēgami pieaugs budžeta deficīts. To savukārt neatļauj ES nosacījumi kandidātvalstīm: budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP. Tātad ES solītā lielā nauda ir tikai spožs māneklis, ar ko pievilināt analītiski nedomājošos un lētticīgos balsotājus.”

Konsorta pētījumā veikta naudas plūsmas analīze, ņemot vērā kā Latvijas maksājumus ES budžetā, tā arī pieejamo finansējumu no ES fondiem, neaizmirstot arī Latvijas līdzfinansējumu. No aprēķiniem izriet, ka šī materiāla autoriem ir daļēja taisnība, ja runā par tuvākajiem 2-3 gadiem, bet saspringto finansu bilanci nav pamata uzskatīt par neatrisināmu ilgtermiņa problēmu. Šeit autoru minētie populistiskie apzīmējumi, lai paliek uz viņu pašu sirdsapziņas.

Autori raksta:

“ES pašlaik pārdzīvo ekonomisko stagnāciju, lejupslīdi augstu bezdarbu, īpaši Vācijā. Kāpēc šādos apstākļos ES naudu neiegulda savas ekonomikas attīstībā, bet miljardiem eiro piedāvā kandidātvalstīm? Vai tiešām ES tik ļoti vēlas attīstīt Austrumeiropas valstu ekonomiku un radīt sev konkurenci? Nedrīkstam aizmirst, ka tirgus ekonomikā nekāda labdarība nepastāv. Ir tikai ekonomiskās intereses. Nauda tiek ieguldīta tikai ar mērķi gūt peļņu. Lai ES ekonomika varētu straujāk attīstīties, tai ir nepieciešami jauni tirgi. Kā milzīgu jaunu tirgu saviem ražojumiem ES redz Austrumeiropas un Baltijas valstīs. Tādēļ tām uz līdzdalības pamatiem tiek piedāvātas lielas naudas summas dažādiem projektiem ar nosacījumu, saņemto naudu drīkst izlietot mašīnu, iekārtu, tehnoloģiju iepirkšanai tikai ES valstīs. Tādējādi tiek garantēts noiets ES ražotajai produkcijai. (..) Tātad kandidātvalstis ar saviem līdzekļiem arī piedalīsies tirgus paplašināšanā ES dalībvalstu ražojumiem. Tanī pašā laikā kandidātvalstu uzņēmumiem ar saviem ražojumiem iekļūt ES tirgū būs ārkārtīgi grūti, daudziem praktiski neiespējami. Tas būs tādēļ, ka ES noteikto standartu ievērošanu prasa lielas papildus izmaksas, kā rezultātā pieaugs ražojumu cenas un tie nespēs konkurēt tirgū. Vārdos tiek sludināts neierobežots tirgus starp visām ES dalībvalstīm, bet faktiski galvenā preču kustība notiks virzienā no rietumiem uz austrumiem. Rezultātā Latvijas mazie uzņēmumi izputēs. Ražošanas apjomi samazināsies, bezdarbs pieaugs. Tāda ir ES patiesā ekonomiskā stratēģija, kas aizplīvurota ar it kā labdarības miljardiem. Ne labdarība, bet plēsonība.”

To, ka ES stratēģija nav labdarības akts, neviens nenoliedz ne ES, ne Latvijā, un šis nav nekāds autoru atklājums. Taču nespēja iekļūt tirgū ir acīmredzami pārspīlēta, jo pastāv arī tirgus specializācija, nišas un segmenti. Nevienas ES valsts uzņēmumi, nevienā nozarē neražo tādu pašu produkciju, kā citas valsts tās pašas nozares uzņēmumi. Vēl 19.gs. Rikardo atklāja un izanalizēja salīdzinošo priekšrocību principu, saskaņā ar kuru preces pat ar relatīvi augstākām ražošanas izmaksām atrod ārvalstu tirgos noietu.

Nodaļā “Cenas, algas, pensijas” būtu interesanti redzēt kādas autoru prognozes vai vismaz ekonomisku pamatojumu apgalvojumiem:

“Iestājoties ES cenas vietējā tirgū pieaugs vairāku faktoru darbības rezultātā..

Cenas pieaugs nodokļu politikas rezultātā. Paplašinot PVN aplikšanas bāzi, palielinot akcīzes nodokļa likmes, cenas celsies daudzām precēm un pakalpojumiem. Cenas pieaugums degvielai izraisīs cenu celšanos citām precēm un pakalpojumiem.

Cenas celsies ES diktēto ražošanas standartu un nosacījumu ievērošanas rezultātā.

Cenas celsies eiro ieviešanas rezultātā.

Cenu pieaugums nebūtu bīstams, ja tam sekotu atbilstošs darba algas un pensiju pieaugums. Algu un pensiju palielināšana ir pilnīgi atstāta kandidātvalsts ziņā. Šī problēma ES neinteresē, un tās risināšanā viņa neiesaistās. Ņemot vērā prognozējamo ekonomikas attīstības tempu samazināšanos pēc iestāšanās ES, nevar prognozēt būtisku algas un pensiju pieaugumu un tas daudzkārt atpaliks no Vācijas, Luksemburgas un Anglijas līmeņa.”

Diemžēl autori nav devuši iespēju lasītājam izdarīt uz faktiem vai aprēķiniem balstītus secinājumus, tikai aprobežojoties ar apgalvojumu, ka cenu pieaugums „ir skaidri prognozējamas”. (Turklāt interesanti, kur atrodamas šīs minētās prognozes?) Bet, runājot par cenām, tās tāpat pieaug nepārtraukti, to atspoguļo inflācijas temps. Taču pat esošā oficiālā statistika parāda, ka algas pieaug ievērojami straujāk. Tā, patēriņa cenas 2003.g. II ceturksnī, salīdzinot ar 2002.g. II ceturksni, ir pieaugušas par 2,9%. Mēneša vidējā neto darba samaksa šajā pat periodā pieauga par 11,2%[1].

Latvija ārpus ES

Nākamā nodaļa „pretpētījumā” raksturo Latvijas ekonomisko attīstību ārpus ES, tostarp, minot vairākus ekonomikas stratēģijas virzienus, kuru īstenošanas nosacījums ir – Latvija ārpus ES. Kopā ar augstas pievienotās vērtības nozaru struktūras izveidošanas rūpniecībā (tas būtu loģisks rūpniecības attīstības solis un autoriem ir pilnīga taisnība par nepieciešamību rūpniecību balstīt uz zinātnes ietilpīgajām nozarēm. Tikai – joprojām aktuāls jautājums – kur ņemt finanses infrastruktūras izveidošanai un zinātnes ietilpīgu projektu īstenošanai?) minēti arī šādi visai interesanti “padomi” valsts monetārajai politikai: “Ražošanas intensīvai attīstībai labvēlīgus apstākļus jānodrošina, veicot radikālas izmaiņas naudas un finansu politikā. Jāpalielina apgrozībā esošās naudas daudzums, nebaidoties no inflācijas tempu pieauguma. Līdz šim naudas piedāvājums nav veicinājis inflāciju. Inflācijas galvenais cēlonis ir administratīvi regulējamo un monopolcenu palielināšana (gāze, elektrība, sakari, siltums). Jāatsakās no lata piesaistes SDR, lai lata kurs atbilstu tā reālajai vērtībai un centrālā banka varētu reāli regulēt naudas piedāvājumu.”

Padomāsim loģiski: ja palielinām naudas daudzumu apgrozībā un pieaug inflācija, kāda jēga šim naudas daudzuma palielinājumam, ja naudas vienības vērtība tai pašā laikā inflācijas rezultātā ir kritusies? Citiem vārdiem, tā ir “ķeršanās pie naudas drukāšanas”. Bet vai tas veicinās Latvijas attīstību labāk nekā iestāšanās ES? Turklāt nelielas valstis reti īsteno neatkarīgu monetāro politiku, jo tas palielina valsts riska vērtējumu no ārvalstu investoru un kreditoru puses, līdz ar to sadārdzinot saņemamās naudas vērtību. Tātad tiktu panākts drīzāk pretējs efekts.

Arī nodokļu politikas autori norādījuši, ka “būtiski jāmaina nodokļu politika:

ieguldījumi ražošanā pilnīgi jāatbrīvo no aplikšanas ar nodokli;
ar nodokli jāapliek saņemtās dividendes;
jāievieš iedzīvotāju ienākumu progresīvā aplikšanas sistēma; jādiferencē pievienotās vērtības nodokļa likmes: būtiski jāsamazina jeb pilnīgi jāatbrīvo no aplikšanas ar nodokli pārtikas produkti un citas pirmās nepieciešamības preces. Jāpaaugstina nodokļu likmes greznuma priekšmetiem, izklaides priekšmetiem un pakalpojumiem, alkoholam, tabakai;
jāpaaugstina muitas nodokli visiem ievestajiem lauksaimniecības produktiem, kurus var ražot Latvijā. Tādā veidā jāizsargā vietējie ražotāji no nevēlama importa un muitas nodoklis jāpadara par nozīmīgu valsts budžeta ieņēmuma avotu;
jāsamazina akcīzes nodoklis biodegvielai, kuras koponemtus (rapšu eļļu, spirtu) var ražot Latvijā.”

Šie ir visai diskutabli jautājumi. Pasaule daudzkārt pārliecinājusies par muitas nodokļa paaugstināšanas zemo efektivitāti. Pirmkārt, tādā gadījumā arī pret mūsu produktiem var tikt (un noteikti tiks) piemēroti līdzīgi pasākumi. Otrkārt, PTO ietvaros notiek diskusijas starp ES, ASV un Japānu, tiesa, pagaidām ne sevišķi veiksmīgas, par importa tarifu samazināšanu. Lai gan ES tam pagaidām nepiekrīt, to samazināšana ir tikai laika jautājums, jo no augstiem importa tarifiem gala rezultātā cieš arī ES. Arī attiecībā uz dividendēm – piemēram, ASV atsakās no dividenžu aplikšanas ar nodokli, jo tas bremzē investīciju starpnozaru pārplūdi – pārstrukturizāciju. Šo problēmu atzīmē arī daudzi Eiropas eksperti. Diemžēl pagaidām nav atrasts apmierinošs risinājums. Rezultātā tautsaimniecībā samazinās kopējā investīciju efektivitāte un ekonomiskā attīstība tiek bremzēta. Arī iedzīvotāju ienākumu progresīvais nodoklis tiek kombinēts ar to vai citu nodokļu atvieglojumu sistēmu, piemēram, izglītībai, veselībai utt. Tādēļ nevar piedāvāt tā ieviešanu, nepiedāvājot attiecīgās atlaides.

Tostarp arī norādīts, ka “valsts budžeta veidošanā jāatsakās no izdevumu ierobežošanas sociālajām vajadzībām un izglītībai. Jāatsakās no budžeta deficīta samazināšanas politikas. Būtiski jāpalielina budžeta izdevumi investīcijām.” Taču kā ir iespējams palielināt gandrīz visas budžeta izdevumu pozīcijas, turklāt sociālajām vajadzībām neierobežoti?

Materiālā tiek piedāvāti arī citi praktiski nerealizējami priekšlikumi, ko Latvija it kā varētu īstenot, ja neiestāsies ES. Skatot no citas puses, arī Konsorta pētījumā daudzviet norādīts, ka ES nav nekāda “zelta bedre”. Taču tas vairāk attiecināms uz to, ka nekas neradīsies no nekā. No pašiem (gan valdības, gan privātpersonām un uzņēmējiem) un mūsu spējas mācīties vien būs atkarīgs, cik prasmīgi mācēsim izmantot ES piedāvātos “labumus” un samazināt negatīvos aspektus. Protams, konkurence ES palielināsies, taču vienmēr var atrast nišu, kas atšķir uzņēmējus no spēcīgākiem konkurentiem. Šai gadījumā, izmantojot pašas ES līdzekļus – piemēram, uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanas prioritātei (avots – ERAF, prioritāte noteikta Attīstības plānā) paredzēts ~161 milj. eiro finansējums no ES.

Tālākajā pētījuma daļā seko vēstures pārstāsts, mūsuprāt, visai nekorekti nostādot latviešu tautu “mūžīgo cietēju” pozīcijā: “(..) cilvēces vēsturē nav piemēru, kad kāda neatkarīga valsts būtu tik bezatbildīgi atvērusi savas robežas ārzemju precēm, nesaņemot pat līdzvērtīgas iespējas pārdot savus ražojumus citās zemēs. Oša komandas ziņojumā mūsdienu ekonomikas globalizācijas procesiem ir dots viennozīmīgi pozitīvs vērtējums pretēji pasaules zinātnieku atzinumiem, ka šajā situācijā ienākumu starpība starp bagātajiem un nabagajiem turpina palielināties. Diemžēl pie mums vēl liela cilvēku daļa dzīvo ilūzijās, tic krāpniekiem, kas apgalvo, ka neierobežota preču, kapitāla un darba spēka kustība pāri valstu robežām esot vairākuma iedzīvotāju interesēs.”.

Rodas iespaids, ka Latvijas iedzīvotāji tiek uzskatīti par bezpalīdzīgiem, naiviem, vārgiem, nespējīgiem utt. ļautiņiem, kurus ES un dažādi citi „krāpnieki” to vien tik darīs, kā izmantojot globalizācijas priekšrocības „viegli kolonizēs un ekspluatēs”. Lai gūtu labumu no ES, mūsuprāt, daudz lietderīgāk būtu bijis parādīt, kā nepieciešams uzlabot izglītību un apmācība, lai dotu konkrētu informāciju, kā iegūt naudu no ES, kā rakstīt projektu pieteikumus, kā izmantot globalizācijas sniegtās iespējas, utt.

Tāpat nav skaidra nākamo nodaļu – Kolonizācijas vēsture – u.c. nozīme. Tās it kā norāda uz to, ka latviešus draud kolonizēt un ekspluatēt, netieši salīdzinot ar trešās pasaules valstu situāciju viduslaikos: “Attieksmē pret cilvēka dzīvību kolonizatori nebija daudz labāki par Maķedonijas Aleksandra karavīriem, huņņiem, vandāļiem, tatāriem-mongoļiem un daudziem citiem svešu zemju izlaupītājiem. Starp citu, arī senajiem romiešiem līdzjūtība pret iekarojamajiem skaitījās amorāla.”

Tādā gadījumā iederētos pārdomāt mūsu pašu kādreizējo vēsturi: „Bet arī līvi un leti, kas ir nežēlīgāki par citām tautām un neprot kā evanģēlija kalps žēlot otru kalpu, nogalināja neskaitāmi daudz tautas, nokāva arī vairākas sievietes un bērnus un laukos un ciemos nevienu negribēja pasaudzēt” (Indriķa hronika, 1993., 191.lpp.). Tikai kāds šim visam sakars ar mūsdienām un (ne)iestāšanos ES?

Autori turpina: “Nekad lielvaras nav ceremonējušās, kad ir bijis iespējams gūt labumu no mazākām un vājākām tautām. Cilvēka daba arī šajā jomā gadu tūkstošu gaitā gandrīz nav mainījusies. Tāpēc ir bezgala naivi cerēt, ka Briselē kāds domātu par mūsu interesēm.” Šai gadījumā derētu uzdot jautājumu – kuram tad jādomā par mūsu interesēm – „kādam” Briselē, vai tomēr mums pašiem?

Autori tālāk visai interesanti raksta: “Diemžēl nav trūcis pakalpiņu svešām varām. (..)Pēc formālā PSRS sabrukuma situācija Latvijā krasi izmainījās. Mūsu tautas vairākums varēja kļūt par sava likteņa lēmējiem. Tādā gadījumā mēs jau sen dzīvotu plaukstošā valstī, bet tā diemžēl nenotika. Taisni jābrīnās, cik ātri mūsu starpnieki atrada kontaktus ar svešzemju biznesu, izlaupot tautas kopīgi radītās ražotnes. Nelielu Latvijas iedzīvotāju daļu šis process kopā ar korupciju un tirdzniecību ar ārzemju precēm padarījis bagātus, bet iedzīvotāju vairākumam stipri pazeminājies dzīves līmenis. Šie paši cilvēki pašlaik mēģina cilvēkus pārliecināt balsot par Latvijas iesaistīšanu ES, kur mierīgi varēs turpināt savu starpniecību starp tautu un ārvalstu kolonizatoriem.”

No minēta rodas iespaids, ka Latvija nav Eiropā un mēs neesam eiropieši, bet gan kaut kāda atpalikusi, neizprotamas zemes tautiņa, kuru Eiropa (Brisele) teju kolonizēs un ekspluatēs, ja vien šī degradējusī tautiņa beidzot nenāks pie prāta un neatteiksies no bīstamā kārdinājuma pievienoties ES. Šeit un arī citās vietās ir augstākā mērā nekorekti un apvainojoši latviešus salīdzināt ar tautu, kuriem nav paredzēts kļūt pārtikušiem.

Turklāt varētu droši teikt, ka tālākais citāts ir visai pretrunīgs salīdzinājums: “Vietējiem vairumtirgotājiem Latvijā un daudzās citās valstīs globālie starpnieki piedāvā parakstīt līgumus, ka attiecīgā produkcija tiks pirkta tikai no viņu firmas. Pārkāpuma gadījumā ir jāmaksā milzīgas soda naudas. Pēc šādas vienošanās parakstīšanas pat nav reāli braukt uz Ķīnu un tur pirkt lētās preces, apejot starpniekus. Toties lielās korporācijas nodrošina saviem palīgiem stabilus ienākumus, kas dažreiz pārsniedz attiecīgās zemes caurmēra ienākumus, un kompradori parasti ar to samierinās, nemaz nesapņojot kļūt par miljardieriem.”

Ja uz velosipēdiem vai apaviem var gūt tik milzīgu peļņu, kādēļ tad tos neražo Latvijā uz vietas? Cik zināms, to nu gan Brisele neaizliedz. Starp citu, Latvijā pēdējo 10 gadu laikā ne viena vien jaundibināta apavu fabrika bankrotējusi. Drīzāk būtu pamats vainot vāju saimniekošanas prasmi vai mūsu pašu valsts pārāk mazo uzmanību jaundibinātiem (un arī pastāvošiem) uzņēmumiem, taču kāds tam skars ar ES?

Pat viens no materiāla virsrakstiem – “Kopējais tirgus ir izdevīgs konkurētspējīgiem uzņēmējiem, – Latvijai kaitīgs” – ir paradoksāls – katra valsts taču dara visu iespējamo, lai tās uzņēmēji būtu konkurētspējīgi pasaules tirgū. Bet Latvijai, kā var saprast no šī virsraksta, konkurētspējīgi uzņēmēji ir … kaitīgi (tad jau laiks sākt tos apkarot visiem iespējamiem līdzekļiem). Vai tā nav necieņa pret daudziem Latvijas uzņēmējiem, kuri gaida pievienošanos ES lai sāktu izmantot milzīga noieta tirgus priekšrocības? Intervijas, diskusijas un augošu, konkurētspējīgu uzņēmumu aprakstu var atrast teju visos lielākajos Latvijas laikrakstos.

Sadaļā “Nevienlīdzīga konkurence” autori minējuši: “„Nav viegli gulēt vienā gultā kopā ar ziloni”, šos vārdus ir teicis viens no bijušajiem Kanādas premjerministriem attiecībā uz Ziemeļamerikas kopējā tirgus veidošanas problēmām. Ja pat šai ļoti bagātajai un augsti attīstītajai valstij rodas nopietni sarežģījumi, iesaistoties kopējā saimnieciskā sistēmā ar pasaules varenāko ekonomiku, tad kā tad klājas sīkākām valstīm, iestājoties otrajā pasaules saimnieciskajā gigantā – Eiropas Savienībā? Šajā sakarībā par ES paplašināšanas 4. kārtu 1995. gadā, kad tai pievienoja Austriju, Somiju un Zviedriju. Kāpēc šīs ļoti turīgās zemes gaidīja vairāk nekā 30 gadus kopš Savienības tapšanas procesa sākuma un tikai tad nolēma pievienoties šai organizācijai?”

Būtu vietā uzdot jautājumu – kādēļ tās tomēr pievienojās ES? Atbilde ir vienkārša – 20. gs. otrajā pusē tiešām nebija izšķirošas nozīmes – būt kādā savienībā, vai nē. Pēdējos 15-20 gados situācija ir radikāli mainījusies. Atsevišķu valstu ekonomiskās izaugsmes iespējas nacionālajos ietvaros ir sen izsmeltas (ja neskaita nedaudzus izņēmumus – Šveice, Norvēģija). Pasaule ir “globalizējusies” un šis process turpinās. Šodien tā ir pavisam savādāka – dominē lielas ekonomiski politiskas savienības (ES, NAFTA, NVS utt.), dažādas starptautiskas institūcijas (PTO, SVF, PB, ERAB, ECB, OECD utt.), kuru attīstība arī turpinās. Biznesa līmenī galveno lomu spēlē transnacionālās korporācijas. Kaut arī globalizācijai ir ne mazums savu trūkumu, jaunas ekonomiskās attīstības iespējas pakāpeniski parādās tieši šo procesu rezultātā. Viens no trūkumiem ir globālo regulēšanas mehānismu nepilnības. Ekonomisko un politisko savienību veidošana arī ir viens no šo mehānismu pilnveidošanas ceļiem. Tieši tas arī spiež pat ekonomiski augsti attīstītas valstis apvienoties – tas dod papildus attīstības iespējas.

Un turpinājumā: “Kāpēc, neskatoties uz šīm problēmām, Somija un Zviedrija pievienojās Savienībai? Mūsdienu pasaulē vislielāko peļņu dod tā sauktās zinātnes ietilpīgās nozares. Un šinī jomā abas zemes ir guvušas izcilus sasniegumus ne tikai mobilo telefonu sfērā, un līdz ar to šīm valstīm vajadzēja uzlabot pārdošanas iespējas Rietumeiropā. Šo Skandināvijas valstu pieredze pierāda, ka iet nežēlīgajā kaujā lielajā tirgū, vienlaikus atverot arī savējo postošajiem prettriecieniem, ir jēga tikai tad, ja ir produkcija, ko lielos apjomos var izdevīgi pārdot citās zemēs. Latvijai tādas diemžēl nav un tuvākajā laikā arī nebūs…”

Tad jau tām daudz izdevīgāk būtu bijis pievienoties ES pašā sākumā, kad tā vēl tikai veidojās kā Eiropas ogļu un tērauda apvienība 50-tajos gados. Zviedriju karš nebija skāris vispār, pretēji pārējai Eiropai, kas minētās apvienības sākumā vēl nebija pat pilnībā novākusi kara postījumus un kuras ekonomika bija vāja.

Tālāk seko piemērs par Latīņamerikas attīstību: “Kas attiecas uz pārējo Latīņameriku, tad tur jau vairāk nekā 20 gadu ilgā periodā veidojās vēl 3 reģionālās ekonomiskās apvienības, kurās piedalās valstis ar stipri līdzīgiem ekonomiskās attīstības līmeņiem un konkurences iespējām. Taču arī tur šis process risinās ļoti uzmanīgi un piesardzīgi, stipri baidoties no tā, ka kaimiņvalstu uzņēmēju konkurence izraisīs bankrotu vilni un palielinās bezdarbu, kas Amerikas kontinenta dienvidu daļā ir visai liels. Tur nav mēģinājumu vadīt attiecīgo apvienību ekonomiku no viena centra. Ir notikusi tikai pakāpeniska savstarpēja muitas tarifu samazināšana ilgā laika periodā, līdz pat to pilnīgai atcelšanai. Atšķirībā no mums, salīdzinoši gudrākās Latīņamerikas zemes kategoriski atsakās pakļaut savu valstu saimniecību ārzemju diktātam, paturot iespējas pašiem izlemt ekonomiskos jautājumus.”

Taču šīs valstis nepārtraukti piedzīvo ekonomiskās krīzes – vienu pēc otras. Piemēram, Argentīnā ražošanas apjoms 2002. gadā, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, samazinājās par gandrīz 15%. Bezdarba līmenis valstī jau vairākus gadus nav mazāks par 20%. Nav skaidrs, ko autori domājuši ar Latīņamerikas zemju gudrību, tikai jāpiebilst – to nu gan tās nevēlējās, ka ASV un citas valstis masveidā izņemtu no šīm „gudrajām” valstīm investīcijas, it īpaši no Argentīnas un Brazīlijas 2000-2001. gadā, kad kļuva redzams, ka ekonomiskais haoss šajās valstīs ir neizbēgams. Argentīnā izmisuši noguldītāji pārpildīja ielas iepretim banku slēgtajām durvīm, veltīgā cerībā izņemt savus vērtību zaudējušos noguldījumus. Savukārt, Čīles ekonomika, kur ārvalstu, galvenokārt – ASV, kapitāls, ieņem daudz plašākas pozīcijas nekā citās šī reģiona valstīs, attīstās daudz veiksmīgāk. Starp citu, pērnā gada decembrī Čīle ar ASV parakstīja brīvās tirdzniecības līgumu, un nākamais solis varētu būt Čīles iestāšanās NAFTA.

Neielaižoties polemikā par autoru frāzi: “Mūsu reģionā lielais bizness par svarīgāko uzdevumu uzskata vietējo konkurentu iznīcināšanu”, derētu vienīgi piebilst, ka konkurences cīņa ir tirgus ekonomikas pamats. To, kurš ražo sliktāku un dārgāku produkciju, protams, konkurence nesaudzēs.

Arī tālāk minētais salīdzinājums ir visai īpatnējs: “Sociālistiskā Ķīna pāreju uz tirgus ekonomiku sāka 1979. gadā, aptuveni desmit gadus ātrāk nekā pie mums. Tālo Austrumu lielvalstī ekonomisko reformu periodā nebija neviena lejupslīdes gada, nekādas šoka terapijas – gluži otrādi, šajā periodā pie viņiem tika sasniegti visstraujākie ekonomiskās attīstības un dzīves līmeņa kāpuma tempi cilvēces vēsturē. Ķīna ir kļuvusi ļoti biedējošs konkurents pasaules tirgū, it īpaši tām TNK filiālēm, kas atrodas citās lētā darbaspēka zemēs. Rietumu lielā biznesa svarīgākais uzdevums ir nepieļaut līdzīgas situācijas veidošanos Eiropas postsociālisma zemēs. Pie tam jāatzīmē, ka mūsu reģionā bija daudz labvēlīgāki apstākļi ekonomiskajam uzplaukumam nekā Ķīnā pārejas perioda sākumā. Latvijā bija daudz mašinizētāka ražošana un stipri izglītotāki cilvēki. Citās Eiropas pēcsociālisma zemēs pie tam bija arī visai daudz derīgo izrakteņu, kas pietrūkst Ķīnai. Šo uzdevumu Rietumu kapitālam vissekmīgāk izdevās veikt tieši Latvijā. Pārējās pēcsociālistiskās zemes, pat Krievija un Baltkrievija, daudz labāk nosargāja savas ražotnes. Polijā, Ungārijā, Čehijā, Slovākijā un dažās citās agrāk PSRS pakļautajās zemēs, daudz mazāk ir izšķērdēts jaunbagātnieku dzīves veida uzturēšanai, bet daudz vairāk ieguldīts tautsaimniecības attīstībā. Līdz ar to šo valstu situācija iestājoties ES nebūtu tik bēdīga kā pie mums.”

Neskatoties uz to, ka apgalvojumam trūkst statistikas, vai jebkādas citas analīzes, ir izveidojusies pretruna: darbā augstāk atzīmēts, ka Latvijas rūpniecība līdz neatkarības atgūšanai pārsvarā bija militāra, turklāt daudz lielākā mērā, nekā citās Baltijas valstīs, nemaz nerunājot par Austrumeiropu. Skaidrs, ka, Latvijai atdaloties no PSRS, Krievija atteicās no attiecīgas produkcijas iegādes. Tādēļ ar Rietumu kapitālu tam nebija nekāda sakara.

Ir visai nepamatoti argumentēts, kāpēc “Pēc iesaistīšanas ES ražot kļūtu vēl neizdevīgāk”: “Pat eirooptimisti ir spiesti atzīt, ka iestājoties ES stipri celtos cenas elektrībai, degvielai, gāzei un metāliem, kurus mēs pašlaik lēti varam nopirkt no Krievijas un Ukrainas. ES šādu iespēju vairs nebūs. Bez tam palielināsies ievedmuita no Āzijas ievestajām plaša patēriņa precēm, ko lieto liela daļa iedzīvotāju. Tas viss novedīs arī pie komunālo pakalpojumu sadārdzināšanās. Dzīves dārdzībai augot, uzņēmējiem būs jāpalielina algas strādājošajiem. Ievedmuitas ES pašlaik caurmērā ir 5-6 % no pārdodamās preces vērtības, bet ražošanas sadārdzinājums būtu daudz lielāks. Rezultātā Latvijas uzņēmējiem Eiropas Savienībā būtu vēl grūtāk konkurēt, turklāt dalība ES apgrūtinātu mūsu preču pārdošanu Austrumu virzienā, jo nāktos atteikties no pašlaik abpusēji izdevīgiem tirdzniecības līgumiem.”

Iestāšanās ES šeit neko būtiski nemainīs. Krievija un citas ES valstis pret mums jau sen pielieto tādas pašas cenas, kā pret jebkurām citām valstīm. Taču, nepieminot dažāda veida slēptas un atklātas sankcijas un diskriminējošos nosacījumus, ko Krievija pielieto attiecībā pret Latviju, bet kurus, Latvijai pievienojoties ES, tā vairs nevarēs to praktizēt, šāds apgalvojums ir stipri vienpusīgs. Konsorta pētījumā ir veikta daudz plašāka ar Krieviju un NVS valstīm saistīto ekonomisko un politisko faktoru analīze. Arī tajā netiek prognozētas nekādas Krievijas “militāra rakstura” akcijas pret Latviju. Tomēr tā uzskatāmi rāda, ka Krievijas ekonomiskā un politiskā spiediena risks pret Latviju, tai neiestājoties ES, ir reāls un ievērojami lielāks nekā šobrīd. Tam var būt daudz nopietnākas sekas, nekā iluzorā suverenitātes zaudēšana, ja Latvija pievienojas ES.

Arī tālāk minētie apgalvojumi ir visai nepamatoti: “Atrodoties ES, Latvijas iedzīvotājiem piederētu aizvien mazāk īpašumu savā zemē. Svešzemnieku tiesības šajā jomā pie mums tiktu aizvien vairāk nostiprinātas, un atgūt šos īpašumus būtu ļoti sarežģīti. Valstīs, kas nedarbojas ekonomiskās savienībās, valdības var pašas ievērojami mainīt likumdošanu attiecībā uz ārvalstu īpašumiem, dažkārt pat radot apstākļus, kas svešos rosina aiziet no attiecīgās teritorijas.”

Pirmkārt, šie ir visai neekonomiski apgalvojumi – jebkurš varēs pirkt jebkuru īpašumu, jebkurā valstī. Nav skaidrs – kam un kādēļ kādam īpašumi būtu jāatgūst? Un, otrkārt, ir dīvaini, ka darbā eiropieši tiek konsekventi uzskatīti par „svešzemniekiem”, tādējādi latviešus tiem būtībā pretstatot. Tātad – latvieši netiek uzskatīti par eiropiešiem. Interesanti, par ko tad? Autori šo jautājumu kautrīgi apiet.

Arī nākamais ir visai neadekvāts slēdziens: “Pašlaik Latvijas imports par vairāk nekā miljardu latu pārsniedz eksportu. Šai summai vēl jāpieskaita kontrabandas apjomi. Rezultātā no Latvijas aiziet daudz vairāk līdzekļu nekā likumīgi šeit ienāk.” Trūkst aprēķinu vai vismaz aptuvenu vērtējumu. Turklāt, autori šeit nonāk pretrunā paši ar sevi. No vienas puses viņi apgalvo, ka „caur Latviju gada laikā tiek pārskaitīti vai šeit noguldīti vairāki desmiti miljardu dolāru…”, no otras puses viņi ir pārliecināti, ka tik un tā „no Latvijas aiziet daudz vairāk līdzekļu nekā likumīgi šeit ienāk” (?).

Arī Austrumāzijas valstu (tostarp – Japānas) pieredze tiek skatīta visai vienpusēji: “1945.gada augustā Japānu okupēja ASV karaspēks, tika sabombardētas vērtīgākās ražotnes. Tika mēģināts padarīt Japānu par koloniju. Šajā nolūkā amerikāņu firmas vispirms vēlējās nopirkt vietējos uzņēmumus. Aplaupot Ķīnu, japāņi bija sapratuši, kādas traģiskas sekas ir tad, ja vērtīgākie īpašumi pāriet svešzemnieku rokās. Amerikāņi solīja atvest rūpnīcu iekārtas sagrautajām rūpnīcām, taču japāņi kategoriski atteicās pārdot savus uzņēmumus. Tika draudēts tos atņemt ar varu, savukārt japāņi paziņoja, ka nestrādās svešzemnieku labā. Situācija ārkārtīgi saasinājās. Japāņus izglāba Aukstais karš. 1948.gadā komunisti guva izšķirošo pārsvaru pilsoņu karā Ķīnā, bet 1949.gadā jaunā vara padzina no Ķīnas ārzemniekus. 1950.gadā komunistiskā Ziemeļkoreja iebruka pussalas dienvidu daļā. Sekmes bija arī Vjetnamas komunistiem. Tas radīja amerikāņiem nepieciešamību padarīt Japānu par savu sabiedroto cīņā pret komunismu Tālajos Austrumos. Līdz ar to sāka mainīties okupantu politika Japānā un vietējiem iedzīvotājiem izdevās paturēt savus īpašumus. Ja japāņi nebūtu varējuši izturēt šos kritiskos gadus, tad šī salu valsts būtu viena no daudzajām lētā darbaspēka zemēm, un strādnieki pelnītu aptuveni 100 reizes mazāk kā pašlaik. 20.gs. beigās ārzemniekiem piederēja mazāk nekā 1% no Japānas nacionālās bagātības – daudz mazāk nekā japāņiem piederošo uzņēmumu vērtība ASV.”

Kaut arī pēdējam apgalvojumam par darbaspēku trūkst pamatojuma, šeit pievienojams komentārs – līdz 1945. gadam Japāna praktiski piederēja nelielam skaitam bagātu un politiski ietekmīgu ģimeņu – zaibatsu. Tās, izmantojot savu politisko ietekmi, lielā mērā veicināja Japānas pievienošanās Hitlera koalīcijai. Tādēļ ASV zaibatsu varu sagrāva, bet citus īpašumus neaiztika. ASV palīdzēja Japānai radikāli reformēt izglītības sistēmu, kura līdz 1945.g. vēl joprojām saglabāja daudzus viduslaiku elementus. Tieši atjaunotā un progresīvā izglītības sistēma kļuva par vienu no galvenajiem Japānas straujās ekonomiskās attīstības faktoriem vēlākajos gados. ASV arī nebija nepieciešamības veikt kaut ko īpašu, lai padarītu „Japānu par savu sabiedroto cīņā pret komunismu Tālajos Austrumos”. Japānā komunisma idejas nekad nav bijušas populāras. Tādēļ tā bija loģisks ASV sabiedrotais šajā cīņā un ir tāds arī mūsdienās (Ziemeļkoreja).

Autori norāda: “Rīsa pašizmaksa Japānā un Dienvidkorejā ir aptuveni 2,5 reizes augstāka nekā Dienvidāzijas zemēs, taču vairākus gadu desmitus tos neatļāva ievest, lai neizputinātu vietējo zemniecību. Tā pat pieprasījums pēc vieglajām automašīnām Tālajos Austrumos sākumā bija daudz lielāks nekā vietējo ražotāju piedāvājums. Tas deva topošai automobiļu rūpniecībai lielu peļņu un tā rezultātā šī nozare Japānas izpildījumā kļuva par vienu no nozīmīgākajām visā pasaulē. Ja būtu ielaisti ārzemju transporta līdzekļu ražotāji, tad konkurence būtu iznīcinājusi attiecīgos ražotājus jau iesākuma stadijā.”

Šie ir no konteksta izrauti, izolēti piemēri, kas neatspoguļo reālos Japānas un citu Austrumu valstu („Āzijas tīģeru”) ekonomiskās attīstības faktorus. Vairums starptautisku ekspertu Japānas un vēlāk arī „Āzijas tīģeru” straujās ekonomiskās attīstības fenomenu skaidro ar diviem galvenajiem faktoriem: izglītību (zināšanām) un investīcijām, tai skaitā ārvalstu (skat. piem. Richard R.Nelson and Howard Pack. „The Asian Miracle and Modern Growth Theory”. World Bank paper 1881. World Bank, February, 1998.). Minētais un daudzi citi pētījumi to apliecina ar statistikas datiem, aprēķiniem un analīzi, kuru diemžēl trūkst šajā materiālā.

Nobeigumā derētu vēlreiz uzsvērt – ES tiešām nav “zelta bedre”. Pastāv arī pamatots uzskats, ka Latvijas tautsaimniecība ir tādā situācijā, ka neiestāšanās ES izraisītu daudz postošākas sekas ekonomikā nekā konkurences spiediens no ES, Latvijai tajā iestājoties. Un būtu nepamatoti gaidīt, ka iestāšanās ES atrisinās vai, tieši otrādi, tikai saasinās Latvijas tautsaimniecības problēmas, palēninās mūsu attīstību. Tā vietā, lai baidītos no konkurences vai “ekonomiskās suverenitātes iespējamās zaudēšanas”, katram derētu padomāt – kā mēs varam iegūt no ES, kā veidot vai organizēt savu biznesu, kurās jomās mācīties un attīstīties tālāk, lai rietumu kultūra vairs nešķistu sveša un kolonizatoriem līdzīga. Protams, viens gan ir taisnība – ES, neskatoties uz tās pašas trūkumiem, piespiedīs domāt. Domāt – kurā jomā izdevīgāk strādāt vai veidot biznesu vai personīgo karjeru; kā tālāk virzīt politiku un kādus lēmumus pieņemt, lai Latvija maksimāli iegūtu no ES; kā labāk izmantot piešķirto finansējumu; kā iegūt naudu no ES fondiem un kā ražot kvalitatīvāk, atbilstoši rietumu standartiem. Savukārt, domāšana ir attīstības dzinējspēks. Varbūt beidzot ir pienācis īstais brīdis?

_______________

[1] Par cenu un darba samaksas izmaiņām 2003. gada II ceturksnī